Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāja Aivara Gardas komentārs
DDD: Lasītāji bieži izmisumā zvana mums un jautā: ko reāli darīt? Kā mainīt šo situāciju, kādā nonākusi latviešu tauta un 
valsts?
Aivars Garda: Lasītāju un “DDD” veidotāju apvienotais spēks ir mūsu vienotajā domā un gribā. Doma un griba ir nedalāmi. Ja cilvēks cēli un taisnīgi domā, tad viņš arī grib šo domu piepildījumu.
Protams, mūsu lasītāju skaitliski ir mazāk nekā TV skatītāju vai Latvijas Radio klausītāju, tomēr mūsu ir pietiekami daudz, lai mēs neredzami ietekmētu situāciju Latvijā. Un to mēs kopīgi, vienoti domā un gribā, arī darām! Ja lasītāji pavēros, tad saskatīs, ka pamazām mostas taisnības stariņi – pat starp pašiem stulbākajiem varas vīriem. Šajā ziņā pirmā ir doma un griba, bet otrā – aktīva rīcība.
DDD: Kā lai izpauž šo aktīvo rīcību?
A.G.: Kas liedz mūsu lasītājiem regulāri sūtīt vēstules un pieprasīt atbildes no prezidenta – kāpēc viņš neveic dekolonizāciju? Labi, prezidents ir kaut ko konstatējis, bet, kā Latvijas Radio teica Aivars Gedroics, ja prezidents ir pateicis “A”, tad viņam jāpasaka arī “B”. Un kas tad ir šis “B?” Tā ir okupantu izraidīšana.
Beidzot visiem latviešiem, arī naivajiem un lētticīgajiem, ir jāatdara acis un jāsaprot, kas tad patiesībā ir tie “pilsoņi”, kuri aizgāja parakstīties par krievu valodu! Latvijas vara jau 20 gadus ir lūgusies, lai okupanti ņem pilsonību – viņi negribot, daudzi, zobus griežot, ir paņēmuši… Un šis ir rezultāts! Vai Vairai Vīķei-Freibergai vajadzēja bučot tos, kas saņēma pilsonību? Es apbrīnoju šos varas vīrus un sievas – to pašu Vairu Vīķi-Freibergu, kas 2000.gada sākumā tik centīgi cīnījās par šo nejēdzīgo tautas sajaukšanu, ko viņi dēvē par “integrāciju”. Vai tad patiešām viņi neapzinājās, ka tie, kuri šādā veidā iegūs pilsonību, būs latvisko partiju ienaidnieki un viņu pašu varas apdraudējums? Vai tiešām cilvēki ir tik stulbi, ka to nesaprot?! Ja šie “jaunpilsoņi” būtu gribējuši, viņi sastātos kaut vai “Vienotībā”, “Nacionālajā apvienībā”, vai kopā ar mums cīnītos pret tiem, kas negrib pilsonību, – pret nepilsoņiem – raidījuši viņus ārā, tātad kopīgiem spēkiem cīnījušies. Bet tas taču bija redzams jau pašā sākumā, ka šo “jaunpilsoņu” nodomi ir pavisam citādi! Un tagad nu mūsu partijnieki satraukušies, kaut paši ar savu gādību izaudzējuši un legalizējuši šo 5.kolonnu.
Tas viss ir skaidri redzams un saprotams, taču varas vīri un sievas tik un tā mēģina vēl pēdējiem spēkiem noklusēt “B” – patiesību, ka visiem šiem okupantiem ir jāatstāj Latvija! Lai nu kā, situācija virzās uz to, ka dekolonizācijas nepieciešamība kļūst arvien acīmredzamāka. Pienāks brīdis, kad pat visgļēvākie, visstulbākie, visnegodīgākie politiķi, kuri tagad mums gozējas valsts varas virsotnē un nekalpo latviešu tautas interesēm, sapratīs, ka okupantus naturalizēt nav izdevīgi. Lūk, tieši tad, kad viņi beidzot apjēgs, ka okupantu klātbūtne skar arī viņus personīgi, sāksies lielas pārmaiņas.
DDD: Būtībā tas ir vājprātīgi – naturalizēt okupantus!
A.G.: Šis ir tik stulbs termins – “naturalizēt” (smejas), kas nozīmē “dabiskot”! Es pat teiktu kā kādreiz aktiera Edgara Liepiņa varonis Hugo de Djego – dabistiskot! Un tagad nu šie dabistiskotie okupanti parāda savus atņirgtos vilka zobus. Tad, lūk, kad tādu Valdi Dombrovski, Andri Bērziņu, Solvitu Āboltiņu u.c. tas skars personīgi (un viņu ģimenes), tie darīs visu, kas vajadzīgs. Bet tagad ir jābūt nepārtrauktam mūsu lasītāju spiedienam – tad panāksim, lai viss tiktu izdarīts, kā nākas. Atcerieties cienījamie lasītāji, “DDD” rakstīja, ka valsts vadītājiem jādarbojas pēc principa “vispirms mana tauta un valsts, tad mana ģimene un es pats”. Tā būtu ideāla situācija. Vēsturē ir zināmi tādi cilvēki: Perikls – Grieķijā, Akbars Lielais – Indijā, Zālamans – Izraēlā u.c. Mūsējie izmanto savus amatus pašu egoistisko un ģimenes interešu apmierināšanai.
DDD: Lai lasītāji paši radoši domā, ko katrs var lietas labā darīt… Tomēr daudzi atzīstas, ka ir ļoti nobijušies, jo var izcelties karš.
A.G.: Lai lasītāji saprot, ka mēs, Latvijas Nacionālā fronte un “DDD”, karu ar okupantiem, nedz arī ar Krieviju negribam. Esam pārliecināti, ka latviešu tautas taisnīgo karu pret okupantiem nākotnē (vai arī tuvākā tagadnē) izdosies novērst, ja mēs jau tagad, kaut arī ar lielu nokavēšanos, pielietosim šos legālos līdzekļus, lai dabūtu okupantus un kolonistus no Latvijas ārā. Sauksim šo procesu par dekolonizāciju vai repatriāciju – kā vien gribas – pavadīsim viņus ar mūziku u.tml. Protams, mēs sakām, ka ir jābūt gataviem karam. Ar to domājam, ka katram latvietim savā sirdī un dvēselē ir jābūt gatavam atdot pat savu dzīvību par savu zemi un valsti – galvenais par savu tautu!
Starp citu, Padomju Konstitūcijā bija ierakstīts, ka katra PSRS pilsoņa svēts pienākums ir aizstāvēt savu dzimteni un dienēt bruņotajos spēkos. Karavīriem bija jādod zvērests, kurš skanēja aptuveni šādi (precīzi gan neatceros): es apsolos nežēlot pat savu dzīvību, un, ja es nodošu savu dzimteni, tad lai manas tautas svētās dusmas nāk pār mani. Zvērestu deva kareivis, kad viņu ņēma armijā. Lai nu kā, bet padomju laikā tika iedvests, ka ikvienam cilvēkam ir jāaizstāv sava dzimtene. Taču mūsu Satversmē nav šāda panta. Nav pat šāda likuma. Tas ir ļoti nepareizi!
Mēs šajā Rietumu demokrātijā – liberālismā – esam tik ļoti izlaidušies, ka tagad mums ir algota armija. Cilvēks, jauns vai vecs, jau no skolas gadiem tiek audzināts šādi: tas, kurš grib, lai aizstāv dzimteni, stājas bruņotajos spēkos, saņem naudu un iet karot, bet es negribu un neiešu to darīt.
Kāpēc būs karš, ja mēs neveiksim dekolonizāciju? Tāpēc, ka tajā brīdī, kad latviešu tauta būs jau tuvu iznīcībai, es ļoti ceru, tās drosmīgākie pārstāvji ņems rokās ieročus, lai padzītu okupantus.
Sagatavoja Līga Muzikante