Doc. D
r. Valdis Šteins
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris
Pērnā gada nogalē Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) bija sarīkojusi patiesus svētkus zinātnei. Latvijā notika Pasaules latviešu zinātnieku kongress. Plašais pasākums izgaismoja kā saules, tā ēnas puses mūsdienu Latvijas zinātnes pasaulē jeb, kā mans draugs kinorežisors A.Akmeņlauks mēdza teikt, mūsu “Gaismēnas”.
Es neanalizēšu kongresā izgaismotos zinātnes sasniegumus un zaudējumus, nolasīto referātu skaitu, to nozīmību vai nenozīmību. Paskatīsimies uz zinātni un zinātniekiem kopumā. Kāda ir zinātnieku misija un ko vajadzētu darīt, lai esošā situācija vismaz neturpinātos? Kur ir izeja no “purva”, kur ir Prometeja lāpa?
Atskats uz beigu sākumu
Zīmīgi, ka kongresa plenārsēdes notika Latvijas Zinātņu akadēmijas galvenajā zālē, kur tieši pirms 22 gadiem, 1990. gada 2. maijā, mēs, jaunievēlētie Latvijas Tautas Frontes (LTF) Augstākās Padomes deputāti, sanācām uz savas frakcijas sēdi un izveidojām Augstākās Padomes (AP) vadību, nobalsojot par AP virsvadību, pirmo valsts Ministru kabinetu. Pēc dažām dienām, t.i., 4. maijā mēs faktiski tikai publiskojām un “juridiskojām” šo LZA telpās pieņemto lēmumu. Viss būtu bijis skaisti, tikai šajā sēdē notika kaut kas mani šokējošs, proti, man par lielu pārsteigumu man blakus sēdošais Dainis Īvāns atsacījās no AP priekšsēdētāja amata un atbalstīja A.Gorbunova kandidatūru; rezultātā par jaunās AP priekšsēdētāju ievēlēja A.Gorbunovu (bij. LKP ideoloģisko sekretāru), bet par AP Prezidija sekretāru I.Daudišu (bij. Rīgas pilsētas LKP pirmo sekretāru). BET viņi taču tobrīd bija nesen funkcionējošās LPSR AP priekšsēdētājs (A.Gorbunovs) un attiecīgi prezidija sekretārs (I.Daudišs)! Es biju viens no sešiem deputātiem, kuri balsoja pret šīm kandidatūrām.
Mēs bijām uzvarējuši vēlēšanās, bet varu atdevām atkal mūsu “ruļevoi” − Komunistiskās partijas izcilniekiem. Kāpēc? Es kā viens no TF dibinātājiem par šo gaidāmo “apvērsumu” nebiju informēts, un pat vēl tagad Dainis man nepaskaidro – kāpēc? Domājams, tas arī bija BEIGU sākums šodienas valsts kraham, jo pēc tam pasludinātā neoliberālisma ēnā sākās de-civilizācija ar savu prihvatizāciju un visu pārējo iznīcību − sākās šodienas BEIGAS, arī zinātnes BEIGAS.
Esmu pateicīgs LZA, ka pēc tam, kad LNNK kongresā 1989.gadā biju paziņojis par LTF virzību uz neatkarīgu valsti (lai gan visa pārējā LTF vadība bija pret to), tieši LZA LTF koordinācijas padome 1989.gada maija beigās pieņēma vēsturisku paziņojumu, ka Latvijai jānostājas uz neatkarības ceļa. Iespējams, tieši šis LZA lēmums deva izšķirošu triecienu tā brīža LTF konformisma pozīcijām ar esošo varu. Varbūt tieši tas bija impulss izejai no iestigušās pozīcijas, un cerēsim, ka pērnā gada zinātnieku kongress arī būs izšķirošs impulss. Toreiz, 1989.gadā, tas deva man spēku un “aizmuguri” tālākai cīņai par neatkarību un pret “gorbačeviešiem” LTF vadībā. 1989.gada 31.maijā tā brīža LTF jaunā vadība pieņēma tikai tizlu aicinājumu apspriešanai: vai Latvijai vispār vajag neatkarību?! Taču LZA paziņojums bija ļoti svarīgs, jo neaizmirsīsim, ka ne jau visi LZA akadēmiķi bija “stradiņi”, tā bija arī ortodoksālo komunistu citadele.
Runājot par AP, jāatzīst, ka nevienā Saeimas sasaukumā pēc tam nav bijis tik daudz augstākās proves zinātnieku. Paskatoties uz aizvadītajiem 20 gadiem, redzam, ka noticis tieši pretējais – katrreiz Saeimas garīgais līmenis ir kļuvis zemāks un zemāks. Kāpēc? Tieši tāpēc, ka tur nav zinātniski un radoši domājošu cilvēku − tur ir pēc “listēm” salikti “vajadzīgie” personāži. Viduvējību triumfs ir šodienas laikmets.
Pasaule, dvēsele un gars ir vienoti
Zinātnes un mākslas pasaules ir vienotas, un tās ir atdalāmas tikai nosacīti. Eiropā jau ir izveidota akadēmija − Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmija. Mums gan nedaudz pastāv terminoloģiskas atšķirības starp amerikānisko terminu “Art Sciences” jeb latvisko “mākslas zinātnes”, ar kuru mēs saprotam “humanitārās zinātnes”, bet būtību tas nemaina. Zinātne un māksla ir vienotas, tāpat kā prāts un dvēsele. Ezotēriskā pasaule nav atraujama no prāta pasaules.
Materiālisms, subjektīvais ideālisms, objektīvais ideālisms bija padomju, varētu teikt, pretnostatījuma un naida kategorijas. Viņi centās tās pārvēst par pseidošķiriskām karojošām ierakumu pozīcijām. Mums, latviešiem, sirds dziļumos nekad “karojošais materiālisms”, “sociālistiskais reālisms” un sovjetisms, tāpat kā tagadējais paneiropeisms nebija un nav pieņemams. Atcerieties, kā daudzi centāmies visdažādākos veidos padomju varu apmuļķot, ielikt savu latvisko akcentu. Padomju impērijā mēs bijām tādi kā “iekšējie ārzemnieki”, un arī tagad Eiropas Savienībā mēs neesam nekādi “Europa batata” (tupeņi).
Kāpēc mēs par spīti liktenim vēl elpojam? Tāpēc, ka tautas spēks slēpjas mūsu dziļajās saknēs tālajā pagātnē, mūsu ģenētiskajā latviskumā. Tikai tāpēc mēs vēl esam dzīva tauta. Mūsu dzīvīgumu noteica tas, ka visu baltu tautu un, protams, latviešu pasauluzskats aptver materiālo pasauli, dvēseli un garu vienotībā − veselumā, kurš savu dzīvesziņu smeļ no Absolūtās Patiesības Okeāna. Ja mēs ignorējam Absolūto Patiesību, mēs sagraujam materiālā, gara un dvēseles vienotību, sagraujam zinātni, mākslu – visu kultūru kopumā, kā tas notika padomju šķiriskajos laikos un kā tas notiek tagadējos paneiropeisma neoliberālisma laikos.
Kas notika ar tiem, kuri pakļāvās purva maldugunīm? Dižie “komunisma celtnieki” sēž pie savu vērtību sasistās siles. Bet kas notika ar tiem, kuri pirms 20 gadiem sāka pielūgt āroniešu “zelta teļu”, t.i., uzticējās neoliberālisma naudas un brīvā tirgus varai – tie sēž bez militāra iebrukuma iznīcinātā valstī, kā kādreiz Tibērijs iekaroja ģermāņu zemes. “A-kubā” pārticība un visas tautas nabadzība ir vislabākais pierādījums šai postošajai ideoloģijai. Nekādi vidējie IKP rādītāji uz vienu iedzīvotāju neataino reālo tautas postu. Šo rādītāju samērā augstais līmenis liecina par tieši pretējo – par lielo bezdibeni starp tautu un atsevišķiem “A-tipa” indivīdiem.
Krēsla šodienā un Tumsa pie apvāršņa
Ēnas puses vislabāk raksturo situācija – nav vienotas zinātnes stratēģijas, nav fundamentālu pētījumu, notiek zinātnieku emigrācija, kas ir prāta emigrācija (cilvēciski tas ir saprotams, katram ir ģimene, katram gribas dzīvot skaistāk, nevis sisties pa dzīvi kā padomju laikos).
Kāpēc? Protams, tam ir starptautiskie iemesli – Eiropas Savienības (Eiropas Savienoto Valstu, tagad jau Eiropas Federatīvās Valsts) izplešanās, Lielā Kārļa jeb jaunas Svētās Romas impērijas veidošana “Merkozī” virsvadībā, Eiroimpērijas uzvara pār grieķu demokrātiju un itāļu neatkarību, ASV pieteikums uz Pasaules Pārvaldību.
Bet ir arī iekšējie iemesli − nav valsts atbalsta zinātnei, nav finansējuma (tikai drupačas no Kungu galda) ne fundamentālai, ne lietišķai zinātnei. Subjektīvie iemesli − līkā mugura, bailes no varas, klanīšanās viduvējībām, samierināšanās ar “beru”, “šarikovu” un “briseles kāpostu” varu.
Vēl viens bīstams ģeopolitisks apstāklis – zinātnes politikas veidošana, kuru nosaka un regulē finansējums. Kopumā finansējums, kā jau augstāk pieminēju, ir ļoti neadekvāts, salīdzinot ar citām dzīves sfērām, un Latvijas politiskā elite Latvijas zinātni ir nostādījusi viszemākajā vietā Eiropas Savienībā. Bet kas dod kaut vai tās pašas drupačas − arī tas ir svarīgs jautājums. Un izrādās, ka salīdzinoši lielāko finansējuma daļu dod Eiropas Savienība. Finansējums no ES ir salīdzinoši daudz lielāks nekā no Latvijas valsts. Arī tā ir politika. Kas maksā, tas pasūta mūziku!
Kā jau “Zintniekā” (Nr. 352) rakstīju, Līgo svētkus Latvijā ievada ES tautas deja “krakovjaks”. Tā arī mūsu zinātnieki dejo pavadā, kuras galu tur virsdiriģenti “baroži”, “sirkoži” un “merķeļi”. Eiropas Savienība nekad nefinansēs Latvijai vitāli nepieciešamās un fundamentālās zinātnes, jo tas ir absolūtā pretrunā ar viņu interesēm. Šodienas “merķeļi” nav radinieki Garlībam Merķelim, un nekādu nesavtīgu palīdzību nav ko gaidīt.
Rezultāts – sagrāve
Nesenais Pasaules latviešu zinātnieku kongress izgaismoja tumsā nostumtos pensionētos zinātniekus. Nav nekāda valsts atbalsta pensionētiem zinātniekiem, kuri savu dzīvi veltījuši zinātnei, bet tagad dzīvo trūkumā. Zinātnieku darbs PSRS netika novērtēts, kaut arī, piemēram, no zinātnieku pētījumiem bija atkarīga visu cilvēku un valsts ekonomiskā dzīve, no resursu izpētes bija atkarīgs industrijas uzplaukums, utt. Bet šobrīd, šodien – it kā neatkarību atguvušajā Latvijā − cilvēki, kuri visu mūžu atdevuši zinātnei, ir izmesti sabiedrības aizmirstuvē. Tur atrodas izcili izgudrotāji, pētnieki, novadpētnieki, muzejnieki, mākslinieki…
Starp citu, Staļina laikā, ja tu biji Staļinam “lisenko” tipa draugs un “bīdīji” pareizo zinātni, tad dzīvoji “staļina ampīra” mājās ar parketa grīdu un 4 m augstiem griestiem, braukāji ar “Zimu”, tev pat bija oficiāla kalpone un piedevām “dača” Jūrmalā vai Piemaskavā. Pat diktators zināja, ko nozīmē paklausīgas “smadzenes”. Kur ir “kadiljaks” mākslas meistaram Jānim Streičam, kur izgudrotājam-dizainerim Ilmāram Krūsam, kur ir piemineklis ģeogrāfiem Ģedertam Ramanam un Marģeram Skujeniekam, vēsturniekam Francim Balodim, valodniekam Jānim Endzelīnam? Pieminekļu nav pat izcilākajiem zinātniekiem, pat goda gatves nav, toties ir svešzemnieka gubernatora sunim − Rīdzenes krastā pie operas, iepretim Latvijas Universitātei.
Zinātnes politikas rezultāts Latvijā ir tāds, ka no tās ir palikušas kaleidoskopiskas lauskas, kuras saulainā laikā vēl atmirdz, lai kāds tām virsū neuzkāptu.
Rezultāts − okupētā un kolonizētā Latvija, kura bija intelektuāli attīstītākā teritorija visā PSRS, tagad ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā visos intelektuālajos rādītājos.
Rezultāts − Latvija ir otra nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā, Latvijas valsts vairs nav, bet ir tikai ES province.
Rezultāts − Latvijas lauki ir pamesti, latviskais dzīvesveids nav atjaunots, sapnis par ziedošo Latvijas valsti izsapņots.
Daži pašapmierinātībā kasa vēderu un lētticīgajiem stāsta, ka latviešu zinātnieki apgūst pieredzi ārzemēs, un, ja kāds pārkārtos Dzimteni un radīs viņiem labākus dzīves apstākļus, tad viņi varbūt atgriezīsies, ja vien nepaliks uz dzīvi Floridā kopā ar amerikāņu pensionāriem. Bet mēs taču labi saprotam, ka tās ir tādas “muļķa cerības”.
Dēmon-krātijā zinātne neattīstās
Es rakstīju par iemesliem, bet kur ir cēloņi? Ne jau naudā, bet gan prātā, virsvadībā un pārvaldībā – politiskajā režīmā. Mēs esam radījuši politisko režīmu – monstru, kuru sauc par DĒMON-KRĀTIJU.
Ne jau demokrātija, bet monstrs Dēmon-krātija valda Latvijā. Kur tas uzradās, kā tas varēja iesēsties Stikla kalnā un valdīt pār mums?
Dēmon-krātija dzima jau Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) telpās, kad mēs − tie, kuri bijām uzvarējuši, − zaudējām varu (kā jau iepriekšējā numurā rakstīju). Kā tas iespējams? Acīmredzot mēs Latvijas Tautas Frontes (LTF) vadībā bijām mazākumā, bet padomju varas politiskie tranzistori-transformatori (pārnesēji un pārveidotāji) bija vairākumā. Padomju nomenklatūrai un varai vajadzēja transformēties atbilstoši jaunajiem apstākļiem, kuri deva iespēju šai sistēmai saglabāties, tikai ārēji nomainot ideoloģiju, pasaules uzskatu un īpašuma piederības attiecības. Tādējādi saglabājot sevi un par to vēl sev ordeņus piekarot. Projekts − ģeniāls.
Kaut ko līdzīgu, tikai mazākos apmēros, varneši realizēja ar PAREKS projektu (tā noslēguma etaps gan vēl nav beidzies). Dēmon-krātijas politiskā sastāvdaļa ir “daudzpartiju politiskā sistēma”, kas faktiski ir politbrigāžu politiskā sistēma. Politbrigādes kalpo savam saimniekam, tās vada saimnieka iecelti brigadieri, kuru atlasei ir speciāli kritēriji (“Zintnieks”, Nr. 341−343). Galvenais kritērijs ir viduvējība, kas nesāktu nacionāli vai valstiski domāt, bet prātotu tikai savas guļamistabas iekārtas līmenī. Jūs domājat, ka, šādam “oberam” nonākot pie varas, viņš balsos par zinātnes attīstību? Nē, viņš noasfaltēs ceļu uz savu pagalmu, viņš nopirks satīna uzvalku ar daudzām plašām kabatām.
Nevienam oligarham zinātnes attīstība nevar būt mērķis. Neoliberālisma ideoloģija to izslēdz pēc savas būtības. Privātās investīcijas zinātnē var būt tikai balstītas uz atlikuma principu, kurš tiek veltīts idiolatrijai, vai arī uz nākotnes potenciālo privāto peļņu balstīts ieguldījums. Uz idiolatrijas principa balstās arī visa tā saucamā filantropija. Ja oligarham pietiek pelēkās vielas, kā, piemēram, Bila Geitsa ģimenei, tad viņš zināmu daļu brīvo līdzekļu iegulda medicīnas zinātnēs (to plaši propagandējot), bet ja kādam tā trūcīgāk − tad futbola komandā. Dēmon-krātijas apstākļos cerēt uz zinātnes attīstību ir vairāk nekā naivi. Varbūt, ka izspiedīsit kādu “rubli” kādai lietišķai zinātnes nozarei (aiz kuras labuma stāv kāds prihvatizators), bet tas ar būs viss.
Zinātne par ķestera padirseni?
Pasaules latviešu zinātnieku kongress, pēc manām domām, ja ne pamodināja, tad vismaz sakratīja gara aristokrātiju, it sevišķi tās “oblomovisko” daļu. Kongress deva labu ieskatu Latviešu nacionālajās zinātnēs. Galvenais, ko es tur ieraudzīju, bija pieminētās kaleidoskopiskās lauskas. Labs piemērs bija pašreizējie pētījumi antropoģeogrāfijā par tēmu “Kur baznīcās atradās krēsls ķesterim?” Mjā… Es vēl varētu saprast, ja notiktu pētījumi kristiešu baznīcas ģeopolitikā, Latvijas varmācīgās kristianizācijas vēsturiskajā ģeogrāfijā vai reliģiju ģeogrāfijā, bet vai patiešām šobrīd jautājums par to, kur, kā Endzelīns teiktu, baznīcā atradās ķestera padirsenis, ir tik nozīmīgs?
Kā tas tika demonstrēts kongresā, medicīnā tiek veikti lieliski pētījumi, taču… diemžēl pārnestā nozīmē sakot, tikai viena kapilāra līmenī, bet ne visas asinsvadu sistēmas mērogā. Kongress parādīja, ka fundamentālie pētījumi ir aizkrāsnē. Latvijas zinātnieki spiesti savus patentus par grašiem pārdot ārzemēs! Viens Latvijas zinātnieks nesen esot saņēmis pēcnāves Lielo zinātnes “Oskaru” par pētījumiem 19.gs. beigās − tāds ir mūsdienu zinātnes sasniegums.
Zinātne ir koks, kas nes augļus. Tā saknes ir fundamentālie pētījumi. Ja saknes sāk apcirst, tad koks nīkuļo, kamēr pavisam nokalst. Zinātnieku uzdevums ir attīstīt fundamentālos pētījumus katrā nozarē. Katra zinātne būs tik stipra, cik spēcīga būs tās sakņu sistēma. Valsts uzdevums ir sniegt finansiālo pamatu šādiem pētījumiem (nevis pētījumiem par ķestera padirseņiem). Praktiskie jeb lietišķie pētījumi ir balstīti uz jaunām fundamentālām atziņām, bet, ja to nav, tad ir tikai laika jautājums, līdz arī pētījumi novītīs kā nogriezti ziedi vāzē.
Nacionālā Mājokļa būvniecība
Ko mums darīt? Atbilde ir vienkārša – jāpieņem programma ar diviem darbības etapiem. Pirmais – “Buldozera un Asās slotas” etaps, t.sk. “K” zirnekļveidīgā tīkla demontāža; otrais – jauna Nacionālā Mājokļa būvniecības etaps. Nacionāla valsts ir jābūvē no jauna, tautsaimniecība ir jāatjauno no nulles, bet, lai to izdarītu, pamatā ir jāieliek jauni jeb patiesībā – vecie, aizmirstie stūrakmeņi.
Kādi tad ir Nacionālā Mājokļa (ar to es domāju nacionālu valsti) pamata stūrakmeņi? Ar ko ir jāsāk latviešu Nacionālā Mājokļa būvniecība?
Jāsāk ar domāšanu jeb, zinātniski sakot, ar noostruktūrālām izmaiņām. Jāsaprot, kādā mājoklī mēs gribam dzīvot. Ja nav idejas par valsti, tad arī nevar būt neatkarīga, suverēna nācija un valsts. Ne jau ar naudu sākas valsts, bet ar domāšanu, ar cilvēkiem, kuri grib savu valsti un kuri zina, kādā valstī viņi vēlas dzīvot! Pašreiz ir tāda situācija, it kā jūs būtu iesēdināti lidmašīnā, bet nezināt, kā to vadīt, uz kurieni lidot, nemaz jau nerunājot par to, kā lidmašīnu nosēdināt.
Četri stūrakmeņi
Viens no Latviešu Nacionālā Mājokļa stūrakmeņiem ir Latviskais Pasaules uzskats (pasauluzskats). Katram cilvēkam, protams, ir savs pasauluzskats, bet pastāv arī nācijas–tautas–etnosa kopīgais pasauluzskats, kurš nosaka unikalitāti, nosaka domāšanu, apziņu, dzīvesveidu, latviešiem − latviskumu.
Katrai tautai–nācijai ir atšķirīga dvēsele un sava sirdsapziņa. Latviešu dzīvesveidu nosaka latviskā dievatziņa, kura balstās uz dzīvošanu pēc dabiskiem Dieva likumiem, tāpat kā jūdaistu dzīvesveidu nosaka Tanakha un Talmuds; kristiešu – Vecā Derība, Jaunā Derība un kristiešu baznīca; musulmaņu – Korāns; budistu – Budas Mācība, utt.
Otrs stūrakmens saistīts ar pirmo – un tā ir Latviešu nacionālā ideoloģija. Latvijā valdošais neoliberālisms ir, kā es to saucu, “Zelta teļa” ideoloģija. Minēšu tikai vienu mazu piemēru no ideoloģijas sfēras par aizdotās naudas procentiem. Gandrīz visās civilizētās pasaules reliģijās ir aizliegts naudu aizdot uz procentiem (gan no morāles, gan ekonomiskiem apsvērumiem), taču jūdaistiem Tanakhā ir noteikts, ka nauda savējiem ir vienkārši jāaizdod, bet svešiem − jāaizdod uz procentiem. Dubajā kredītus vietējā valūtā (dirhēmos) aizdod bez procentiem. Šādas, varbūt sīkas, ideoloģiskas instrukcijas, ko paredz reliģija, veido tautas domāšanu, sociālo vidi, tā (ideja par procentiem no svešiem) pāriet pasauluzskatā, kurš savukārt nosaka attieksmi pret citām nācijām vai to tautas daļu, kura nav, piemēram, jūdaisti vai kristieši. Mūsu nacionālā ideoloģija ir LATVISMS (E.Brastiņa termins).
Trešais stūrakmens − Latviešu nacionālā identitāte. Latvietību nosaka katra latvieša garīgais un dvēseliskais saturs, kurš izpaužas katra latviskumā. Kas jūs esat, vai jūs esat latvietis pēc pases vai dvēseles? Atbildiet sev uz šo jautājumu.
Ceturtais stūrakmens ir tautas vadītāji − Latviešu nacionālā dabīgā gara aristokrātija. Kur tā ir? Sagrauta, iznīcināta? Tā vadītu valsti uz Nacionālās idejas īstenošanu, izveidošanu, un bez tās mēs maldīsimies, vai arī svešzemju viltnieki mūs vazās aiz deguna un slauks kā paklīdušu govi. Tikai sava latviešu nookrātija un latviešu meritokrātija var vadīt latviešu nāciju un valsti. Ar svešu virsvadību un vadību mēs savu valsti nekad neizveidosim. Viņi mūs vedīs tikai uz “apvārsni” (kuru, kā jūs ziniet pēc Daukas pieredzes, sasniegt nevar), bet paši pa ceļam pildīs savas pūra lādes. Sociālā pasaulē nestrādā fizikas likumi, jo tur mazs punduris var mest lielu ēnu.
Mūsu Mērķis – Nacionālā atmoda
Šobrīd varneši latviešu dabisko tautas gara aristokrātiju ir nobīdījuši aizkulisēs, projām no jebkādas varas. Tā ir izslēgta no politiskās dzīves. Bet zinātnieki ir daļa no šīs aristokrātijas. Noskatījos vienu TV pārraidi, kur rādīja ar mobilo telefonu nofilmētus kadrus par bērnudārza mazuļiem: lai viņi nebļautu tik daudz, tiem gluži vienkārši ar leikoplastu bija aizlīmētas mutītes… Kāpēc Latvijas zinātniekiem mutes ir ciet, kāpēc viņi oblomoviski pagriežas uz otriem sāniem vai aizbrauc peļņā aiz trejdeviņām zemēm, redzot kas notiek ar tautu, valsti un zinātni?
Kanādā ir institūts, kas tiek saukts par Perimetra institūtu (Institute of Perimetr). Tas ir teorētiskās fizikas institūts, kura viens no galvenajām izpētes objektiem ir Nekas jeb kā no Nekā radās Viss.
Latviešiem jau nav tā, ka ir tikai Nekas. Ja Latvijā palikušie gara aristokrāti (nookrāti un meritokrāti) sanāks kopā, tad jau arī tos “pundurus” var padzīt! Ja, mēs gribam, tad varam no upurtautas kļūt par saimniektautu. Latviskā domāšana un latviskās dvēseles atmodināšana, latviešu vēsturiskās nacionālās apziņas atdzīvināšana, latviešu paš-valdības iedibināšana – šie, lūk, ir sākumuzdevumi.
Nacionālā atmoda, lai īstenotu latviešu Nacionālo ideju, − tā ir mūsu Mērķis.