Alfrēds Ābele
Publicists
Nupat latviešus šausmināja, kā mūsu vietējie okupanti un viņu pēcnācēji Latvijā svinēja 9.maiju. Okupants ir un paliek okupants – vienalga, kur un kad viņš priecāsies par savu uzvaru, par saviem iekarojumiem, kaut vai labākas dzīves zonas veidā.
Par šausmīgā kara beigām priecīgs ir katrs normāls cilvēks. Taču, atzīmējot šā vēsturiskā notikuma gadadienu, latviešos tas izraisa rūgtas pārdomas sakarā ar ilglaicīgajām kara sekām tautai un pat par pašu pieļautajām kļūdām.
Savā visai īsajā dzīvē latviešu tauta ir pārāk daudzreiz nopietni kļūdījusies. Kaut vai visjaunākais piemērs – tas, kā latvieši pēc “atmodas” veica “taisnības atjaunošanu” savās lauku zemes lietās. Varbūt vajadzēja vēsturiski mesties vēl tālāk pagātnē, kad latvietim, zemkopim, tas mājlopiņš bija tikpat kā ģimenes loceklis un visi kopā dzīvoja vienā zemnīcā?
Drusku vecāks ir piemērs, kā mēs savus dēlus nepratām nosargāt, lai svešas varas tos nenostādītu vienu pret otru ar ieročiem rokās. Laikam latviešu etnosa pašsaglabāšanās gēnos ir kāds defekts, ko visai īsajā brīves periodā neizdevās likvidēt. Runa, protams, ir par latviešiem − leģionāriem un sarkanarmiešiem. Vai mēs šo abu sakarā šodien neliekuļojam?
Manas domas par 16.martu
Okupētās valsts iedzīvotāju mobilizēšana agresora valsts armijā pēc starptautiskiem likumiem ir kara noziegums, jo tā ir vardarbīga tautas piespiešana karadarbībai pašai pret sevi. To darīja abas savstarpēji karojošās lielvalstis, kas bija pārņēmušas Romas impērijas kara praksi − izmantot vergus kā karavīrus.
Kāpēc šodien latviešu vergu karavīrus − gan leģionārus, gan sarkanarmiešus – uzskatām par kaut kādiem varoņiem? Viņu varonība izpaudās attiecībā pret ko? Hitleru, Staļinu? Tie bija tikai nožēlojami noziedzīgo lielvaru upuri!
Pavisam cita lieta ir uzskatīt par tautas varoņiem tos nacionālos partizānus (vienalga, vai no civilo, bijušo leģionāru vai bijušo sarkanarmiešu vidus), kuri, nebaidoties no okupantu pārspēka, ar ieročiem rokās Latvijas teritorijā cīnījās pret abiem okupantiem. Šos varoņus un viņu piemiņu gan, manuprāt, mēs šodien pienācīgi negodinām!
Bet, ko tad mēs, latvieši, mūsdienās 16.martā atzīmējam? Vai pieminam 1944.gada 16.marta svešu varu sarīkotajā slaktiņā bojāgājušos latviešu leģionārus, vai atzīmējam dzīvi palikušo leģionāru vienotību un augsto nacionālā pienākuma apziņu? Ja mums 16.marts ir tikai kritušo latviešu karavīru piemiņas diena, tad man ir jautājums, kāpēc mēs šajā dienā pieminam tikai 1944.gada 16.martā kritušos? Mums taču šādu svešu varu interešu nokautu latviešu dēlu ir pārpilnam (kaut vai pēdējie − Afganistānā)! Tad pieminēsim reizē visas un visos laikos svešu varu interesēs kautās latviešu dēlu − mūsu genofonda veselīgākās daļas – dvēselītes! Savas tautas varoņus mēs godinām un pieminam 11.novembrī.
Cita lieta, ja 16.marts mums ir tikai latviešu leģionāru kā tautas dēlu vienotības un augstās nacionālās apziņas un pienākuma, kas izpaudās “Daugavas Vanagu” organizācijas dibināšanā un darbībā, godināšanas diena. Tad šim datumam ir pavisam cita nozīme, īpaši nepieciešama mūsu šodienas latviešiem!
Abi − gan leģionāri, gan sarkanarmieši − latvieši kā karavīri cīnījās vienlīdz varonīgi un savai tautai šajā ziņā kaunu nedarīja. Pasaules varām patīk latviešu karavīri (un ne tikai karavīri vien), jo ir zināms, ka tie uzticami, uzcītīgi un profesionāli kalpo vienalga kam un kur. Taču latviešu karavīru – ne vienu, ne otru − lietās asinis nenonāca uz latviešu tautas un valsts upuraltāra, tās tika ziedotas latviešiem naidīgām varām.
Tāpēc man ir nesaprotami, kāpēc mēs šodien izceļam tieši leģionārus. Viņi, lūk, esot pat apsargājuši vācu kara noziedzniekus! Noklusējam, ka daļa jaunāko gadu gājuma leģionāri, kas nonāca Sibīrijā, tika pārģērbti VDK karaspēka formās un apbruņoti. Zem zili sarkanām formas cepurēm viņi Sibīrijā apsargāja noziedznieku transportu un nometināšanas vietas un pēc 3 gadu dienesta tika demobilizēti kā VDK rezerves kareivji, un atgriezās Latvijā. Varbūt vēl šodien dažs ar VDK karaklausības apliecību kabatā 16.martā soļo pie Brīvības pieminekļa?
Redzam, cik sarežģīts ir atsevišķu latviešu un latviešu tautas liktenis, tāpēc izvairīsimies paši to vēl vairāk sarežģīt. Atstāsim pagātni vēsturei un, ejot uz priekšu, centīsimies neatkārtot vecās kļūdas. Un šodien, 21.gadsimta sākumā, neaicināsim tautu celt augšā mirušos un atgriezties 1918.gada Latvijā! Veselais saprāts prasa vienmēr meklēt ceļus un iet tikai uz priekšu!