A.V. Gremze
Man kādreiz ienāk prātā jautājums: kā būtu orientētas Kārļa Streipa domas, ja viņš nebūtu uzaudzis un guvis izglītību ASV, bet gan PSRS? Ar savu fanātismu viņš būtu izveidojies par prototipu fanātiķei Krustiņsonei, kura, neskatoties uz to, ka pati no komunistiem bija izbaudījusi visus gulaga “jaukumus”, arvien palika uzticīga tiem līdz nāvei, nespējot izdarīt nekādus secinājumus. Pats Streips taču nenoliegs, ka savu tribīni izmanto sabiedriskās domas veidošanai un ne tikai – kā liekas, arī audzina jaunos žurnālistus, kas ir jau daudz nopietnāk, ar to būtiski paplašinot iespēju iespaidot sabiedrisko domu. Tā vien šķiet, ka viņš pats ir pārliecināts par sava misionāra lomu – glābt “atpalikušos mežoņus” un visiem līdzekļiem iepotēt amerikānisko izvirtības, pretdabisku dziņu, izšķērdības, alkatības un noziedzības dzīvesveidu. Es nezinu, ko par Streipu domā citi trimdas latvieši – īpaši vecākās paaudzes pārstāvji, kuri trimdā devās, lai glābtu savas dzīvības, nevis meklētu labākus dzīves apstākļus.
Tie, kuri nevis bēga, bet pašaizliedzīgi devās cīņā pret boļševismu, Streipa personā redz dzīves izlutinātu, nekādu grūtību nepieredzējušu, orientācijā apjukušu un izvirtušu sabiedrības ākstu, kurš savu popularitāti iegūst ar cionistu samācītajām “gudrībām”. Vai gan tāds indivīds drīkst iespaidot tautas mentalitāti vienīgi viņam saprotamā virzienā, kas ir absolūtā pretrunā ar visu latvisko un dabisku dzīvesveidu?!
Streipa uzstāšanās ir viedokļu “daudzveidība” ar karojošu vienvirziena kustību − pat nedomājiet ieminēties par mūsu tautas nacionālajām interesēm, par okupācijas seku likvidēšanu un kur nu vēl par homoseksuālisma postošo ietekmi! Ja mums ir jāmīl okupanti un homoseksuāļi, tad kādēļ Streips ne pagalam negrib mīlēt Norvēģijas traģēdijas izraisītāju? Vai tikai tādēļ, ka arī Rūzvelts mīlēja Staļinu un apbrīnoja to?
To, par ko okupanti ir pataisījuši lielāko latviešu tautas daļu, Streipam ir lieliska izdevība novērot katru mīļu dienu. Viņš to arī redz, bet, gluži tāpat kā komunistei Krustiņsonei, pa ceļam līdz apziņai redzētais kaut kur pazūd. Streipa apziņā ir ieprogrammēta tikai viedokļu “daudzveidība” (izslēdzot patiesību), jo tā, lūk, tā tas ir ASV. Man tas viss ļoti atgādina jau okupācijas gados piedzīvoto. Komunistiem tāpat ļoti patika atgādināt, ka PSRS ir visdemokrātiskākā valsts pasaulē. Bet Streipam vajag, lai mēs vēl uzķeramies uz izliktās cionistu makšķeres.
Vieglprātīgā, pārtikušā, izlaidīgā vidē dzīvojošajam arī raksturs veidojas kā gaisā pasistam. Latviešu nacionālisti turpretī ir darbā un cīņās rūdīti. Latviešu nacionālajiem patriotiem pirmajā vietā ir mūsu tautas izdzīvošanas un nākotnes jautājumi, nevis pasaules lāpīšana.
Streipa piedāvātās “viedokļu dažādības” demokrātijā ir bezcerīgi cīnīties pret kontrabandu, korupciju, ēnu ekonomiku un neskaitāmām citām nacionālajiem patriotiem nepieņemamām parādībām, jo tās efektīvi ierobežot spēj tikai valsts, kur saimnieko pamatnācija. Ja šādus vienkāršus, elementārus jautājumus kādam ir grūti saprast, tad lai dodas uz turieni, no kurienes nācis, bet nebojā veselo saprātu šejieniešiem!
Piektā kolonna uzdarbojas
Lielākā daļa no visām mūsdienīgajām nelaimēm vistiešākā veidā ir saistīta ar lielas daļas sabiedrības morālo pagrimumu. Ja cilvēks jau piedzimst šādos apstākļos un savā sākotnējā attīstības stadijā saņem ačgārnu informāciju, tad, ja vien viņš nav īpaši apdāvināts ar prasmi analizēt un sintezēt, visos tālākos posmos vairs nav cerību, ka radīsies apstākļi, lai viss varētu pagriezties citā virzienā, un nekādā ziņā ne jau pats no sevis. Šo morālo pagrimumu tādā gadījumā var apturēt vienīgi globāla katastrofa vai kāda spēcīga personība – vienalga, kādā formā.
Pagaidām latviešu sabiedrībā vēl ir saglabājies neliels skaits cilvēku ar veselīgiem uzskatiem, viņi ir spējīgi norobežoties no negatīvo iespaidu lavīnas, kas plūst no informācijas līdzekļiem. Sabiedrība tiek pakļauta neierobežotam negatīvo iespaidu pārsvaram un garīgā līdzsvara izjaukšanai. Bet, ja tu ierunāsies par to, ka sabiedrībā palicis nedroši – zog, laupa, dedzina, slepkavo – atbilde būs standarta, ka tas jau vienmēr tā ir bijis. Tāpat krievi – arī te vienmēr esot bijuši. To īpaši Tomsons uzver savos raidījumos, viņam ir pilnīgi vienalga, vai tie ir krievu okupanti un militāristi, vai krievu kriminālnoziedznieki. Tas krievs, kurš apšāva un slepkavoja nevainīgus latviešus, viņaprāt, ne ar ko neatšķiras no tā krieva, kurš ar savu rīcību ir pierādījis savu lojalitāti mūsu tautai.
Tomsons nezinot, vai maz kāds latvietis neesot bijis komjaunatnē. Tātad, pēc viņa domām, visi desmitiem tūkstoši nacionālo partizānu un leģionāru arī bija aktīvi komjaunieši, nemaz nerunājot jau par vēl citiem. Principā tā bija lielākā tā laika jaunatnes daļa, kura iesaistījās aktīvā cīņā pret otrreizējo okupāciju. Un tādam apziņas tumsonim un vēstures analfabētam ir brīva pieeja mikrofoniem, lai mēģinātu sagrozīt sabiedrībai smadzenes ar saviem murgiem.
Interesanti, ka Tomsonam ļoti tīkams ir viss tas, kas kaut kādā veidā var kaitēt latviešu interesēm – vienīgi tam, kurš aizstāvēs okupantus, viņš nekad neizslēgs mikrofonu. Ja 1940. gadā mums bija Vilis Lācis, tad tagad radio “Brīvajā mikrofonā” viņu ir veseli trīs – Tomsons, Liniņš, Streips.
Latviešiem zināms tikai viens komunists – Eduards Berklavs, kurš ar patiesu vīrišķību vēl okupācijas gados ir bijis spējīgs parādīt zobus boļševiku okupantiem, par to arī krītot nežēlastībā. Pārējie visi ir vai nu tipiski nodevēji, vai bailīgi iztapoņas, cilvēki bez sirdsapziņas, goda un jebkādu pienākuma apziņu pret savu Dzimto zemi un tautu.
Ja mūsu Satversmes panti tiek tulkoti tā, lai tie aizstāvētu okupantu tiesības, tad kāda jēga tādai Satversmei? Ja Satversmei pieskaita okupantus un atklātus nodevējus, tad Satversme vairs nekalpo tiem, kas to veidojuši. Vai Ušakova fenomens ar parakstīšanos par krievu valodu, kā otru valsts valodu, nav pietiekošs piemērs?! Pat dzirdēts skaidrojums, ka Ušakovs esot parakstījies kā privāta persona, un tas neesot nekādā sakarā ar doto zvērestu pildīt Satversmes nosacījumus. Tātad tieši tā, kā tika audzināti boļševiki, − tribīnē viņš ir dedzīgs komunists, bet, nokāpis no tribīnes, pavisam cits: var zagt un laupīt. Tas vien jau ir pietiekošs pierādījums tam, cik iespaidīgi mūsu zemē ir piektās kolonnas pārstāvji. Turklāt viņu skaists nepārtraukti pieaug, jo nodevēji devuši iespēju iegūt pastāvīga iedzīvotāja statusu ikvienam, kurš nopirks kādu nekustamo īpašumu Latvijā.
Krievu valodu (kā otro valsts valodu) jau neprasa tie krievvalodīgie, kas te bija pirms kara, bet gan okupanti. Ja Latvijas varas pārstāvji to atbalsta, tad tas būtu līdzvērtīgs tam, ja cietušajam, kuram izlaupīts dzīvoklis, tiesa liktu vēl samaksāt transporta izdevumus zaglim nozagtā prom vešanai.
Reālā situācija ir tāda, ka pastāvošais režīms Latvijā neizrāda nekādu vēlēšanos aizstāvēt latviešu tautu, bet gan okupantus – tiek izdarīts milzīgs spiediens, lai latvieši samierinātos ar okupācijas sekām. Jūtot Krievijas ietekmes pastiprināšanos, 4. maija režīms aizvien atklātāk sāk nosvērties uz savu agrāko maizes devēju pusi, cenšoties piekāpties okupantu un Maskavas spiedienam. Jau sākot ar to, ka Rubiks un Ždanoka tika ievirzīti ES posteņos, Ušakovs par Rīgas mēru, KNAB priekšnieks Loskutovs (tagad J.Strelčenoks), un vēl aizkustinoša labvēlība pret Lindermanu un Osipovu, atļaujot rīkot referendumu par latviešu valodas iznīcināšanu. Vai kādam varbūt šķiet, ka pierādījumu par valsts nodevību vēl ir par maz?
P.S. Tas jau vien, ka ierosinātā likuma grozīšana par latviešu kā mācību valodu visās skolās neguva vēlamos rezultātus, liecina par traģiski vājajām latviešu pozīcijām savā valstī. Turpretī okupantu panākumus un krievu valodas invāziju, var uzskatīt par trešo krievu okupāciju. Pēc būtības tā ir visnekaunīgākā latviešu cilvēktiesību ierobežošana.
A.V.G.