Eva Bule
Paldies Uldim Freimanim par vēstījumu pasaulei
Arī es esmu ļoti sašutusi par Ulda Freimaņa nāvi. Jau iepriekš vēlējos pateikties Uldim Freimanim par viņa gaišo, vērtīgo ideju akcentēt 1941. gada 1. jūlija notikumu patieso gaisotni. Izceļot šo datumu, lielāka varbūtība, ka pasaule sadzirdēs, jo par to neapzināti rūpēsies pat vēstures sagrozītāji – klaigādami pievērsīs uzmanību. Ar šā datuma saistīto notikumu pilnīgāku izskaidrošanu uzreiz tiek atšķetināti ļoti daudzi samudžinātie vēstures faktu pavedieni, uzreiz kļūst skaidrs, kāpēc sarkanarmiešu viennozīmīga pārdēvēšana par atbrīvotājiem ir sātanisks gājiens (tāpat kā okupācijas fakta noliegšana).
Izprotot ar 1941. gada 1. jūliju saistītos notikumus, kļūst skaidrs, kāpēc tika veidots Latviešu leģions, tad beidzot kļūst vieglāk saprotama gan vēsturiskā, gan pašreizējā draudīgā situācija. Nepaspēju Uldim Freimanim personīgi pateikties. Žēl, ka nebiju nevienā no viņa organizētajiem pasākumiem, bet turpmāk noteikti veltīšu lielākas pūles, lai rastu iespēju piedalīties šādās aktivitātēs. Visticamāk tūkstošu piedalīšanās būtu nodrošinājusi patiesības atgādinātājam iespēju palikt dzīvam.
Izmantojot iespēju, vēlos pateikties cilvēkiem, kas piedalījās Ulda Freimaņa organizētajos pasākumos. Pirms šī raksta tapšanas par viņa nāves faktu mēģināju uzzināt ko vairāk, jo nav viegli noticēt pāragrās nāves faktam, pat, ja Latviju uzskata par tiesisku valsti. Bet varbūt tā ir liecība par pretējo?
1941. gada 1. jūlijs – atelpas brīdis
Joprojām Latvijā neklājas pieminēt atsevišķas patiesās vēstures lappuses – par to var draudēt problēmas. Pie varas esošajiem īpaši nepatīk, ja atgādina par sarkanarmiešu ļaunumu – vērojama valdošo raustīšanās pat no to datumu akcentēšanas, kuri vēsturiski saistās ar latviešu pretošanos iebrucējiem no Krievijas. Liek klusēt, kā zombēdami latviešu tautu, mēģina ieborēt, ka pasaule mūs nesapratīšot, ja runāsim, bet patiesībā pasaule mūs nesaprot, jo klusējam. Izmantojot iespēju, to vēlos atgādināt arī ārzemēs mītošajiem latviešiem, angliski runājošiem.
Valdības, baznīckungu un masas nesaprasts Uldis Freimanis vienalga pildīja Dieva gribu, atgādināja vēstures notikumus to patiesajā gaisotnē, protestējot pret Krievijas pieaugošajiem mēģinājumiem noliegt pat okupācijas faktu, kas nozīmē, ka mums ir asinskārs kaimiņš, kurš vēl joprojām nenožēlo pastrādāto. Uldis Freimanis atgādināja patiesību, riskēja ar savu drošību. Tagad viņš ir miris.
Pasaulei ir jāzina, ka 1941. gada 1. jūlijā no Latvijas aizbēga vairāk nekā gadu te zvērīgi slepkavojušie sarkanie. Akcentējot 1941. gada 1. jūlija notikumus tiek pievērsta uzmanība pasaulē maz zināmam, noklusētam faktam, ka tieši krievi pirmie iebruka plaukstošajā Latvijas Republikā; nekādu vāciešu te nebija. 1940. gadā iebrukušie, sātaniski noskaņotie sarkanarmieši spīdzināja, slepkavoja Latvijas mierīgos iedzīvotājus – Latvijas zeme mirka latviešu asarās un asinīs. Vēstures grāmatās, arī grāmatā “Baigais gads” ir atrodams plašs attiecīgu faktu apraksts, vēl dzīvi arī tā laika aculiecinieki. Manuprāt, nav jābaidās, ka pasaule mūs varētu nesaprast.
1941. gada 1. jūlijs latviešiem bija kā neliels atelpas brīdis, jo sarkanarmieši bēgot vairs nevarēja slepkavot, bet vācieši vēl nebija sākuši slepkavot. Tas bija laiks, kad, sarkanarmiešiem steigā atstājot valsti, čekas pagrabos daudzi latvieši beidzot atrada gan savus pazudušos ģimenei piederīgos, gan augstas valsts amatpersonas. Diemžēl ļoti daudzi noslepkavotie bija tik sakropļoti, ka viņus nevarēja pat pazīt, bet šajā laikā varēja viņus vismaz apbedīt. Radās iespēja atrast, atrakt čekistu nogalinātus un kopējās kaudzēs samestus nevainīgus upurus, tika mēģināts viņus identificēt, pārapbedīt.
Latvijā tikai viena gada laikā sarkanarmieši bija nogalinājuši simtus, tūkstošus latviešu, daudzi pazuda bez vēsts. Jāsaprot, ka attiecībās ar Krieviju jābūt ļoti uzmanīgiem, jo toreizējais Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis gļēvi uzticējās Krievijas skaidrojumiem, ticēja, ka padomju karaspēka ienākšana mūsu zemē ir saskaņā ar starp abām valstīm noslēgtā Starptautiskā palīdzības pakta īstenošanu. Krievijas puse meloja, tāpēc tagad nav zināma pat toreizējā Latvijas prezidenta kapa vieta. Pasaulei ir jāsaprot, ka normāls cilvēks nevar par to visu pateikties – tas būtu sātanisms.
Par latviešu leģiona veidošanas svarīgumu
1941. gada 1. jūlijā asinskārie sarkanarmieši bēga no Latvijas, bet jāzina, ka tie atgriezās. Pasaulei jāzina, ka daudzi drosmīgi latvieši pēc Baigā gada briesmām brīvprātīgi stājās vācu armijas rindās, lai glābtu izdzīvojušos tautiešus, lai glābtu atlikušās latviešu ģimenes no otrreizēja asiņainā Baigā gada atkārtošanās. Viņus mēs godinām par latviešu leģionāriem.
Latviešu leģionāru formas tērpus rotāja nacionālā simbolika. Viņi cīnījās par Latvijas brīvību, par to liecina arī viņu toreiz dziedātas dziesmas vārdi “Mēs sitīsim tos sarkanos, pēc tam tos zili pelēkos!”. Latviešiem pretīgi visi okupanti – gan sarkanie, gan zili pelēkie, bet pēc piedzīvotā Baigajā gada vācieši likās mazāk asinskāri.
Fakti par okupācijas sākumu
Pasaulei jāzina, ka pagājuši jau vairāk nekā 70 gadi, kopš sarkanarmieši nesodīti iebrukuši plaukstošajā Latvijas Republikā. 1940. gadā, naktī no 14. uz 15. jūniju sarkanarmieši slepkavoja latviešus Abrenē (pierobežā), okupanti nogalināja gan latviešu robežsargus, gan civiliedzīvotājus, dzīvības zaudēja arī nepilngadīgie. Šāds bija Kremļa komunistu sātaniskais mēģinājums izprovocēt, lai dažas dienas pirms tolaik jau paslepus ieplānotās Latvijas okupācijas latvieši ar kauju šķērsotu PSRS robežu, lai pasaulei varētu stāstīt melus, ka nākamo dienu notikumi – varmācīgais iebrukums Latvijas Republikā – bijis nepieciešamais pretsolis, mēģinājums novērst Latvijas agresiju pret PSRS.
Tieši šādus sātaniskus murgus jau 1940. gada naktī no 14. jūnija uz 15. jūniju vēstīja padomju ziņu aģentūra TĀSS – tonakt sarkanarmieši esot atsituši “latviešu fašistu iebrukumu viņu zemē”. Pēc dažām dienām – 17.jūnijā Latvijas robežu šķērsoja padomju armija, kuras vēlāk skaidri izprotamais mērķis tomēr nebūt nebija Savstarpējās palīdzības pakta izpilde, kā tas melīgi iepriekš bija izteikts padomju valsts prasībā Latvijas valdībai. Vēlāk kļuva skaidrs, ka Krievijas patiesais mērķis bija Latvijas asiņaina okupācija, kas salauza, izpostīja dzīves simtiem tūkstošu latviešu.
Pagājuši jau vairāk nekā 70 gadi, kopš sarkanarmieši nesodīti iebrukuši plaukstošajā Latvijas Republikā. Lai gan 1941. gada 1. jūlijā sarkanie okupanti uz laiku bija izvākušies, tie atgriezās un turpināja asiņaino okupāciju, 1945. gada 9. maijā svinot uzvaru arī pār mūsu tautu un te paliekot.
Melnais datums – 1945. gada 9. maijs
Lai sadzird pasaule, ka 1945. gada 9. maijā Latvijā varu nostiprināja tie paši padomju okupanti, kas bija iebrukuši jau 1940. gadā. Arī pēc 1945. gada 9. maija tie atkal turpināja latviešu arestus, spīdzināšanas, slepkavošanas. Daudziem jo daudziem tajā laikā nošautajiem nav pat kapa vietas, jo padomju okupanti neļāva aprakt – par to draudētu nošaušana. Latvijas īstenie saimnieki nevienam nevarēja sūdzēties, kad lopu vagonos uz Sibīriju izvestie simtiem tūkstoši latviešu mira no bada un sala, bet ar izdzīvojušiem it kā atjaunotā Latvijas valsts neveicina kontaktu atjaunošanu. Par latviešiem atņemtajiem īpašumiem nerunā, pat nepiemin, ka mūsējie vēl Sibīrijā… Nevar normāls cilvēks par atbrīvotājiem saukt tos, kas represēja, spīdzināja, slepkavoja.
Noteikti kādam nepatika Ulda Freimaņa atklātā, tiešā valoda vārdos, darbos, bet vajag prast atšķirt skarbumu no ļaunuma. Viņš miermīlīgā ceļā vēlējās atgādināt patiesību; neindēja, noslepkavoja. Manuprāt, stiprs, attīstīts, normāls cilvēks par vārdos pateikto nevienu nenogalinātu, pareizāk būtu pat neapvainoties, jo tas tikai pasliktinātu paša karmu, bet mūsu visu interesēs ir evolūcija. Jebkurā gadījumā Dievam ticīgs cilvēks aizstāv patiesību, bet, ja viņam par to kaitē, tad gribas atgādināt: “Tos, kurus nemīl cilvēki, – mīl Dievs!”
Situācijā, kāda ir Latvijā, svarīgi spēt saglabāt veselo saprātu, produktīvi darbojoties, krāt spēkus tiesiskuma atjaunošanai Latvijā, kam būtisks priekšnoteikums ir vēstures faktu pilnīga atspoguļošana, komunistiskā terora starptautiska nosodījuma panākšana.