Saruna ar bilingvālās izglītības iestādes skolotāju Elīnu Krauju (skolo
tājas vārds ir mainīts)
DDD: Kā nesen notikušais referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu ir ietekmējis situāciju skolā, attiecības starp latviešu un krievu skolniekiem?
Elīna Krauja: Strādāju gan latviešu skolā, gan skolā ar bilingvālās izglītības programmu. Novēroju, ka par referendumu vairāk un aktīvāk izteicās tie skolnieki, kuriem vēl nav 18 gadi un kuri nevarēja balsot. Latviešu skolēni viennozīmīgi un nepārprotami parādīja, ka latviešu valodai jābūt vienīgajai valsts valodai.
Interesanti, ka mazākajās klasēs, kurās ir gan latvieši, gan krievi, sarunaspar šo tematu beidzās gandrīz ar kautiņu, jo latviešu skolēni neslēpj savu nepatiku pret krievu valodu. Bērniem ir skaidrs – ja krievu valoda kļūtu par otru valsts valodu, latviešu valoda principā vairs netiktu lietota, visiem latviešiem būtu jārunā krievu valodā, visi uzraksti būtu tikai krieviski.
DDD: Kā norit ikdienas dzīve skolā, kur kopā mācās latvieši un krievi?
E.K.: Ikdienā starpbrīžos latvieši saka krieviem, ka viņiem jābrauc mājās, ka šī ir latviešu zeme, ka šeit jārunā tikai latviešu valodā. Ir gadījumi, kad latvieši arī fiziski iekausta kādu krievu bērnu, kurš negrib vai vēl nav labi iemācījušies runāt latviski.
DDD: Par kāda vecuma bērniem ir runa?
E.K.: Visasākā vārdu pārmaiņa ir ceturtās klases skolnieku starpā. Bilingvāli mācot, līdz ceturtajai klasei skolotājam jāpārliecinās, ka visi bērni – gan latvieši, gan krievi – saprot mācību vielu. Pēc ceturtās klases jau viss mācību process notiek tikai latviešu valodā. Tā kā ceturtā klase ir svarīga robeža, tur arī jūtami vislielākie un asākie konflikti, kaut gan arī vecākajās klasēs konfliktu starp latviešiem un krieviem netrūkst.
Stundu laikā situācija ir mierīgāka, bet starpbrīžos gan bieži no latviešu puses dzirdams: brauc mājās! Kā jau teicu, nākas arī izšķirt fiziskus konfliktus.
Integrācija ir absurds
DDD: Pēc referenduma politiķi ar jaunu sparu runā par integrāciju un meklē veidus, kā jau savu nelojalitāti parādījušos kolonistus atkal mēģinātu padarīt par uzticamiem Latvijas pilsoņiem. Vai, tavuprāt, jaunieši, kuri mācās vienā skolā, ir gatavi sadzīvot?
Elīna Krauja: Nevaru viennozīmīgi atbildēt, jo brīžiem šķiet, ka jā, taču īsos miera periodus pārtrauc savstarpēji strīdi, kas radušies tieši par nacionālajiem jautājumiem. Par vienu esmu pārliecināta – miers starp abām grupām ir relatīvs. Vajag ļoti maz, nelielu grūdienu no ārpuses, lai latviešu un krievu bērni saietu naidā. Man gan jāatzīst, ka bērnu savstarpējās attiecības atšķiras no pieaugušajiem, kuri uz lietām skatās savtīgāk. Bērni māk draudzēties, taču latviešu valoda latviešu bērniem ir pirmajā vietā. Bērni spēlējas kopā, bet, ja tiek aizskarts nacionālais jautājums, tad, esmu pārliecināta, sāktos kautiņš un skolēni pat būtu gatavi ņemt šautenes rokās.
DDD: Vai skolā pietiekami daudz tiek runāts par patriotiskiem jautājumiem?
E.K.: Skolā, kurā strādāju, iespēju robežās bērniem tiek mācīts patriotisms, vismaz tādā līmenī, kā to saprot lielākā daļa sabiedrības. Krievu bērni zina Latvijas himnu, pazīst karogu. Ir gan dīvaina sajūta, kad jāklausās, ka, piemēram, par Latvijas karogu runā krieviski, nevis latviski.
DDD: Jūs strādājat arī latviešu vidusskolā, kurā mācās tikai latvieši. Vai jaunieši apzinās, cik draudīgā situācijā ir latviešu tauta? Vai apzinās, no kuras puses ir apdraudējums?
E.K.: Domāju, ka apzinās. Atceros, kā pirms referenduma viena mana skolniece bija tik neapmierināta ar notiekošo, ka skaidri pateica: ja kāds mani kaut kur, piemēram, kafejnīcā mēģinās apkalpot krievu valodā, es tādu traci sacelšu, ka panākšu tā cilvēka atlaišanu! Esmu pārliecināta, ka tad, ja kāds jauniešiem teiktu, ka jāiet cīnīties, jāiet karot par savu tautu, viņi to darītu.
DDD: Vai latviešu skolotājam ir viegli strādāt klasē, kur ir gan latviešu, gan krievu bērni? Kādas ir attiecības ar krievu bērnu vecākiem?
E.K.: Man nav bijuši nepatīkami piemēri saskarsmē ar krievu bērnu vecākiem. Reiz gan kāda māte mēģināja runāt ar mani krieviski, bet es principā runāju tikai latviski. Jāatzīst, ir grūti kādreiz noturēties, lai neatbildētu krieviski. Nepārtraukti sevi jākontrolē, jo darba steigā kādreiz būtu vienkāršāk visu izskaidrot krieviski nekā tērēt laiku, lai savā priekšmetā vēl paralēli mācītu latviešu valodu. Diemžēl ir situācijas, kad krievu bērni nevis aiz nevarēšanas, bet negribēšanas nerunā latviski. Tas ir tāds viņu princips – pēc iespējas mazāk runāt latviski.
DDD: Jā, viņi negrib…
E.K.: Nevis viņi negrib, bet viņi ļoti labi apzinās, ka mēs, latvieši, varam un pat labprāt runājam ar viņiem krieviski. Viņiem ir lielāka izturība nekā mums, aizstāvot savus principus un vērtības. Kā citādi izskaidrot to, ka maza meitenīte, kura ļoti labi zina latviešu valodu, vienmēr tomēr mēģina uzsākt ar mani sarunu krieviski. Man ir bijuši gadījumi, kad neapzināti arī atbildu krieviski. Brīžiem šķiet, ka tiem cilvēkiem ir kāda īpaša spēja pakļaut mūs, latviešus, sev. Jāatzīst, ka latviešiem ar steigu jātiek vaļā no pārspīlētās un sevi iznīcinošās pieklājības, ko mēs izrādām pret visa vecuma krievvalodīgajiem.
DDD: Vai redzat kādu risinājumu, lai latviešu tauta atkoptos un kļūtu atkal par saimniekiem savā zemē?
E.K.: Situāciju var mainīt tikai kāds ļoti radikāls risinājums – viņiem jābrauc prom.
Skolotājam skolā ar bilingvālo programmu ir jāizdara izvēle: dažreiz runāt krieviski, lai skolēniem būtu normāls izglītības līmenis, kas savukārt ietekmē to, cik liela būs skolotāja alga, vai arī nacionālie principi. Es personīgi esmu izdarījusi savu izvēli – runāt tikai un vienīgi latviski!
Intervēja Liene Apine