Saruna ar Jāni Rožkalnu – Gunāra Astras cīņu biedru, Triju Zvaigžņu ordeņu lielvirsnieku
Psihi psihiatri nolēma…
DDD: Nupat Rīgā notika apkaunojošs pederastu un lesbiešu gājiens “Baltijas praids”. Jūs aktīvi cīnāties par normālu cilvēku uztveri un izgaismojat šo nenormālo parādību, tāpēc jautāšu, kādā stāvoklī šobrīd atrodas mūsu tauta homoseksuālisma propagandas jautājumos?
Jānis Rožkalns: Situācija sabiedrībā ir augstākā mērā dīvaina. Visa šī “Mozaīkas” veidotā, no ārzemēm inspirētā un dāsni apmaksātā ideoloģija un propaganda, ieskaitot praidu, ir pilnībā balstīta uz meliem un demagoģiju. Vispirms jau sākot ar to, ka 1973. gadā, kad diagnoze “homoseksuālisms” tika izņemta no Amerikas Psihiatru asociācijas gadagrāmatas. Tas tika izdarīts bez neviena zinātniska vai medicīniska pētījuma – balstoties tikai uz rupju spiedienu. Sanāksmē ielauzās homoseksuāli orientēta psihiatru grupa, izrāva mikrofonus, demolēja, paziņoja, ka Amerikas psihiatrija ir noziedznieku banda, un rupjā veidā panāca, ka kongresā no homoseksuāliem psihiatriem tiek izveidota “darba grupa”, un paši nobalsoja par šīs, savas, diagnozes svītrošanu.
DDD: Tātad psihi psihiatri nolēma, ka viņu nenormālība ir normāla?
J.R.: Jā. Turklāt tas notika visas Amerikas acu priekšā. Kad pēc pieciem gadiem vienā no nākamajiem kongresiem tika aptaujāti 10 tūkstoši Amerikas psihiatru, 68 procenti no viņiem joprojām atzina, ka šī diagnoze, protams, ir spēkā. Šādu faktu ir ļoti daudz, bet tie visi tiek ignorēti.
Arī mūsu ārsti, kuri atrodas zem milzīga sorosiešu un “Mozaīkas” veidotās frontes spiediena, joprojām drosmīgi paziņo, ka homoseksuāls dzīvesveids ir ļoti bīstams, jo nes graujošas sekas gan fiziski, gan garīgi. Mums ir 240 Latvijas Ārstu biedrības ārstu parakstīts iesniegums Ministru prezidentam, kurā viņi ļoti skaidri pa punktiem deklarē savu viedokli: “Apgalvojums, ka homoseksualitāte ir normālas uzvedības pieļaujams variants, neatbilst patiesībai, ir melīgs un dezinformē sabiedrību”. Arī lielākais šī medicīnas jomas speciālists Latvijā, visā pasaulē pazīstamais akadēmiķis Viktors Kalnbērzs ir publiski paziņojis, ka homoseksuālisms nav normāls dzīvesveids un ka homoseksuālisma ideoloģija ir “politiska manipulācija”. Šie ārstu vērtējumi ir bijuši publicēti, bet tos joprojām ignorē gan žurnālisti, gan politiķi.
Nesen Latvijas Universitātē notika studentu diskusija par praidu, kur es minēju šos faktus. Taču “Mozaīkas” vadītājai Garinai, sejā nepakustējās ne vaibsts. Bet tā taču ir viņu tēma, viņiem vajadzēja būt visieinteresētākiem par katru šādu informāciju, kas skar viņus pašus − kādas sekas ir viņu izvēlētajam dzīvesveidam! Tā taču, vispirms, ir viņu dzīve! Taču homoseksuāļi no šīs patiesības bēg kā velns no krusta. Un Sorosa organizāciju tīkls, kas tiek finansēts no ārzemēm, ir viņu rupors. Kā mēs zinām, pēdējos 15 gados Latvijā šo neolibrālisma ideju lobēšanai ir ticis ieguldīts vairāk nekā simts miljoni dolāru.
Eiropas Savienība – homoseksuālistu diktatūra?
Jānis Rožkalns: Pats Džordžs Soross LTV “Panorāmā” atklāja, ka viņš viens pats Latvijā ir ieguldījis 80 miljonus. Par šādu summu var izdarīt apvērsumu jebkurā valstī. Visus šos gadus viņi ir rīkojuši simtiem seminārus, izbraukumus uz ārzemēm, vasaras nometnes, konferences, un visur tikusi sludināta šī melīgā nāves ideoloģija. Tagad – laikā, kad skolās ir krīze un daudzas spiestas pārtraukt mācības, jo trūkst bērnu, − sorosieši palīdz tās pārveidot par dažādiem “kultūras centriem”, taču ar piebildi – “jums ir jāatbalsta mūsu vērtības”.
DDD: Pseidovērtības?
J.R.: Protams, pseidovērtības. Neoliberālisms – tas ir visu kristīgo, nacionālo un ģimenisko vērtību noliegums. Sorosa organizāciju tīkls organizē seminārus juristiem, mediķiem, skolotājiem, policistiem, pilnīgi visu sabiedrības jomu speciālistiem. Viņi rīkojas ļoti gudri, un šādā veidā soli pa solītim pārliecina cilvēkus. Pat 9. klases mācību grāmatā četrās lappusēs “Mozaīkas” ideoloģe, Jolanta Cihanoviča, melo par homoseksuālisma labumiem, bet Izglītības ministrija to apstiprina. Un tas viss tiek darīts it kā no Eiropas Savienības platformas − lūk, Briselē visi tā domājot.
DDD: Vai tā ir?
J.R.: Kāds latviešu Eiroparlamenta deputāts man teica, ka aptuveni 70 procenti deputātu tur ir homoseksuālisti. Un, ja mēs vēl zinām to, ko publiski paziņoja viens no vecākajiem Eiroparlamenta deputātiem, ka Briselē Eiroparlamentā tikai kādi 2 procenti lēmumu tiek pieņemti atklātā balsojumā, bet 98 procenti − apakškomisijās aiz slēgtām durvīm, kur pat deputātiem ieeja ir liegta… Tādējādi faktiski tā ir līdzīga diktatūra tai kā Padomju Savienībā, un šīs sekas mēs redzam ik uz soļa.
Nupat bija publikācija par stāvokli Zviedrijā, kur visi šie procesi netraucēti ir aizgājuši jau ļoti tālu – visa sabiedriskā dzīve faktiski ir ievesta smagā krīzē.
DDD: Ja vien nav jau pārkāpta šī robeža…
J.R.: No statistikas mēs zinām, ka Eiropa faktiski izmirst, dzimstība ir katastrofāli zema, un tas nozīmē, ka pēc 15−20 gadiem, ja tā turpināsies, Eiropa būs musulmaņu valsts, ar pilnīgi citu kultūru.
Bērnu ievešana hedonismā
DDD: Sākotņu – vīrišķās un sievišķās – savstarpējā pievilksme ir visas pasaules uzbūves pamatā. Vai piekrītat, ka cilvēkam, pieņemot homoseksuālismu kā normālu, visa viņa vērtību sistēma tik ļoti sašķobās, ka arī citas dzīves parādības viņš nespēj adekvāti uztvert, tāpēc viss grūst ne jau tikai fiziskā nozīmē, bet, galvenais, garīgā, jo cilvēkiem zūd spēja izzināt patiesību, analizēt un sintezēt sakarības, lai garīgi pilnveidotos.
Jānis Rožkalns: Jā, tieši tā arī notiek. Un faktiski šie procesi tiek virzīti uz to, lai emocijas un baudas paaugstinātu pār saprātu, pār intelektu. Visu dzīvi sāk diktēt baudas. Bauda viņiem kļuvusi par augstāko vērtību, kuras mērķis ir no netikumības izveidot tikumu.
Jau sengrieķu filozofs Epikūrs izveidoja teoriju, ko sauc par hedonismu, kad par cilvēka dzīves augstāko mērķi tiek atzīta bauda, un viss, kas rada baudu, ir labs. Tieši bauda tad ir galvenais kritērijs visam. Un šie procesi jau ir aizgājuši tik tālu, ka psihiatru grupa, kas vardarbīgā ceļā izņēma homoseksuālisma diagnozi, tūlīt sāka pielikt pūliņus, lai izņemtu no šīs pašas rokasgrāmatas diagnozi par pedofiliju.
Kanādas parlaments pagājušajā vasarā jau nobalsoja par to, ka pedofilija nav atzīstama par novirzi, un pret to balsoja tikai viens deputāts. Faktiski šī diagnoze jau tagad ir izņemta no ārstu rokasgrāmatas tādā nozīmē, ka, ja pedofilam šīs tieksmes uz nepilngadīgajiem pašam nerada diskomfortu, tad tā nav diagnoze. Vienlaicīgi visā pasaulē homoseksuālistu kliķe mēģina samazināt valstu likumos gadu robežu, no kuras jaunietis, varētu teikt – bērns, drīkst patstāvīgi izvēlēties intīmos sakarus. Viņu mērķis ir šo robežu noteikt uz 12 gadiem. Daudzās Eiropas valstīs jau ir 14 gadi. Tas nozīmē – ja 14 gadus vecu dēlu vai meitu kāds homoseksuālists saaģitē uz homoseksuāliem sakariem, tad vecāki neko nevar iebilst. Bet, ja viņi protestē, tad paši nonāk zem kriminālatbildības un tiek tiesāti. Tā tas jau ir Zviedrijā, Kanādā, daudzos ASV štatos, Anglijā un citur.
DDD: Vecāki tiek tiesāti, jo iebilst pret sava bērna padarīšanu par homoseksuālistu?
J.R.: Jā, tā var notikt. Piemēram, tepat kaimiņos, Zviedrijā, valstī kuru “Mozaīkas” pārstāvji mums pasniedz kā paraugvalsti, patiesībā notiek dziļa ģimenes institūcijas krīze. Zviedrijā ir vairāk nekā 40 tūkstoši bērnu, kam vecāki ir homoseksuāļi, bet katrs trešais vardarbības gadījums tur notiek lesbiešu ģimenē. Zviedrijas valdība ir pārņēmusi gandrīz pilnīgu kontroli pār bērnu audzināšanu. Jau 30 gadus tur pastāv pilnīgs miesassodu aizliegums, bet par tā pārkāpšanu vecākiem draud līdz 10 gadi cietumā. Vecāki nedrīkst bērnu ne rāt, ne pērt, pat ne pavilkt aiz auss. Jau bērnudārza bērniem skaidro viņu tiesības un iespēju sūdzēties policijai. Un viņi to dara.
Zviedrijā ik gadu vecākiem atņem ap 12 000 bērnus. Tas notiek ar “labiem nodomiem”. Tādēļ zviedru žurnālists Maciejs Zaremba saka: “Nosaukt Zviedriju par tiesisku valsti – tas ir drūms joks”. Mēs teiktu, tas ir uzbrukums civilizācijas pamatstruktūrām. Tādēļ jau Eiropa faktiski mirst, un tai līdzi arī mūsu mīļā Latvija.
“Stratēģija un taktika” – zombēšana
Jānis Rožkalns: Šos gadus mums, nelielai grupiņai, kaut kā ar lielām pūlēm ir izdevies noturēties, ka mūsu valsts likumos vēl šā ārprāta nav, bet “Mozaīka” un Sorosa struktūras jau sagatavojušas vairāk nekā 20 likumu grozījumus, kurus viņi visu laiku mēģina caur valsts institūcijām, caur Saeimas apakškomisijām, caur Tiesībsargu dabūt cauri. Pagaidām tas nav izdevies, bet visi šie praidi, šīs nemitīgās konferences ir virzītas uz šo vienu mērķi. Kā tas arī stāv rakstīts Hārvarda Universitātes absolventu, Klārka un Medsena, sarakstītā homoseksuālisma ideoloģijas taktikā: “Runājiet visur un pastāvīgi par homoseksuālismu. Dariet to neitrālā tonī, līdz sabiedrība kļūs šo runu piesātināta. Kolīdz tas būs noticis, sabiedrība pārstās pievērst tam uzmanību. Tā pret šo tēmu kļūs notrulināta un bezjūtīga. Gūstiet uzvaru ar novešanu līdz spēku izsīkumam.”
DDD: Īsta sātanistu, melno ložu taktika!
J.R.: Jā, un tieši tā tas arī tagad notiek. Latvijā jau sen visas valsts institūcijas ir skaidri pateikušas visām šīm “partnerattiecībām”, un citiem “Mozaīkas” labojumiem noteiktu “NĒ”. Saeimas apakškomisija pagājušā gada pavasarī virzīja uz pieņemšanu, tomēr prezidents Zatlers toreiz šo partnerattiecību likumu apturēja. Bet dīvainā kārtā pēc dažiem mēnešiem, kad viņš kļuva jau par savas partijas biedru, tad Zatlers šo pašu likumprojektu atbalstīja… Neiedomājami – sākumā viņš apturēja, pat ļoti kategoriskā formā, sakot, ka tas ir pret valsts interesēm; un tad slavenais ārsts divu mēnešu laikā pilnīgi radikāli maina savu viedokli, pat nepaskaidrojot argumentāciju.
DDD: Jūsuprāt, kāpēc?
J.R.: To ir grūti pateikt. Es tikai jūtu, ka arī mūsu sabiedrībā notiek zombēšana. Nozombēta ir prese, liela daļa žurnālisti, valsts ierēdņi, augstākās amatpersonas, un viņu rīcība daudzos jautājumos vairs nav atkarīga no valsts interesēm vai tautas vajadzībām, pat ne no loģiskiem argumentiem vai faktiem. Nav saprotams, no kādiem motīviem viņi vadās.
Visdrīzāk, šo zombēšanas procesu veic pasaules augtākā politiskā elite. Mēs zinām, piemēram, to, ka Amerikas vēstniecība nepārtraukti tiekas ar mūsu politiķiem, dod viņiem norādījumus, un, iespējams, šie norādījumi ir tik intensīvi, ka būtībā mūsu valsti vada ASV vēstniecība kopā ar Briseli un Maskavu. Mūsu politikā šodien nav jūtama latviešu tautas nacionālo interešu aizstāvība. Būtu ļoti vērtīgi saprast, kā tieši šī zombēšana notiek, bet mēs jau netiekam tur klāt.
Mēs nezinām, kas notiek, kad mūsu Valsts prezidents aizbrauc uz nedēļu, teiksim, uz Ņujorku vai uz Briseli. Ar ko viņš tur tiekas un ko runā, tas ir valsts noslēpums. Redzam tikai, ka mūsu cilvēki, atgriežoties no turienes, bieži ir ar pavisam citu, dīvainu domāšanu, ar citu attieksmi – jūtam, ka kaut kas ir noticis. Līdzīgi kā padomju laikā, kad cilvēku izsauca uz Čeku, tad viņš iznāca ārā no turienes bieži vien pavisam cits cilvēks – pārbaidīts līdz nāvei un ar izmainītām domām. Šobrīd politiski stratēģiskie pasaules punkti ir tikpat, dažkārt pat vēl iespaidīgāki, nekā savulaik bija Čeka.
DDD: Iespaidošana kļuvusi rafinētāka?
J.R.: Jā. Ja Padomju laikā tas bija ļoti primitīvi, tad tagad tas ir patiešām ļoti rafinēti un smalki, izmantojot visus psiholoģiskos mehānismus, arī “pātagu un pīrāgu”. Tas viss kopā veido to, ko redzam, − mūsu valsts faktiski ir uz sabrukšanas un iznīcības robežas. Iekšējais tirgus ir sagrauts, Latvija ir ieķīlāta, mēs esam kaut kādos mistiskos parādos uz paaudžu paaudzēm, vairāk nekā 400 tūkstoši ir pametuši valsti, vairāk nekā 400 ciemi jau ir iznīcināti. Tas ir briesmīgāk par jebkuru karu, kas ir gājis pāri Latvijai. Un tajā pašā laikā sabiedrībā valda klusums.
Zombēšana ir skārusi visu mūsu tautu, un pat tāda ideja kā pretošanās valsts apdraudējumam vairs nepastāv. Nav nekur nekādu partizānu vienību, pat protestu demonstrāciju nav. Redzam, kā Grieķijā, Itālijā, Spānijā cilvēki gandrīz katru nedēļu iet ielās ar plakātiem, cīnās, lai aizstāvētu savu valsti, savas mājas. Bet Latvijā ir pilnīgs klusums. Ja kaut kur ir bijusi kāda demonstrācija, tad tur atnāk pārdesmit cilvēki…
DDD: Bet kāpēc, jūsuprāt, šie vispasaules multimiljardieri ir ieinteresēti cilvēces degradācijā? Runājot par homoseksuālismu, ne jau Soross ir visu ideju ģenerators – viņš ir rafinēts blēdis, tomēr ne ar tik lielām prāta spējām. Viņš, protams, ir viens no bagātniekiem, taču, salīdzinot ar tiem, kuru vārdi netiek minēti nevienos sarakstos, viņa pārticība ir ļoti nosacīta. Soross jau ir tāds kā izpildītājs. Bet kā interesēs, jūsuprāt, viņš strādā?
J.R.: Es diezgan daudz esmu pētījis šo jautājumu – tas, protams, ir ļoti aktuāls un interesants – kādēļ viss notiek tik nepareizi. Es atradu, piemēram, tādu faktoru, ka pagājušā gadsimta sākumā Amerikā, arī Eiropa lielie miljardieri izveidoja savas impērijas.
DDD: Rotšildi, Rokfelleri…?
J.R.: Jā un citi. Daudziem no viņiem bija lielas ģimenes, dzimtas. Šie cilvēki pārsvarā bija ļoti inteliģenti, godājami, ar garīgām un ģimeniskām pamatvērtībām, un ar viņiem viss bija kārtībā. Bet tad, kad viņi kļuva sirmi, šie lielie kapitāli un īpašumi nonāca viņu bērnu rokās. Sakumā radās hipiju, dažādas jaunatnes kustības, kuras viena pēc otras pilnīgi noliedza savu tēvu un vectēvu pamatvērtības…
DDD: Kas tad tās iniciēja – bagātnieku bērni?
J.R: Visām šādām kustībām ir vajadzīga arī liela nauda – tās nevar rasties tukšā vietā no nekā. Un, lūk, šie bērni – multimiljardieru atvases, no kurām daļa aizrāvās ar narkotikām, alkoholu, azartspēlēm, – sāka finansēt šīs kustības. Un tā šī sniega pika vēlās no kalna, kļūstot aizvien lielāka, plašāka, šīs kustības iegāja universitātēs, it īpaši Amerikā, un studenti, kuriem jau bija atņemtas visas pamatvērtības, ienāca politikā, pašvaldībās. Tā šie bagātie cilvēki rīkojas vēl tagad, piemēram, “Ford” kompānija no katras pārdotās mašīnas ap 100 dolāriem ziedo homoseksuālisma ideoloģijas attīstībai pasaulē. Un tur aiziet milzīgas naudas – simtiem miljoni, miljardi.
Soross – tautas degradēšanas sponsors?
DDD: Sarunas pirmajā daļā jūs sacījāt, ka cilvēku iespaidošana ir kļuvusi rafinētāka nekā okupācijas laikā – zombēšana ir skārusi visu mūsu tautu.
Jānis Rožkalns: Ja mēs skatāmies, kas notiek ar to pašu Sorosa infrastruktūru pie mums, – viņi saņem ievērojamu finansējumu, rīko simtiem konferenču, nometņu, brauc dārgos komandējumos, dzīvo labākās viesnīcās, visur viņiem atvērtas durvis: slava, gods, popularitāte, mediji, labas algas, labi biroji… Un ļoti interesanti – kādā “Mozaīkas” konferencē viena meitenīte uzstājās no “Mozaīkas” puses, un es viņai publiski pajautāju: “Sakiet, jūs pati arī esat lesbiete?” Viņa uzreiz apmulsa, tad atbildēja: “Nē, nē, es neesmu!” Bet, kāpēc tad tu esi te? Tāpēc, ka te ir silta vietiņa! Tas jau ir labi zināms, ka šie homoseksuālisti atbalsta cits citu, un dažādas kompānijas, arī Latvijas, ar viņiem sadarbojas. Zinu vienu lielu banku, kur tika izraidīts labs speciālists, lai pieņemtu homoseksuālistu. Tādu piemēru daudz.
DDD: Kura banka?
J.R: Hipotēku banka. Pirms dažiem gadiem man pazīstams augstas klases speciālists šādi tika izmests no darbavietas. Viņam skaidri to pateica, un viņš redzēja, kurš nokļūst viņa vietā.
DDD: Pieņēma pediņu?
J.R: Jā. Tas pats notiek, piemēram, Latvijas konservatorijā, kur pasniedzēja – augstākās kvalifikācijas mūziķe – nostrādāja pusi mūža. Bet atnāca lesbiete, kurai viņa iepatikās, taču, sekojot “mīlestības” atteikumam, zuda arī darbs. Šādu gadījumu ir ļoti daudz, bet mums jau nav statistikas – ja mēs to zinātu, ticu, elpa aizrautos.
DDD: Stāsta, ka arī Mākslas akadēmijā priekšroka uzņemšanā dažās nodaļās ir puišiem, kuri neiebilst pret homoseksuāliem aktiem ar pasniedzējiem…
J.R.: Piemēram, 1999. gadā Tūna krimināllietas ietvaros veiktajā kratīšanā policija viņa birojā atrada kartotēku ar 5000 nepilngadīgiem zēniem, kuri bija savervēti par geju prostitūtām. Vai kāds zina, kas tālāk notika ar šiem puišiem?… Skaidrs, ka dibināt normālu ģimeni viņiem bija problēma, jo homoseksuālisms ir kā narkotika, kas rada atkarību un sagrauj cilvēku ne tikai fiziski.
Pieci miljardi ir lieki…
Jānis Rožkalns: Otrs, runājot par cilvēku degradēšanu, ir šis tā saucamais “Parīzes klubs”, kurš izstrādāja teoriju par zelta miljardu, kad perspektīvā cilvēces skaits jāierobežo līdz diviem miljardiem. Lai samazinātu pasaules iedzīvotāju skaitu, tika iedarbināti daudzi mehānismi – viens no tiem ir homoseksuālisma perversijas propaganda valstu līmenī. Neaptverami, bet fakts.
Liekas, šobrīd šie procesi jau ir izgājuši ārpus kontroles. Un, ko domā tāds Obama, ja viņš paziņo, ka aizstāvēs homoseksuālismu faktiski kristīgā zemē – Amerikā? Tāpat Klintons, kurš tika ievēlēts, lielā mērā pateicoties tieši homoseksuālistu plašam atbalstam un 5 miljonu dolāru ziedojumam viņa vēlēšanu kampaņai? Tādēļ Hillari vēl tagad ir spiesta čakli atbalstīt šo Amerikas “nāves ideoloģijas” īpašo slāni.
Savukārt, viens no Eiropas Komisijas prezidenta amata kandidātiem Gijs Verhofštats paziņoja: “Mana cīņa ir Eiropa bez tautām, bez nācijām!” Un tas viss kaut kur saslēdzas kopā – 70 procenti homoseksuālistu Eiropas Parlamentā un visās Eiropas Parlamenta tualetēs (tādu ir vairāk nekā 400) pludo narkotikas; to žurnālisti atklāja, kad paņēma analīzes. Taču pēc dabas likumiem valstij ir pienākums sargāt sabiedrisko morāli; likumiem ir jābalsta tikums un jāliek šķēršļi netikumam, kā tas arī skaidri ir ierakstīts mūsu Satversmes 116. pantā.
DDD: Kā jūs vērtējat to, ka ASV vēstniece Rīgā iet homoseksuālistu gājienā?
J.R.: Tā, protams, ir bezprecedenta iejaukšanās Latvijas valsts iekšējās lietās. Kā okupācijas laikā to bez ceremonijām darīja Maskava, tā tagad to dara Amerikas diplomāti, sabradājot mūsu tautas suverēno gribu dzīvot tikumiskā valstī.
DDD: Nu jau arī gandrīz katrā seriālā, ko redzam televīzijā, tiek parādīts kāds “emocionāli jūtīgs” pederasts vai lesbiete, vai jaunietis, kurš nevar “tikt skaidrībā par savu seksuālo orientāciju”. Lai iežēlinātu un pieradinātu skatītājus?
J.R: Jā, tas viss ir viņu programmā. Tajā pašā, ko es jau minēju (skat. “DDD” Nr.11(265) – red.piez.), Harvardas Universitātes pārstāvju izstrādātajā taktikā teikts: “Izmantojiet slavenības, lai iedvesmotu uz homoseksuālu dzīvesveidu!”… Homoseksuālisma propaganda jau sen ir ienākusi arī kino, kur tiek investēti milzīgi līdzekļi, lai radītu filmas, kas glorificē tieši šādas novirzes. Tiek izsludināti konkursi, maksātas lielas prēmijas tieši tiem režisoriem, kuri apņemas veidot šādus perversus darbus.
DDD: Un nekaunīgā kārtā viņi arī diženas personības pasludina par “savējiem”. Slikta dūša metas no bezkaunības, kad cilvēki ar piepidarotām smadzenēm un sapuvušām apziņām sāk ķengāties pat par Leonardo da Vinči un Čaikovski. Izdzimteņi apķēzī ģēnijus, kuriem nav nekā kopīga ar viņu slimīgajām fantāzijām, bet šādi meli ir viņu propagandas ierocis.
J.R: To visu dara “lielā nauda”. Bet, ja kāds iestājas par patiesību, tad tam aizvērsies visas durvis. Tā viņu izbazūnētā “tolerance” domāta tikai homoseksuālisma atbalstītājiem; ja kādam ir cita attieksme, tad visas tolerances beidzas un sākas meli, demagoģija un diktatūra.
Bailes no izārstēšanās
DDD: Savulaik seksologs un psihoterapeits Jānis Zālītis homoseksuālismu sekmīgi ārstēja ar hipnozi, bet viņš uzsvēra, ka slimajam tādā gadījumā ir jāgrib izārstēties. Tātad homoseksuālisms ir ārstējams!
Jānis Rožkalns: Tieši no paziņojumiem, ka šī viņu novirze tiek veiksmīgi izārstēta, homoseksuālisti baidās visvairāk. Jo tad izrādās, ka viņu novirze nav nekas cits kā netikumiska uzvedība vai ieradums. Un visas runas par “minoritātēm” un “cilvēktiesībām”, akadēmiķa Viktora Kalnbērza vārdiem runājot, ir tikai “politiskas manipulācijas”.
Šodien ir ļoti jāmelo, lai apgalvotu, ka homoseksuālisms nav ārstējams. Pat Dr.Spicers, kurš pats organizēja kampaņu, lai izņemtu šo diagnozi, sākumā paziņodams, ka homoseksuālisms ir iedzimts un nav ārstējams, jau pēc dažiem gadiem bija spiests atzīt: “Tagad es ticu, ka homoseksuāli orientētie cilvēki var mainīties.” Bet Amerikas mediķu asociācija paziņoja, ka homoseksuālu noslieču ārstēšanas prakse pierāda, ka tā ir tikpat sekmīga kā līdzīgu citu psiholoģisku problēmu dziedināšana: “Ap 30 procenti pacientu gūst pilnīgu atbrīvošanos no homoseksuāliem simptomiem un vēl 30 procentiem stāvoklis būtiski uzlabojas.”
Pasaulē ir ļoti daudz ārstu un organizāciju, piemēram, Bavārijas vācu Ārstu apvienība Vācijā, kas piedāvā ļoti sekmīgu ārstēšanos no homoseksuālisma. Krievijā ir ārsti, kas ļoti sekmīgi ārstē. Bet dīvainā “aģent-organizācija” “Mozaīka” turpina melot un maldināt savus pašu biedrus, kategoriski noliedzot, ka kaut kas tāds ir iespējams… Savukārt viņu jūdasa graši ir labas algas, ārzemju ceļojumi un ērta dzīve.
DDD: Aivars Garda grāmatas “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts” priekšvārdā piedāvā izveidot pidarolesbozorijus, līdzīgi kā leprozorijus, lai ārstētu šos nelaimīgos. Un, ja nebūtu homoseksuālisma propagandas, izārstēto pederastu un lesbiešu skaits pieaugtu. Sabiedrība varētu palīdzēt ar pretēju propagandu, sauksim to tā – ar tikumības un normāla dzīvesveida ideoloģiju.
J.R: Bet viņi jau ir panākuši vārda “tikumība” izņemšanu no sabiedriskās aprites, sagrāvuši šī vārda jēgu, un no netikuma veido tikumu. Tā ir drausmīga demagoģija un meli – var tikai pabrīnīties, kā 20. gadsimtā, kad ir pieejams internets, kur var atrast informācijas kalnus par homoseksuālisma postu un tā ārstēšanu, ir iespējama šāda tumsonība kā homoseksuālisma pervesijas godināšana un praida “lepnuma gājieni”. Un ir žurnālisti, kā Streips, Strautmane, Liepnieks, Dolģe, Ločmele un daudzi citi, kopā ar LTV1, LNT, TV3, TVNET, Politika.lv, Latvijas Radio un citiem medijiem, kas visus šos melus naski tiražē, tādējādi indējot mūsu tautu un apdraudot bērnu nākotni. Bet speciālkorespondente Stokholmā, Sandra Veinberga, ārprāta dusmās savu tautu, kurai ir nepatika pret praidiem, sauc pat par fašistiem (http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/424170-grekazi_un_modernais_fasisms).
Tomēr šajā lietā ir vēl viens – ārkārtējs – aspekts: vardarbīgi izņemot homoseksuālisma diagnozi un pasludinot šo slimību par neārstējamu, ir radīts īsts genocīds pret miljoniem homoseksuālistu visā Rietumu pasaulē, kuriem nu noziedzīgi tiek liegta medicīniskā palīdzība. Tas nelabi ož pēc nozieguma “pret cilvēci”, pat pēc “Nirnbergas 2”! Turklāt tūkstošiem ārsti, pakļaujoties tādam spiedienam, tieši pārkāpj savu doto Hipokrāta zvērestu. Kad valstu vadītāji atjēgsies no šī varavīksnes murga, atmošanās būs ļoti sāpīga…
Noziegums turpinās
DDD: Jūs pieminējāt “Nirnbergas 2” nepieciešamību. Tas rosina uzdot pamatjautājumu: vai piekrītat, ka tieši okupācijas laikā izjauktais etniskais sastāvs jeb kolonizācija veicina mūsu tautas bojāeju?
Jānis Rožkalns: Neapšaubāmi, tā ir viena no bumbām ar laika degli, kuru “Latvijas ceļš” un viņu politiskie kompanjoni ielika Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā, un tagad tā sprāgst. Okupācijas laikā, noziedzīgi pārkāpjot Ženēvas konvenciju, Latvijā tika ievesti vairāk nekā 950 tūkstoši kolonistu, un pēc tam tikpat rupji Konvencija tika pārkāpta otrreiz, atjaunojot Latvijas neatkarību, bet neizvedot viņus. Citādi tas nemaz nevarēja būt − šādam starptautiskam dubultnoziegumam bija jāaizved pie dramatiskām sekām, kuras mēs tagad piedzīvojam.
DDD: Vai ar sekām jūs domājat referendumu par krievu kā otru valsts valodu? Varbūt tie ir tikai priekšvēstneši kaut kam bīstamākam?
J.R.: Tās ir gan sekas, gan priekšvēstneši – Maskava mierā neliksies, tāpat Lindermans un visa šī piektā kolonna ar Mamikina TV5 un krievu avīzēm priekšgalā. Ļoti bieži man zvana draugi un paziņas, satracināti, ka TV5 atkal tiek intervēti Latvijai naidīgi cilvēki, demagogi. Tikmēr mūsu spēka struktūras, specdienesti, Drošības policija, Satversmes aizsardzības birojs ļauj, lai Latviju saplosa un iztirgo. Visas iespējamās robežas ir atvērtas, liekas, Maskava šeit dara visu, ko grib.
DDD: Atkal jājautā – jūsuprāt, kāpēc?
J.R.: Tā ir kāda noslēpumaina ietekme, kas šodien paralizē latviešu politisko eliti. Mums atliek uz visu to tikai noraudzīties un brīnīties. Es faktiski neredzu nevienu valsts sektoru, kur būtu vēl palicis kaut kas Latvijas valstij drošs un neizpostīts. Tiek pielikti milzīgi spēki no visām iespējamām pusēm, lai iznīcinātu latviešu garīgās vērtības, lai Latvijas teritoriju grautu un atbrīvotu no pamattautas…
DDD: …no latviešiem.
J.R.: Nu, protams. Bet tā ilgi tukša nepaliks. Nekur šādas teritorijas nepaliek tukšas. Pašreiz visa ekonomika tiek mērķtiecīgi grauta – dēvējot to par “konsolidāciju”. Kas tas ir – konsolidācija? Tā faktiski ir ekonomikas graušana un mērķtiecīga valsts novešana bankrotā. Mūsu iekšējais tirgus sen ir iznīcināts, mēs ēdam ārzemju pārtiku, lietojam viņu preces. Visām valsts struktūrām gadiem tiek atņemta nauda, un viss brūk. Vairāk nekā 400 000 ir pametuši valsti. Es pagaidām neredzu tādus procesus, kas varētu šo situāciju glābt. Mums tiek apcirptas visas saknes. Uz šī fona premjera Dombrovska slavināšana par “veiksmīgu krīzes pārvarēšanu, ir jāvērtē kā nožēlojams farss.
DDD: Tomēr varbūt antikonstitucionālais referendums latviešiem kaut kādā mērā ir atdarījis acis?
J.R.: Zināmā mērā, jā. Un tas veiksmīgi sakrita ar NA ienākšanu Saeimā. Es ļoti augstu vērtēju Imantu Parādnieku un Raivi Dzintaru, viņu drosmīgos paziņojumus latviešu nacionālo interešu lietās un prasmīgo argumentāciju. Tagad ir svarīgi, lai viņi iztur pārbaudi ar varu un naudu, bet mums, tautai, viņi jāatbalsta plaši un drosmīgi.
DDD: Taču neviens pie varas esošais, arī jūsu nosauktie “vislatviešu” deputāti, nerunā par dekolonizāciju. Dažādās publiskās diskusijās latviešu politiķi, Saeimas deputāti, žurnālisti spriedelē par to, ka integrācija nav izdevusies, taču vienīgo saprātīgo un tiesisko risinājumu – dekolonizāciju – baidās pat pieminēt. Kamdēļ tad atbalstīt šādus vārgus politiķus?
J.R.: Nu, redziet, par dekolonizāciju – man liekas, tas šobrīd ir ļoti sarežģīts un smags jautājums. Pašreiz Latviju pamet ap 200 cilvēkiem dienā. Savāc bērnus un atstāj savas dzimtās mājas. Bet visai drīz šo darbaspēku atkal vajadzēs. Ja tagad praktiski šo jautājumu paceltu un pieprasītu izsūtīt šos, ko mēs saucam par kolonistiem, un viņu bērnus, tad − kas te vispār paliktu? Un kāda jēga, tagad ar milzu cīņu viņus izvadīt un tajos pašos autobusos vest iekšā citus?…
DDD: Tā mēs nevaram rēķināt. Ir jāsaprot – visa mūsu līdzšinējā saruna ir atspoguļojusi to, ka mūsu tauta, mūsu valsts ir slima, īstenībā jau uz nāves gultas. Un loģiski, ka tikai slimības dēļ šie divi simti katru dienu atstāj valsti kā grimstošu kuģi. Protams, tie jau nav tikai latvieši, un paldies Dievam, ka ir arī kolonisti, kas ar savām ģimenēm dodas prom. Bet slimība paliek! Un reanimēt Latviju var tikai tad, ja atgriež latviešu tautai un valstij kaut kādu nacionālu komforta līmeni, tas ir, to, lai latvietis justos Latvijā kā savās mājās, zinot, ka viņa tiesības šeit ir nodrošinātas. Varbūt daudzi latvieši, kas brauc projām, pat neapzinās, kāpēc viņiem šeit ir diskomforts. Viņi pat neraksturo to kā kolonistu klātbūtni, bet tajā pašā laikā tā tas ir, jo mēs visu saimniecību dalām ar tiem, kuri pat nevēlas atzīt, ka šeit ir latviešu mājas, un spļauj mums sejā. Sadzīvošanu jeb “saliedēšanos” ar kolonistiem un okupantiem arī sludina Sorosa organizāciju tīkls. Paskatieties, kas notiek 9.maijā – arī okupantu bērni negrib latviešu kultūru, viņi tā ir audzināti un nevēlas to pieņemt un nekad nepieņems. Viņi nesaskata latviešos neko viņiem derīgu, jo paši latvieši sevi neciena un izturas kā lupatas. Kā gan lai citi ciena, ja latvieši kā tādi muļļas paši atdevuši visu, gulstas katram izvarotājam apakšā? Lūk, tātad vislielākā problēma latviešos ir šī nespēja šobrīd apzināties problēmas sakni – tā ir neveiktā deokupācija un dekolonizācija. Tieši šis jautājums ir jārisina.
J.R.: Teorētiski – jā! Bet praktiski…
DDD: Praktiski tas viss ir atkarīgs no mūsu tautas, no ikviena latvieša.
Vēzis valsts organismā
Jānis Rožkalns: Manuprāt, nacionālās problēmas risinot, noteikti ir jāņem vērā arī ekonomiskās, jo šīs abas lietas ir ļoti cieši saistītas. Piemēram, ir tāda aksioma − kam pieder ekonomiskā vara, tam piederēs arī politiskā vara.
Pēdējos 20 gados ir notikuši daudzi procesi, kas šo kolonistu situāciju Latvijā ir ļoti sarežģījuši. Liels procents latviešu ir izveidojuši jauktās laulības ar krieviem; viņiem pieder liela mūsu ekonomikas daļa, daudz īpašumu, lielas teritorijas. Krievu Pareizticīgajā baznīcā ir liels skaists latviešu, utt., utt. Ja šobrīd mehāniski izņemtu šos 700 tūkstošus, tad tas būtu Latvijas ekonomiskais infarkts, bankrots un tūlītēja totāla katastrofa…
DDD: Nebūtu! Mierīgi, bez emocijām paanalizēsim − mēs taču varam visu ekonomiku pārorientēt uz mazāku?
J.R.: Bet mums jau nekā nav, viss pieder citiem, viss pārdots – zeme pārdota, lielākie uzņēmumi sen jau iztirgoti. Mums, latviešiem, vairs nekā nav. Turklāt nedrīkst aizmirst politisko un tiesisko aspektu. Mēs esam dziļi integrēti ES struktūrās un NATO, un to izdarīja mūsu demokrātiski ievēlētās valdības.
DDD: Runājot par okupācijas seku novēršanu – starptautiskie likumi vēl joprojām ir mūsu pusē, vajadzīga tikai griba tos izmantot. Pēc dekolonizācijas atbrīvosies dzīvokļi, latviešiem beidzot būs kur dzīvot. Arī pensijas vairs nebūs jādala ar okupantu pensionāriem. Runājot par kolonistu īpašumiem, pastāv noderīgs paņēmiens – nacionalizācija. Pirms 100 gadiem vācu muižniekiem tika atņemta pat puse no visas Latvijas teritorijas. Lai pasargātu tautu no bojāejas, ir nepieciešami īpaši pasākumi, un pasaulei būs tie jāakceptē. Šodien it kā neticamais var kļūt īstenojams jau rīt – mums tikai pašiem ir jābūt gataviem izmantot radušās iespējas un situāciju.
J.R.: Mums nav ne politiskās varas, mums nav nekā – latvieši šodien ir sašķelts pūlis. Diemžēl. Kā pirmo vislielāko nacionālo problēmu es šobrīd nosauktu to, ka mums, latviešu tautai, nav vienojošas platformas; otrā − mums nav nacionālās inteliģences. Un mēs vēl tālāk varam saukt ļoti daudz citu problēmu. Tāpēc mēs neko nevaram mēģināt risināt ar vienkāršām metodēm, jo, manuprāt, tas vienkārši nav iespējams.
DDD: Nu, labi, tad risināsim ar sarežģītām, bet ir jāvienojas par kādu patiešām vienkāršu lietu – par to, ka visas pazīmes liecina, ka mūsu valsts organismā ir vēzis: okupanti un kolonisti, kas ar savām metastāzēm visās jomās mūs iznīcina. Tātad vienīgais, kas ir iespējams, un tas ir dzīvības vai nāves jautājums, ir nevis “saliedēšanās” ar vēzi, bet gan operācija − lai cik tas arī būtu smagi, sarežģīti vai nepatīkami. Ja negribam lēni aiziet bojā, mēs taisām operāciju, cerot vēl izdzīvot!
J.R.: Kas būtu šī operācija?
DDD: Tā ir deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija.
Vai mums nav nacionālās inteliģences?
DDD: Pēdējā laikā aizvien biežāk atskan saprātīgas balsis – piemēram, Latvijas Radio intervijā Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese Ineta Ziemele sniedza lielisku tiesisko regulējumu dekolonizācijai. Arī Georgs Andrejevs nesen “Latvijas Avīzē” būtībā pamatoja tiesības uz operāciju – uz dekolonizāciju. Faktiski šī operācija nav tik sarežģīta, kā liekas.
Jānis Rožkalns: Viena lieta ir gribēt, pavisam cita, kaut ko reāli izdarīt. Bez tam, šodien tādiem procesiem nav politiskās gribas.
DDD: Šī politiskā griba ir jārada, un tā var rasties vienīgi no “apakšas” – no mums pašiem. Protams, kaut ko reāli izdarīt var tikai tas, kurš grib, − bez gribēšanas pasaulē nekas nenotiek! Ja tauta vēlas dzīvot, tai ir jārīkojas; bet, ja tā ir zaudējusi dzīvotgribu, tad…
J.R.: Šīs “apakšas” faktiski ir bars, pūlis bez jebkādas vienojošas platformas. Mēs šodien nevaram sapulcināt pat 20 latviešus kādam konkrētam nacionālam mērķim, lai dažus mēnešus kaut ko kopīgi konstruktīvi darītu. Pēc pāris reizēm jau sākas domstarpības par visādām šķautnēm – politiskām, garīgām, reliģiskām, ekonomiskām, vēstures un vēl citām…
DDD: Mums abiem arī šobrīd radušās domstarpības – es zinu, ka dekolonizācija ir reāli paveicama, bet jūs man neticat. Arī 1917.gadā neviens neticēja, ka būs iespējams nodibināt neatkarīgu Latvijas valsti, tomēr starptautiskie notikumi pavērsās tā, ka tas kļuva iespējams.
J.R.: Objektīvi tad bija pilnīgi citi apstākļi. Šodien mēs jau esam vienā lielā Savienībā, mūs saista simtiem starptautisku līgumu, šeit ir visādi specdienesti, viss tiek kontrolēts un vadīts… Nacionāli radikālās partijas Saeimas vēlēšanās saņem vien pāris procentus balsu, no kurienes tad var rast atbalstu?
DDD: Pirms simts gadiem mēs arī bijām Krievijas impērijā… Tautai spēku un atbalstu ir jāatrod sevī, savā gribā un ticībā uzvarai, un tad redzēsit – viss iekārtosies vajadzīgās sliedēs. Vēlēšanās atjaunot taisnīgumu un ticība šādai uzvarai sevī slēpj lielu psihiskās enerģijas potenciālu – tas ir milzīgs spēks, pret kuru pat specdienesti ir bezspēcīgi.
J.R.: Tomēr, ja latvieši pirms simts gadiem būtu bijuši tik sašķelti kā tagad un nebūtu nacionālās inteliģences kā tagad, nekas nebūtu panākts. Tikai nacionālā inteliģence spēj formulēt to, par ko mēs tagad runājam – tautas problēmas, tautas mērķi, uzdevumus un metodes. Tā nebūt nav vienkārša lieta.
DDD: Piekrītu, ka latvieši ir sašķelti, bet nepiekrītu jums, ka mums nav nacionālās inteliģences. Cits jautājums, ka nacionālā inteliģence šobrīd ir pagrīdē. Jūs arī piederat pie nacionālās inteliģences, jo saskatāt un risināt ļoti nopietnu, tautas apziņu graujošu problēmu – cīnāties pret homoseksuālisma propagandu.
J.R.: Es runāju par nacionālo inteliģenci kā sabiedrības slāni, nevis par atsevišķiem nacionāli domājošiem inteliģentiem. Tādi vienmēr ir bijuši un būs, bet viņi nevar neko ietekmēt, kamēr ir vieni un nav atrasta tautu vienojoša uzskatu un mērķu platforma.
DDD: Patiesībā viņi var daudz ko noteikt, nepieciešama tikai lielāka uzdrīkstēšanās, neatlaidība un pašaizliedzība.
J.R.: Lai ar nacionālo inteliģenci rēķinātos, valstī tai ir jābūt kā plašai infrastruktūrai, aiz kuras stāv tautas tūkstoši.
DDD: Jāsaprot, ka vēža pārņemtā valstī arī tauta ir smagi slima, tāpēc atsevišķajiem inteliģentiem ir jāstrādā un jācīnās bez masveida atbalsta – būtībā vieniem.
Jāvienojas kopējā labuma vārdā!
DDD: Intervijas sākumā jūs teicāt, ka Eiroparlamentā ir ap 70 procentu homoseksuāļu. Cik ļoti sabiedrībai jādegradējas, lai kaut tādu pieļautu?
Jānis Rožkalns: Bez tam, mēs esam ļoti maza valsts, un tādēļ tie paši procesi, kas notiek arī lielās valstīs, kā Vācijā, Spānijā vai Itālijā, mums ir daudz graujošāki un bīstamāki.
Jā, es personīgi pretojos šiem procesiem, daru to, kas man ir iespējams – izmisīgi un dažkārt nonākot iekšējā panikā. Bet, neredzu iespējas tos šodien apturēt – bieži vien, šķiet, mēs esam kā tādi sunīši, kas rej uz karavānu, bet tas jau nemaina karavānas gaitu. Mums būtu jādara kaut kas, lai šī karavāna mainītu virzienu, bet bez plaša tautas atbalsta, manuprāt, tas nav iespējams.
Man liekas, ka mums nebūtu labi šodien teikt – gan jau viss būs labi, nav jau tik traki. Ir jārunā atklāti, cerot, ka celsies latvietis aiz latvieša, un kādā brīdī sāksim saprast, ka tā nedrīkst turpināt, ka mums ir jāmeklē kādi neordināri risinājumi, kādas jaunas idejas par kādām komūnām, par pilnīgi jaunām pašizdzīvošanas metodēm, jo nevaram cerēt uz parastajiem ekonomiskajiem paņēmieniem.
Un otrs, ja mēs neatradīsim kopēju platformu, uz kuras vienoties, mēs kā tauta iznīksim – pūlis neko nevar izdarīt, jo pūli tikai cērp un slauc no visām pusēm. Bet es neredzu šobrīd nekādas tendences mūsu tautā meklēt šo kopējo platformu. Saskatu tikai daudzas grupiņas, it kā nacionāli domājošus cilvēkus, kuri aprej pārējo tautu, uzskatīdami tikai savu ideoloģiju kā ekstra latvisku, nerēķinoties ar to, ka viņi ir tikai daži desmiti vai simti. Kā, piemēram, dievturi, kuri ienīst visu kristīgo, kas nozīmē, ka ienīst 80 procentus savas kristīgās tautas. Nesaprotu, kā var ienīst otru latvieti tikai par to, ka viņam ir cita ticība?!
DDD: Jā, mūsu tautā reliģiskie strīdi ir vislielākais idiotisms, kāds vien var būt. Mēs te pieminējām, ka kaut kam ir jāmainās – visa pasaule jau ir lielu pārmaiņu priekšvakarā, pati daba nāk palīgā sadot kādam pa pakausi, līdz sāks domāt, ka kaut kas ir jāmaina. Bet vienoties kā tauta mēs varam tikai ap to, kas nodrošina tautas attīstību. Es neredzu attīstības iespējas bez dekolonizācijas, un neviens man nav pierādījis pretējo. Tāpēc uzskatu, ka šobrīd latviešiem ir jāvienojas, lai padzītu okupantus no mūsu zemes, pēc tam mums būs citi vienojošie mērķi.
J.R.: Domāju, ka mums ārkārtīgi pietrūkst nacionālas sabiedriskas diskusijas, kur latvieši regulāri nāktu kopā un brīvi pārrunātu visas šīs lietas, lai mēs atrastu atkal kaut kādu kopēju ceļu. Mums ir jāatceras tā nesenā vēsture, no kuras faktiski nāk visa mūsu šodienas kultūra, Brāļu draudžu laiks. Visam pamatā, ieskaitot garīgumu, bija diskusijas, sarunas, kā sakārtot valsti. Tagad, ja sanākam kopā, tad pēc pusstundas esam jau ar sarkaniem vaigiem un saprotam, ka mums katram ir sava patiesība, bet kopīga − nekā.
Bet cita ceļa nav – mums ir jānāk kopā, atsakoties no daudz kā personiska kopējā labuma vārdā. Visi gruži ir jānostumj un jāizveido kaut kas skaists, platforma, kur sapulcēties un vienoties visās svarīgākajās lietās, lai nostātos plecu pie pleca un lai no bara kļūtu par vienotu spēku. Šobrīd mums šīs kopības vēl nav, un tā nevar rasties pati no sevis. Tikai nezāles aug pašas no sevis, bet jebkura kultūra ir jādēsta, jāravē, jākopj un jāsargā.
Piektā kolonna Latvijā
DDD: Lai nosargātu kultūru, mums ir vajadzīga dekolonizācija. Tas ir pamatjautājums, pamatnostādne. Un šī vēsts ir jānes no latvieša uz latvieti, lai pamostas apziņas un uzdrošinās iestāties par savas tautas tiesībām uz dzīvību un attīstību.
Jānis Rožkalns: Teorētiski es piekrītu, bet sākt ar to, manuprāt, nav iespējams, un neviens nav pateicis, kā to šodien praktiski izdarīt? Kliegs Maskava, kliegs Brisele, kliegs Vašingtona, mēs paliktu pilnīgā politiski ekonomiskā izolācijā tūlītējas Krievijas agresijas priekšā. Un iespējams, pilsoņu kara priekšā.
DDD: Tās šobrīd ir jūsu bailes… Nu, lai pakliedz!
J.R.: Manuprāt, reālpolitika ir ļoti nopietni respektējama lieta.
DDD: Jā, jo šis “maģiskais”, blēdīgu politiķu ieviestais termins liek lētticīgiem un bailīgiem cilvēciņiem bezspēcībā nolaist rokas…
J.R.: Šodien mēs pat īsti nezinām, kas valstī vispār notiek. Daudzās lietās objektīva statistika un skaitļi no mums tiek slēpti. Tas ir kā ārstam – ja viņam nav analīžu, viņš nevar noteikt diagnozi. Var tikai kaut ko aptuveni prognozēt, bet mums ir daudz nezināmu lietu. Kad uzzināsim, esmu pārliecināts, ka mūs gaidītu ļoti daudzi pārsteigumi.
Piemēram, krievu Pareizticīgā baznīca Latvijā − 350 tūkstoši − faktiski ir piektā kolonna. Pat referendumā par krievu valodu viņi atklāti aģitēja par. Turklāt Kristīgā akadēmija Jūrmalā ir pareizticīgās baznīcas vervēšanas centrs. No citām baznīcām latvieši nemitīgi tiek pārvilināti uz pareizticīgo baznīcu.
DDD: Vai tad Skaidrīte Gūtmane šo procesu vada?
J.R.: Diemžēl viņa, latviete būdama, masveidā vervē savus tautiešus atstāt latviešu draudzes un pāriet agresīvajā krievu baznīcā. It kā Dievs būtu baznīcā, nevis Debesīs. Bet Pareizticīgo baznīca, vienmēr būdama politiska, agrāk, kā zināms, strādāja Čekas pulkvežu vadībā, taču tagad ir SC garīgais pamats un atbalsta šo Maskavas garo roku plašā frontē.
Un šis ir vēl viens faktors arī kolonistu jautājuma risināšanā, jo visur tur, kur kādi politekonomiskie faktori skar baznīcu, tas ir milzīgs politiskās trauksmes zvans; kad tas tiek skandēts, sarosās visas iespējamās pasaules institūcijas.
DDD: Pirms kara, cik man zināms, Pareizticīgo baznīca Latvijā nebija pakļauta Maskavas metropolītam. Tā bija neatkarīga no Maskavas, bet šobrīd ir līdzīgā hierarhiskā saistībā kā Romas katoļu baznīca ar Vatikānu?
J.R.: Tā pilnībā ir Krievijas institūcija Latvijā. Un ir traģiski, ka latvieši tiek vervēti atstāt savas nacionālās baznīcas un pāriet mums visbīstamākā kaimiņa reliģijā. Var droši teikt, tā ir vēl viena bumba mūsu valsts pamatos. Tas pats būtu sakāms arī par Vecticībnieku baznīcu.
DDD: Šis nav jautājums par reliģiju − tās ir Maskavas materiālās intereses Latvijā. Tāpēc luterāņu, katoļu, baptistu mācītājiem Latvijā ir jārunā par dekolonizāciju un šajā cīņā jāiet pirmajās rindās. Tomēr tā tas nenotiek – kristīgā baznīca atbalsta samierināšanos ar ļaunumu.
J.R.: Minētās trīs un vēl citas konfesijas kopā veido latviešu tautas vairākumu, un tā jau ir tā mūsu latviešu tauta. Protams, garīdzniekiem būtu jābūt nacionālās inteliģences priekšgalā, formulējot un stiprinot tieši garīgās un nacionālās vērtības, kā tas bija Brāļu draudžu laikā. Un tad jau drīz tiktu risināti arī citi valsts dzīves jautājumi, jūsu pieminētos ieskaitot. Bet vispirms mums ir jāsanāk visiem cieši kopā kā tautai, kā nācijai un jākļūst tuviem un svarīgiem cits citam. Un vienībā stipriem! Un tikai tad varam sākt risināt mūsu ārējās problēmas.
Arī viens ir cīnītājs!
DDD: Šobrīd viss liecina, ka ne tikai Latvija, bet visa pasaule virzās uz pilnīgu postu. Tomēr no mums pašiem – no katra cilvēka − ir atkarīga tautas un arī cilvēces nākotne, atdzimšana. Nu, lai tad ikviena klusais sapnis par brīvu latviešu valsti vēršas praktiskā individuālā ikdienas cīņā! Un, redzot, ka mūsu tautā aizvien vairāk mostas šīs taisnīguma idejas un uzdrošināšanās, varbūt arī pats Augstākais nāks palīgā?
Jānis Rožkalns Jā, bez šaubām. Līdz pēdējam mums ir jāstāv par savām īstajām pamatvērtībām, par savu tautu, par nacionālajām interesēm, par mūsu ģimenēm un mūsu bērnu nākotni. Bet arī Dievs palīdzēs nevis slinkai, bet drosmīgai tautai, kura augstu vērtē savu valsti. Neaizmirsīsim, ka daudzas valstis pazūd no pasaules kartes un daudzas tautas vēsture vairs nepiemin.
DDD: Bībelē ir piemēri, ka viena taisnīga, tikumiska cilvēka dēļ tiek izglābta vesela pilsēta. Varbūt arī šajā gadījumā, kad viss brūk – gan tauta, gan valsts, gan visa pasaule –, ir ļoti svarīgi, lai būtu šādas saliņas, kuras tomēr, neskatoties uz pūļa nievām, uztur taisnīgas domas, aktīvi cīnās un ziedojas par patiesību. Vai piekrītat?
J.R: Jā, noteikti. Mums katram ir jāturpina cīņa par savu tautu un valsti līdz pēdējam elpas vilcienam. Un jātic brīnumam, jo brīnumi bieži notiek tautu likteņos un dzīvē. Ar mūsu tautu tas arī ne vienu reizi vien ir noticis.
Pēc Pirmā pasaules kara, kad visa Latvija bija izpostīta, tūkstoši bija pametuši mājas, tūkstoši gājuši bojā slimībās un karā, likās, ka viss pazaudēts. Bet Latvija atdzima. Tāpat pēc Otrā pasaules kara − okupācija, izvešanas, emigrācija − inteliģence tika izklīdināta uz visām pusēm, bet mēs kā tauta netikām salauzti un atkal atjaunojām neatkarību. Kurš var apgalvot, ka šoreiz tā nenotiks?
Mēs redzam, ka Eiropa grīļojas kā piedzērusies, tautas izmirst, uzbrūk islams, ekonomika un finanšu sistēma šūpojas – var notikt negaidīti strauji un globāli procesi, kuros mums atkal var patrāpīties kāda klints zem kājām, uz kuras atbalstoties piecelties, sapulcināt savu tautu un atjaunot savu valsti. Mums jāmēģina līdzināties Gunāram Astram, kurš padomju iznīcinošās tiesas priekšā, drosmīgi ticēja, “ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.”
DDD: Tātad būtu jāsaprot, ka no mums katra individuāli ir atkarīga tautas dzīvība?
J.R: Katram mērķtiecīgam cilvēkam var rasties liela nozīme tautas dzīvē. Patiesībai ir milzīgs spēks. Un to es redzu arī šajā izmisīgajā cīņā šodien, cik daudz spēj izdarīt pat viens apzinīgs latvietis.
Intervēja Līga Muzikante