VAI R. VONSOVIČS NOTRŪCIES NO TIKŠANĀS AR J. LIEPNIEKU TIESAS ZĀLĒ? 1. daļa

PIETIEK.COM


tieši pirms 31. maijā gaidāmās J. Liepnieka liecību uzklausīšanas “Kolaboranta” lietā R. Vonsovičs tiesai paziņoja, ka turpmākajās tiesas sēdēs viņš, iespējams, varētu arī nepiedalīties. [..]

Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa turpina izskatīt Jura Stukāna vadītās “sarkanās prokuratūras” apsūdzību Lato Lapsam “Kolaboranta” lietā: Noziedzīgu nodarījumu valsts institūciju dienestā izmeklēšanas prokuratūras prokurors Kaspars Andruškins mēģinās pierādīt, ka bijušais padomju tiesnesis un aktīvais komunists, tagadējais advokāts un miljonārs Romualds Vonsovičs neesot bijis padomju okupācijas varas kolaborants.

Taču kolaboranta R. Vonsoviča pavadā “sarkanā prokuratūra” pērn ir mēģinājusi panākt kriminālvajāšanu ne tikai pret Lato Lapsu, bet arī pret grāmatas “Kolaborants” priekšvārda autoru Jurģi Liepnieku, pret kuru ticis safabricēts kriminālprocess par atteikšanos liecināt pašam pret sevi.

Tiesa, šajā gadījumā pat ar kolaboranta un “sarkanās prokuratūras” uzstājību ir bijis nepietiekami. Šai saistībā J. Liepnieka sniegtās liecības varētu būt īpaši nepatīkamas un neērtas R. Vonsovičam, un tiek pieļauts, ka tieši tāpēc viņš jau laikus sagatavojis atkāpšanās ceļu, lai no šīs tikšanās tiesas zālē izvairītos.

Pietiek.com šodien [30.05.2022.] atkārtoti publicē Jurģa Liepnieka priekšvārdu grāmatai “Kolaborants”, kurš izpelnījies tik sāpīgu “sarkanās prokuratūras” un Romualda Vonsoviča reakciju.


Padomju tiesnesis Romualds Vonsovičs un kolaborācijas pretīgais vieplis

Jurģis Liepnieks


Pēc uzvaras pār nacistisko Vāciju Nirnbergas tiesā tika tiesāti ne tikai tie kara noziedznieki, ar kuriem parasti asociējas šis vēsturiskais tiesas process, bet arī virkne citu nacistiskās Vācijas amatpersonu, bez kurām Hitlera režīma pastāvēšana un zvērības nebūtu bijušas iespējamas.

Viens no šiem tā sauktajiem pavadošajiem Nirnbergas Starptautiskā tribunāla procesiem bija veltīts speciāli hitleriskās Vācijas tiesnešiem. Līdzība starp PSRS un hitleriskās Vācijas totalitārajiem režīmiem vairs, šķiet, nevienam nav jāpierāda, arī Latvijas Satversmē starp tiem ir likta skaidra vienādības zīme, atšķirība tikai tā, ka PSRS totalitārā režīma uzturētāji diemžēl nav tiesāti starptautiskā tribunālā un daudzi no viņiem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas visnotaļ ērti iekārtojušies viņiem agrāk ideoloģiski tik ļoti nepieņemamajā kapitālisma dzīvē.

Būt par tiesnesi vai prokuroru vienmēr ir izvēle – personiska izvēle pat totalitārā režīmā un pat dažādu juridisko profesiju ietvaros. Neviens ar varu nedz hitleriskajā Vācijā, nedz Padomju Savienībā nevienu nespieda kļūt par tiesnesi, kur nu vēl par Augstākās tiesas tiesnesi. Tas bija ne tikai pašam jāgrib, bet vēl vairāk – sava piemērotība tik augstam un svarīgam amatam jāapliecina ar uzticību komunistiskajiem ideāliem, un šī uzticība jāpierāda ar darbiem daudzu gadu garumā.

Augstākās tiesas tiesneši vienmēr un visur ir elite un paraugs citiem tiesnešiem. Neapšaubāmi arī komunistiskā totalitārisma varas apstākļos šie bija režīmam visuzticamākie un ideoloģiski visizglītotākie tiesneši – ne tikai tādi, uz kuriem režīms varēja paļauties, bet kuri kalpo par paraugu citiem.

Tiesnešu, īpaši Augstākās tiesas tiesnešu, loma totalitāro režīmu uzturēšanā, tiesiskuma ilūzijas radīšanā un vispārējās baiļu atmosfēras nodrošināšanā bija tik nozīmīga, ka hitleriskās Vācijas gadījumā viņi tika tiesāti līdzās kara noziedzniekiem. Tiesneši un prokurori ne tikai uzturēja totalitāro – Latvijas gadījumā arī okupācijas – režīmu, bet bija būtisks tā ideoloģijas balsts.

Tāpat kā Hitlera režīma tiesneši, arī PSRS režīma tiesneši tiesāja cilvēkus par noziegumiem, kas vispār nebūtu iedomājami par noziegumiem nekur citur pasaulē, nekur ārpus konkrētajām totalitārajām sistēmām, kuru kriminālkodeksos bija ieviesti tīri ideoloģiski panti. Grāmatas Kolaborants “varonis” Romualds Vonsovičs, piemēram, piesprieda reālus cietumsodus par parazītisku dzīvesveidu, spekulāciju vai bezstrādes ienākumiem, proti, nodarījumiem, kas nav iedomājami un pat vispār nav saprotami ārpus komunistiskās ideoloģijas ietvariem.

Latvijā pēdējā laikā daudz runājam par VDK ziņotājiem, kuri vairākumā gadījumu neapšaubāmi rīkojušies nelietīgi, slepus ziņojot par saviem tuvākajiem, taču būtu pilnīgi nepamatoti visu kolaborācijas jautājumu reducēt tikai uz viņiem.

Tāpat kā hitlerisko režīmu nebalstīja tikai gestapo un tas nepastāvēja, vienīgi pateicoties SS, arī PSRS totalitāro režīmu neuzturēja pie dzīvības vienīgi VDK un tās ziņotāji. Ir pat zināms pamats apgalvot, ka ziņotāji veidoja zemāko, lai arī bieži vien visnožēlojamāko kolaborantu līmeni, kas jebkurā gadījumā vienmēr bija cieši saistīts ar visiem pārējiem represīvās totalitārās sistēmas elementiem. Izmeklētāji, prokurori un tiesneši, kuri uz šo ziņojumu pamata tiesāja, lika cietumos, salauza cilvēku dzīves, ir kā “vārdi, kurus no dziesmas neizmetīsi”. Bez viņiem komunisma, tāpat kā nacisma, režīms nevarētu pastāvēt.

Tieši tiesneši bija tie, kuri ar saviem spriedumiem apspieda pašu mazāko pretestības vai nepakļaušanās iespējamību pat vissīkākajās lietās.

Spriedumi ideoloģiskajās lietās bija ļoti bargi, piemēram, Romualds Vonsovičs atstāja spēkā trīs gadu cietumsodu astoņdesmit divus (!) gadus vecai sirmgalvei par spekulēšanu.

Turpinājums: VAI R. VONSOVIČS NOTRŪCIES NO TIKŠANĀS AR J. LIEPNIEKU TIESAS ZĀLĒ? 2. daļa

Avots: https://pietiek.com/raksti/vai_kolaborants_vonsovics_notrucies_no_tiksanas_ar_liepnieku_tiesas_zale/?nomob


Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(507), 2022. gada 15.–28. jūlijs


« Atpakaļ