Saruna ar bijušo Paula Stradiņa slimnīcas neiroķirurģiskās nodaļas vadītāju Artūru Grīslīti
Liberālisms turpina padomju tradīcijas
DDD: Ja jums kā mediķim būtu jānovērtē latviešu tautas stāvoklis, kādu atzinumu jūs sniegtu? Vai tam ir tendence uzlaboties?
Artūrs Grīslītis: Stāvoklis visnotaļ nav iepriecinošs. Latvijas valsts tika dibināta, lai latviešu tautai palīdzētu dzīvot, izdzīvot un apmierināt gan savas materiālās, gan garīgās vajadzības. Vai šīs funkcijas pilda tagadējā valsts, kuru mēs faktiski vairs nevaram saukt par Latvijas valsti, jo tā beidza pastāvēt, kā mēs to ļoti labi zinām, 1940.gada 17.jūnijā? Bijusī Latvijas valsts pēc Otrā pasaules kara tika nodota starptautiskā cionisma rīcībā. Kas to izdarīja? To, protams, paveica mūsu tā saucamie draugi jeb sabiedrotie – Rietumu demokrāti, kas, acis nepamirkšķinot, Latvijas valsti ciniski atdeva Staļinam. Bet tie, kas pēc tā saucamās neatkarības atgūšanas nāca pie varas, faktiski ir marionetes, ielikteņi no vecā padomju režīma.
DDD: Daudzi droši vien jums nepiekritīs un teiks, ka šobrīd pie varas jau ir cilvēki, kas padomju laikos varbūt gāja tikai bērnudārzā. Arī par deputātiem ievēlēti tādi, kuri piedzimuši Atmodas laikā.
A.G.: Cilvēku atmiņa ir īsa. Teikt, ka mums valdībā nav veco padomju cilvēku, − tā ir pilnīga aplamība vai arī apzināti meli. Ja mēs paskatāmies uz tagadējās valdības un varnešu sastāvu, tad redzam, ka tur netrūkst ne partijas pirmo sekretāru, dažādu viņu pakalpiņu un apakšnieku lielā skaitā, ne VDK darbinieku un pat arī mafiozo struktūru darboņu. Nezinu, vai ir vērts saukt vārdā tādus cilvēkus kā Gorbunovs, Lembergs, Teikmanis un vēl vesela strīpa pirmo sekretāru. Vēl jāpieskaita rajonu pirmie sekretāri – kopā sanāk kupls pulciņš, kas joprojām ieņem vadošus amatus.
Bija tāds biedrs Baumanis, kurš Latviju pārstāvēja Apvienoto Nāciju Organizācijā. Jāpiemin arī biedrs Neilands, kas darbojies Eiroparlamentā un bijis arī spiegs Zviedrijā. Tāpat Andrejeva kungs – tā saucamais “labais čekists”, kurš publiski atzina savu vainu. Viņu arī izmantoja dažādos variantos – gan Kanādā par sūtni, gan Strasbūrā. Un, ja mēs kaut cik pārzinām agrākās padomju struktūras, un tagad zinām, kas kurš ir, tad šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi. Tas norāda, ka visa šī kadru struktūra un politika ir klaji naidīga latviešu tautai, jo izpildītāji ir tie paši padomju nomenklatūras darbinieki un viņiem pakļautās struktūras.
DDD: Vai jūs gribat teikt, ka arī tie jaunie, kuriem šobrīd ir divdesmit pieci gadi un kuri ienāk politikā, ir kaut kādā veidā saistīti un turpina šo padomju struktūru politiku?
A.G.: Es domāju, ka par to nav ne mazāko šaubu, jo šīs struktūras un sistēmas sevi nepārtraukti atražo. Paskatīsimies − kaut vai Petera dēls un viņa posteņi, arī jaunais Rubiks (par veco, kurš sēž Eiroparlamentā, nemaz nerunāsim)… Tādējādi te ir skaidri redzams, ka šī sistēma sevi at-ra-žo…
DDD: Tagad gan ir moderni mācīties augstskolās, kas cildina Rietumu demokrātiju. Vai varam salīdzināt padomju sistēmā un Rietumu augstskolās skolotos cilvēkus?
A.G.: Līdzība ir daudzos aspektos. Es gribētu teikt, ka nav lielas atšķirības starp šiem veidojumiem, jo gan Austrumos, gan Rietumos, balstoties uz vēstures faktiem un uz daudzu, dažādu autoru darbiem, ir redzams, ka Austrumu un Rietumu vadošie spēki darbojas faktiski vienādi – un tas ir starptautiskais cionisms.
DDD: Ja jau nebūtu šīs līdzības, mūsu sabiedrotie nebūtu mūs atdevuši Padomju Savienībai…
A.G.: Jā, tas to apliecina. Bet es gribēju parādīt saknes, kas ir nākušas no Rietumiem – no cionisma centra (tagad tas zināmā mērā ir pārcēlies arī uz Eiropu), no Amerikas, no Ņujorkas, kur cionisti faktiski pārvalda valsti: ieceļ, atceļ un, ja tas ir vajadzīgs, arī apšauj prezidentus… Starptautiskais cionisms, lai realizētu savus globālos plānus, izmanto vietējos kadrus, kurus uzpērk, kuriem izskalo smadzenes, piesolot lielas algas, augstus posteņus, ordeņus un goda rakstus, starptautiskas uzslavas…
Visiem ir zināms Sorosa fonds un tā darboņi šeit, Latvijā un pašreizējā Latvijas valdībā. Tādu mums netrūkst. Kā spilgtāko varam minēt Ēlertes kundzi. Nav vērts visus nosaukt – viņu ir pārāk daudz! Viņi tad nu arī darbojas.
Turklāt jāņem vērā, ka Rietumos šīs “demokrātijas” jeb cionisma globalizācijas veidotāji ir vairāk pieredzējuši un strādā ar slīpētākām metodēm. Ja Staļins, piemēram, Ukrainā lika lietā golodomoru – primitīvi, zooloģiski (kaut gan zvēru vidū šādas parādības nav atrodamas!) iznīcināja cilvēkus, tad šie mūsdienu nezvēri izmanto ļoti izsmalcinātus gājienus. Par to varam pārliecināties tepat – Latvijā. Rietumu demokrātijas smadzeņu skalošanas centros sagatavotie, tēlaini izsakoties, ir pirksti, kurus kustina spalvainā roka. Gan padomju, gan pašreiz valdošajai liberālajai ideoloģijai mērķis ir viens, un to mēs izjūtam ikdienā – valsts faktiski ir sabrukusi.
Bez izpratnes nav pārliecības
DDD: Kādas ir zāles pret šo izsmalcināto un rafinēto tautas iznīcināšanu? Kas ir tas spēks, kas varētu apturēt šo briesmu izplatīšanos? Kas būtu jādara?
Artūrs Grīslītis: Uzskatu, ka to cilvēku, kas ir saglabājuši nacionālo pašapziņu, patriotismu un tamlīdzīgas vērtības, uzdevums būtu nodarboties ar ļoti grūtu un atbildīgu darbu, tas ir, ar tautas izglītošanu. Pašreizējais tautas apziņas līmenis visos jautājumos, kas skar situācijas izpratni, ir visai zems. Pašlaik Latvijā dzīvojošo cilvēku kopumu drīzāk var nosaukt par pūli, nevis par tautu.
DDD: Kā jūs iztēlojaties šo izglītošanu? Daudzi teiks: neesmu skolotājs, man nav pieejami mediji, neesmu ne žurnālists, ne politiķis – ko gan es varu izdarīt?…
A.G.: Jautājums ir pamatots. Bet jāsāk jau ar pašu vienkāršāko. Nevajag iedomāties, ka jādibina fakultātes vai katram jāorganizē ielu gājieni un tamlīdzīgi pasākumi. Jāsāk ar izpratni, jo, ja cilvēkam nav izpratnes, viņam nav arī pārliecības par to, kas ir vai nav jādara. Un jebkurš cilvēks kaut ko dara tikai tad, ja viņam ir pārliecība.
DDD: Kā viņš var iegūt šo pārliecību? Iedomāsimies – cilvēks no rīta pamostas un nolemj: es gribu iegūt pārliecību, gribu saprast…
A.G.: Cilvēks ir tāds veidojums, kurš ir ietekmējams – jo viņu ilgāk ietekmē, jo arī rezultāts ir ievērojamāks. Kaut vai visprimitīvākā veidā. Piemēram, ir labi zināms, ka Staļinam bija ļoti vienkārša iedzīvotāju ietekmēšanas metode. Katrā kolhozā, ģerevņā un citās publiskās vietās, kur pulcējas vairāk cilvēku, staba galā bija skaļrunis, kurš no rīta līdz vakaram potēja padomju ideoloģiju. Tāpat tas notiek arī Ķīnā, un, manuprāt, tie, kas Latvijā ir palikuši pēc visiem ilgajiem represiju gadiem, nav tie gaišākie un labākie latviešu kadri… Tādēļ tiem, kuri šo stāvokli redz un izprot, pienākums būtu apgaismot un ar jebkuriem līdzekļiem panākt, lai informācija par patieso situāciju nonāk līdz cilvēkiem. Jāizmanto visi iespējamie legālie līdzekļi, jo pašreizējais režīms ar cenzūru un absurdu izpratni par objektivitāti, kā mēs zinām, to nepieļauj. Ja mēģināsit kaut ko organizēt − kādu izglītošanas darbu vai kādu aģitāciju − bez varas orgānu atļaujas, jūs zināt, kas tad notiks – esat jau to uz savas ādas pārbaudījuši.
DDD: Mēs pat izmantojam legālas metodes, bet tik un tā mūs mēģina ierobežot, jo nepatīk domas, ko sakām.
A.G.: Jā, jo mums jau nav tiesiskas valsts – mūsu valstsvīri, ministri atļaujas apšaubīt un kritizēt pat tiesas lēmumus. Esmu jau par to runājis sabiedriskajā radio “Merkurs”, tādēļ varbūt nav vērts atkārtoties. Bija gadījums ar Freimaņa kungu, bijušo latviešu lidotāju, kurš saņēma tiesas atļauju, ka drīkst organizēt gājienu sakarā ar Sarkanarmijas izdzīšanas no Rīgas gadadienu, bet vietējie, kā saka, roklaižas, lai izpatiktu gan Rietumiem, gan Austrumiem, atļāvās apšaubīt un kritizēt tiesas lēmumu! Un kas bija šie kritizētāji? Tie bija premjers, ārlietu ministrs, iekšlietu ministrs…
DDD: Visi “tiesiskuma koalīcijas” pārstāvji…
A.G.: Jā. Tie, kuriem bija jānodrošina tiesas sprieduma izpilde, rīkojās pavisam pretēji. Šādus piemērus redzam visās dzīves jomās. Tiek darīts viss, lai cilvēki nesaņemtu patiesu informāciju, lai masu informācijas līdzekļos neizskanētu varai netīkamas, bet taisnīgas domas. No savas pieredzes zinu, kā tā saucamajā sabiedriskajā radio netiek pārraidīts ēterā zvanītāja teiktais pat par nelieliem jautājumiem – jau pēc pāris vārdiem, ja tie nepatīk raidījuma vadītājam, telefona savienojums tiek pārtraukts.
Tādējādi pašreizējā valdība, patiesībā − pēcokupācijas padomju administrācija, dara visu iespējamo, lai latviešu tautai neļautu atgūt izpratni, nacionālo pašapziņu, lai tā nebūtu spējīga pašorganizēties, lai attiecīgajā vēsturiskajā momentā mums nebūtu spēki un organizācijas, kas var pārņemt varu.
Cilvēki pakļaujas zemākajiem instinktiem
DDD: Jūs teicāt, ka ir jāizglītojas, ka tiem, kas saprot, ir jāizglīto pārējie. Atceros, ka radio “Merkurs” stāstījāt, kā dažādās sadzīviskās situācijās esat mēģinājis par šīm problēmām runāt ar saviem draugiem, radiem un paziņām, bet sastopaties ar ļoti noliedzošu attieksmi.
Artūrs Grīslītis: Nu, te jau tas ir, ka mūsu dzīvais iedzīvotāju fonds nav kvalitatīvs, un par to komunisti savā laikā ir parūpējušies… Ar izglītošanu, situācijas skaidrošanu visu savu pazīstamo cilvēku vidū es nodarbojos jau no padomju laikiem. Toreiz tas bija jāietērpj citādos vārdos. Bet izbrīnu un neizpratni rada tas, ka gadu desmitu gaitā pat man labi pazīstami cilvēki nav spējīgi izprast lietu būtību.
DDD: Piemēram, jūsu kolēģi – ārsti, kaut gan ārsti ir vieni no izglītotākajām sabiedrības grupām. Kāpēc, jūsuprāt, viņi nesaprot šo elementāro patiesību –nepieciešamību veikt dekolonizāciju, okupācijas seku likvidēšanu?
A.G.: Te uzreiz ir jāteic, ka diemžēl ārsti nav nekāda īpaša ģenētiski izveidota cilvēku grupa, viņi ir tādi paši cilvēki, ar tādām pašām īpašībām kā jebkuri iedzīvotāji. Protams, saskarsmē ar cilvēkiem, ar slimiem tomēr ar laiku izveidojas kaut kādi vairāk izteikti cilvēciski principi (kuram vairāk, kuram mazāk – diemžēl). Bet tas, ka ārsti to nesaprot, lai klaji runātu, izskaidrojams ar ļoti elementāru sindromu. Atcerēsimies, ka ārsts, tāpat kā jebkurš cilvēks, pieder pie primātu kārtas, kurā ietilpst arī visādi smuki mērkaķīši (gorilliņas, giboniņi, lemuri utt.). Šī zīdītāju klase ir ļoti tuva cilvēku klasei. Tajā valda vadonības, varas, barības princips – faktiski visi galvenie instinkti, kas ir izdzīvošanas pamatā. Neskatoties uz attīstību tūkstošiem gadu garumā, cilvēku šķira nekur tālu nav atrāvusies – pamatprincipi valda gan tajā kastā, gan arī cilvēkos. Arī ārsti nav ne no kādiem brīnumbērniem cēlušies – lielākā daļa ir ar šiem pašiem instinktiem saistīti…
Teikšu, ka netrūkst tādu ārstu, kuri nav spējīgi ierindoties, kā Dzīvās Ētikas Mācībā rakstīts, augstākajā klasē, pie kuras piederošie domā ne tikai par sevi un saviem tuvākajiem, bet arī par tautu.
Klubs 2K
Artūrs Grīslītis: Esmu nonācis pie secinājuma, ka daudz ir tādu cilvēku, kuri ierindojami klubiņā 2K. Kādreiz, kad 1990. gadā organizējās šī vara, tad iepriekšējās varas pārstāvji, atbilstoši plānam un izstrādātajiem principiem, nodibināja sistēmu jeb perestroiku, kurā, kā saka, visa vecā vara tika nedaudz pārveidota un pārgāja ar visām struktūrām “Klubā 21”. Šis klubs apvienoja vadošo eliti. Laika gaitā tā ir pajukusi, un tagad pie varas ir Klubs 2K. Tajā ietilpst visi tie, kuri nav spējīgi domāt par savas tautas, par valsts vajadzībām. Viņi domā tikai par divām lietām: pirmais K ir krekls, otrais – krēsls. Lūk, kādēļ to saucu par Klubu 2K. Lai kreklu dabūtu sev tuvāk pie miesas, ir vajadzīgs amats vai postenis, un tas ir krēsls.
Lielākā vai mazākā mērā katrs cilvēks ir egoists, bet, ja pie varas ir tādi, kas dzīvo tikai uz tautas rēķina un raugās, lai šie divi K tiktu izpildīti, tad nav jābrīnās, ka viss strauji degradējas. Turklāt cionisti ir tendēti atrast sabiedrībā (gan Latvijā, gan Krievijā, gan Itālijā u.c.) darboņus, kas pieder klubiņam 2K.
Nevar likt āzi par dārznieku!
DDD: Medicīnas nozare savā būtībā ir ļoti humāna – tiek dots Hipokrāta zvērests, visa pamatā ir rūpes par cilvēka dzīvību un veselību, taču, vērojot veselības aprūpē notiekošo, liekas, virzība patiesībā ir pilnīgi uz pretējo pusi, tas ir, uz to, lai padarītu medicīnas pakalpojumus maksimāli nepieejamus. Cilvēks reāli nevar laikus tikt pie ārsta, ja nav naudas. Sakiet, lūdzu, kur slēpjas ļaunuma sakne? Kas, jūsuprāt, ir nepareizs šajā sistēmā?
Artūrs Grīslītis: Ja runājam par nepareizībām − tās mēs varam atrast katrā lietā, vietā un procesā. Jāsāk būtu ar to, ka jāorganizē pareiza atlase. Tas nozīmē, ka speciālām komisijām, speciālistiem, psihologiem jāizvērtē, kurš var un kurš nevar strādāt par ārstu. Kurš katrs to nespēj, tāpat kā kurš katrs nevar strādāt par tiesnesi, par skolotāju, par policistu. Tātad jāsāk ar atlasi, bet pašreizējā sabiedrības attīstības līmenī gandrīz nekur tās nav. Par to jau gan runā, ka vajadzētu…
DDD: Kurš tad atlasīs? Jau tagad notiek atlase, taču ne sabiedrības interesēs…
A.G.: Jā, vecāki mēģina atlasīt pēc savas izpratnes līmeņa, viens otrs skolotājs arī mēģina, jāpiemin vēl ģimenes tradīcijas un tamlīdzīgi… Bet, lai kā arī būtu, lai kā to darītu, ar to būtu jāsāk. Tāpat arī valstsvīrus, diplomātus un citus darbiniekus ir rūpīgi jāatlasa. Tā tiek ieviesta ļoti liela kārtība, ja katrs ir savā vietā.
Runājot par medicīnu, ir jāskatās dziļāk un jāmēģina izprast, kāpēc tā notiek. Neapšaubāmi, medicīna reāli dzīvē nav pieejama − runāju par tautas vairākumu. Un šī problēma ir saistīta ar genocīdu, par kuru diemžēl mēs dzirdam maz, bet lienošais genocīds te notiek jau kopš 1940. gada 17. jūnija, un tā izpausmes veidi ir visdažādākie, to vidū valodas iznīcināšana un iedzīvotāju sastāva izmainīšana. Medicīna šajā procesā ieņem, es teiktu, pat pirmo vietu. Kaut gan ne mazāka nozīme ir arī tam, ka tiek realizēts golodomora paveids – tiek radīti apstākļi, lai cilvēks Latvijā nevarētu eksistēt, lai nebūtu darbs, respektīvi, lai nebūtu ko ēst. Tikai šis golodomors šodien tiek organizēts smalkākā veidā. Tas ir viens no cēloņiem, kādēļ tauta izmirst.
Slimniekam atliek vien santīmi
DDD: Tādā gadījumā es nesaprotu valdību, jo tā zāģē zaru, uz kura pati sēž. Mēs klausāmies – medicīnai piešķir desmit miljonus, tam desmit miljonus, tam vēl desmit… Kur šī nauda paliek?
Artūrs Grīslītis: Jāiet atkal dziļāk. Sāksim ar to, ka vispār naudu piešķir par maz. Taču lielākā problēma ir piešķirtās naudas sadale. Medicīna nesastāv tikai no medicīnas darbiniekiem, bet arī no lēruma ierēdņu, kuru skaits un iestādījumu (biroji, aģentūras − tādas, šitādas) skaits ir fantastiski pieaudzis, radot darbavietas, kas prasa kabinetus, pat jaunas ēkas. Vārdu sakot, ap medicīnu ar šo nabadzīgo naudiņu apaug parazītslānis, un tas šo naudiņu sāk dalīt. Tādā veidā daļa naudas, kas aiziet tieši slimnieku ārstēšanai, arī netiek pareizi sadalīta. Dalītājiem ir jābūt cilvēkiem, kas nesastāv klubā 2K (Jēdziena “klubs 2K” skaidrojumu lasiet intervijas pirmajā daļā, kas publicēta iepriekšējā numurā – red.piez.). Dalītājiem ne tikai jāsaprot, kas jādara, bet tas arī reāli ir jāizdara.
Nepietiek ar to, ka mēs izmēģinām dažādu profesiju cilvēkus veselības ministra postenī. Līdz šim medicīna ir bijusi nozare, kurā visvairāk mainījušies ministri, un pašlaik mums jau ir divdesmit astotais ministrs – varat iedomāties šo haosu! Personīgo interešu apmierināšanai tiek mainīti galvenie ārsti, slimnīcu padomes… Pēdējais spilgtākais piemērs ir Stradiņa slimnīca, kur padomē galvenais ārsts ir ielikts tāds, kurš atkal izpildīs Stradiņa Universitātes vadoņu gribu: pakļaut slimnīcu Universitātei…
DDD: Iznāk, ka tiek savīti tādi pavedieni, lai cilvēks nesaprastu, kur šī nauda paliek − kurš to paņem, bet beigās visi ir balti un pūkaini?
A.G.: Medicīna klajā veidā ir pārtaisīta par biznesu, bet organizatoriskajā vadībā − pagaidām organizatoriskā, bet daļēji arī medicīnas praktiskajā jomā − nonāk organizētā noziedzība.
DDD: Būtībā jāatzīst, ka tur strādā slepkavas, kuri skaidri zina, ka viņu rīcība izraisīs tādas sekas, ka cilvēki nomirs. Tie taču ir slepkavas!
A.G.: Nu, tie ir tie paši gorillas, kas savus nepaklausīgos dzimtas locekļus likvidē. Tas viss ir mērķtiecīgi organizēts bizness, kas plaukst, aplaupot tautu.
DDD: Bet mēs tagad lielāmies, ka mums attīstās medicīna – pie mums ir moderna aparatūra un viss pārējais. Varbūt, ka tur arī ir pārspīlējumi, jo tik daudz mums visā kā nemaz nevajag, turklāt vēl tik dārgi?
A.G.: Nu tad ejam tālāk šajā medicīnas pieejamības analīzē. Līdzekļu sadalīšana skar arī medicīnai pietuvinātās zonas – ārstu algas, māsu algas, personāla algas un aprīkojumu (tas arī ir ļoti būtisks). Bet diemžēl te atkal iedarbojas savtīguma princips. Pirmais, protams, algas – cik var, tik valdošie kadri jeb ierēdņi nodrošina sevi ar lielām algām. Gan mācībspēki, gan jebkura līmeņa priekšnieciņi, kuri padara algas apmēru un dažādus tirdznieciskus pasākumus par “komercnoslēpumiem”, lai viņus neatmaskotu. Un šādi ierēdņi rīkojas masveidā! Viss tiek noslepenots, bet bieži informācijai netiek klāt pat dažādi izmeklēšanas orgāni.
Taču ir vēl viens faktors – saņemot līdzekļus un veicot iepirkumus (tā saucamos pasūtījumus). Šis visās jomās ir viens no avotiem, kā valsti apzog, un arī šeit, medicīnas nozarē, tas ir ļoti iemīļots paņēmiens. Tur, kur vairāk apgrozās nauda, kur ir lielākas summas, tur arī var “noslaukt”, nozagt. Smalka aparatūra, moderni kompjūteri – tie arī līdzīgā veidā tiek pasūtīti, un dažādu mahināciju rezultātā zināma summa individuāli nonāk vajadzīgajās kabatās.
Tauta baro mafijniekus
DDD: Nesen kāda medicīnas darbiniece, kura strādā ar magnētiskās rezonanses aparatūru, man teica: “Mēs katru dienu ar aparātu nopelnām vairākus tūkstošus latu, bet man alga ir 200 latu.” Kur šī nauda paliek, ja pat personālam nevar normāli samaksāt?
Artūrs Grīslītis: Tā naudiņa, tāpat kā no citām nozarēm, nonāk valsts pārvaldes aparātā – dažādās instancēs pēc mafijas principa, kur mazākie ievāc naudiņu, samaksā katram nākošā etapa priekšniekam, un tā šī sistēma darbojas.
DDD: Tās mazās medmāsiņas strādā par visiem, kuri viņai “sēž uz galvas”?
A.G.: Un pašā pamatā maksā tauta…
DDD: Vai tiešām tie, kas tur, augšā, nesaprot, ka iznīcina tautu un ka vienā brīdī jau viņiem vairs nebūs, ko “slaukt”?
A.G.: Tie cilvēki, kas valda pašreizējā sistēmā (ne tikai pie mums, bet visur pasaulē), ir ar degradētu apziņu. Tie nav cilvēki ar lielo burtu, viņi ir savā prātiņā izmainīti radījumi, kuri gatavi nošaut, noindēt un diez ko izdarīt. To mēs redzam visādās Rietumu filmās. Pie mums to vairāk slēpj, bet tur tas viss tiek parādīts. Jo, kurš augstāk tiek, tas mūsdienās ir lielāks blēdis…
DDD: Tātad viņi dzīvo pēc principa “pēc manis kaut vai ūdens plūdi”?
A.G.: Māsiņas vai sanitāres nekādā gadījumā neblēdīsies un nešmauksies. Bet − jo “gudrāks”, jo slīpētāks, jo lielāks maita… Un tā tas ir visā pasaulē – šeit nav izņēmums. Te ir ļoti labvēlīga augsne – visas darbības, kas šeit notiek, ir vērstas (protams, tas ir cionisma ietvaros) uz valsts destrukciju, principā tās ir diversijas akcijas. Tātad valsts un cilvēki visas tā saucamās neatkarības laikā ir pakļauti degradācijai visplašākajā mērā. Kaut vai runājot par pēdējo praidu – nevienam normālam cilvēkam nekādi komentāri nav vajadzīgi, lai saprastu šī pasākuma amoralitāti!
Tiek manipulēts ar cilvēku apziņu. Tiem, kuriem pieder informācijas līdzekļi, kaut vai viens gramofons staba galā kolhozā, var sākt manipulēt ar cilvēku apziņu. Un ilgākā laika posmā šīs izmaiņas noris arvien dziļāk. Pie mums tās notiek jau 20 gadus, turklāt sākot ar Sorosa fonda un beidzot ar Amerikas vēstniecības darbinieces klaju iejaukšanos mūsu iekšējās lietās, atbalstot šo morāli deģenerējošo sistēmu.
Principā tā ir neatļautā veidā graujoša un degradējoša iedarbošanās uz cilvēku apziņu, it sevišķi uz jaunatni, kura jau tā kāri uztver visu svešo. Tas ir drausmīgi.
DDD: Vai vienkāršie, godīgie medicīnas darbinieki – sanitāri, medmāsas, ārsti, kuri godīgi strādā, ģimenes ārsti, lauku feldšerīši utt. – vai viņi nesaprot medicīnas sistēmas patieso būtību? Kāpēc viņi piedalās? Kāpēc pacieš šo parazītu sēdēšanu uz kakla?
A.G.: Es domāju, ka šeit medicīnu mēs nevaram īpaši izdalīt. Tas jau ir jebkurā sabiedriskā dzīves jomā. Skatieties, kur gribat, tas ir it visur, ne tikai medicīnā. Medicīnā tas gluži vienkārši izpaužas tik klaji tāpēc, ka tā efektīvi iedarbojas uz cilvēku skaita samazināšanu.
Ne velti mums ir tādi demogrāfiskie rādītāji, kādi ir… Viens no lielākajiem medicīnas nepieejamības efektiem ir tas, ka blakus bezdarbam cilvēki ir spiesti emigrēt, lai izdzīvotu. Viens otrs domā, ka tur būs vieglāk, bet izrādās, ka tā jau nemaz nav…
DDD: Nav gan – ir vēl trakāk…
A.G.: Jā, diemžēl tā tas ir. Bet šī viņiem ir tāda kā cerība – cilvēki mēģina paši sevi apmānīt. Tomēr rezultāts kopumā uz tautu iedarbojas graujoši. Tauta izšķīst, gluži vienkārši lēnām pazūd. Un tie, kas aizbrauc par kaut kāda fonda līdzekļiem mācīties, teiksim, Sorosa stipendiāti un tamlīdzīgi, nonāk naudas devēju ietekmē un atkarībā un sāk realizēt šo organizāciju plānus. Medicīna ir viens no šādiem rupjajiem ieročiem.
DDD: Īstenībā pēc tā, ko jūs sakāt, var saredzēt šo ķēdi: vietējos iedzīvotājus padara par strādāt nespējīgiem, viņi saslimst, tiek izslēgti no darba tirgus. Un tāpēc uzreiz runā – ievedīsim darbaspēku…
A.G.: Jā, tā ir sistēma, kas tiek realizēta ilgāku laiku un īpaši netiek slēpta. Paskatieties, kas Saeimā notiek – lielākie nodevēji tur jau klaji runā par darbaspēka ievešanu laikā, kad šeit ir bezdarbs (!). Bet patiesais mērķis drusciņ aiz stūra noslēpts – lai latviešus no šejienes aizdabūtu projām.
DDD: Vienalga, vai ar kājām pa priekšu, vai viņš pats aizbrauc.
Apzināta kaitniecība
DDD: Latvijas lauksaimnieki apliecina, ka viņiem ir pietiekama kapacitāte, lai pabarotu visus iedzīvotājus. Bet sakiet, lūdzu, vai medicīnas nozare ir spējīga laikā aprūpēt visus latviešus, lai neveidotos rindas? Vai šīs rindas ir mākslīgi radītas, vai arī tām tomēr ir objektīvs cēlonis? Saprotu, ka viena lieta ir līdzekļu trūkums, bet, ja būtu vajadzīgā nauda, vai medicīnas pakalpojumi tiktu sniegti operatīvi – tad, kad cilvēkam tas tik tiešām ir nepieciešams?
Artūrs Grīslītis: Uz šo jautājumu varu atbildēt ar kategorisku “jā”. Medicīnas nepieejamība tiek mākslīgi organizēta. Arī tas ir viens no atzariem kopējā plānā, ko sauc par genocīdu.
DDD: Tātad ārstu pietiek, laiks ir pietiekams, lai pieņemtu pacientu, bet valsts vadītāji gluži vienkārši dara visu iespējamo, lai ārsts nespētu aprūpēt visus slimniekus?
A.G.: Pirmkārt, es jau minēju, bez kā tomēr medicīna nevar eksistēt, − tie ir naudas līdzekļi. Ja ārstam nemaksā, viņš nevar strādāt, tāpēc bez naudas mēs nevaram iztikt. Bet ar esošo aprīkojumu, ar ārstu un māsiņu kvalifikāciju un daudzumu (kaut arī daudzi ir aizbraukuši) varētu nodrošināt savlaicīgu ārstēšanu. Tomēr nepareiza ir visa sistēma, kā tā tiek organizēta – gan ātrās palīdzības, gan plānveida palīdzības, gan visādas izmēģinājuma sistēmas (kādas tik te nav bijušas!), slimnīcu likvidācijas, gultu samazināšanas – tas viss nepārprotami ir vērsts uz to, ka slimniekam nav pat kur gulēt… Daudziem ir jāārstējas slimnīcās, bet mums grib iestāstīt, ka ambulatoriski…
DDD: Bet, ar kuru galu skaita ministrijā sēdošie, ja viņi sludina, ka gultasvietu ir par daudz, tā un tā arī par daudz… taču cilvēki stāv rindā?!
A.G.: Viņiem ir attiecīgi uzdevumi, rīkojums to darīt.
Nekādi kari, nekādas dabas stihijas, ne epidēmijas šeit nav plosījušās, bet cilvēku skaits samazinās. Tas ir mērķtiecīgs, speciāli orientētu, apmācītu valsts dienestu, valsts vadītāju darba rezultāts.
Smadzeņu skalošana
DDD: Sakiet, lūdzu, kāpēc, piemēram, baltkrievi var analgīnu saražot par 50 santīmiem, bet…
Artūrs Grīslītis: Atbilde ir vienkārša − Latvija ir tikai teritorija, no kuras jāizspiež pēc iespējas lielāka peļņa, maksimāli izsūcot tur esošo tautu ar tās vadītāju palīdzību. Pie mums visi, sākot ar ministriem līdz vissīkākajiem vadītājiem, nosaka toni un pieņem lēmumus, realizējot savas tautas iznīcību. Viņi visi faktiski ir tautas nodevēji.
DDD: Cik nežēlīgiem jābūt cilvēkiem, kuri iznīcina tautu, liekot dārgi maksāt par veselības saglabāšanu?!
A.G.: Jā, tas ir kapitālisma pamatprincips – maksimāla peļņa, vienalga par ko. Ne velti Markss savulaik teica (un viņam ir pilnīga taisnība!), ka kapitālists par 100 procentu peļņu ir ar mieru darīt to, par 200 procentu to, bet par 300 procentu peļņu vispār vairs nekādu iebildumu nevar būt…
DDD: Tāda nežēlība ir neaptverama! Varbūt nedaudz pārspīlēts salīdzinājums, bet Staļins ar savām represijām ir balts un pūkains blakus mūsdienu slīpētajiem slepkavām baltajās apkaklītēs.
A.G.: Jā, es jau vairākkārt minēju – tas ir izsmalcināts veids, un ierēdņu bari attiecīgi strādā. Rodas idejas par pensijām, nodokļiem un visu citu, kas pietuvina mērķim – tautas iznīcināšanai. Turklāt viņi paši daudz tur neko nevar mainīt, jo saņem norādījumus no “augšas”. Kādreiz saņēma no Maskavas, tagad saņem no Briseles, bet, no kurienes saņem Brisele, tas vairs nav tik svarīgi, kā to vietu sauc. Tā tas notiek.
Tādēļ vienmēr aktuāls ir jautājums, kuru arī jūs uzdevāt, – ko darīt, vai neko nevar likt tam pretī? Pretī var likt tikai pašorganizēšanos, bet katram cilvēkam jābūt kvalitatīvam. Jūs nevarat māju uzbūvēt no satrunējušiem, apdrupušiem ķieģeļiem – nekas nesanāk.
Paskatīsimies, kas notika Igaunijā – pēc perestroikas viņiem izdevās tikt vaļā no vecajiem komunistiem (lielākā vai mazākā mērā – ne jau pilnīgi). Igauņi nobīdīja viņus malā, arī ar Aļošu tika galā. Un tad, kad mums mēģina iestāstīt, ka te nebūs kam strādāt, ja notiks dekolonizācija, – tā ir pilnīga smadzeņu skalošana! Nav jau svarīgi, vai ģimenē ir 3 vai 10 bērni – nav teikts, ka ģimene ar 10 bērniem dzīvos labāk. Un, vai valsts ar lielu iedzīvotāju skaitu dzīvos labāk? Tas, ka mums mēģina iestāstīt, ka nebūs kas strādā, tāpēc jāieved darbaspēks, atkal ir slēpts paņēmiens, kādā veidā atšķaidīt pamatnāciju.
Jāatmet bailes!
DDD: Noslēdzot mūsu sarunu, kāds būtu jūsu vēlējums mūsu lasītājiem?
Artūrs Grīslītis: Es domāju, ka gandrīz visi “DDD” lasītāji saprot, kas notiek un kas jādara. Bet vēl varētu piebilst, ka viņiem vajadzētu vairāk darboties, aktivizējot savus līdzpilsoņus! Aktīvi jāpauž neapmierinātība ar notiekošo. Nevajag baidīties, jo viens no galvenajiem nelaimju cēloņiem ir ne tikai slinkums un vienaldzība, bet arī baiļu sindroms, kas ārkārtīgi dziļi iesēdies pēc visām šīm asiņainajām izdarībām, ko okupācija ar mums izdarījusi. Tas ir ārkārtīgi dziļi ielīdis un ir viens no galvenajiem faktoriem.
Jebkuras dzīvās būtnes pamatinstinkts ir dzīvības saglabāšana, un tādēļ ir vajadzīgs morāli augsti attīstīts cilvēks, kurš spēj šo primitīvo instinktu nomākt un izteikt vispārcilvēciskās vajadzības noformētā veidā, un paust citiem, lai panāktu, ka arī pārējie sāk domāt. To vajadzētu mums katram spēt.
DDD: To arī vēlēsim! Paldies par sarunu!
Intervēja Liene Apine