Aivars Gedroics
Cilvēkiem, kas regulāri seko politiskajām norisēm Latvijā, noteikti garām nav paslīdējis pašlaik Vācijā dzīvojošā, kādreiz pamatoti cienītā kustības “Helsinki-86” dibinātāja Linarda Grantiņa vārds. Ne tik senā pagātnē par viņa aktivitātēm regulāri ziņoja laikraksts “DDD”, kurā tika publicētas gan vairākas intervijas ar šo kungu, gan viņa piesūtītie raksti, gan politiska rakstura paziņojumi tā sauktā “Latvijas Republikas Tautas tribunāla” vārdā. Pēdējo iestādījumu pirms vairākiem gadiem nodibināja pats L. Grantiņš ar principā atbalstāmu ideju: dokumentēt 4.maija režīma amatpersonu noziegumus pret Latviešu tautu, fiksējot tos un paziņojot par tiem gaidāmo sodu pēc Īsteno Patriotu nākšanas pie varas Latvijā.
Daudzus no t.s. “tribunāla” paziņojumiem, kurus faktiski rakstīja pats L.Grantiņš, kā līdzautorus pievienojot dažus no saviem bijušajiem līdzgaitniekiem, kā, piemēram, K. Pupuru, A. Prūsi, J. Zīvertu, nu jau nelaiķi K. Doropoļski u.c., publicēja arī laikraksts “DDD”, lai arī ne vienmēr piekrizdams tajā paustajiem viedokļiem un to saturam. Arī es parasti rūpīgi sekoju šo paziņojumu saturam un lielākoties tos atbalstīju, lai gan dažos gadījumos man radās šaubas par to atbilstību īstenībai, piemēram, apgalvojumam, ka tādus cilvēkus kā J. Podnieku, I. Kozakeviču, I. Ķezberu u.c. pagātnē populārus cilvēkus varētu būt nogalinājusi, L.Grantiņa vārdiem runājot, “mūsdienu čeka”, jo, vismaz manā uztverē, šie ļaudis nekādā veidā valdošajam režīmam netraucēja, drīzāk gan stutēja un atbalstīja to.
Pats L. Grantiņš allaž atzinīgi izteicās gan par A. Gardu, gan par Dzīvās Ētikas Mācību, turklāt, cik man zināms, arī regulāri studēja to. Lūzuma punktu L.Grantiņa un A. Gardas attiecībās izraisīja 2010.gada februārī avīzē “DDD” publicētā intervija ar K. Pupuru, ar kuru pašam Grantiņam bija pasliktinājušās attiecības dažu maznozīmīgu politiska rakstura domstarpību dēļ. L.Grantiņš neslēpa savu neapmierinātību ar to, ka avīze bez viņa atļaujas esot intervējusi “nodevēju” un “Maskavas aģentu”. Drīz pēc tam L.Grantiņš pārtrauca attiecības ar LNF un avīzi “DDD”, nodibinot pats savu interneta vietni www.tautastribunals.eu, kurā nu sāka gānīt gan A. Gardu, gan Dzīvās Ētikas Mācību, kuru pats vēl pavisam nesen tika dievinājis. Līdztekus tam pēkšņi L. Grantiņā uzradās simpātijas pret R. Dzintaru un viņa partiju “VL”, neskatoties uz to, ka tās rindās drīz vien iekļāvās arī viņa nīstamais K. Pupurs (pēdējais tādējādi, godīgi sakot, zaudēja manās acīs daļu no savas autoritātes). Nu tie vairs nebija zākājami, bet gan slavējami īpatņi.
Ierakstot “tautas tribunāla” vietnes meklētājā, piemēram, vārdus “Garda” un “Dzintars”, var lieliski redzēt, kā pavisam nelielā laika sprīdī ir diametrāli pretēji mainījusies Grantiņa nostāja pret šīm divām personām, un ne tikai viņiem. L. Grantiņš ne tikai nav atvainojies tautai par to, ka vēl nesen ir paudis pretējus uzskatus pašlaik sludinātajiem, viņš pat neizdzēš tos savus agrākos rakstus, kas apgāž pašreizējos, tā uzskatāmi demonstrējot putru, kas valda viņa galviņā.
Vienubrīd viņš aicina vēlēšanās balsot par “Vienotību” un Dombrovski, jo tie esot vienīgie, kas nepieļaušot mūsu izstāšanos no ES un pievienošanu Krievijai (lai gan patiesībā tieši atrašanās ES sastāvā mūs arvien vairāk tuvina Krievijai), pēc neilga laika pamatoti lamā mūsu premjeru par nelieti un nodevēju un sola viņam augstāko soda mēru. A. Garda viņa pašreizējā uztverē esot “Krievijas kalps” un “noziedznieks”, jo kā ierindnieks dažus gadus bijis PSKP rindās (šo faktu L. Grantiņš zina jau krietni sen, un viņa informācijas avots visticamāk ir bijis pats A. Garda; agrāk viņam tas netraucēja uzturēt ar Gardu draudzīgas attiecības). [..]
Šādu tamlīdzīgu murgu “tribunāla” mājas lapā ir bez sava gala, katrs, kam tie interesē, var tos apskatīties. Jaunākais Grantiņa “atklājums” ir, ka “DDD” galvenā redaktore L. Muzikante esot pārtaisījusi nupat mirušā U. Freimaņa “1.jūlija aicinājumu”, it kā pierakstot klāt kritiku “VL”, kuras sākotnēji tajā neesot bijis, lai gan patiesībā U. Freimanis sūtīja dažādus rakstus: vienu “DDD”, otru – Grantiņa “tribunālam”, zinot pēdējā grūti saprotamās simpātijas pret “VL”. Vietas trūkuma dēļ L. Muzikantei, tāpat kā savulaik “Latvieša Latvijā” redaktoram L. Inkinam, tiešām nereti nākas īsināt daudzus, tai skaitā manis iesūtītos rakstus, taču nekad neesmu manījis, ka viņa apzināti censtos tos būtiski papildināt, nesaskaņojot savu rīcību ar raksta autoru.
Kā izskaidrot šādas L. Grantiņa uzvedības īpatnības? Manuprāt, ar viņa garīgās veselības problēmām. [..] Pats Grantiņš lieloties ar to, ka regulāri dzirdot balsis un redzot vīzijas, uzskatot gan, ka tas neliecinot par viņa slimību, bet “Dieva izredzētību”. Tajā pašā laikā viņš regulāri ārstējoties dažādās Vācijas nervu klīnikās, vienlaikus uzsverot, ka psihe viņam neesot slima, tikai “nervi streikojot”.
Par to, ka Grantiņš nav nopietni uztverams, ir pārliecinājusies gan Latvijas Drošības policija, kas sākotnēji prasīja viņa izdošanu tiesāšanai par draudu izteikšanu valsts amatpersonām, bet vēlāk “atmeta šai idejai ar roku”, gan arī Vācijas drošības iestādes, kuras nekādi nereaģē uz viņa politisko darbību un piesūtīto informāciju, paša Grantiņa uztverē tādejādi it kā apliecinot viņa rakstīto faktu patiesību, bet patiesībā saprotot, ka viņiem ir darīšana ar, iespējams, psihiski neveselu cilvēku, kuru krimināltiesiskā ekspertīze varbūt atzītu par nepieskaitāmu.
Lūk, caur šādu prizmu es aicinu vērot L. Grantiņa aktivitātes un lasīt viņa paziņojumus iepriekš norādītajā mājas lapā! Ar rūgtumu jāatzīst, ka, fiziski palikdams tas pats “Helsinki-86” dibinātājs, manuprāt, garīgi šis cilvēks praktiski ir miris, pārvērties pavisam citā cilvēkā, kurš gan pats neapzinās savs posta smagumu. Toties to arvien vairāk apzinās viņam apkārt esošie cilvēki, masveidā novērsdamies no šī darboņa. Arī tie paši J. Dombrava un R.Dzintars, domāju, nemaz nav sajūsmā par šāda viņu drauga un aizstāvja esamību, kas viņu politiskajai karjerai drīzāk gan traucē nekā palīdz. Šķiet, ka arī L. Grantiņš pats to jau arī ir sapratis, izsakot R. Dzintaram brīdinājumu.
Psihiski jocīgos var mēģināt aizstāvēt un žēlot, taču nav jāpakļaujas viņu iegribām un nekādā ziņā nav jācenšas viņiem izdabāt, bet atklāti jānorāda uz viņu dīvainībām un jāaicina viņus kritiski izvērtēt savu rīcību un uzvedību un sākt ārstēties. Atsevišķos gadījumos pieļaujama arī šādu cilvēciņu piespiedu izolēšana no sabiedrības, ja tie ar savu rīcību sāk apdraudēt līdzcilvēkus, domāju, ka Grantiņa gadījumā šāds iznākums nebūs vairs ilgi jāgaida…
Bet mēs, normālie latvieši, sekosim tiešām īstiem patriotiem, tādiem kā A. Garda, L. Inkins u.c., kuri reāli un adekvāti uztver apkārt notiekošo, nesola nereālas lietas, neizsaka draudus, ko nevarēs vēlāk izpildīt, bet gan iespēju robežās cenšas apgaismot tautai prātu, norādot uz ceļu, kas jāiet, lai mūsu tautu glābtu no iznīcības, kura īstenošana gan bija, ir un paliks tikai pašas tautas rokās, tajā pašā laikā konsekventi izvairoties no sadarbības ar valdošo prettautisko režīmu. “VL”, savukārt, tikai neveiksmīgi tēlo nacionāļus, darbošanos politikā pārvēršot par iedzīvošanās veidu, kā to jau teju 20 gadu garumā dara viņu priekšteči un pašreizējie apvienības biedri tebeuškas. Katrs, kam smadzenes galvā nav ar ķebli izdauzītas, lai to redz un saprot!
DIEVS, SARGI MŪSU TAUTU NO VESELĀ SAPRĀTA ZUŠANAS!!!
PAR LATVIEŠU LATVIJU UN ĪSTENIEM TĀS PATRIOTIEM CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS!!!
* * *
Pirms Aivara Gedroica vēstuli laikrakstam “DDD” atsūtīja lasītājs Valdis, vēršot mūsu uzmanību uz L. Grantiņa dīvaino trakošanu internetā:
Vai esat pamanījuši interneta lapu – www.tautastribunals.eu? Esmu ievērojis, ka Grantiņš tur nemitīgi gānās par “DDD”. Manuprāt, tie ir “slima šizofrēniķa murgi”. Gribēju tikai pievērst Jūsu uzmanību.
Cīņai sveiks!
Valdis R.
* * *
Redakcijas komentārs
Laikrakstam “DDD” laimējās, ka mūsu kolektīvs jau no paša sākuma saskatīja dīvainības Linarda Grantiņa uzvedībā un uztvēra viņa darbību ar draisku humoru. Tā teikt, dažu īpatņu grupa ir nodibinājusi “tautas tribunālu”, raksta dažādus diezgan asprātīgus spriedumus – lai jau darbojas, sliktāk taču nebūs! Protams, mēs bijām spiesti rediģēt, lai avīzē neparādītos rupjības, bet citādi “tribunāla” spriedumi mūsu lasītājus uzjautrināja un reizē pakratīja ar pirkstu kangariem – proti, re, kā tautas modrā acs vēro un tiesā.
Kamēr spriedumu bija maz, tekstuāli tie bija asprātīgi. Kad to kļuva pārāk daudz un nebija vairs asprātīgi, redakcija ieteica L. Grantiņam tik daudz nerakstīt, jo, kā to atzīst paši jokdari, labus jokus izdomāt nemaz nav tik viegli. Taču “tribunāls” neklausījās. Jau tad mēs saskatījām vēl vienu dīvainību, proti, to, ka viņi paši – Grantiņš un Co – šo “tribunālu” uzskata par īstu, nevis butaforiju. Pats Grantiņš ar lepnumu parakstījās zem spriedumiem. Kad “tribunāls” sāka piespriest “augstākos soda mērus” nevis galvenajiem mūsu valsts kangariem, bet, tēlaini izsakoties, arī sētniekiem par slikti noslaucītu ielu, pa telefonu mēs draudzīgi aizrādījām Grantiņam. Taču viņš nerimās, un mēs pārtraucām publicēt neasprātīgus “murgojumus”.
Pirms kādiem 3 gadiem laikraksts “DDD” pilnībā pārtrauca attiecības ar L.Grantiņu, jo viņš kļuva nikns par to, ka mēs, lūk, atļāvāmies bez viņa atļaujas publicēt interviju ar K. Pupuru, kuru pats Grantiņš vienu brīdi uzskata par čekistu, otru brīdi par tādu neuzskata. Mūsu redakcija īpaši neuztraucās par turpmākiem dusmu izvirdumiem, jo ar tādiem nelīdzsvarotiem “jokdariem” kā Grantiņš bieži gadās, ka šodien viņš ir pie sajēgas, bet jau rīt, kā tautā mēdz teikt, viņam “visi nav mājās”.
Mūsu redakcijā nopietnu izbrīnu radīja vien fakts, ka nesen, aptuveni pirms diviem mēnešiem, kāda raidorganizācija pilnīgā nopietnībā uztvēra L. Grantiņa muļķīgo “sacerējumu” un pat svinīgi nolasīja tiešajā ēterā, tādējādi parādot “nelīdzsvarotajam” lielu godu. Nebija ilgi jāgaida, kad šī raidorganizācija pateicības vietā no šī “nelīdzsvarotā” tipa saņēma sev uz galvas veselu mēslu vezumu. Mūsu redakcijai atlika vienīgi izteikt draudzīgu izpratni šai raidorganizācijai, ka tā vienmēr sanāk, ja kāds traku ņem par pilnu.