“Blakus Centrālajam parkam atrodas ļoti daudz pieczvaigžņu viesnīcu, un katrā no tām – konferenču zāles…”
Dzīves samnieki nesteidzoties slīdēja pa ielu, bet, satiekoties ar mani, viņu acis, kas pirms tam bija pielāgojušās bezgalībai, tvēra no izplatījuma Baruha portretu, un viņu skatiens pārvērtās par ieinteresētu. Kad es nokļuvu viņiem līdzās – tie pagrieza savas galvas un lasīja uzrakstu uz manas muguras. Tālāk viņu uzacis uz pieres pacēlās, bet acīs bija lasāms jautājums: “Kas tu esi, velns parāvis?”
Mans eksperiments deva negaidītu rezultātu: vienkāršie amerikāņi nepazīst Baruhu… Lielākajai daļai viņa portrets bija parasts informatīvs troksnis, bet atradās cilvēku slānis, kuriem Baruhs (Baruch) – nenozīmē vien sešus angļu burtus. Šie cilvēki brīnišķīgi zina, kas viņš tāds ir, jo viņa darbi, pagātnes miglā tīti, un tagadējo viņa turpinātāju darbi ietilpst viņu dienišķo interešu lokā…”