Līga Muzikante
“DDD” galvenā redaktore
Sarkanās armijas ienākšana Rīgā. 1940.gada 17.jūnijs
1940.gada 17.jūnijā latviešu tautai un valstij sākās vergu gaitas – okupācija un kolonizācija, kas vēl joprojām nav beigušās. Jau ar 1940. gada jūliju katru mēnesi tika arestēti līdz 300 cilvēkiem. Ieslodzījuma vietās tika likvidēti ap 1 000 cilvēku, nomira ap 3 500, nometinājuma vietās – vēl 2 000, nemaz nerunājot par nošautajiem Latvijas armijas virsniekiem. Pēc gada, 1941.gada 14.jūnijā okupanti uz Sibīriju aizveda gandrīz 16 000 bezpalīdzīgu, neapbruņotu Latvijas pilsoņu, arī sievietes, bērnus, vecus un slimus cilvēkus, no kuriem daudzi nomira jau lopu vagonos. No 1941.gadā deportētajiem un no ģimenēm nošķirtajiem vīriešiem atgriezās tikai retais.
Latviešus pazemoja, izsūtīja, spīdzināja, nomocīja, slepkavoja, līdz tie mūsdienās ir kļuvuši tik apstulboti un iebiedēti, ka neapjēdz pat deokupācijas un dekolonizācijas nepieciešamību. Gluži kā “Stokholmas sindroma” apsēsti – upuris ir iemīlējies savā bendē!
Vai Kārļa Ulmaņa piekāpšanās PSRS ultimātam pasargāja latviešu tautu vai tieši pretēji – iegrūda vēl lielākā postā un pazemojumā, kurš tagad jau ir samilzis līdz reālai tautas bojāejai? Par to lai mūsu lasītāji spriež paši, jo vienotu skatījumu vēl grūti panākt. Daudzas vēstures lappuses un rīcību motīvi mums nav zināmi. Varam vien mēģināt aplēst, cik latviešu tika izvesti, sakropļoti, nogalināti, cik devās bēgļu gaitās un krita, izmisīgi, ar cerībām aizstāvot savu zemi un tautu zem svešas valsts karoga un vēlāk kā nacionālie partizāni?
Atskatoties vēsturē, jāuzsver, ka Latvijas armijas kopskaits 1940.gadā bija aptuveni 30 000 karavīru, bet Latvijas Aizsargu organizācijā – aptuveni 70 000 aizsargu, aizsardžu un jaunsargu, tātad 100 000 Latvijas pilsoņu spēja un bija gatavi aizsargāt savu valsti. Protams, jājautā, kādēļ viņu nebija 10 reizes vairāk – ikviena pieauguša un vesela cilvēka pienākums ir sargāt Dzimteni, bet valdības pienākums ir apbruņot un apmācīt visu tautu, izveidojot militāru koalīciju arī ar draudzīgajām kaimiņvalstīm, it īpaši situācijā, kad blakus atrodas agresorvalsts. “Gribi mieru, esi gatavs karam!”
Latvijā bija zināms, ka 1939.gada 23.augustā PSRS noslēdza īpašu vienošanos ar Vāciju. Priekšvēstnese gaidāmam uzbrukumam bija arī gandrīz 100 000 PSRS teritorijā dzīvojošo latviešu iznīcināšana 1937.–1938.gadā, lai likvidētu tos, kuri varētu iebilst pret briestošo Latvijas okupāciju. Cik gan naivam būtu jābūt Latvijas Valsts prezidentam un nespējīgiem valsts drošības dienestiem, lai lolotu ilūzijas par agresīvi noskaņotās, Josifa Staļina pārvaldītās PSRS draudzīgajiem nolūkiem pret Latviju?
Šodien, pieminot latviešu tautai sāpīgos datumus – 17. jūniju un 14. jūniju, publicējam tālaika valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa uzrunu tautai, kuru viņš teica Latvijas Radiofonā 1940. gada 17. jūnijā pulksten 22:15. Domājiet un spriediet par to paši!
“Pilsoņi, pilsones!
Pēdējo 24 stundu notikumi ir saviļņojuši visus prātus, un es tādēļ uzskatu par savu pienākumu, kā es to arvien svarīgos momentos esmu darījis, jums visiem pateikt, ko valdība šajā brīdī domā un dara.
Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. Tai pašā laikā jums jāzina, ka karaspēka kustībai jānotiek bez traucējumiem, un to jūs varat veicināt, ierobežojot pārlieko ziņkāri un atturoties no kārtības traucējumiem.
Šorīt jūs arī dzirdējāt ziņu par to, ka valdība pilnā sastāvā man ir pieteikusi savu atkāpšanos un ka es esmu uzdevis ministriem palikt savās vietās līdz jaunās valdības sastādīšanai. Pirmais uzdevums mums visiem ir līdzšinējā vienprātībā un darba gribā palikt savās vietās un turpināt kalpot tai lietai, kas mums ir augsta un svēta – Latvijas un mūsu tautas interesēm.
Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdzšinējās mierīgās dzīves ritumā. Bet tās ir pārejošas parādības, kurām mēs pēc dažām dienām tiksim pāri. Šinī brīdī es jūs aicinu – pierādiet domās, darbos un stājā tautas dvēseles spēku, ko izraisījuši Atjaunotās Latvijas ziedu gadi. Tad es būšu drošs, ka viss, kas tagad notiek un tālāk notiks, nāks par labu mūsu valsts un tautas nākotnei un mūsu labām un draudzīgām attiecībām ar mūsu lielo austrumu kaimiņu – Padomju Savienību.
Tas ir pats galvenais mūsu kopējais uzdevums, kas stāv pāri visiem ikdienišķiem sīkumiem, un tam veltīsim šajās dienās savu labāko gribu un savus labākos centienus.
Bet šis moments prasa arī daudz jaunu praktisku uzdevumu kārtošanu, un pie tam steidzamu kārtošanu. Arī šajā brīdī es runāju valdības sēdes pārtraukumā, kur mēs apspriežam neatliekamus tekošus jautājumus. Esmu pārliecināts, ka jūs sapratīsiet rīkojumus, ko valdība devusi un dos, kaut arī tie vienā otrā gadījumā būs stingri un pat bargi. Pildiet tos apzinīgi, jo tiem nav cita mērķa, kā jūsu pašu miers un labklājība. Pienākuma apziņa un neatlaidība darbā lai vada jūs visus.
Mana sirds ir ar jums, un es jūtu, ka arī jūsu sirdis pukst man pretī draudzīgā atbalsī. Tā iesim uz priekšu un veiksim savu darbu.
Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās.”