Latvija tiek grauta, bet tiesībvara klusē?

Saruna ar Latvijas Republikas tieslietu ministru Gaidi Bērziņu

 

Tiesnešus gaida profesionālā pārbaude

DDD: Gandrīz ikviens Latvijas iedzīvotājs tiešā vai netiešā veidā ir izjutis neērtības, ko rada tiesu nespēja samērīgā termiņā iztiesāt lietas. Ko plānojat darīt, lai mainītu šo absurdo situāciju, kad cilvēkiem gadiem jāgaida spriedums.

Gaidis Bērziņš: Problēma ar tiesu pieejamību, jeb konkrēti runājot, ar lietu izskatīšanas termiņiem atsevišķās tiesās un instancēs pastāv. Iemesli ir vairāki. Viens no galvenajiem iemesliem ir ekonomiskās situācijas pasliktināšanās. 2008./2009. gads bija tas laika posms, kad lietu skaits tiesās stipri pieauga, jo, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, daudzi vairs nepildīja savas saistības. Papildus gribu norādīt, ka vislielākā tiesu noslogotība ir Rīgā, Rīgas apgabalā. Situācija uzlabojas Rīgas apgabaltiesā. Vislielākā termiņu problēma ir Senātā – šo jautājumu esam pārrunājuši ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju. Problēmas pastāv arī administratīvajās tiesās.

DDD: Kādi tam ir risinājumi?

G.B.: Jāteic, ka risinājumi diemžēl ir tikai tādi, kas nav saistīti ar papildus naudas līdzekļu piesaisti. Visvienkāršāk un ātrāk problēmu varētu atrisināt, piesaistot jaunus tiesnešus, bet tas prasa naudas resursus. Vienīgais, ko varam darīt, – uzlabot procesuālos likumus, efektivizējot procesus, piemēram, daudzās tiesu instancēs paredzot lietas izskatīt rakstveida procesos. Starp citu, jau no šā gada 1.janvāra ir paplašinātas Zemesgrāmatas tiesnešu funkcijas.

Lai uzlabotu situāciju Augstākajā tiesā, esam vienojušies, ka civillietās atteiksimies no rīcības sēdēm. Līdz šim atsevišķās lietās bija jāgaida pat gads, lai saņemtu rīcības sēdes lēmumu, par kasācijas instanci nemaz nerunājot.

Tātad situāciju tiesās centīsimies uzlabot, vienkāršojot un efektivizējot procesus. Šogad plānots ieviest arī iespēju tiesās izmantot videokonferences un skaņu ierakstu sistēmu, kas arī efektivizēs procesu.

DDD: Jūs runājat par lietu izskatīšanas, ja tā var izteikties, tehniskās un procesuālās puses uzlabošanu, taču ne mazāk svarīgs ir tiesnešu darbs, attieksme un godaprāts. Laikraksta “DDD” veidotājiem ir diezgan liela pieredze ar tiesām. Jāuzslavē tiesneši, kuri ar pilnu atbildības sajūtu pievēršas darbam, taču ir arī tādi, kuru spriedumi ir nekvalitatīvi un pavirši. Rodas iespaids, ka tiesnesis nemaz nav iedziļinājies lietā, sprieduma rakstīšanas brīdī, tēlaini izsakoties, nav draudzējies ar veselo saprātu. Kā notiek tiesnešu darba uzraudzība? Kā jūs domājat uzlabot tieši tiesnešu darbu? Vai ir kaut kāds kontroles mehānisms?

G.B.: Problēma, par kuru runājat, protams, pastāv. Te ir vairāki aspekti. Pirmkārt, atsevišķos gadījumos jāpiekrīt tiesnešiem, ka viņu noslodze ir pārāk liela. Tas, protams, ietekmē arī tiesas darba kvalitāti. Būsim objektīvi – tā tas dažkārt ir, līdz ar to ir jārisina šis noslodzes jautājums.

Lai uzlabotu tiesnešu darba kvalitāti kopumā, domājam par Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas izveidošanu. Līdz šim nekas tāds tiesu varā nav bijis, proti – tiesneši būs pakļauti kvalifikācijas pārbaudei. Šā gada laikā tiesnešu kopsapulcē ir jāizveido jauna tiesnešu kvalifikācijas kolēģija, tātad tiesnešu kvalifikācijas pārbaude faktiski notiks 2013.gadā. Latvijā tāda prakse vēl nav bijusi, jo pārbaudīti tiks visi tiesneši. Tas viņiem būs zināms izaicinājums – pierādīt savas zināšanas. No Tieslietu ministrijas puses sekosim līdzi šim procesam.

DDD: Vai tā būs vienreizēja pārbaude, vai arī tiesneši tiks eksaminēti regulāri?

G.B.: Tiesnešu profesionālās darbības kārtējo novērtēšanu veiks reizi piecos gados.

 

 

Valsts ienaidnieki nesodīti šiverē

DDD: Šobrīd ļoti aktuāls ir jautājums par referendumu, kurā jālemj, vai krievu valodai Latvijā piešķirt otras valsts valodas statusu. Būtībā tas ir tiesisks jautājums par valsts pastāvēšanas pamatiem. Jūs taču piekritīsit, ka šādā absurdā situācijā esam tikai tādēļ, ka joprojām nav likvidētas padomju okupācijas sekas – nav notikusi deokupācija un dekolonizācija. Kā jums šķiet, vai līdzšinējām valdībām, Tieslietu ministrijai, kuru esat vadījis arī iepriekš, nav jāuzņemas atbildība par to, ka kaut kādi nepilsoņi, Lindermans un Osipovs, var nesodīti izvērst antikonstitucionālas darbības?

Gaidis Bērziņš: Dažkārt mēs pārprotam demokrātiju – tostarp arī cilvēktiesības. No tiesiskā viedokļa, situācija attiecībā uz referendumu ir pilnīgi nepieņemama. Kāpēc? Tādēļ, ka tiek apšaubīts viens no valsts pamatiem. Valsts nevar eksistēt bez savas valodas – valoda ir viens no valsts pamatelementiem. Domāju, ka Satversmes tēvi, kuri rakstīja Satversmi, šādu situāciju vispār nevarēja pat iedomāties. Ja mēs atsakāmies no latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas Latvijā, mēs savā ziņā speram soli Latvijas valstiskuma likvidēšanas virzienā. Manuprāt, šis ir ļoti bīstams precedents.

DDD: Jūs ļoti pareizi visu konstatējāt, bet kāpēc līdz šim klusējāt? Prezidents raksta kaut kādu zīmīti Saeimas priekšsēdētājai par to, ka valstī notiek antikonstitucionālas darbības. Ģenerālprokurors klusē, Satversmes aizsardzības birojs un Drošības policija neko nedara. Lindermans būtībā iespļauj jums, tieslietu ministram, sejā, bet jūs tikai noslaukāties, un viss. Jūsu pienākums taču ir aizstāvēt tiesiskumu valstī! Jums jāaizstāv jebkura latvieša gods un tiesības būt saimniekam savā zemē! Kādēļ jūs klusējat?

G.B.: Pirmkārt, es gan neesmu klusējis. Savu viedokli esmu paudis jau no paša sākuma.

DDD: Bet tam nav nekādas sekas…

G.B.: Otrkārt, ja atceraties, tad Nacionālās apvienības ministri balsoja pret līdzekļu piešķiršanu referendumam. Par šādu balsojumu saņēmām diezgan bargu kritiku. Ušakovs mūsu balsojumu pat izmantoja par ieganstu, lai parakstītos par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā.

Man ir savs redzējums, ko vajadzētu darīt, taču par to šobrīd dažādu objektīvu apstākļu dēļ nevēlos runāt.

DDD: Tātad jums ir kāds rīcības plāns, kuru šobrīd nevēlaties atklāt?

G.B.: Jā, plāni ir, bet šobrīd negribētu par tiem runāt.[1] Kā zināms, mūsu nedraugi nesnauž un rūpīgi seko visam.

DDD: Bet smieklīgi, ka Drošības policija un prokuratūra atrod laiku un līdzekļus, lai četrus gadus un vairāk apkarotu laikrakstu “DDD” – vienīgo laikrakstu, kurš regulāri raksta par tiesiskuma un taisnīguma atjaunošanu, par okupācijas seku likvidēšanas nepieciešamību. Tajā pašā laikā visādi antilatviski, antikonstitucionālu ideju aizstāvji var nesodīti šiverēt.

G.B.: Es jums piekrītu, ka tas ir absurds. Viss liecina, ka parakstu vākšanas kampaņas organizēšanai piesaistīti prāvi naudas līdzekļi. Mūsu tiesībsargiem būtu jānoskaidro, no kurienes nākusi nauda.

DDD: Domāju, ka jāuztraucas ne tikai par naudas līdzekļiem. Ja Valsts prezidents – valsts augstākā amatpersona – raksta vēstulīti otrai valsts augstākai amatpersonai, bet nekāda rīcība neseko, sajūta ir tāda, ka mēs te esam kā lelles, kas izpilda no ārpuses (Amerikas, Krievijas) nākošas pavēles.

G.B.: Tas, ka ir spiediens no ārpuses, domāju, mums visiem ir skaidrs. Tas, ka šis referendums tiek izmantots, lai Latvijā palielinātu mūsu Austrumu kaimiņvalsts ietekmi, manuprāt, ir nepārprotami. Te ir jautājums – cik politiķi būs vienoti, lai pretotos šādas ietekmes palielināšanai. Jāteic, ka ar to rīcības vienotību mums diemžēl ir pašvaki.

Bēdīgs piemērs ir Imigrācijas likuma grozījumi. Nacionālā apvienība vairākkārt ir centusies izslēgt Šlesera ieviesto normu par uzturēšanās atļauju piešķiršanu tiem, kuri iegulda naudu vai nopērk īpašumu Latvijā. Manuprāt, mēs pierādījām šādas normas neefektivitāti. Šāda norma drīzāk veicina dažādu apšaubāmas izcelsmes līdzekļu ieplūšanu Latvijā un palielina citu valstu ietekmi šeit. Un, ja politiķi, kuri pārstāv latviešu vēlētāju, nevar panākt šeit vienotu izpratni, tad tas ir bēdīgi.

Apvienot var tikai ideja

DDD: Mūsu lasītāji bieži vēršas pie mums ar jautājumu: kāpēc mēs kritizējam “Visu Latvijai!-TB/LNNK” (Nacionālo apvienību), kāpēc mēs neapvienojamies? Lai apvienotos, jābūt kopīgiem pamatprincipiem. Galvenais vienotības pamats var būt tikai skaidra izpratne, ka nepieciešama Latvijas deokupācija un dekolonizācija, un kopīgs darbs šī procesa īstenošanai. Vai Nacionālā apvienība ir par deokupāciju un dekolonizāciju – jā vai nē?

Gaidis Bērziņš: Šis jautājums ir jāskata plašāk. Atbildi jūs noteikti atradīsit mūsu apvienības programmā.

DDD: Jūs neatbildējāt uz šo skaidro jautājumu: esat par vai pret – jā vai nē? Ja jūs sakāt “jā”, tad – ko jūs kā tieslietu ministrs esat darījis, lai īstenotu, piemēram, Deklarāciju par Latvijas okupāciju? Tad, lūdzu, atbildiet – jā vai nē.

G.B.: Es minēšu trīs piemērus, no kuriem izdariet savus secinājumus. Pirmkārt, 2006. gadā apvienība TB/LNNK Saeimā iesniedza tā saukto Repatriācijas likumu, bet Saeima to neatbalstīja.

Otrkārt, 2008. gadā Iekšlietu ministrija virzīja Koncepciju par migrāciju nodarbinātības kontekstā, kas faktiski plaši pavēra vārtus trešo valstu darbaspēka ieplūšanai Latvijā. Pateicoties gan mūsu aktivitātei, gan, protams, arī apstākļu sakritībai, izdevās šo ideju vismaz pagaidām nolikt plauktā.

Treškārt, vienmēr esmu arī publiski teicis, ka personas, kas ir piedalījušās un līdzvainojamas tādos noziedzīgos nodarījumos, kuru rezultātā ir cietuši Latvijas iedzīvotāji, ir jāsoda. Mums ir arī zināma tiesu prakse šajā ziņā.

DDD: Jūs jau zināt, ka pastāv arī Saeimas Deklarācija par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu, kuru pieņēma 2005.gadā. Šajā tiesību aktā Saeima vēlreiz atgādina par 1996.gadā pieņemto Deklarāciju par Latvijas okupāciju, kurā teikts, ka ir jāveicina repatriācija, un uzdod Ministru kabinetam noslēgt speciālu nolīgumu starp Latviju un Krieviju, kas uzliek savstarpējās saistības materiālo izdevumu segšanai, lai palīdzētu pārceļotājiem, tiem, kuri repatriējas uz savām etniskajām dzimtenēm. Jūs neesat pirmo reizi Ministru kabinetā – vai šie jautājumi ir atrisināti? Vai Tieslietu ministrija kopā ar Ārlietu ministriju ir atgādinājusi, ka palicis nepadarīts darbs? Galu galā, Ministru krēslos taču sēž latvieši – vai tiešām nevarat beidzot kaut ko kopīgi izdarīt latviešu tautas labā?!

G.B.: Deklarācija joprojām ir spēkā – neviens to nav atcēlis…

DDD: Nu, protams!

G.B.: Par kompensācijām mēs esam runājuši, atgādinājuši – diemžēl neesam sadzirdēti šajā jautājumā. Tieslietu ministrs attiecībās ar ārvalstīm bez īpaša deleģējuma nepārstāv valsti, bet tām personām, kas pārstāv, ir norādīts (es noteikti varu runāt par laika periodu, kas ir 2007./2008. gads) uz šī jautājuma risināšanas nepieciešamību. Man jāatkārtojas – diemžēl neesam sadzirdēti. Kas attiecas uz kompensācijām, domāju, ka mūsu redzējumu par šo jautājumu atradīsit mūsu apvienības programmā.

Vai rokas par īsu?

DDD: Jūs sakāt, ka darāt šo un to, taču netiekat sadzirdēti. Kāds labums latviešiem no tā, ka jūs esat valdībā, Saeimā, ja nekas netiek izdarīts? Diendienā laikraksta “DDD” veidotāji raksta par šiem jautājumiem, kas saistīti ar okupācijas sekām, mudinot valsts atbildīgās amatpersonas tos risināt. Esam piedzīvojuši ne tikai psiholoģiskus, bet arī fiziskus, teroristiskus uzbrukumus – un tikai tādēļ, ka sēžat Saeimā, valdībā un nevarat neko izdarīt.

Gaidis Bērziņš: Teikšu jums tā. Droši vien mēs varētu izdarīt daudz vairāk, ja mums Saeimā būtu 51 balss.

DDD: Tā visi saka…

G.B.: Iepriekš pieminēju piemēru par tā saucamo migrācijas koncepciju. Neizslēdzu – ja mēs nebūtu nostājušies pret šo dokumentu, Latvijā, iespējams, vēl pirms ekonomiskās krīzes lielā skaitā ievestu nekvalificētu darbaspēku.

DDD: Bet pamatproblēma – nelikvidētās okupācijas sekas – tik un tā paliek. Pat šoreiz jūs man nevarat skaidri un stingri pateikt: jā, mēs iestājamies par deokupāciju un dekolonizāciju, tas ir, par okupācijas seku likvidēšanu!

G.B.: Mēs iestājamies par okupācijas seku likvidēšanu – noteikti mēs iestājamies par to!

DDD: Tomēr daudzi mūsu lasītāji atzīst, ka nekas reāli nav darīts. Jā, VL-TB/LNNK ierosināja parakstu vākšanu par latviešu valodu skolās, bet ar to ir par maz. Jums ir tribīne, jums ir iespējas runāt ar sabiedrību. Cilvēki jums uzticas, no jums gaida vairāk nekā no jebkura cita latvieša, kurš sēž Saeimā. Neviens nelolo ilūzijas par “Vienotības” vai ZZS deputātiem Saeimā. Jūs izmantojāt iespēju iekļūt Saeimā kā radikālākais spēks. Es lepojos ar vārdu “radikāls” – tas nav nekas slikts. Arī jums būtu jālepojas, ja jūs sauc par radikāliem – tas ir pamatīgi! Gribētos, lai jūs savos darbos pierādītu šo radikālismu.

G.B.: Kas attiecas uz mūsu frakcijas darbiem, tad es jums ieteiktu aprunāties ar frakcijas vadītāju. Iesaku pasekot līdzi sadarbības padomes sēdēs izskatītajiem jautājumiem, kurus piesaka Nacionālā apvienība. Tie ir dažādi jautājumi – sākot jau ar tādu it kā elementāru lietu kā grozījumi Darba likumā, par kuriem jūs droši vien esat dzirdējusi. Runa ir par nepamatotām krievu valodas zināšanu prasībām no darba devēju puses tajos gadījumos, kad tādas prasības nav nepieciešamas. 10. Saeimā ar lielu piepūli mēs aizsākām cīņu par šo jautājumu, taču diemžēl 11. Saeimā ir jāsāk viss no sākuma. Domāju, ka mērķi sasniegsim. Šķiet, ka tas tāds sīks jautājums, bet pretestība šī jautājuma virzībai ir visai liela. Būtiski no Nacionālās apvienības puses, ka, neraugoties uz pretestību, iesim līdz galam. Manuprāt, darba kopums un sabiedrības uzticība veidojas arī no maziem darbiem…

NATO statūti garantē drošu dekolonizāciju

DDD: Varbūt jāmaina taktika – nevis savus spēkus sadalīt sīkumos, tēlaini izsakoties, blusu ķeršanā, bet izstrādāt pilnīgi jaunu Deokupācijas vai Repatriācijas likumprojektu, kas risina šo jautājumu pēc būtības, lai mums nav jātērē laiks cīņai ar visādiem lindermaniem, lai mums nebūtu “Jaunais gads” pulksten desmitos, lai mums nebūtu 9. maija pazemojums. Jāpieņem Dekolonizācijas likums, kas kompleksi risinātu šos jautājumus. Kļūstiet drosmīgi, izvirziet šādu radikālu priekšlikumu! Latvieši to gaida no jums – mēs jūs atbalstīsim!

Gaidis Bērziņš: Kā es saprotu, tad jūs runājat par kādu konstitucionālu likumu…

DDD: Jums labāk zināms, kāds likums vajadzīgs. Man un ikvienam latvietim ir svarīgi, lai tas, kas ierakstīts Deklarācijā par Latvijas okupāciju, tiktu realizēts. Pietiekami ilgs laiks pagājis, bet būtisku pozitīvu izmaiņu nav – gluži pretēji. Latviešu tautas pastāvēšana ir reāli apdraudēta, un bez dekolonizācijas mūsu tauta un valsts aizies bojā.

G.B.: Domāju, ka šis jautājums nedaudz jāpavērtē no vēsturiska aspekta. Mans personīgais viedoklis, ka politiķi, kas 1991., 1992. un varbūt 1993./94. gadā bija pie varas, varēja šos jautājumus risināt nedaudz citādāk…

DDD: Arī TB/LNNK!

G.B.: Arī tajā skaitā – neizslēdzu, lai gan TB/LNNK izveidojās vēlāk. Šobrīd ir tā, ka dažkārt mēs cīnāmies ar neizdarības sekām, un situācija šodien ir atšķirīga, jo esam Eiropas Savienībā un arī NATO.

DDD: Bijušajam NATO Ģenerālsekretāram Jāpam de Hofam Shēferam personīgi jautāju – ja Latvija veiks deokupāciju un dekolonizāciju, bet Krievija tādēļ mums uzbruktu, vai NATO statūtu piektais pants^[2] būs spēkā? Atbilde bija nepārprotama – protams! Tātad tieši NATO mums ir tā aizmugure, kas ļauj bez bailēm veikt dekolonizāciju.

G.B.: Tāpēc jau mēs esam NATO biedri.

DDD: Tāpēc jau vajag izmantot šo situāciju savās interesēs, nevis skriet karot uz Irāku vai Afganistānu!

Latviešiem jākļūst par valodas sargiem

DDD: Jūsu pakļautībā ir Valsts valodas centrs. Jūs droši vien teiksit, ka nevar paplašināt štatus, jo nav naudas. Vai esat iedomājies par brīvprātīgo iesaisti? Daudzi latvieši būtu gatavi veikt valodas uzraudzības inspektora darbu sabiedriskā kārtā, bez atalgojuma.

Gaidis Bērziņš: Saprotu jūsu jautājumu. Es domāju, ka mums jau daļēji tas brīvprātīgais princips darbojas, jo tie cilvēki, kas ziņo par valsts valodas lietošanas prasību pārkāpumiem, bieži vien dara tieši to, ko jūs sakāt. Protams, es neizslēdzu iespēju izveidot brīvprātīgo institūciju un domāju, ka pie tā noteikti var piestrādāt.

Man savā laikā bija cita doma, pie kuras tagad varētu atgriezties, proti – Valsts valodas centram varētu mainīt statusu, piešķirot neatkarīgās iestādes statusu. Tas nepieciešams, jo mani kā pilsoni un kā Nacionālās apvienības politiķi uztrauc, ka, mainoties ministriem, mainoties valdībām, mainās arī politiskā pieeja Valsts valodas centram. Valsts valodas centrs kā institūcija, kas kontrolē valsts valodas prasību ievērošanu, tiek raustīta, kas savukārt nav labi valsts valodas stiprināšanai.

Lai izvairītos no dažādu politisko interešu ietekmes uz Valsts valodas centru, jau 2008. gadā ierosināju noteikt Valsts valodas centram neatkarīgas iestādes statusu, kāds ir Finanšu un kapitāla tirgus komisijai vai Sabiedrisko pakalpojumu regulatoram, ar skaidru, noteiktu finansējumu un funkcijām. Diemžēl manu priekšlikumu neatbalstīja.

DDD: Kādreiz bija aizsargi, bija Zemessardze. To statuss, nosaukums vien jau radīja kārtību. Varbūt, ka valsts valodas stiprināšanai vajadzīga līdzīga organizācija, lai krievvalodīgie baidītos, izjustu respektu?

G.B.: Izmantojot mūsu sarunu, aicinu ikvienu latvieti – esiet valsts valodas sargi un ziņojiet Valsts valodas centram par pārkāpumiem, ar kuriem jūs saskaraties!

Par 16. martu

DDD: Vai 16. martā iesit nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa?

Gaidis Bērziņš: 16. martā vienmēr esmu braucis uz Lesteni. Mana pārliecība, ka 16. marts ir piemiņas diena, kurā mēs pieminam savus kritušos karavīrus. Arī mani tuvinieki ir bijuši iesaistīti šajā karā, tieši kontekstā ar 16. martu. Man ir dziļa pārliecība, ka šajā dienā šie kritušie un dzīvi palikušie jāpiemin.

DDD: Valstiski domājot, jūs neredzat, ka šis ir simbolisks datums, kas latviešiem saistās ar leģionāru iesākto cīņu pret okupantiem, kuru mums vajadzētu pabeigt? Latviešu politiķiem vajadzētu saprast, ka aiziešana pie Brīvības pieminekļa šajā datumā šobrīd stiprinātu latviešu tautas pašapziņu un drosmi.

G.B.: Domāju, ka vajadzētu šo datumu izmantot kā iespēju informēt sabiedrību par patiesajiem vēsturiskajiem notikumiem. Tas ir ļoti svarīgi, un tas mums jādara visiem kopā.

DDD: Paldies par sarunu!

 Intervēja Liene Apine