Vilnis Eisters
1945. gada 6. augustā “demokrātiskākās” valsts ASV prezidents Trūmens deva pavēli nomest atombumbu uz Japānas ostu – Hirosimu, lai gan karš ar Japānu jau bija gandrīz beidzies. Ko atombumbai vajadzēja demonstrēt? Vai sabiedrotajai Padomju Savienībai – ASV varenību? Demokrātijas nesodāmību? Uzvarētāju triumfa salūtu? Kas tad bija uzvarētājs karā?
Strīds nebija starp fašistiem un pārējo cilvēci, bet starp divām fašistiskām sistēmām. Fašismu uzvarēja, bet uzvarētājs bija desmitkārt šausmīgāks fašisms un viņu sabiedrotie, kuru acīs cilvēka un veselu tautu dzīvībai nav ne graša vērtības; vērtība ir tikai naudai – lielai naudai. To mēs redzam arī šodien, jo viņi tagad ir it kā mūsu “sabiedrotie”…
Divas dienas pēc “Hirosimas murga”, 1945. gada 8. augustā tika publicēti Starptautiskā Kara tribunāla Statūti. Tātad viss bija sagatavots, lai notiktu “vēstures amoralitātes paraugprāva” – Nirnbergas process. Tas uzvaras eiforistiem bija nepieciešams gan kā “patiess”, bet naivs mēģinājums izmantot izslavināto Rietumu demokrātijas LIKUMA varu, gan kā iespēja demonstrēt neierobežoto varu, kas piederēja uzvarētājiem. Galu galā PSRS (“sarkanā fašisma” impērija) bija vislielākā ieguvēja, jo jebkurā taisnīgāka risinājuma gadījumā “sarkanā fašisma” vadība un tās līdzdalībnieki paši varētu nokļūt uz apsūdzēto sola. Tā nenotika – notika XX gadsimta lielāko noziedznieku juridiska “izvilkšana” no cilpas, un vēl kā “prēmiju” tiem izsniedza “licenci” turpināt noziegumus pret cilvēci, pret Austrumeiropas un Baltijas tautām.
Saņemto “licenci” PSRS izmantoja ar vēl neredzētu nežēlību; sabiedrotie un viņu tautas izlikās to neredzam. “Licences” tiesības slepkavot atbalstīja arī mūsu otrā Baltijas jūras krasta kaimiņiene – neitrālā “politiskā prostitūta” Zviedrija.
Ja jau Rietumu civilizācijas slavinātāji atzīst Austrumeiropas un Baltijas tautas par cilvēces daļu, tad ir jābūt Nirnbergas procesa taisnīgam turpinājumam. Mēs, baltiešu un austrumeiropiešu cilvēces daļa, varam pavisam taisnīgi jautāt, vai cilvēces likums un morāle ir tik kūtri un pilnīgi bezspēcīgi grandiozu noziegumu priekšā, ja nespēj nosodīt un likvidēt šo noziegumu sekas?! Visi, kas nav izbaudījuši “sarkanā fašisma” briesmas, tā arī nekad nespēs pa īstam iedomāties dzīvi tā režīmā. Tāpat viņi nespēj iztēloties un saprast dzīvi kopā ar civilokupantiem, nozieguma līdzdalībniekiem, kuri guvuši dāsnus labumus no šiem noziegumiem. Latvijas sabiedrība ir saskaldīta ne jau pēc etniskā principa, bet gan kā okupanti un pamattauta – latvieši. Ja nenotiks Nirnbergas procesa turpinājums un verdikta pārskatīšana, Otrais pasaules karš nevar tikt uzskatīts par pabeigtu Eiropā.
Etniskās saskaldīšanas politika darbojās jau labu laiku pirms kara beigām. To, protams, veica kara dalībnieki – Vācija un PSRS, iesūtot savus okupantus un kolonistus pakļautajās zemēs. Pēckara gados, kad sabruka Trešais Reihs un uzvarēja “sarkanais fašisms”, notika nepieredzēta iedzīvotāju pārvietošana, etniskās nošķiršanas nepieciešamība. Daļēji tas bija piespiedu kārtā, daļēji brīvprātīgi. Sabiedroto un PSRS Potsdamas tikšanās reizē 1945. gadā, kad tika pieņemts lēmums par Starptautiskā Kara tribunāla nepieciešamību, lai sodītu “brūno fašismu”, pēc “sarkano fašistu” (Baltijas un Austrumeiropas okupantu) ierosinājuma tika panākta vienošanās – XIII paragrāfa vārdiem runājot, visas trīs valdības atzīst, ka jāveic vācu iedzīvotāju, kas palikuši Austrumeiropā, pārvietošanu uz okupētājvalsti Vāciju (netika minēts, ka viņi būtu jāaizvieto ar krievu okupantiem).
Nirnbergas procesa dalībnieki
Rezultāts bija jaunas realitātes atzīšana de iure: krievu okupētā Austrumeiropa jāiztīra no vāciešiem kā okupantiem un kolonistiem. Viņi nebija vēlami valstīs, kurās viņu ģimenes bija mitinājušās gadiem. Tādējādi pastāvēja atklāta, plaša vēlme sodīt vāciešus par vācu okupācijas režīma postījumiem un noziegumiem, kuri tika veikti viņu vārdā, gūstot sev labumu. Cilvēku grupa, kas izmanto nozieguma rezultātā gūtos labumus un privilēģijas, ir nozieguma līdzdalībnieki, līdzvainīgi un kolektīvi atbildīgi!
Vēl viena vēsturiska detaļa, par kuru maz tiek diskutēts. Pēc 1941. gada 22. jūnija, kuru krievi dēvē par Lielo Tēvijas kara sākumu, bet faktiski tobrīd tas bija “Lielās Laišanās Lapās laiks”, 1941. gada 23. augustā (otrajā Molotova-Rībentropa pakta gadadienā) PSRS pieteica karu Irānai. Taču, lai uzbruktu Irānai, “sarkano fašistu” bandas vadonim Staļinam un viņa atbalstītājiem angļiem bija vajadzīgs formāls iemesls. Un viņi izdomāja. “Padzeniet visus vāciešus no valsts!” – viņi pavēlēja irāņiem. “Tāpēc, ka mēs neuzticamies vāciešiem!” Irāņi zaudēja valodu. Padzīt vāciešus no valsts – tas nozīmēja pārkāpt Irānas un Vācijas neitralitātes līgumu. Bet, kāpēc to nepieprasa, piemēram, Kanādai vai Šveicei? Murgi…? Tomēr, glābjoties no agresijas, irāņu valdība piekrita vāciešu izsūtīšanai, taču Staļins un Čērčils tik un tā uzbruka Irānai. Neraugoties uz to, ka nebija pat formāla un muļķīga iemesla! Gluži vienkārši ļoti gribējās? Nē! Netika atmests Krievijas sapnis – ekspansija uz Indijas okeānu.
Kad sabruka Trešais Reihs, visi pret okupētājtautu – vāciešiem – nostājās daudz radikālāk, nekā mēs tagad pieprasām civilizēti un likumīgi veikt DDD. Hitlers bija uzskatījis, ka vāciešu nācija ir “augstākās rases pārstāvji”. Arī Staļins krievu tautu sauca par “pasaules pamatnacionalitāti” un nevienu vien litru “vodkas” izdzēra, paceļot tostu par krievu tautas uzticību un līdzdalību viņa noziegumos. Staļins Latvijā nekad nav bijis. Viņš atzina, ka pareizāk ir tikties ar baltiešu marionešu vietvalžiem pēc iespējas retāk. Pēc “protokola tikšanās” 1940. gada augustā, kad Baltija tika “iekļauta” PSRS sastāvā, Staļins pieņēma Baltijas “marionešu valdību” tikai divas reizes, un raksturīgi, ka visus vienlaicīgi. Pirmā tikšanās ilga 1 stundu 10 minūtes; otra – 45 minūtes. Vairāk ierakstu par kopēju vai atsevišķu tikšanos ar baltiešiem apmeklētāju žurnālā nav… Tātad katram 38 minūtes.
Tik tiešām – ja jau šeit valdīja uzticamie režīma “sargsuņi”, Staļinam te nebija ko darīt. “Integrācijas politiku” veica uzticamie krievvalodīgie okupanti un kolonisti. Viņi saprata, ka var pakļaut ar nāvi, veicot “integrāciju” ar etnisku “iztīrīšanu”. Labākie jānoslepkavo, vājākiem jāaizliedz runāt “suņu valodā”. Latviešu tauta, kura zaudēja savu valsti, privātīpašumu, automātiski zaudēja tiesības uz privāto dzīvi un privāto nāvi. Latvietis krievvalodīgo okupantu vidū bija viņu noziedzības upuris. Latvieši tika iedvesmoti uz “upurēšanās ideoloģiju” – atteikties no savas identitātes, dzīvesveida un tautas tikumiem, no savas senās kultūras un valodas par labu okupantu vēlmēm. Turklāt latvietim upurēt sevi paredzēja un vēl šodien paredz divos veidos: piespiedu kārtā vai īstenojot brīvu gribu. Piespiedu upurēšanas gadījumā cilvēku ņēma un nošāva vai deportēja uz okupētājvalsts Ziemeļu rajoniem, lai tur nomirst un atbrīvo vietu Latvijā krievvalodīgiem kolonistiem, attaisnojot to ar okupētājvalsts “augstākajām interesēm”. Šodien, kad nevar latvieti vardarbīgi deportēt, okupantu masa gluži vienkārši rada apstākļus, kas liek latvietim pamest savu zemi, jo to aizņēmuši Staļina noziegumu atražotāji, “apbižotie” krievvalodīgie.
Vai mēs uzticamies krievvalodīgajiem civilokupantiem Latvijā? Protams, nē!!! Kādi plāni slēpjas aiz šīs piektās kolonnas saglabāšanas? Nav taču atmests sapnis ekspansijai caur “Eiropas logu”, un tā ir Latvija jeb “slūžas” krieviem uz Eiropu. Piektajai kolonnai ir daudz darba – visādi referendumi un citas cūcības, kuras tā attaisno pat ar eiropiskām “augstākajām interesēm” pseidodemokrātijas attīstības vārdā. Liekas, ka pasaulē nav lielāku speciālistu “demokrātijas jautājumos” kā krievvalodīgie okupanti, lai tikai atgūtu zaudētās privilēģijas un pilnībā iznīcinātu latviešu tautu.
Ieskatieties rūpīgi – krievvalodīgie atkal meklē tos pašus sabiedrotos, ar kuriem kopā “nospēlēja” Nirnbergas komēdiju un kuri deva “licenci” slepkavot okupētās tautas (ja nevar uzreiz, tad iznīcināt pamazām, kā tas notiek ar latviešu tautu), lieliski apzinoties, ka saņemtā “licence” nav atcelta, jo to varētu izdarīt tikai tie, kuri “licenci” ir izsnieguši. To varētu atcelt un viņu noziegumus apturēt Nirbergas-2 process.
Okupanti turpina skandināt latviešiem: naciķi, neaizmirstiet Nirnbergu! Nē, sarkano fašist, mēs to neaizmirstam! Mēs nevienu minūti neaizmirstam, ka jūs esat pasaulē lielāko noziedznieku mantinieki! Mēs neaizmirstam, ka mūsu tautas upuru lāsts no paaudzes uz paaudzi tiks raidīts jūsu virzienā, kamēr šeit netiks veikta DDD. Nirnbergas tribunāls sniedza ne tikai milzīgu daudzumu ticamas vēsturiskas informācijas, bet vainojams arī klajā vēstures sagrozīšanā. Padomju Savienībā un šodienas Latvijā krievvalodīgie okupanti savu noziegumu attaisnošanā šos vēstures sagrozījumus izmanto kā dievvārdus, tikai sātaniskā izpildījumā.
Visai pasaulei, kam svarīga patiesība, godīgums, morāle un likumība, jāsāk atskārst, ka Nirnbergas prokurori bija ne vien meistarīgi atmaskotāji, bet tikpat prasmīgi patiesības slēpēji. Tikmēr, kamēr nebūs Nirnbergas procesa turpinājums un rezultātu pārvērtējums, Otrais pasaules karš Eiropā nebūs beidzies. XX gadsimta noziedzniekiem, to līdzdalībniekiem un tautai, kuras vārdā tie tikuši veikti un kuri vēl šodien Latvijā pieprasa, ka viņu noziegums pret latviešu tautu radot viņiem kaut kādas tiesības, ir likumīgi jāsamaksā par saviem noziegumiem, tāpat kā to darīja vācu tauta. Krievu okupantiem nav šeit nekādu likumīgu tiesību, nav tiesību spēlēt “demokrātiju”, lai varētu turpināt savus noziegumus un veikt ikdienā cūcības Eiropas valstī. Viņiem ir tikai viens pienākums – AIZIET AR GODU NO LATVIEŠU ZEMES!