Saruna ar dzejnieci, publicisti un kustības “Atkrievisko Latviju” aizsācēju Liānu Langu
DDD: Pēc raidstacijas “Дождь” slēgšanas, medijos sākās lielas diskusijas, cik pamatots bijis šāds lēmums. Latvijas Ukraiņu kongress, aicinot parakstīties arī citus, publiskoja vēstuli, norādot uz draudiem, ko slēpj sevī šis it kā Krievijas opozicionārais televīzijas kanāls.
Liāna Langa: Es neesmu pilnvarota runāt tieši Latvijas Ukraiņu kongresa vārdā, neesmu šīs organizācijas biedre, bet gan atbalstītāja. Vēstule tapa saistībā ar situāciju, kuru izraisīja krievu televīzijas “Дождь” likumpārkāpumi Latvijā. Spriežot pēc vēstules, ukraiņi ir noraizējušies par tiesiskumu Latvijā, par to, ka krieviem pēkšņi mēģina, cenšas piemērot kaut kādus dubultstandartus, radīt kaut kādu izņēmuma stāvokli, ignorējot zināmo faktu, ka ir pārkāpti Latvijas likumi. Ļoti līdzīgi likuma pārkāpumi “Дождь” veica arī Ukrainā, no kuras viņi tika padzīti 2017. gadā.
DDD: Interesanti, ka “Дождь” daudziem, kas nav iedziļinājušies šajā situācijā, šķiet kā brīvās, demokrātiskās Krievijas nākotnes raidstacija. Kā, tavuprāt, ir patiesībā?
L.L.: Kad “Дождь“ parādījās, viņi tiešām bija tāda stilistiski svaiga televīzijas stacija ar jaunām, gudrām sejām, ar labiem sižetiem, labām pārdomām un situācijas analīzi. Es arī sākumā viņus skatījos, bet pēc tam, kad tur jau bija Ksenija Sobčaka, bija Krimas okupācija un it kā ironiskais sižets no okupētās Krimas pussalas, no uguņošanas Sevastopolē, kad īsti nevarēja saprast, kāpēc pēkšņi šāds ironisks sižets, jo šajā televīzijā nebija tāda stand-up komēdijas sadaļas. Nu, tas viss šķita ļoti aizdomīgi, un tad ar laiku es faktiski to arī vairs neskatījos. Tomēr bija jūtams, ka viņi ir liberāli, ka viņi ir pret Putinu, bet ka viņi ir tomēr tādi paši krievu impēristi, kādi lielākā daļa krievu. Krievi nespēj distancēties no sava impērisma.
DDD: 8. decembrī LTV1 raidījumā “Kas notiek Latvijā?” tu tikies aci pret aci ar “Дождь” redaktoru Latvijā, tiešajā ēterā pasakot, ka viņa vadītā televīzija ir impēriska. Kā tu domā, viņš saprata, ko tu viņam saki?
L.L.: Domāju, ka ļoti labi saprata, bet viņam tas ļoti nepatika. Viņam, kā jau televīzijas personībai, ir ļoti savaldīga mīmika, uztrenēta. Tajā brīdī, kad es runāju par Krievijas vēsturisko impērismu un par to, ka šis nav Putina karš, kā viņi to producē, bet ir regulārs Krievijas karš ar vēlmi sagrābt teritorijas, kolonizēt un pakļaut tautas, ko viņi ir darījuši jau apmēram 500 gadus, viņš vairs nespēja savaldīt savu mīmiku nepatikā par šo atgādinājumu. Faktiski visa Krievijas vēsture ir piesātināta ar agresiju pret apkārtējiem, ar teritoriju sagrābšanu, ar citu tautu pakļaušanu vai genocīdu.
DDD: Domāju, šādu situācijas raksturojumu no tavas puses viņš negaidīja. Taču tieši krievu impēriskā domāšana ir drauds pasaulei. Mēs, latvieši, visticamāk, aiz bailēm, izliekamies, ka tā nav, lai gan tieši šo imperiālismu mēs jūtam arī no krievu kolonistiem Latvijā. Turklāt ne jau no vecajiem, bet no jaunajiem, kas no savām okupantu un kolonistu ģimenēm ir piesūkušies ar imperiālismu – un nav svarīgi, cik labi viņi zina latviešu valodu.
Krievi Latvijā nav mazākumtautība
DDD: Saki, lūdzu, vai tev liekas, ka tas, ka mēs piespiedīsim visus iemācīties runāt latviski, padarīs mūsu valsti drošāku?
Liāna Langa: Es domāju, ka tas padarīs valsti komfortablāku valstsnācijai latviešiem, saglabās mūsu valsts būtību, ka tā ir valsts, kurā plaukst un zeļ latviešu valoda un kultūra, ar cieņu pret mazākumtautībām. Krieviem ļoti patīk arī it kā pieskaitīt sevi mazākumtautībām. Līdz 1940. gadam krievu Latvijā bija apmēram 0,8 procenti. Bet situācija mainījās pēc okupācijas. Krievi kļuva par okupantiem un kolonistiem. Es nezinu, kurā vēl valstī kolonistus sauc par mazākumtautību? Arī Aleksandrs Kiršteins vairākkārt skaidrojis, ka sabraukušie kolonisti neatbilst mazākumtautības definīcijai. Visus šos 30 gadus mēs pazemīgi pakļāvāmies Eiropas institūciju diktātam, kas mums tā lika pret viņiem attiekties, tā ir iestrādāts visos valsts dokumentos. Mums tas ir jāpārskata, jo tā vienkārši nav patiesība. Nav iespējams neko jēgpilnu uzbūvēt uz tādiem melīgiem pamatiem. Cik ilgi tad mēs paši sev un valsts pati sev melos? Tāpēc jaunās valdības deklarācijā ļoti iepriecina sadaļa par valsts valodu. Vai tas padarīs mūs ārpolitiski drošākus? Protams, nē, jo viss ir atkarīgs no Ukrainas uzvaras šajā karā.
DDD: Protams, mēs nevaram izvēlēties kaimiņus, bet mūsu pienākums ir parūpēties par savu drošību. Tikai priecāšos, ja prasība visur un vienmēr runāt tikai latviski iedrošinās latviešus nerunāt vairs krieviski. Vēl vairāk priecāšos, ja latviešu nerunāšana krieviski piespiedīs lielu daļu kolonistu, viņiem radīto neērtību dēļ, aizbraukt no Latvijas.
L.L.: Es domāju, ka citas izejas nebūs. Es zinu inteliģentus krievus un arī pārkrievotos ukraiņus, arī baltkrievus, kuri tagad arī apzinās pārkrievošanas, rusificēšanas ļaunumu, jo tas ir atcirtis viņus pašus no viņu saknēm. Piemērs ir Baltkrievija, kur ir katastrofāls stāvoklis. Bet es arī ticu, ka viņi piecelsies kājās un atgriezīsies pie savām saknēm. Bet tie, kuri vēlēsies turpināt īstenot savu lingvistisko agresiju – nu, jā, viņiem būs droši vien jāizvēlas, jo Latvijā viņi netiks apkalpoti krievu valodā. Tad ir jāizvēlas, kur labāk dzīvot, – Krievijā viss notiek krievu valodā, un tā ir laba vieta, kur būt, kur nav lingvistiska diskomforta.
DDD: Ja tu tā atskaties atpakaļ uz šo gadu, kāds tas bijis? Cik nozīmīgs tas tavā dzīvē?
L.L.: Maijā uzsāku kampaņu “Atkrievisko Latviju”. Es pat nespēju iedomāties, ka tai būs tādi panākumi un tik labi rezultāti. Tiešām necerēju, bet maniem domubiedriem, kuri atbalstīja no pirmās dienas šo kampaņu, bija skaidrs, ka mēs tā turpināt nevaram, ukraiņi par to maksājuši savām asinīm, atverot mums šo iespēju logu. Jā, faktiski viss gads ir pagājis intensīvā darbā, vadot šo kampaņu. Sajūta man ir laba, jo ir arī ievērojami rezultāti.
DDD: Protams, kampaņa ir patiesi ievērojama un rezultatīva! Paldies tev! Vari mazlietiņ pastāstīt, kā norit ikdienas darbs pie kampaņas?
L.L.: Tas, kas ir redzams feisbukā, kad neesmu tur nobloķēta, un tviterī, – tie ieraksti, tie saukļi, aicinājumi, vēršanās pie institūcijām, pie komercstruktūrām, pie vēstniecībām, pie kultūras iestādēm u.tml., ir tikai darba virspuse. Tā neredzamā daļa ir daudzkārt lielāka. Nav vērts sākt nevienu kampaņu, ja nav laika nopietnai komunikācijai. Faktiski lielākā darba daļa ir komunikācija ar cilvēkiem, ļoti daudziem, kuri man ir sūtījuši par krievināšanas gadījumiem, par nepieņemamu krievu valodas lietojumu u.tml. Sākumā nācās ļoti daudz skaidrot, ko nozīmē vārds atkrieviskot, jo daudziem tas šķita ļoti agresīvi. Bet pamazām cilvēki ir pieņēmuši, ka tas ir vienkārši svešvārda “derusificēt” latviskojums. Nu, tā ir tā neredzamā daļa, komunikācija ar institūcijām, sarakstīšanās, sarakstīšanās ar kustības dalībniekiem, daudziem, daudziem, daudziem.
Mazliet žēl, ka pārāk daudz dzejoļus nav iznācis rakstīt. Bet man ir tāda sajūta, ka šī ir mana lielā poēma darbībā.
DDD: Tieši tā arī ir.
Veselību Jaunajā gadā!
DDD: Saki, ko tu vēlētu nākamajā gadā gan mūsu lasītājiem, kuri saprot notiekošo, gan tiem latviešiem, kuri vēl nesaprot, kas notiek, kaut gan es ceru, ka tādu nav daudz?
Liāna Langa: Pirmkārt, visiem es vēlētu ļoti labu veselību, spēju priecāties par dzīvi, par dabu, par savu valsti, novēlu iztaisnot mugurkaulu, nebaidīties, iestāties par savām tiesībām, atgādināt cittautiešiem, pieklājīgā veidā, ka šeit ir viena visus vienojoša latviešu valoda, un dzīvot tālāk, ar pašcieņu sagaidīt arī aiznākamo gadu. Tāpat aicinu visus visos iespējamos veidos atbalstīt Ukrainu, atbalstīt mūsu varoņus, kas tur karo. Bet tomēr arī neaizmirst veltīt laiku lasīšanai, jo rakstniecība ir tā, kas visaugstākajā kvalitātē saglabā latviešu valodu, attīsta valodas izjūtu mūsos pašos. Lai arī nākamās paaudzes saglabātu latviešu valodu un spētu lasīt latviešu dzeju – arī tas ir viens no kampaņas mērķiem. Un neizmirst arī par savas dvēseles stiprināšanu taisnīgumā, lasot “DDD”, interneta žurnālu “Telos.lv” un klausoties “Austošās Saules” un “Telos” raidierakstus.
DDD: Paldies par sarunu!
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(518), 2022. gada 23. decembris–2023. gada 12. janvāris