Vilis Vītols pauda nožēlu, ka Latvijas politiskā elite ir bezzobaina un nespēj adekvāti reaģēt ne uz nepamatotajiem ārvalstu pārmetumiem, ne uz vietējo provokatoru izdarībām. Ko teikt? Solvita Āboltiņa sacītu: “Politiķi nevar rīkoties pēc principa – patīk vai nepatīk. Tiesiskums ir demokrātiskas valsts stūrakmens un jebkuras rīcības pamatā.” Paldies “ugunsmatu” dīvai! Tātad princips – būt vai nebūt latviskai, suverēnai Latvijai – nemaz nav svarīgs…
Jau 50.-to gadu beigās jēdzienu “komunisms” es definēju kā gigantisku sociālu prezervatīvu, kas sargā savējo locekļus un orgānus no atbildības par visdrausmīgākajiem noziegumiem. Nu tas ir pabalējis, pārvalkāts… Tāpēc tā vietā radīti citi. Gana viltīgi, gana labskanīgi, gana nepieskarami kā šūdras, gana svēti kā govis Indijā… Lūdzu, daudzu iemīļotie: “demokrātija”, “cilvēktiesības” u.tml. Bet “tiesiskums” – kas tas par zvēru? No pieredzes (ne tikai no savas) varu teikt, ka tā sauktais “tiesiskums” kā vējiņš mainās, nenodrošinot cilvēka mūžā adekvātu, līdzsvarotu attieksmi. Tas ir ļoti lielā mērā atkarīgs no politiskās varas.
Protams, jēdzieniem − to vispārinātajā, abstraktajā nozīmē − nav ne vainas. Iespējams, tie (arī komunisms) ir zaudējuši sākotnējo demiurgu ieceres un idejas. Jo… dzīvē viss mainās, un labais nereti tiek samaitāts un pavērsts ļaunā virzienā. Mūsu gadījumā šie samaitātāji ir ieinteresētie spēki, nauda, darboņi, kas it kā labu ideju aizsegā, kā sociālā prezervatīvā, ilgstoši, masīvi, ļoti koordinēti grauj un nīdē visu latvisko, Latvijas kā nacionālas valsts suverenitāti. Minētajā kontekstā specifiska blakne ir arī notikušais “praids”. Grāvēji nīdē morāli, tikumību, ģimeni, latviskās pamatvērtības.
Vēl atcerēsimies vārdus: “Brīve, brīve, kam tā brīve, ja tev savas zemes nav!” Pirms gandrīz 100 gadiem latvieši sev zemi nodrošināja, veicot nacionalizāciju. Tā kā zeme ir būtiska valsts suverenitātei, šis process būs jāatkārto, un visai drīz. Tam vajadzēs ne tādu vien dūšu!
Tāpēc, lūdzu, lūkojiet rast spēku, spītu, pārliecību pastāvēt! Latvija to ir pelnījusi, ir tā vērta.
Jānis Biezais, Ķekavā