NO “DDD” ARHĪVA: JOPROJĀM AKTUĀLI
Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
DDD: Šobrīd presē un sabiedrībā aktualizējas doma, ka Latvijai nepietiek naudas un, lai notiktu normāla ekonomika, tā būtu jāpiedrukā. Intervijās laikrakstam “DDD” Nr.3(181) un Nr.4(182) naudas emisijas nepieciešamību jūs aktualizējāt jau gada sākumā, bet valsts ekonomisti klusēja. Tagad arī viņi ir pamodušies. Kāpēc citi par šiem jautājumiem sāk runāt tikai tagad, kad tik daudz ar tādu nesaprātīgu novilcināšanos ir jau pazaudēts?
Aivars Garda: Arī man tas paliek atklāts jautājums. Es varu izteikt tikai versijas.
Laikraksts “DDD” jau pirms vairākiem gadiem ar turpinājumiem publicēja visus “cionas gudro protokolus”, kur šīs tēmas jau tika izgaismotas. “Cionas gudrie” ir tik ciniski un tik ļoti labi apzinās, ka visi pārējie, kas nav “cionas gudrie”, ir pilnīgi lētticīgi un dumji (kā tos dēvē gudrie), ka, pat izlasot “cionas gudro protokolus”, šie lētticīgie netic tādiem rakstiem un uzskata tos par kaut kādām sazvērestības teorijām vien. Vienkārši smieklīgi!
Kā jūs teicāt, jau gada sākumā saistībā ar šo krīzi atkārtoti publicējām fragmentus no “cionas gudro protokoliem”, visu to paskaidrojām, iebāzām visiem mutītēs jau “sakošļātu” barībiņu. Šī informācija bija pieejama gan politiķiem, gan ekonomistiem – barībiņa bija sakošļāta, vajadzēja tikai norīt, un pat to viņi nespēja.
Tagad vismaz viens ekonomists Jānis Ošlejs žurnālā “Rīgas Laiks” pasaka to, ko “DDD” teica jau janvārī un domāja vienmēr. Mēs to vienkārši zinām, kaut neesam ne ekonomisti, ne politiķi, jo neraujamies pie varas. Ošlejs vienīgais ir “pamodies” un tagad atzīst, ka lati ir jāpiedrukā, pasaka naudas daudzuma formulu. Tikai ļoti žēl, ka Ošlejs neaprēķināja, cik latu reāli vajadzīgs. Bet mums – sabiedrībai – ir jāzina, cik latu reāli ir apgrozībā un vai to apgrozībā nav mazāk, nekā ir nepieciešams. Tādi dati nekādā gadījumā nedrīkst būt valsts noslēpums. Ja jau Latvijas Bankas prezidents, Valsts prezidents, valdība un Saeima aizņemas naudu, mums ir jāzina, kāpēc tas tiek darīts. Es ļoti ceru, ka Jānis Ošlejs tomēr atradīs datus un aprēķinās, cik Latvijā apgrozībā ir latu.
DDD: Kāpēc valdība tā rīkojas?
A.G.: Varu izteikt pieņēmumu, balstoties uz “cionas gudro” pausto. 20. protokola 13. punktā viņi saka: “Pēc tam, kad mēs bijām piekukuļojuši ietekmīgās personas, lai dabūtu piekrišanu izdarīt ārējos aizņēmumus, visas valsts bagātības pilnīgi ieplūda mūsu kabatās. No tā laika lētticīgie mums ir parādā procentus un pašus kapitālus. [..] Pērkamība un augstāko valsts ierēdņu nevarība ir iegrūdušas visas lētticīgo valstis attiecībā pret mums tādā parādu verdzībā, ka tās nekad no tiem nevar atbrīvoties.”
Faktiski te ir atbilde: mūsu ierēdņi, dažas augstākās valsts amatpersonas acīmredzot ir nopirktas. Kā citādi izskaidrot, ka “DDD” žurnālistiem ienāk prātā elementāra doma par naudas piedrukāšanu, bet viņiem – ne. Viņi apzināti grūž valsti postā, jo paši ir saistīti ar kredītsaistībām. Mēs zinām, ka kredītsaistības, piemēram, ir Latvijas Bankas prezidentam, tāpēc viņš nekaunīgi turas pie savas 10 tūkstošus latu lielās algas, jo viņam ir lieli parādi. Tāpat mēs zinām par Repšes parādiem, ko viņš ir aizņēmies no kāda cionista. Un tādi milzu parādi ir vēl daudziem citiem[1]. Visi šie gājieni, ko taisa mūsu amatpersonas, protams, ir lētticīgi un stulbi.
DDD: Brīžiem liekas, ka apzināti ļauni.
A.G.: Apzināti ļauni ir “cionas gudrie”. Viņi zina, ko dara, un viņi arī zina, kā ir jābūt pareizi. Viņi grib sagrābt mūsu valsti. Praktiski jau ir sagrābuši. Viņi atklāti pasaka, kad paši šeit nāks pie varas, tad visas tā muļķības, ko iestāstījuši mūsu lētticīgajiem, tie nekādā gadījumā paši nedarīs.
Ošlejs pareizi secina, ka lati ir gluži vienkārši jāpiedrukā. Un, ja latus piedrukājam tik, cik tie patiešām ir nepieciešams, inflācijai nav jābūt. Bet mums katru dienu cenšas iestāstīt: ja mēs aizņemamies eiro, tad inflācijas nebūs. Bet – kāpēc visus šos gadus nemitīgi bija inflācija? Tieši tāpēc, ka mēs visu šo laiku aizņēmāmies eiro. Un tie ir meli, ka, ja mēs paši drukāsim latus tik, cik to trūkst, tad būs inflācija. Vienīgi, ja mēs latus piedrukātu daudz vairāk, nekā pēc formulas nepieciešams, tad, es pieļauju, būtu inflācija. Bet tagad, kad esam aizņēmušies eiro – vai tad tagad ir deflācija? Nav! Bet tika gaidīts, ka būs deflācija.
DDD: Sanāk dubults ļaunums.
A.G.: Protams! Smieklīgi ir tas, ka daži politiķi, ja kaut ko pasakām mēs, tad to noraida kā kaut ko nepareizu, kā tas bija arī ar domu, ka vajag piedrukāt latus. Bet, kad to pašu pasaka kāds cits ekonomists, tad šie politiķi apgalvo, ka tas esot pareizi. Taču to, ka mēs to pašu esam teikuši gandrīz pirms gada, viņi ir aizmirsuši.
Gan lētticība, gan pērkamība – viss kopā.
DDD: Jānis Ošlejs izteicis domu, ka šie starptautiskie aizdevumi tika prasīti, lai Latvijā ieguldītais ārvalstu kapitāls gūtu iespēju repatriēties no Latvijas, bet Latvijas krīzes pārvarēšanas metode vienkārši sniedz atbalstu oligarhiem izvest savu kapitālu no valsts.
A.G.: Protams. Un tas viss ir vērsts pret Latvijas interesēm. Visi politiķi, kas ir nopirkti, rīkojas latviešu tautai aiz muguras: neko nestāsta, tur visus darījumus un patiesos skaitļus noslēpumainībā, sadarbojas ar blēžiem.
Kas ir “cionas gudrie”? Tie ir gigantiska, pasaules mēroga krāpnieki, kas lielos daudzumos izkrāpj naudu no valstīm un tautām.
Kas ir vairāk vainīgs – upuris vai blēdis? Šajā situācijā Latvija ir upuris, kas aiz muļķības ir aizņēmusies naudu. Protams, var pārmest kādam cilvēkam, ka viņam tirgū vai autobusā kabatzaglis ir nozadzis maku, kas bija ielikts labi redzamā un viegli pieejamā vietā. Bet, ja kabatzagli noķer, tad viņam, nevis apzagtajam, draud cietumsods. Tātad lielāks noziedznieks un vaininieks ir kabatzaglis, krāpnieks.
Uzskatu, ka mums nav jāatdod šiem krāpniekiem nauda. “Cionas gudrie” paši atšifrē, kas ir organizācijas, aiz kurām viņi – lielie krāpnieki – slēpjas. Tajā pašā protokolā 20.13. ir rakstīts:
“Tā vietā, lai savas vajadzības segtu ar saviem pavalstniekiem uzliktu pagaidu nodokli, viņi kā lūdzēji ar augšup izstieptām rokām ubago pie mūsu naudas devējiem.”
Tātad, kas ir tie “mūsu naudas devēji”? Tie, kas Latvijai aizdod naudu, un aiz tiem tad arī stāv “cionas gudrie”.
Mums naudas aizdevēji ir Eiropas Savienība, Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), Pasaules Banka u.c. Atliek secināt, ka tās ir blēžu, krāpnieku, augļotāju organizācijas. Piemēram, Eiropas Savienība par tādu augļošanu, ar kādu tā nodarbojas, ir jāsūdz tiesā. Un jāsaprot, ka šie ārējie aizņēmumi īstenībā nav nekāda palīdzēšana, tā ir augļošana, dzīšana parādu verdzībā. Tādam krāpniekam, kurš ir izkrāpis naudu, parādi nav jāatmaksā. To paredz jebkuras valsts krimināllikums. Latvijai nauda, ko tā ir aizņēmusies, nav jāatdod, bet jāpasūta gan Eiropas Komisija, gan SVF, Pasaules Banka utt. trīs mājas tālāk. Protams, tur sacelsies lielas dusmas, viņi mums visādi draudēs, baidīs. Bet tad jau arī policistiem pēc analoģijas būtu jābaidās no krāpniekiem un blēžiem, jo jebkurš krāpnieks var piedraudēt, ka, ja policists viņu aiztiks, tad nez ko izdarīs. Vai tāpēc policijai neķert krāpniekus, prokuroram neizvirzīt apsūdzības, aicināt tiesnesi netiesāt?
Mums vajag pateikt augļotājiem: “Ejiet, no kurienes nākuši!” Tā ir pareiza attieksme.
Repše ar lepnumu paziņo, ka neatliekami ir valsts ārējā parāda summas maksājumi, ka tie tiks paredzēti budžetā, būšot katru gadu jāmaksā utt. Mums no tā visa ir nekavējoties jāatsakās. Lai Eiropas Komisija, SVF un citi, ja grib, gaida vai arī iet, no kurienes nākuši.
Latvijai tagad, kā teikts Dzīvās Ētikas Mācībā “Ceļavārdos Vadonim” 158. paragrāfā, jāiemācās dzīvot ar iekšēju apmaiņu:
“Domājiet gan par valsts, gan par ģimenes patstāvību. Ir jāiedomājas, ka tauta var pastāvēt, par pamatu ņemot iekšējo apmaiņu, ka ģimene var garīgi domāt; tā tauta nostiprināsies un iemīlēs pilnīgošanos”.
Un nav jāliek ļoti lielas cerības uz eksportu, jo citās valstīs tagad ir diezgan liela pārprodukcija. Mums vajag pašiem šeit mierīgi dzīvot un, ja vajag, iztikt bez banāniem, apelsīniem un citām importa precēm. Padzīvosim paši no saviem vietējiem augļiem un dārzeņiem, ēdīsim ābolus un kartupeļus. Neievedīsim neko – nevajag! Neļausim krāpniekiem, Eiropas Komisijai uz mums iedzīvoties. Protams, mums nāktos no daudz kā atteikties, bet pie mums taču ir krīze. Tad, kad krīze beigsies, varēs nopirkt arī kādu banāniņu u.c. Bet tagad vienkārši jādzīvo tā, kā spējam dzīvot. Visu uzreiz gribēt nevar.
DDD: Pārlasot sarunas sākumā pieminētās jūsu intervijas, kas tika publicētas janvārī, skaidri var redzēt notikumu attīstības tendenci. Tas, kas gada sākumā no jūsu teiktā un citētajiem “cionas gudro protokolu” fragmentiem bija kā prognozes, šobrīd jau kļuvis par notikušu realitāti. Kaut vai piemērs par to, kā “cionas gudrie” veido un aprēķina valsts budžetus. Ar Latviju tas tieši šovasar ir noticis.
A.G.: “Cionas gudrie” ļoti nekaunīgi realizē savu plānu dzīvē. Mūsu drošības dienestos noteikti ir nodaļas, kas atbild par ekonomisko drošību, vismaz tādām būtu jābūt. Un, ja šo nodaļu esošie darbinieki apgalvo, ka tādu “cionas gudro” nav, tad viņiem ir jāraksta atlūgums un jāatstāj savs amats, jo skaidrs, kad pēc pasaules Apvērsuma nāks pie varas Jaunie Spēki, tad mēs, protams, apskatīsimies, kādas atskaites viņi likuši uz galda Nacionālās drošības padomē Valsts prezidentam, Ministru prezidentam. Ja viņi nav brīdinājuši tieši tā, kā mēs tagad brīdinām, tad viņus gaida ļoti liels sods, jo viņiem ir jāzina tas, ko es tagad stāstu. Ja viņi ir tik lieli muļķi, ka to nezina un nesaprot, tad nedrīkst strādāt tādos amatos. Turklāt viņiem ne tikai šī informācija ir jāzina, bet arī jāatmasko lielā krāpšana.
Piemēram, DP priekšniekam Reinikam un SAB direktoram Kažociņam katru dienu būtu jāsniedz intervijas, jāinformē sabiedrība, ka politiķi ir tik stulbi, ka nesaprot, ko viņiem stāsta, nesaprot informāciju, ko sniedz drošības dienesti. Viņiem būtu jāsauc tauta palīgā, jo citādi notiek noziegums – visi tiekam apzagti. Bet es neticu, ka slepeno dienestu nodaļās, kas atbild par ekonomisko drošību, strādā tādi stulbeņi, ka viņi vienkārši nesaprot, par ko tagad runāju.
Intervēja Ilze Liepa
Pirmpublikācija:
“DDD” Nr.22(200), 2009. gada 23. oktobris–5. novembris
[1] Zināms, ka tā laika, kad tapa šī intervija, Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim arī bija milzu kredītsaistības, kas Latviju ieveda milzu ekonomiskā postā. – “DDD” red. piez.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.15(509), 2022. gada 12.–25. augusts