Atklāta vēstule
Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim, Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai un Saeimas deputātiem
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
[..] No Latvijas valsts cēlējiem esam pārvērtušies par tās iztirgotājiem, savu tālo priekšteču necienīgiem pēctečiem, par niecībām. Latvijas interesēm svešiem ļaudīm esam aiztirgojuši ražošanas un tirdzniecības uzņēmumus, banku sistēmu, Abreni un neskaitāmus tūkstošus hektāru lauksaimniecisko zemes resursu, radījuši motivāciju simtiem tūkstošiem darba spējīgo iedzīvotāju emigrēt, ar aplamu nacionālo politiku dezintegrējuši sabiedrību, izdāļājot Latvijas pilsonību un pieļaujot Latvijai un latviešiem nelojāliem ļaudīm lemt mūsu likteni. Var pat teikt: esam aiztirgojuši savu valsti!
Nu esam nonākuši līdz pēdējam tautas un valsts likvidācijas cēlienam – latviešu valodas tiesību samazināšanai, kas jau pārskatāmā nākotnē var novest līdz mūsu tautas tecējuma izsīkšanai pasaules tautu okeānā, bet pirms tam vēl ieplūstot Krievijas jūrā. Esmu pārliecināts, ka Jums nav argumentu, kas atspēkotu manu pesimistisko vīziju. Nebaidos Jums kā Latvijas valsts varas pārstāvjiem par to teikt, jo manā rīcībā ir argumenti, ar kuriem teikto varu pamatot.
Līdzīga situācija man personiski bija jāpiedzīvo 1966. gadā sarunā ar LKP pirmo sekretāru Arvīdu Pelši, kad protestēju pret Latvijas rusifikāciju. Uz šo soli mani motivēja nacionālā pašapziņa, pašcieņa un sirdsapziņa. Vai nebaidījos? Baidījos, bet manā rīcībā bija argumenti – Ļeņina norādījumi partijai nacionālajā politikā cittautību republikās. Šķiet, ka tieši tas mani paglāba no “pāraudzināšanas” GULAG-a “augstskolā”. Šodien mani argumenti ir starptautiskās tautu tiesības uz pašnoteikšanos, tiesības uz savu identitāti, tiesības to aizsargāt un saglabāt. No kā šodien jābaidās, lai par savām tiesībām iestātos? Kas traucē cienīgi atbildēt uz lielkrievu šovinistu provokāciju?
Līdzšinējās Saeimas un valdības ar savu gļēvo nacionālās bezcieņas politiku, kuru var pielīdzināt Latvijas valsts un latviešu tautas interešu nodevībai, valsti un tautu novedušas pie nebūtības bezdibeņa. Krievu valodas kā otrās valsts valodas pieprasīšana nav demokrātijas postulētā vārda brīvība un cilvēktiesību ievērošana. Tas arī nav joks, ko izspēlē lielkrievu impēriskie šovinisti, vai kaut kāda kolonistu “pašcieņas” demonstrācija “cilvēktiesību” ietvaros, bet gan Latvijas Saeimas un valdības akceptēta smaga nozieguma pieļaušana! Nav saprotama likumdevēju un valsts vadītāju loģika: atļaut nelikvidētājām okupācijas sekām – kolonistiem – spriegot nacionālo stīgu, pieprasot atpakaļ tās tiesības, kas viņiem bija pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas. Un ne tikai atļaut, bet pat finansēt! Trūkst diplomātisku vārdu, lai to komentētu. No nacionālas neatkarīgas valsts interešu viedokļa raugoties, 11.Saeimas reitingu šobrīd vērtēju ar 0%.
[..]
Starp Lindermana provokāciju un SC politiku gan var vilkt paralēles. Viņi nav antagonisti. Viņi ir gājēji uz vienu mērķi – uz latviešu tautas rusifikāciju un latviskas Latvijas likvidāciju. Ir izveidojusies situācija, kur pamattauta, latvieši, iespējams, jau ir pat mazākumā, bet tiek demagoģiski piesaukta kā “apspiedējnācija”, pret kuras “nepamatotajām” prasībām pēc latviskas Latvijas cīnās “sirdsapziņas bruņinieks” nepilsonis Lindermans, SC un to atbalstošie latviešu izcelsmes kolaboracionisti. SC programmā varam lasīt, ka viņi no vienas puses ir pret jebkādu nacionālismu, bet no otras – par pilna spektra programmu Latvijas un latviešu rusifikācijai: leģitīmi un ar pašu latviešu (kā butaforijas) piepalīdzību. No vienas puses iestājas par latviešu valodu, bet no otras – pret. Okupācijas faktu vienlaicīgi atzīst un neatzīst. Šo divkosību personificē tās redzamākie SC vadoņi – Latvijas pilsonis, lielkrievu impēriskais šovinists N.Ušakovs un Latvijas pilsonis, kolaboracionists J.Urbanovičs, kuru padomdevēji ir bijušās okupētājvalsts Krievijas pilsoņi.
Kā redzam Latvijā, okupācijas gados nepabeigto genocīdu pret latviešu tautu var realizēt arī “evolūcijas” ceļā – bez agresora tankiem, armijas un čekas, bez slepkavībām, bez deportācijām un koncentrācijas nometnēm, bez Baigā gada. Vienīgi zemtekstā ļaujot šo iespējamību nojaust. Pagaidām to var realizēt ar naudu, brīvo globālā kapitāla plūsmu, aplamu tautsaimniecības un banku politiku, industriālo lauksaimniecību, ar masu informācijas avotu palīdzību, ar sabiedroto divkosību, ar Saeimu, valdību un kolaboracionistiem.
Piemēram, V.Zatlera neveiksmīgais mēģinājums pievilkt pie varas SC vai A.Pabrika iniciatīva nelikumīgajā 1293,6 km2 Abrenes teritorijas atdāvināšanā Krievijai. Vai arī tas, ka “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda” (kā noteikts Satversmē), bet kaut kāds nepilsonis Lindermans un no valstiskuma perspektīvas un stabilitātes viedokļa pamatoti apšaubāmas ideoloģijas partija SC atbalsta un organizē parakstu vākšanu latviešu valodas tiesību ierobežošanai, kas tālākā perspektīvā tās lietojamību var samazināt līdz ģimenes saziņas līmenim un pēdīgi “evolucionēt” līdz latviešu tautas un tās valsts bojāejai.
Ar skaidru prātu nav saprotams, kā okupācijas nelikvidētās sekas – bijušās okupētājvalsts Krievijas nelikumīgi Latvijā iepludinātie kolonisti – ačgārni skaidrotas demokrātijas un cilvēktiesību aizsegā, ar Latvijas valsts likumīgu, tiesisku un finansiālu atbalstu, var legāli provocēt bijušās okupētājvalsts Krievijas impēriski šovinistisko mērķu realizēšanu – samazināt latviešu valodas tiesisko statusu, mainīt Dž.Dudajeva ielas nosaukumu, atjaunot Krievijas impērijas pieminekļus, rīkot latviešu pašcieņu aizskarošus mītiņus, pušķotus bijušās okupētājvalsts regālijām, skaļi un agresīvi iestāties par savām “likumīgajām” tiesībām uz valsts varu.
Tam pretstatā, kā nacionālās pašapziņas un pašcieņas ilgstoši nedzīstoša un strutojoša kauna vāts, pie latviešu deputātu un valsts vadītāju sirdsapziņas klauvē 50 000 kritušo latviešu leģionāru vienotais dvēseles kliedziens: “Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos!” Ir pagājuši 20 gadi, bet taisnība arvien nav augšāmcelta! Joprojām mūsu deputāti un valstsvīri, gļēvi atrunājoties, reaģē uz savu morālo nacionālās pašapziņas un pašcieņas pienākumu – Latviešu leģiona atceres dienas jeb 16.marta godināšanu pie Brīvības pieminekļa, bet akceptē lielkrievu šovinistu orģijas 9.maijā pie Okupācijas pieminekļa.
Latviešu leģionāri cīnījās pret pareizo ienaidnieku. To apstiprina šo ienaidnieku pēcteči, kuri šodien grib atņemt mūsu valodu un valsti. To pierāda uzticēšanās latviešu leģionāriem 1946.gadā Nirnbergā, kur viņi apsargāja kara noziedzniekus. To apstiprina 1950.gada 12.septembrī ASV pieņemtais lēmums, ka “Baltiešu ieroču SS vienības to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tāpēc komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību”. To apstiprina Zviedrijas karalis ar atvainošanos latviešu leģionāriem par viņu izdošanu Staļinam.
Bet kā ir ar Staļina sabiedrotajiem – angļiem, amerikāņiem un frančiem, kuri arī cīnījās pret pareizo ienaidnieku nepareizajā pusē, kopā ar ļaunuma impēriju Padomju Savienību? Vai viņi arī norobežojas no saviem cīnītājiem, neļauj atzīmēt viņiem svarīgās piemiņas dienas, diskreditē tos, kas piedalās šo piemiņas dienu pasākumos? Vai arī viņi savos parlamentos šīs atceres dienas pasludina – te par pieminamām, te atceļamām un izdzēšamām no tautas atmiņas?
Un šo Latvijā notiekošo amorālo bezapziņas un bezcieņas absurdu nodrošina Saeimu pieņemtie likumi un finansē Latvijas valsts! To nevar citādi vērtēt kā vien par valstiska mēroga kolaboracionismu un latviešu tautas tiesību uz pašnoteikšanos nodevību. Lindermana organizētā parakstu vākšana par krievu valodu kā otro valsts valodu, ko atbalsta un par kuru parakstīties SC kongresā aģitēja un parakstījās Latvijas galvaspilsētas mērs Nils Ušakovs un SC pārstāvošie pašvaldību vadītāji, ir lielkrievu impēriskā šovinisma recidīvs (atkārtots noziegums) Latvijā. SC politika izraisa nacionālu spriedzi. Tā ir dažādu tautību sanaidošanas politika!
Šīs nelikumīgās, negodīgās un ciniskās prasības ir pieprasījums pēc rusifikācijas leģitimācijas jeb latviešu tautas iznīcināšanas, pēc latviskas Latvijas nāves! To ar saviem parakstiem pieprasa vairāk nekā 183 000 Latvijai un latviešiem nelojāli pilsoņi, kas ir ne tikai okupācijas, bet galvenokārt Saeimu un valdību nacionālās pašapziņas un pašcieņas deficīta radītās bezprecedenta liberālās integrācijas sekas, ko īstenoja valsts labi atalgotie kosmopolītiskie rusifikācijas lobiji – E.Aldermane, N.Muižnieks, I.Brands-Kehre un viņiem līdzīgie. Tās ir sekas lietu nesaukšanai īstajos vārdos.
SC jāpārtrauc sakari ar Krievijas un Ķīnas partijām, jāizbeidz aiz demagoģiskām frāzēm maskēto, pret latviešu tautu vērsto lienošā genocīda politiku un jāstrādā Latvijas un latviešu tautas saglabāšanai un attīstībai, nevis degradēšanai un iznīcināšanai. Ja SC to nevar, tad šī partija jāaizliedz, kā, piemēram, gatavojas aizliegt neonacistu galēji labējo Nacionāldemokrātisko partiju Vācijā.
11.Saeimas deputātiem un valdībai adekvāti nacionālas neatkarīgas valsts pārstāvju nacionālajai pašapziņai un pašcieņai jāpieņem likums, kas dotu iespēju anulēt pilsonību vai vismaz uz kādiem desmit gadiem liegt iespējas izvirzīt savas kandidatūras Saeimas un pašvaldību vēlēšanās V.Lindermana prasību atbalstījušajiem jaunpilsoņiem, anulēt deputāta mandātu N.Kabanovam un no amatiem atbrīvot N.Ušakovu un pašvaldību vadītājus, kas aģitēja un parakstījās par šo prasību, bet nacionālā naida kurinātāju V.Lindermanu kopā ar lielkrievu impēriskajiem šovinistiem J.Osipovu un provokācijas ideologu, doktoru, profesoru A.Gapoņenko izraidīt no valsts uz visiem laikiem.
11.Saeimai jāpieņem lēmums likvidēt Okupācijas pieminekli, šo latviešu tautas nacionālo pašapziņu un pašcieņu pazemojošo Kauna stabu. Tas nav piemineklis kritušajiem, pret kuriem jāizturas ar godbijību neatkarīgi no tā, kurā pusē tie karojuši, bet gan okupācijas varas demonstrācijas simbols, kas 9.maijā pulcē Latvijas valsts un latviešu tautas ienaidniekus un provocē naidīgas pretrunas Latvijas sabiedrībā.
11.Saeimai no arhīva putekļiem jāizceļ un jārealizē 1996.gada 22.augustā 6.Saeimas pieņemto “Deklarāciju par Latvijas okupāciju”, kas aicina pasaules valstis un starptautiskās organizācijas atzīt Latvijas okupācijas faktu, palīdzēt likvidēt okupācijas sekas, atbalstīt centienus citu etnosu personām atgriezties savās etniskajās dzimtenēs.
Tā kā krievu valodas pieprasītāji latviskajā vidē jūtas slikti un viņu mērķi ir diametrāli pretēji latviešu mērķiem, 11.Saeimai nekavējoties jāpieņem Dekolonizācijas likums, kas viņiem nodrošinātu iespējas pārcelties uz dzīvi tur, kur tie justos labi. Un tādu vietu piedāvā Novgorodas apgabala gubernators Sergejs Mitins:
“Novgorodas apgabalā ļoti izjūtam cilvēku trūkumu. Tāpēc mēs esam ļoti ieinteresēti, lai pie mums brauc dzīvot jauni un vidējā vecuma cilvēki. Izmantošu izdevību, lai aicinātu Latvijas cilvēkus braukt dzīvot un strādāt pie mums. Visus pasaules krīzes gadus bezdarba līmenis Novgorodas apgabalā nav pārsniedzis 2%. Mēs ļoti labprāt gribētu redzēt pie sevis cilvēkus no Baltijas valstīm. Vidējā alga Novgorodas apgabalā ir palielinājusies no 11 000 rubļu (184 lati) mēnesī 2007.gadā līdz 17 000 (283 lati) mēnesī 2010.gadā. Jauns ārsts, kas ierodas Novgorodā, saņem 200 000 rubļu (3340 latu) vienreizēju pārcelšanās pabalstu, viņam tiek piešķirts pašvaldības apmaksāts dzīvoklis un garantēta alga no 25 000 rubļu (417 latu) mēnesī. Pašlaik tiek attīstīta dzīvokļu un kotedžu ciematu būve, kas ir paredzēti skolotājiem un citiem speciālistiem, kas vēlēsies pārcelties pie mums. Apgabalā ir daudz ezeru un upju. Mūsu apgabals, manuprāt, pašlaik vēl netiek līdz galam novērtēts kā lieliska dzīvošanas vieta. Netālu ir Maskava un Pēterburga, kuras savieno ātrgaitas maģistrāle un ātrgaitas dzelzceļš. Mūsu apgabalā atrodas milzīgas kūdras atradnes – 2,5 triljonu tonnu apjomā. Ja Latvijā ir kāds uzņēmums, kam ir interese izstrādāt šo kūdru, mēs būtu ļoti ieinteresēti sadarbībā (“Diena”, 28.11.2011.).
Lūk, iedvesmojoša nākotnes vīzija un nacionālā konflikta atrisinājuma iespēja 11.Saeimai un valdībai, partijai SC, N.Ušakovam, N.Kabanovam un tiem vairāk nekā 183 000, kas nav apmierināti ar latviešiem un latviešu valodu!
Bet Latvijā palikušajiem, neatkarīgi no etniskās piederības, visiem kopā jāceļ latviska Latvija, un vienīgi šis mērķis var būt patiesas un ilgtspējīgas konsolidācijas izejas punkts un pamatakmens. Kas ir latviska Latvija? Tā ir valsts, kur latvieši sevi apzinās kā saimnieki, kur latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda valsts pārvaldē, izglītībā, sabiedriskajā un tautsaimnieciskajā dzīvē, kur visiem Latvijas bērniem jau no skolas pirmajiem gadiem māca Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu, kur dominē latviskā kultūrvide un latviskās vērtības, kur vēlētāji Saeimā un pašvaldībās nevirza Latvijas valstij un latviešu tautai nelojālus pārstāvjus, kur visi pilsoņi atzīst latviešu tautas tiesības uz pašnoteikšanos un neatkarīgi no tautības ir līdztiesīgi, kur ar cieņu tiek atzīmēti visi valstssvētki, t.sk. latviešu leģonāru atceres diena – 16.marts.
Taču SC kaļ agresīvus plānus. Tā līderi N.Ušakovs, J.Urbanovičs un viņu do
mubiedri aicina “radīt partijai uzticamu un akli paklausīgu desmit tūkstošu pilsoņu vienību, kura jebkurā mirklī varētu ierosināt parakstu vākšanu”, izveidot ēnu kabinetu, apmācīt kandidātus 2013.gada pašvaldību vēlēšanām un pārņemt varu. Tas izklausās pēc puča gatavošanas. Un šo ieceri viņi realizēs, ja t.s. latviskās partijas visas kopā nespēs nodrošināt nacionālās pašapziņas un pašcieņas kontrolpaketi un konsolidēties vienotam mērķim – latviskai Latvijai. Jo bez latviskas Latvijas nebūs Latvijas.
Ar cieņu,
Andrejs Lucāns, Agronoms Burtniekos
/Vēstule publicēta saīsināti/