Uldis Freimanis, bijušais lidotājs
Esmu izbrīnīts, ka publicists Alfrēds Ābele grib likt vienlīdzības zīmi starp latviešu leģionāriem un viņu ienaidniekiem − sarkanajiem strēlniekiem (“DDD”, Nr. 10(264)). Leģionāri zināja, ka aiz viņu mugurām stāv latviešu tauta, kura jāpasargā no Baigā gada briesmām, bet sarkanie strēlnieki zināja, ka viņi palīdz okupēt Latviju vācu padzītajiem latviešu tautas mocītājiem. Leģionāri veica svētu misiju, bet ar čekistu ložmetējiem uz priekšu dzītie strēlnieki pabāza latviešus zem viszemiskākā režīma okupācijas.
Leģiona veidošana bija latviešu pašpārvaldes, nevis vāciešu lēmums, un, ņemot vērā, ka visus klibos, pusaklos, kurus nepaņēma leģionā, pievāca krievi un neapmācītus nobendēja kaujās pie Jelgavas − tāds pats liktenis būtu arī pārējiem latviešiem, ja vien viņi neatrastos leģionā. Leģionāri aizstāvēja savu zemi – Latviju, tikmēr daudzi sarkanie strēlnieki pēc Latvijas okupēšanas istrebiķeļu bataljonos apkaroja nacionālos partizānus, dzina latviešus kolhozos, ieņēma pie okupantiem augstus amatus un sastādīja pat deportējamo sarakstus. Ja taisnība būtu uzvarējusi, Staļina un cionistu banda, kura miera laikā nomocīja desmitiem miljonu nevainīgu cilvēku, tiktu pakārta.