Intervija ar molekulārbiologu, bioloģijas doktoru Mārtiņu Kāli.
DDD: Tikko bija referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu. Kā tu vērtē tā rezultātus?
Mārtiņš Kālis: Pēc referenduma rezultātu paziņošanas bija tāds vispārējs uzvaras sauciens – lūk, tikai divdesmit pieci procenti no balsotājiem nobalsojuši par krievu valodu kā būtībā galveno valodu Latvijā. Taču, ja ņem vērā, ka tie ir tikai pilsoņi, un vēl ir milzīgs pulks Latvijai nelojālu nepilsoņu, tad mēs varam tikai iztēloties, cik īstenībā no Latvijā esošajiem nelatviešiem ir lojāli mūsu valstij un tautai. Referenduma rezultāti, manuprāt, tikai atkārtoti parāda, cik ārkārtīgi ekstrēmi pret Latviju ir noskaņoti visi padomju laikā sabraukušie kolonisti…
Padomājiet, cik interesanti sanāk – Lindermans ir saistīts ar nacionālboļševiku Ļimonovu, Osipovs arī pieder galējiem krievu šovinistiem un ekstrēmistiem. Visi it kā normālie Latvijas pilsonību ieguvušie cilvēki, kurus mēs te tik ļoti gribam integrēt, nostājas vienā rindā ar šādiemšaurpierīšiem, kuru domubiedri Krievijā slaktē iebraucējus no Vidusāzijas. Rodas jautājums: kāds ir naturalizēto pilsoņu apziņas līmenis?
DDD: Vēl lielāks jautājums: kāds ir mūsu, latviešu, mūsu valsts vadītāju apziņas līmenis, kuri mums uzspiež šos cilvēkus, kuri grib viņus pie mums integrēt. Sarmīte Ēlerte teica, ka tagad katram latvietim esot jāintegrē viens krievvalodīgais…
M.K.: Jā, un vēl bija ideja, ka vajagot krievvalodīgajiem bērniem nedēļu dzīvot latviešu ģimenē. Man šķiet, ka tas viss ir cirka līmeņa farss – bezjēdzīgi izteicieni. Ja palasa komentārus latviešu TVNET-tā un krievu TVNET-tā, tad skaidri redzams, ka latvieši dalās divās nometnēs – vieni aizstāv latviešu ideju, otra nometne nostājas pret saviem tautiešiem, sakot, ka mums ir jānāk pretī visiem nelatviešiem un kolonistiem, mums viņi ir jāsaprot, jāsper pirmais solis, mums jābūt iecietīgākiem, iejūtīgākiem. Bet, palasot krievu komentārus, nekad neesmu atradis, ka krievs nostātos pret krievu un teiktu: mums, lūk, ir jāsaprot arī latvieši, mums arī kādreiz sevī jāatrod vaina. Nekad! Vienmēr ir tikai absolūti “sliktie” un “stulbie” latvieši. Latvieši nogānīti pēdējiem vārdiem – kā “aprobežota, sīka tautiņa”, kas neko nesajēdz, kam vajadzīga tikai stingrā krievu dūre. Tāda ir visstingrākā pārliecība tam masīvajam krievvalodīgo skaitam, kas dzīvo Latvijā. Reti gadās sastapt patiešām labi integrējušos un pat, varētu teikt, asimilējušos krievus, kurus bieži vien nevar vairs atšķirt no latviešiem. Tādiem es tiešām novēlu, lai viņi atrod iespēju Latvijā palikt un dzīvot, jo viņi kaut ko arī Latvijai varētu dot… Bet to ir tik maz, ka viņus nekur neredz. Mums ir jārunā par absolūto vairumu – mati ceļas stāvus, kad par to milzīgo masu padomā.
Ar kuru galu domā varturi?
DDD: Vai piekrīti, ka principā jau nav cita risinājuma kā dekolonizācija jeb krievvalodīgo kolonistu repatriācija?
Mārtiņš Kālis: Es piekrītu. Bieži vien raisās dažādas diskusijas. Arī Nacionālā apvienībā (NA, “Visu Latvijai!”-TB/LNNK – red.piez.) ir dažādi viedokļi, bet man tur ir domubiedri, kuri uzsver, ka jāmeklē veids, kā pēc iespējas vairāk Latvijai nelojālo krievvalodīgo dabūt ārā no Latvijas. Diemžēl NA ir arī tādi, kas čīkst un vaid, ka to nevajag darīt – jāmēģina viņus asimilēt un integrēt. Es kā domājošs cilvēks arī dažreiz apsveru dažādas iespējas, piemēram, varbūt kādus no viņiem mēs tiešām varētu integrēt, un kā to izdarīt. Taču diskusiju rezultātā iekšēji vienmēr nonāku pie pārliecības, ka bez masveidīgas krievvalodīgo kolonistu izceļošanas te nekas labs nenotiks. Ja nelojālie krievvalodīgie te paliks tik lielā masā kā tagad, tad nav pamata kaut ko te integrēt.
DDD: Tu saki – domājošs cilvēks to loģiski saprot. Tad man ir jautājums, vai politiķi, politologi un citi diskutētāji, kuri nepiedāvā kolonistu repatriāciju kā šā brīža situācijas risinājumu, tavuprāt, nav domājošas būtnes? Varbūt ir kāds cits iemesls, kādēļ viņi izvairās runāt par dekolonizāciju?
M.K.: Nezinu. Domāju, ka tas ir tāds latviešu naivums un stulbums, kas mums iesakņojies no formālās neatkarības atgūšanas – visu laiku cenšamies kaut kā izpatikt tiem kolonistiem, kaut kā ar viņiem sadzīvot, atrast to mīļo mieru ar viņiem. Kaut gan tas vienmēr bijis kā pret sienu, mēs joprojām cenšamies kāpt uz tā paša grābekļa, lai atrastu kaut kādu risinājumu. Man šķiet, tas ir tāds tipisks latviešu stulbums – nemācīties no savām kļūdām. Nezinu, kā vēl to var raksturot…
Mazais ledus laikmets Latvijā
DDD: Kam, tavuprāt, būtu jānotiek, lai kaut kas manītos? Mūziķis Aivars Brīze intervijā mūsu laikrakstā izteicās, ka, viņaprāt, lai cik tas skarbi izklausītos, Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā pārāk maz lijis asiņu, ka mums vēl būs jāizcīna sava patiesā brīvība. Vai tu tam piekrīti, varbūt ir kāda cita iespēja mainīt pašreizējo lietu kārtību?
Mārtiņš Kālis: Manuprāt, šis ir tāds sastinguma periods – mazais ledus laikmets Latvijas vēsturē. Latvieši ir ļoti sliktā situācijā, no kuras šobrīd neredzam izeju. Protams, nav labi cerēt uz kaut kādiem kariem, kaut kādu asins izliešanu, bet es tomēr jūtu, ka Eiropā miers nevaldīs mūžīgi, ka būs satricinājumi. Iespējams, ka būs tāds periods kā Pirmā pasaules kara laikā, kad lielo juku laikā Latvija varēja izkļūt no Krievijas impērijas žņaugiem un jaundibinātās Padomju Savienības draudiem un iegūt neatkarību. Līdzīgi varētu notikt arī nākotnē, ja sāktos pamatīgas jukas Krievijā un Eiropā. Domāju, ka tad arī Latvijā tie sasmirdētie ūdeņi varētu izkustēties.
Iespējams, šobrīd krievi negrib atgriezties Krievijā, jo viņi redz, cik Krievija tomēr ir dzīvošanai nepieņemam valsts. Bet, ja Krievijā sāktos kaut kāds pavasaris, ja no turienes pēkšņi nāktu kaut kāda svaiguma dvesma, ja tur kaut kas sāktu notikt uz labu, tad, iespējamas, krievi savas domas mainītu un labprāt sāktu atbalstīt šādas repatriācijas programmas – un kaut kas notiktu lietas labā.
DDD: Vai latvieši nav pārāk kūtri savas patiesās attieksmes parādīšanā pret kolonistiem? Varbūt tad, ja mēs nemitīgi krievvalodīgajiem atgādinātu, ka viņi šeit nav vēlami, pārmaiņas sāktos ātrāk?
M.K.: Man šķiet, ka kolonisti vairāk “raustītos” no latviešiem tad, ja latvieši būtu stingrāki savā pašapziņā, ar stingrāku mugurkaulu. Pašlaik viņi pret latviešiem izturas kā pret gļēviem radījumiem. To es secinu no tiem pašiem interneta komentāriem un plašsaziņas līdzekļiem, no tā, kā viņi izsakās par latviešiem. Tā ir nicinoša un nievājoša attieksme. Ja latvieši būtu kaut ar tādu mazumiņu pašlepnuma kā Igaunijas prezidents, kurš, lai arī ir liberāls, tomēr atļaujas daudz ko pateikt, tad, domāju, latviešus arī vairāk cienītu un varbūt ieklausītos tajā, ko latvieši saka, tajā skaitā arī par repatriācijas un dekolonizācijas jautājumiem.
16.marts ir vajadzīgs!
DDD: “Visu Latvijai!” nākusi klajā ar ideju 16.martu pārcelt uz 17.martu. Vai šāds priekšlikums ir atbalstāms? Varbūt tiešām 16.martā nav jārīko gājiens?
Mārtiņš Kālis: 16.marta gājiens noteikti ir vajadzīgs, jo tas ļoti labi simbolizē situāciju, kādā Latvija šobrīd atrodas. Paradoksāli, bet 16.marta gājiens tiešā veidā ir saistīts ar reakciju, kādu tas izsauc, kāda parādās no Krievijas, no vietējiem krievvalodīgajiem plašsaziņas līdzekļiem un tiem strīpainajiem, kas tur stāv malā…
DDD: Tā saucamajiem antifašistiem…
M.K.: Antifašistiem un citplanētiešiem, kas tur stāv un rupji lamājas uz latviešiem.
DDD: 16.marta gājiens būtībā ir latviešu dūres parādīšana, bet ne provokācija. Tā ir savas pašcieņas apliecināšana.
M.K.: Tā ir sava stāvokļa apzināšanās, tā ir temperatūras mērīšana. Ja tev organismā ir infekcija, tad palaikam temperatūra ir jāizmēra un jāpārliecinās, ka vēl neesi īsti vesels, un jāapzinās, ko tu vari un ko tu nevari attiecīgos apstākļos. 16. martā tā temperatūra ir jāizmēra.
DDD: Ja pareizi tevi sapratu, tu uzskati, ka tik ilgi, kamēr pret 16.martu būs kāda pretreakcija, šim gājienam tieši šādā veidā ir arī jābūt?
M.K.: Tieši tā es arī uzskatu.
DDD: Un tad, kad būs veikta dekolonizācija, un kolonisti būs aizbraukuši, mēs varbūt varēsim arī tajā gājienā neiet…
M.K.: 16.marts pats par sevi gluži vienkārši ir datums – svarīgi ir tas, kāds ir 16.marta saturs. Šobrīd 16.marts ir kā protests tam, ka joprojām nav likvidētas padomju okupācijas sekas. Kad padomju okupācijas seku vairs nebūs, tad arī zudīs iemesls pieminēt cīņu pret padomju okupāciju tādā formā.
DDD: Jā, mēs vienkārši atcerēsimies un godāsim karavīrus – leģionārus, kuri cīnījās pret padomju varu…
M.K.: Jā, katrā ziņā, kad nebūs okupācijas seku, tad nebūs iemesla to darīt tik uzstājīgi, kā tas ir obligāti jādara šobrīd.
“VL!” būs jāveic dekolonizācija
DDD: Varbūt nedaudz par Nacionālo apvienību Saeimā (ja negribi, vari neatbildēt). Tu esi Saeimā pārstāvētās “Nacionālās apvienības” (“Visu Latvijai!”-TB/LNNK) biedrs, kandidēji pat Saeimas vēlēšanās. Daudzi latvieši, kuri balsoja par NA, šobrīd ir vīlušies un uzskata, ka nacionālie ideāli ir nodoti. Kā tu vērtē savu partijas biedru darbību Saeimā?
Mārtiņš Kālis: Tur tas stāvoklis ir divdomīgs, jo ar četrpadsmit deputātiem un diviem ministriem Nacionālā apvienība, protams, nav tas noteicošais politiskais spēks. Viņus var saprast tādā ziņā, ka viņi nav tie, kas pasūta mūziku, un viņi nevar diktēt “Vienotībai” un Zatlera partijai, kādam būtu jābūt valdības virzienam vai kursam. Bet, protams, var piekrist, ka ne viss tur ir ideāli – ne visi no Nacionālās apvienības ievēlētie cilvēki ir tie, ar kuriem es no sirds lepojos.
DDD: Tu saki, ka viņi nepasūta mūziku, bet šobrīd jau izskatās, ka viņi pakļaujas liberāļiem un, manuprāt, ir aizmirsuši tos cilvēkus, kuri viņus ievēlēja. Tieši tas jau ir tas spēks, uz kuru paļauties, lai veiktu latviešu tautai tik nepieciešamās pārmaiņas. Man liekas, ka viņi ir pazaudējuši to kontaktu ar vēlētāju un viņu gribu. Nav jau noslēpums, ka daudzi balsoja par viņiem, cerot, ka viņi būs tie, kas beidzot runās par deokupāciju un dekolonizāciju.
M.K.: Mana cerība ir tāda, ka kopš pēdējām Saeimas vēlēšanām, kur NA uzrādīja labus rezultātus, vēl nav pagājis pārāk ilgs laiks, un viss varbūt vēl var notikt. Ceru, ka pienāks tas īstais brīdis, kad radīsies īstā iespēja sākt runāt par padomju kolonistu izceļošanu. Tādam brīdim vajadzētu pienākt. Manuprāt, tas ir tik saasināts jautājums, ka par to varētu rasties domstarpības arī pašas Nacionālās apvienības iekšienē. Tā tas diemžēl arī vienmēr ir bijis, bet es ticu, ka šobrīd Nacionālajā apvienībā Saeimā ir deputāti, kas būtu gatavi runāt par kolonistu skaitu būtisku samazināšanu Latvijā.
Laikā, kad notika parakstu vākšana par krievu kā valsts valodu, kad notika gatavošanās referendumam un pats referendums, tad Nacionālā apvienība tika nostādīti kā tādi peramie zēni, kas nu ir pie vainas, ka latviešu valoda ir apdraudēta, ka viņi ir par daudz izrunājušies pirms tam un pacēluši izglītības jautājumu, ka vajadzētu mazākumtautību skolās pāriet tikai uz latviešu valodu. Būtībā viņi bija nostādīti tādā stāvoklī, ka, vienalga, ko viņi tajā konkrētajā brīdī vēl teiks, viņi tiks noliegti. Varbūt tagad, kad referenduma kaislības būs norimušas, pienāks tas brīdis, kad varēs runāt par kaut kādiem jauniem jautājumiem. Varbūt tagad arī ir pienācis īstais moments runāt par to, ko darīt ar tik lielu Latvijai nelojālo cilvēku skaitu, kas ir ļoti neapmierināti ar dzīvošanu Latvijā, ar kārtību, kādai jābūt nacionālā valstī. Ko darīt ar viņiem? Vai tiešām viņiem nevajadzētu palīdzēt ar repatriācijas vai citām migrācijas programmām (ko daļēji var saukt arī par dekolonizāciju). Par to vajadzētu Nacionālai apvienībai tagad domāt.
DDD: Īstenībā jau ne tikai Nacionālajai apvienībai, bet ikvienam latvietim, kas sēž Saeimā. Vispār katram latvietim vajadzētu saprast, ka šis referendums, kurā it kā skaitliski latviešu valoda uzvarēja, nav nekāda uzvara, un tas nedod mums nekādas tiesības nolaist rokas un sēdēt, iedomājoties, ka tagad esam drošībā.
M.K.: Jā. Tagad jau modē ir nācis meklēt krievvalodīgo priekšā dažādus piekāpšanās ceļus, rakstīt kaut kādus tur labas gribas protokolus un izgudrot visādas citādas programmas, lai tik varētu draudzēties ar šiem cittautiešiem. Tikai nezin kāpēc paši cittautieši nemeklē ceļus, kā draudzēties ar latviešiem?! Latvieši vien meklē iespējas, kā būt pa draugam ar šiem Latvijai naidīgajiem cilvēkiem, kā viņiem iepatikties. Šādi esam centušies viņiem izpatikt jau gadu desmitiem, un tas mums nav izdevies. Vai nevajadzētu tomēr meklēt ceļu, kā viņiem palīdzēt atrast sev labvēlīgāku dzīves vidi, nevis censties par katru cenu uzspiest to, kas viņiem izsauc vemšanu?
Kad presē parādās raksti, kur kāds izsaka ideju, kā mēs tagad integrēsim cittautiešus, piemēram, rīkosim dziesmu konkursu cittautiešu jauniešiem, lai viņi sāktu dziedāt latviešu mēlē, komentāri atklāj, ko paši krievvalodīgie par to domā – viņi izsmej un ņirgājas par latviešiem, un uzskata to par pazemojumu, ka kārtējo reizi viņus kādas cenšas integrēt. Viņi negrib integrēties! Viņos tas izsauc pretīguma sajūtu, ka viņus kāds te integrēs un izdomās kaut kādas programmas, lai mocītu viņus, lai sagādātu, viņuprāt, tādu pazemojumu viņiem, ka viņi te ir kaut kādi integrējamie. Kādēļ tas ir vajadzīgs, kādēļ tik ļoti pašiem pazemoties?!
DDD: Lai brauc projām, mums viņi nav vajadzīgi…
M.K.: Tieši tā! Mums drīzāk ir jāmeklē iespējas, kā sakārtot sabiedrības struktūru, lai sabiedrībā nebūtu tik liela etniskā spriedze.
Attīstības pamats – 18.novembra Latvija
DDD: Jā, un arī šī mākslīgā kopīgo svētku dienu meklēšana ir absurds. Kaut kā nav redzēts, ka integrējamie tik ļoti svinētu mūsu 18.novembri.
Mārtiņš Kālis: No Nacionālās apvienības puses it kā viena ideja bija, ka pamatu pamats būtu – meklēt kaut ko kopīgu ar krievvalodīgajiem Latvijā un visiem kopā atzīt 18.novembri kā pamatu Latvijas ideoloģijai. Tātad, nevis nostādīt okupācijas jautājumu par tādu, kur mums vajadzīga vienošanās, bet, pirmkārt, atrast 18.novembra ideju kā vienojošo faktoru.
DDD: Bet grozies, kā gribi – 18. novembris ir 1918.gada 18.novembra Latvija. Lai 18.novembra Latviju īstenotu dzīvē, mēs nekādi nevaram apiet to, ka ir bijusi okupācija, ka okupācijas rezultātā šeit nelikumīgi ir iebraukuši ārkārtīgi daudz okupantu un kolonistu, un viņiem ir radušies pēcteči, kuriem tāds pats statuss, un viņi vēl ar savu rīcību to parāda…
M.K.: Kas bija 18.novembra Latvija? Tā bija ļoti latviska, uz nacionāliem pamatiem balstīta valsts, kas bija izaugusi no tiešām lielas latviešu patriotisma sajūtas – latvieši bija gājuši nāvē, lai kristu par savas zemes ideju. Uz tādiem pamatiem bija radīta patiesa latviešu nacionāla valsts ar dziļu latviskuma izjūtu. Bet, redzot to, kā nelatvieši ņirgājas par visu latvisko, par latviešu kultūru, par latviešu valodas pozīcijām, rodas jautājums – kas tad būs tā motivācija, lai viņi pieņemtu 18.novembra Latvijas ideju? Tieši otrādi – viņi drīzāk būtu gatavi pieņemt Latvijas PSR praksi kā pamatu Latvijas kontinuitātei. Valodas referendums bija pierādījums tam, ka krievvalodīgie Latvijā joprojām atbalsta PSR praksi, ka tā būtu jāpieņem par pamatu arī šodienas attiecībām starp dažādiem cilvēkiem Latvijā.
DDD: Tie krievi, kuri pārstāv likumīgos pilsoņus, kuri bija arī 18.novembra Latvijā, saka – mūsu senči arī cīnījās par Latviju, tādēļ mums ir tiesības!.. Jā, viņi patiešām cīnījās, bet ne jau par krievu Latviju – viņi cīnījās par latviešu Latviju, apzinoties, ka latviešu valoda, kultūra, tauta un nācija ir Latvijas pamats. Arī starp nacionālajiem partizāniem bija dažādu tautību cilvēki – gan krievi, gan poļi un citi, bet nevienam neienāca prātā te kaut kad prasīt savu kārtību: krievu valodu, kā otru valsts valodu vai vēl kaut ko.
M.K.: Senākajos laikos, kad Latvijā bija vairāk latviešu, pat visi pareizticīgie un vecticībnieki, kā stāsta cilvēki, runāja skaidrā latviešu valodā.
DDD: Latvijas laikā pareizticīgo baznīca nebija saistīta ar Krieviju – tā bija autonoma vietējā baznīca. Šodien pareizticīgo baznīca būtībā ir Kremļa politiskais piedēklis…
M.K.: Arhibīskaps Aleksandrs arī aicināja balsot par krievu valodu kā oficiālu valsts valodu Latvijā. Manuprāt, tā ir tīra Kremļa ideoloģijas lobēšana Latvijā. Tas ir ļoti necienīgi, ka uz kaut ko tādu var aģitēt baznīcas pārstāvis. Tas kūda uz nacionālo naidu Latvijā.
DDD: Tādi ir tie baznīcu pārstāvji – viens raksta labas gribas manifestus, otrs aicina balsot par krievu valodu. Jājautā, vai baznīca, ko viņi pārstāv, vispār saprot Dieva gribu? Varbūt tev ir kāds vēlējums mūsu lasītājiem?
M.K.: Galvenais, saglabāt skaidru apziņu, kādai Latvijai ir jābūt. Mēs ļoti labi redzam, kāda tā ir šobrīd. Latvijā šobrīd iezīmējušies tik greizi rakursi, ka tajā visā viegli var apjukt, tādēļ skaidri jāsaglabā tāda Latvijas ideja, kādu mēs vēlētos. Gan jau ar laiku tas arī piepildīsies.
DDD: Paldies tev!
Intervēja Liene Apine