Laikraksta “DDD” veidotāji sirsnīgi sveic savus lasītājus – domubiedrus un līdzdarbiniekus 
– mūsu kopīgās darbības 10 gadu jubilejā! Mēs izdodam “DDD”, lai latviešos izplatītos un nostiprinātos zināšanas un iedrosme aizsargāt un realizēt savas tautas tiesības. Apziņa, ka katru “DDD” numuru izlasa vairāki tūkstoši cilvēku, un lasītāju skaits nemitīgi pieaug, dod spēku un nostiprina ticību, ka taisnība drīz augšāmcelsies.
Tieši pirms 10 gadiem, 2002. gada 2. maijā, iznāca laikraksta “DDD” Nr. 1 ar nosaukumu “Akmens”. Redaktores slejā bija rakstīts:
“Pieprasīsim taisnīguma atjaunošanu mūsu valstī! Tikai tā atrisināsies arī pārējie jautājumi. Ar savu neatlaidīgo darbību kļūsim par skabargām mūsu pazudinātāju sēžamvietās! Lai viņi mūs sūdz tiesā, kliedz, brēc un zākājas; mēs izturēsim, jo zinām, ka viņiem patiesībā ir bail no mūsu spēka.”
LNF priekšsēdētājs Aivars Garda “DDD” 1. numura intervijā, paskaidroja principus, pēc kuriem vadoties, laikraksts “DDD” sasniegs mērķi:
“Latvijas Nacionālā fronte, izmantojot tā saucamo Adversa taktiku, savu darbību ir ieplānojusi tā, ka jebkurš pretinieka atbildes gājiens nes mums pozitīvu rezultātu.”
Ir tāda gudrība “Dodiet zaglim virvi, viņš pats pakārsies”. Mūsu, laikraksta “DDD” veidotāju un lasītāju, kopīgais uzdevums ir šo virvi iedot mūsu tautas ienaidniekiem – okupantiem un viņu aizstāvjiem. Šie 10 gadi ir pierādījuši, ka mūsu nelabvēļiem ātrāk vai vēlāk paslīd kāja, kad tie saskaras ar laikrakstu “DDD”, un daudziem šī paslīdēšana jau ir kļuvusi liktenīga. Citi savu tiesas stundu vēl gaida.
Piedāvājam nelielu, hronoloģisku ieskatu dažos “DDD” darbības notikumos 10 gadu garumā. Protams, atspoguļoti ir tikai neliela daļa no tiem.
2002.gada 9.maijā piecas “DDD” žurnālistes ieradās Saeimas plenārsēžu zālē aizsardžu tērpos un katram deputātam rokās iedeva LNF priekšsēdētāja Aivara Gardas parakstīto aicinājumu nepieņemt toreizējās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ierosinātos grozījumus Vēlēšanu likumā par valodas normas atcelšanu, kas paredzēja, ka Saeimas deputātu kandidātiem turpmāk nebūs jāzina latviešu valoda augstākajā līmenī. Saeimas deputāti pārbijās gluži kā no valsts apvērsuma un kolektīvi aizskrēja pasūdzēties Preses dienestam, lai “DDD” žurnālistiem nedod akreditāciju Saeimā, jo viņi, lūk, traucējot pieņemt vajadzīgos likumus… Nekas dižs no šīs sūdzēšanās nesanāca, jo nebija likumīga pamata neizsniegt akreditācijas.
2002.gada jūnijā mūsu modrā Drošības policijas acs bija pamanījusi, ka nav aiznesti tā saucamie obligātie eksemplāri uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas arhīvu. Acīmredzot sapratusi avīzes “DDD” pamatīgumu, Drošības policija uzrakstīja prasību Pašvaldības policijai izskatīt jautājumu, kāpēc Latvijas Nacionālajā bibliotēkā nav laikraksta “DDD”, kā to paredz Obligāto eksemplāru likums. Smagā lieta nonāca pat līdz tiesai, un laikraksta galvenajai redaktorei Līgai Muzikantei tika piespriests vienu latu liels naudas sods. Par to sirsnīgs paldies Drošības policijai, jo kopš tā brīža Latvijas Nacionālā bibliotēka regulāri saņem laikrakstu “DDD” un katrs numurs tiek noglabāts arhīvā arī nākamajām paaudzēm. Sveicam arī Drošības policijas kolektīvu kā regulāru “DDD” lasītāju mūsu apaļajā jubilejā!
2002.gada 13.novembrī Drošības policija tomēr apmaldījās savā orientācijā un ierosināja stulbu krimināllietu pret Aivaru Gardu, pamatojoties uz toreizējā Latvijas Radio ģenerāldirektora Dzintra Kolāta ne mazāk stulbo sūdzību par apgāda “Vieda” izdoto grāmatu “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”. Bēdīgi slavenais integrācijas ministrs Nils Muižnieks, kuram jau izsenis ir noteikta rakstura problēmas un dīvainības, atklāti pauda ļaunas gaidas ieraudzīt Aivara Gardas notiesāšanu. Tomēr orientācijā nomaldījušies pārsteidzās – prokuratūra izbeidza šo absurdo krimināllietu noziedzīga sastāva trūkuma dēļ.
2002.gada 29.novembrī Latgales priekšpilsētas tiesa notiesāja okupantu Vasīliju Hiļko par Aivaram Gardam izteiktajiem draudiem par pasūtītu slepkavību. Kopš tā laika par Hiļko nekas nav zināms.
2003.gada 12.martā “DDD” žurnālisti netika ielaisti Valsts valodas centra (VVC) telpās, lai pasniegtu godarakstu “Par drosmi un varonību valsts uzdevumu pildīšanā” valodas inspektorēm Rūtai Icakai un Ainai Briedei, kuras bija smagi cietušas no okupantu uzbrukuma. Izrādījās, Tieslietu ministrija bija izdarījusi spiedienu uz Valsts valodas centru un aizliegusi kontaktēties ar “DDD”. VVC vadītājs Agris Timuška oficiālā vēstulē atbildēja: “Atbilstoši labai praksei un Tieslietu ministrijas norādījumiem valsts iestādēs nav pieļaujams rīkot pret valsts politiku vērstus pasākumus.” Komentāri lieki… Tomēr “DDD” novērsa šo nejēdzību un veda pie prāta toreizējo tieslietu ministru Aivara Aksenoku. 23.maijā Valsts valodas centra telpās svinīgi tika apbalvotas abas drosmīgās valodas inspektores. A.Aksenoks, iedvesmots no “DDD” rīcības, pat ierosināja izdarīt grozījumus valsts budžetā un atrast līdzekļus, lai apdrošinātu VVC darbiniekus pret iespējamiem nelaimes gadījumiem. Tā, lūk, ieguvējs no “DDD” pasākuma, kas vērsts pret valsts politiku, bija arī ne visai drosmīgais Agris Timuška.
2003.gada 20.jūnijā toreizējais odiozais okupantu integrācijas ministrs Nils Muižnieks, vīlies par Drošības policijas nespēju notiesāt Aivaru Gardu, vērsās Ģenerālprokuratūrā, prasot ierosināt krimināllietu pret laikrakstu “DDD”. Okupantu prese burtiski uzvārījās, spļaujot naida liesmas pa labi un pa kreisi, neslēpjot savu atbalstu brašajai N.Muižnieka aktivitātei. Avīze “Vesķi”, slavēdama valdības brašuli, vienlaikus šausminājās: “Atzīmēsim, ka šo fašistisko avīzi, kuru izdod visiem pazīstamais Aivars Garda, var nopirkt Latvijas galvaspilsētas pašā centrā – kioskā pie Brīvības pieminekļa!” Ļaunu prieku par iespējamo Aivara Gardas notiesāšanu izteica arī Marina Kosteņecka, kas vēl joprojām liekulīgi uzdodas par “latviešu tautas draugu”. Taču Nila Muižnieka iniciatīva drīz vien cieta fiasko – nekas krimināls “DDD” slejās netika atklāts.
Tā kā neveiklais un ne visai talantīgais vajātājs Nils Muižnieks nekādi nespēja kaitēt laikrakstam “DDD”, 2003.gada jūlijā kašķi sagribējās pašam Izraēlas vēstniekam Abrahamam Beņjaminam – viņš presē publiski pārmeta Saeimas deputātiem, ka tie sniedz intervijas laikrakstam “DDD”, un bārās, ka “tas nav pareizi, jo Aivara Gardas un laikraksta “DDD” uzskati ir antisemītiski”. “DDD” veidotājas satrauktajam žīdu vēstniekam nosūtīja nomierinošu vēstuli, iesakot nebāzt degunu mūsu valsts iekšējās lietās. Mēs redzam, ka arī pašreizējai Izraēlas vēstniecei Hagitai Ben Jākovai ir pielipis līdzīgs niķis, tāpēc varam pakonsultēt Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, kā vistrāpīgāk atbildēt uz vēstnieces bezkaunību.
2003.gada 18.jūlijā Doma laukumā LNF sarīkoja piketu “Pret Izraēlas iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās”. Piketa dalībnieki turēja plakātus ar uzrakstiem (gan latviešu, gan angļu valodās): “Izraēla – savaldi savus tautiešu – Ždanoku, Plineru, Cilēviču u.c.”, “Izraēla – atceries, latviešiem nedrīkst aizrādīt!”, “Izraēla, pirms lasi sprediķi latviešiem, noslauki savu durvju priekšu un iemācies sadzīvot ar palestīniešiem!” u.c. Pikets piesaistīja daudzu garāmgājēju, īpaši ārzemju tūristu – Izraēlas, Šveices, Itālijas un ASV pilsoņu – uzmanību. No Izraēlas atbraukušie ciemiņi atzina, ka viņu vēstnieks rīkojas bezkaunīgi. Starp citu, drīz pēc tam Beņjamins tika atsaukts no Izraēlas vēstnieka amata Latvijā. Zīmīgi, ka pikets pirms 9 gadiem notika Latvijas Radio mājas priekšā, bet radio ēterā tas netika atspoguļots. Tagad Latvijas Radio ģenerāldirektors, cenzora neslavu ieguvušais Jānis Siksnis, iztopot kārtējai Izraēlas bezgaumīgajai deguna iebāšanai Latvijas iekšējās lietās, ir slēdzis pat “Radio Naba” raidījumu “Tēvzemes laikmets”. Iesakām Latvijas Radio kolektīvam sarīkot līdzīgu piketu, lai “sadotu zobiem” bezkauņai, nevis vienaldzīgi un bailīgi noskatīties! Tieciet mums – tas iedarbojas!
Laikraksts “DDD” līdz pat 2004.gadam cīnījās par preses akreditāciju Prezidenta pilī. Vaira Vīķe-Freiberga, acīmredzot nervozēdama par iespējamiem “DDD” jautājumiem saistībā ar viņas antilatviskajām “šeptēm”, bija devusi rīkojumu Preses dienestam darīt visu iespējamo, lai “DDD” žurnālisti neiekļūtu Prezidenta pilī. Tā teikt – “tikai pār manu līķi”… Tomēr 2004.gada februārī akreditācija tika saņemta, jo par prezidentes dvēseles nemieru pastāstījām Vīķes-Freibergas draudzenei Madlēnai Olbraitai, kad viņa viesojās Latvijā. Lai dzīvo draudzība, kas ved pie prāta!
2004.gada 12.martā gaišā dienas laikā pie “DDD” redakcijas ārdurvīm notika terorakts pret LNF priekšsēdētāju Aivaru Gardu ar mērķi viņu nogalināt. Viņš tika ļoti smagi ievainots, un tika sadedzināta arī viņa automašīna. Lai gan Aivars Garda guva dzīvībai bīstamas traumas, tomēr ar Augstāko Spēku palīdzību ne vien palika dzīvs, bet arī neticami ātri izveseļojās, lai ar vēl lielāku apņēmību turpinātu iesākto darbu. Uzbrucēji vēl joprojām nav atrasti, kas liek secināt, ka teroraktu pasūtījuši un veikuši specdienestiem pietuvinātas personas. Tomēr šis noziegums ir apslēpts tikai pagaidām…
2004.gada jūnijā tika publicēta intervija ar sektas “Jaunā paaudze” līderi Alekseju Ļedjajevu, kurā viņš pavisam godīgi un muļķīgā aizgrābtībā atzina savu nacistisko attieksmi pret latviešu tautu. Tā kā tobrīd Ļedjajevam bija liela ietekme valdībā (skatieties Pirmās partijas virzienā), pēc atmaskojošās intervijas publicēšanas “DDD” tika nodoti draudi no kādām ietekmīgām valsts amatpersonām, kas saistītas ar “Jauno paaudzi”, ka darīšot visu iespējamo, lai “DDD” un LNF darbība tiktu izbeigta… Draudīgie puiši savu varēšanu pārvērtēja, un tikusi likvidēta viņu pašu organizācija.
2004.gada 30.septembrī, nervozēdamas par savu bezspēcību “DDD” popularitātes priekšā, dažas ekstrēmas žīdu organizācijas publiskoja paziņojumu, izsakot neapmierinātību ar prokuratūras, Drošības policijas un SAB “attieksmi pret iepriekšējām radikāļu izdarībām, piemēram, Gardas”. Šā sabiedrībā pazīstamu žīdu meistardarba sakarā LNF Stratēģijas padome uzrakstīja iesniegumu SAB direktoram Jānim Kažociņam un Ģenerālprokuratūrai ar aicinājumu izvērtēt, vai minēto žīdu prominenču organizācijas nav iesaistītas terora aktā pret Aivaru Gardu, kā arī to, vai paziņojums nav rakstīta ar mērķi provocēt latviešos nepatiku pret žīdiem. Diemžēl amatpersonas nespēja sakarīgi atbildēt.
2004.gada decembrī ASV Valsts departaments ziņojumā “Par antisemītismu Latvijā” rakstīja: “Latvijas Nacionālā fronte ir organizācija, kas apliecina, ka pārstāv latviešu kultūras vērtības. Tās vadītājs Aivars Garda ir izdevniecības īpašnieks, kurš izdod nacionāli vēsturiskus darbus un sensacionālu laikrakstu ar nosaukumu “Deokupācija. Dekolonizācija. Deboļševizācija” (DDD). Latvijas Drošības policijas priekšnieks ir deklarējis, ka LNF balansē uz robežas, ka to varētu uzskatīt par ekstrēmistisku organizāciju, un Sabiedrības integrācijas ministrija lūgusi Ģenerālprokuratūrai izvērtēt, vai DDD nekurina nacionālo naidu. [..] Ministrija aktīvi iesaistījās politiskajās aktivitātēs un bija aktīva tādu organizāciju kā LNF, kas rada antisemītisku noskaņojumu, kritizētāja.” Šis labi iesāktais un muļķīgi pabeigtais ziņojums parādīja, cik svarīgi ASV departamentam liekas dažu pie varas esošu tizleņu šķaudieni…
2005.gada februārī Drošības policija pēc Nila Muižnieka partijas biedra Aleksandra Brandava pamudinājuma uzsāka bezcerīgu karagājienu – ierosināja krimināllietu pret laikrakstu “DDD” pēc Krimināllikuma 78.panta pazīmēm par “nacionālā naida kurināšanu”. Pie vainas bija Saeimas deputātam Jānim Lagzdiņam uzdotais jautājums “Kad no Latvijas tiks deportēti tādi žīdi, nacionālā naida kurinātāji, kā Cilēvičs, Pliners, Ždanoka?”… 2005.gada 18.maijā bēdīgi slavenais Drošības policijas inspektors Aldis Višņevskis atzina Līgu Muzikanti par aizdomās turamo, un jau jūnijā Rīgas tiesas apgabala prokurore Ieva Garanča uzsāka kriminālvajāšanu. Šīs un nākamās krimināllietas sakarā dauzi “DDD” nelabvēļi, arī pats Drošības policijas priekšnieks, paliks vēsturē kā nožēlojami latviešu vārda brīvības apkarotāji. Vai viņiem bija vērts tik ļoti saliekt muguriņas, lai izdabātu antilatviskajiem spēkiem un zaudētu pēdējās pašcieņas paliekas? Mēs taču jau sen brīdinājām, ka cīnīties pret mums ir tas pats, kas spļaut pret vēju.
2005.gada jūlijā tika apturētas preses akreditācijas Saeimā laikraksta “DDD” žurnālistiem. Šādas rīcības iniciatore bija toreizējā Saeimas priekšsēdētāja, nu jau pa politisko skuju taku aizgājusī Ingrīda Ūdre. Realizētāja – viņas draudzene, bijusī Saeimas Preses dienesta vadītāja Inese Auniņa. Oficiālais iemesls – ierosinātā krimināllieta. Vēlāk, pēc “DDD” attaisnošanas, Saeima samaksāja 2 tūkstošus latu lielu morālo kompensāciju un publiski atvainojās laikraksta “DDD” veidotājiem.
2005.gada augustā pēc Daugavpils okupantu apvienības lūguma Drošības policija sadūšojās vēl vienam uzbrukumam – nesen augstskolu pabeigušais inspektors Rihards Poļaks ierosināja otru krimināllietu pret laikrakstu “DDD” veidotājiem, pret Aivaru Gardu un Līgu Muzikanti. Interesanti, ka “DDD” neveiklā taranētāja Riharda Poļaka saistību ar žīdu tautības multimiljardieri un Francijā par finansu mahinācijām notiesātā Džordža Sorosa algotajām struktūrām nenoliedza pat prokuratūra. Ne velti “DDD” politiskajai kriminālvajāšanai bija izraudzīti Poļakam līdzīgi “eksperti” – Sergejs Kruks, Artūrs Kučs, Līga Bikseniece, kuri arī bija ņēmuši naudu no Sorosa. Vai tiešām Sorosam nav neviena prātīga un talantīga algotņa?
Mēģinājums notiesāt “DDD” veidotājus un likvidēt mūsu laikrakstu turpinājās līdz pat 2008.gada 6.oktobrim, kad svinējām pilnīgu uzvaru, jo bijām attaisnoti visās trijās tiesu instancēs. Tiesāšanas laikā spēku mums deva lasītāju atbalsts – tiesu zāles bija pārpildītas. Paldies šiem daudzajiem cilvēkiem, kas klātienē un neklātienē ar savām domām veicināja taisnīguma uzvaru!
“DDD” uzvara pār Drošības policiju un prokuratūru bija tik nozīmīga Latvijas dzīvē, ka oficiālie, mūsu tautas ienaidniekiem kalpojošie masu informācijas līdzekļi noklusēja šīs tiesas iznākumu. Šī uzvara tik ļoti “sadeva pa muti” pretlatviskajam režīmam, ka tas nav attapies vēl joprojām. Šobrīd vienīgā taktika, kas ir mūsu ienaidnieku rīcībā, ir noklusēšana. Piepeši pēc uzvaras tiesā, kā pēc burvja mājiena, par “DDD” vairs nerunā, it kā šāda laikraksta nebūtu. Taču latviešu tautas nelabvēļi atkal pārcenšas, jo arī šī mākslīgā ignorance novedīs pie “DDD” ideju izplatīšanās mūsu tautā – taisnīguma enerģija vienmēr atrod savus ceļus, lai realizētos darbībā!
2007.gada 9.maijā “DDD” pārstāvji pievienojās Ināras Vilkas un Māras Krūmiņas organizētajam gājienam uz okupantu uzvaras pieminekli, lai noliktu dzeloņdrāšu vainagu ar sēru lentām. Lai gan policistu tur bija daudz, viņi nespēja veikt savus tiešos pienākumus. Satrakoti okupanti uzbruka Lienei Apinei, taču Aivars Garda burtiski izrāva savu vietnieci no okupantu ķetnām.
2007.gada 8.martā kāds superaktīvs antilatviski noskaņots elements, vārdā Mihails Furažkins, kurš dzīvo kaimiņos “DDD” redakcijai, uzrīdīja savu suni Lienei Apinei un Līgai Muzikantei, krieviski saukdams: “Ņem ciet! Tie nav cilvēki!” Kaut gan “pajoliņam” tika uzlikts administratīvais sods, tomēr vēlēšanās “dabūt pa zobiem” ar to viņam nerimās. Un tā 18.maijā LNT raidījumā “Katrīnes Palīdzības Formula” kaimiņš Mišaņa publiski samelojās, ka redzējis, kā Aivars Garda lauž nama ārdurvis. Rezultātā 2008.gada 9.jūnijā Latgales priekšpilsētas tiesa notiesāja Mihailu Furažkinu pēc Krimināllikuma 158.panta par neslavas celšanu Aivaram Gardam, un okupantam bija jāsamaksā. Tomēr dažiem mūsu nelabvēļiem ir tik grūtas galvas, ka ar vienu “kāviena” reizi nepietiek – viņi lūdzas vēl un vēl… Tāpēc par skaļu lamāšanos “DDD” žurnālistu virzienā 2008.gada 6.oktobrī tiesa viņam piesprieda vēl papildus 50 latu lielu naudas sodu. Pēc nelielām profilaktiska rakstura pārrunām vēl arī policijas iecirknī tagad Furažkins jūtas saņēmis nepieciešamo devu un daudzmaz pieklājīgi gaida dekolonizēšanos.
2009.gada 29.janvārī “galva uzkarsa” vēl vienam – proti, mīklaini naturalizētajam, bet latviešu valodu nezinošajam avīzes “ČAS” žurnālistam Anatolijam Kameņevam. Viņš bravūrīgi metās palīgā visiem iepriekš minētajiem “šņācējiem” un publicēja rakstu, kurā Aivars Garda ir apvainots par neonacistu. Nepagāja ne divi mēneši, un Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa jau bija ierosinājusi jaunu krimināllietu par neslavas celšanu Aivaram Gardam. Šoreiz tiesājamais Kameņevs bija mazliet slīpētāks par savu bēdubrāli Furažkinu un izlikās, ka neesot laicīgi saņēmis apsūdzību, tāpēc lietā, lūk, esot iestājies noilgums. Taču Augstākās tiesas Senāts nolēma, ka Kameņevs ir saucams pie atbildības ar vai bez noilguma… Lasītāji tiek aicināti uz kārtējo tiesas sēdi š.g. 28.aprīlī.
2009.gada 9.maijā latviešu patriotu grupa no Kronvalda parka devās protesta gājienā uz okupantu pieminekli. Pa ceļam tika aizturēti un policijas mašīnās sasēdināti gājiena organizatori, bet lielākā daļa dalībnieku kaut kur paši nozuda… Varbūt sabijās? Galamērķi sasniedza tika četras “DDD” žurnālistes, kuras, izgājušas cauri okupantu pūlim, visu acu priekšā pie pieminekļa nolika ziedus sēru noformējumā un iesprauda laikraksta “DDD” pielikumu Krievijas vēstnieka atnestajā vainagā kā mūžīgu atgādinājumu, ka Latvija ir latviešu zeme un dekolonizācija ir nenovēršama. “DDD” pielikums tika plaši izdalīts arī pie pieminekļa dzīrojošajiem okupantiem. Jāuzsver, ka klātesošie bija ārkārtīgi apstulbuši no četru latviešu sieviešu parādītās uzdrošināšanās un izskatījās kā ar aukstu ūdeni aplieti. Šis ir piemērs, kā ar “gara spēku uzveikt karaspēku”…
2009.gada 21.maijā beidzot normālu reakciju parādīja Drošības policija (acīmredzot “DDD” lasīšana iedarbojās svētīgi arī uz šīs iestādes darbiniekiem) un uzsāka kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 78.panta otrās daļas par kāda antilatviski noskaņota elementa, kurš sevi dēvēja par Aŗturu Ibrahimu Nasseru, interneta portālā “Draugiem.lv” pēc 9.maija ievietotajiem komentāriem pie fotogrāfijām, kurās redzamas “DDD” veidotājas pie okupantu pieminekļa. Patiesībā šo personu sauc Artūrs Rimša, un 2010.gada 4.martā viņš tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem. Tā kā apsūdzētajam šī bija pirmā reize, kad viņš vicināja dūrītes pret “DDD”, tad tiesa viņu pažēloja un noteica nosacītu soda izciešanu ar pārbaudes laiku vēl uz 2 gadiem. Papildus vēl no A.Rimšas par labu Lienei Apinei un Līgai Muzikantei tika piedzīta morālā kompensācija 1000 latu apmērā. Jāpiebilst, ka puisis tomēr kādu laiciņu dabūja reāli pasēdēt uz cietuma lāvas, jo ignorēja Probācijas dienesta apmeklējumus. Nekas – dažam labam tas ir veselīgi!
2010.gada 23.augustā Valsts valodas centrs, izskatot LNF un “DDD” iesniegumu, sodīja Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāja Arkādija Suharenko dibināto “Rietumu banku”, tās viceprezidenta Vadima Aleksejeva personā. Sods tika piespriests par Valsts valoda likuma pārkāpumiem bezgaumīgajos plakātos, kas rēgojās Jūrmalā un Jūrmalas šosejas malās, krievu valodā aicinot iegūt uzturēšanās atļauju Eiropas Savienībā – Latvijā. Plakāti tika novākti. Tāpat tika sodīta arī SIA “IMMO LUXURY” māklere I.Mazurenko par līdzīgiem plakātiem Jūrmalā, Jomas ielas nama skatlogā.
2010.gada 17.septembrī Administratīvā rajona tiesa uzlika par pienākumu Nacionālās elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājam Ābramam Kleckinam atvainoties Aivaram Gardam par atbildes uz iesniegumu nesniegšanu pēc būtības. Neliela uzvara, bet daža laba indivīda nekaunība tika novērsta!
2011.gada 24.janvārī Latvijā ieradās ASV sūtnis holokausta jautājumos Duglass Deividsons ar acīmredzamu brutālu nolūku kurināt naidu un nepatiku pret daudz cietušo žīdu tautu un atbalstīt vietējo cionistu mantkārīgos ķērcienus pēc viņiem nepiederošiem mirušo žīdu īpašumiem aptuveni 30 miljonu latu apmērā. LNF un “DDD” šo vizīti uzskatīja par kārtējo bezkaunīgo iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās un atklātu rasisma sludināšanu, tāpēc nosūtīja attiecīgu vēstuli ASV vēstniecei Džūditai Gārberei. Vēstulē teikts: “Aicinām Jūs, Gārberes kundze, informēt ASV prezidentu Baraku Obamu, ka pret latviešiem pašiem bija vērsts holokausts, kuru veica tostarp arī neproporcionāli milzīgs skaits žīdu cionistu, kuri 20.gadsimta 30. un 40. gados strādāja PSRS slepenajos orgānos un piedalījās latviešu tautas fiziskā iznīcināšanā un Latvijas valstiskās neatkarības likvidēšanā. Latvieši varētu izrakstīt rēķinu Izraēlai par 30 miljardiem latu. [..] Rekomendējam Jums, Gārberes kundze, iziet no šīs gauži neveiklās situācijas un ieteikt ASV Valsts departamentam nosūtīt Deividsona kungu vizītēs uz Krieviju un Vāciju – valstīm, kas atbildīgas par Otrā pasaules kara izraisīšanu un Latvijas okupāciju. Lai ASV sūtnis holokausta jautājumos Duglass Deividsons diedelē naudu un īpašumu no krieviem un vāciešiem, nevis latviešiem!”
Šo vēstuli angļu valodā saņēma arī vairums citu valstu vēstniecību un pārstāvniecību Latvijā. Par LNF un “DDD” aizrādījumu ASV Valsts departamentam ziņoja vairāki ārvalstu mediji. Ja šai lielvalstij atkal uznāk bezkaunīga antisemītisma kurināšanas lēkme, iesakām arī mūsu lasītājiem attiecīgi nomierināt ASV cionistu straujo dabu.
2011.gada jūnijā LNF un “DDD” uzrakstīja sūdzību Valsts valodas centram par Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri, aicinot novērst klaju Valsts valodas likuma neievērošanu teātra izrādēs krievu valodā, kuras netika tulkotas latviski. Dīvainā kārtā saskārāmies ar VVC nevēlēšanos saukt pie atbildības šo Latvijas valstij piederošo, taču valsts valodu ignorējošo teātri. Tikai pēc VVC direktora Māra Baltiņa parakstītās un Agra Timuškas sagatavotās noraidošās atbildes apstrīdēšanas Tieslietu ministrijā, sākās pozitīva kustība. 2.septembrī Tieslietu ministrija uzdeva VVC novērst pieļauto pārkāpumu. Vilciens sakustējās, kad lietā iesaistījās VVC Kontroles nodaļas vadītājs Antons Kursītis. 7.septembrī beidzot tika uzsākta pārbaude Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un panākts, ka 2011.gada oktobrī teātris sāk izrāžu sinhrono tulkojuma ieviešanu. Mulsina tikai tas, kāpēc mums bija jātērē tik daudz laika un enerģijas, lai panāktu Valsts valodas centra normālu darbību.
Par pēdējā pusgada notikumiem jūs jau esat lasījuši mūsu avīzes slejās. Jāpiebilst vien tas, ka šobrīd Aivars Garda un Līga Muzikante cenšas piedzīt no valsts kompensāciju par morālo kaitējumu, kas tika nodarīts nepamatoti ierosināto krimināllietu dēļ. Šī kompensācija būtu jāizmaksā Tieslietu ministrijai, kuru vada “VL-TB/LNNK” biedrs Gaidis Bērziņš, taču līdz šim notikušajās tiesas sēdēs Tieslietu ministrijas pārstāvji ir taisnojušies, ka latviešu žurnālistu kriminālvajāšana un nepamatota tiesāšana par tautas interešu un tiesību paušanu esot pavisam normāla un kompensācija nepienākas… Tomēr pieredze rāda, ka pret Latvijas Nacionālo fronti un laikrakstu “DDD” darboties ir bezjēdzīgi. Katrs, kas to mēģina, agrāk vai vēlāk “aplaužas”… Par konkrētiem gadījumiem un dažādu “brašuļu” jeb “DDD” nīdēju likteņiem varētu stāstīt vēl ilgi.
Paldies, jums, cienījamie lasītāji, par kopā pavadītajiem 10 gadiem! Būsim vienoti savās domās, jūtās un darbos arī turpmāk!
Līga Muzikante, “DDD” galvenā redaktore