Vita Ņikitina
Pēdējā laikā kara Ukrainā dēļ, mīļā miera labad mēģinot samierināt, atmaidzināt šeit mītošo krievvalodīgo sirdis (jo piektā kolonna diezgan skaidri ir paudusi savu nostāju, atbalstot “speciālās operācijas” zvērības suverēnā valstī), daudzi politiķi un sabiedrībā ievērojami cilvēki, aicina kā runči leopoldi labestīgi izturēties pret viņiem, saucot tos par “mūsu krieviem”. Bet vai realitātē tā ir, ka tie ir mūsējie? Vai visi krievi ir “mūsu krievi”?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāielūkojas vēstures lappusēs, ņemot palīgā arī juridiskos aspektus.
Šobrīd (ņemsim par atskaites punktu šodienu) dzīvojam t.s. 4. maija republikā, kas ir sava veida frankenšteins, hibrīds jaunveidojums – bijušās LPSR un 18. novembra Latvijas valsts (vairāk gan atribūtu līmenī) sakausējums.
Pirmskara Latvijas etniskais sastāvs cauri vēstures griežiem jau bija izveidojies diezgan raibs, tomēr šo etnisko grupu pārstāvju klātbūtne neradīja apdraudējumu latviešu tautas pastāvēšanai – pamattauta (latvieši) savā valstī bija 83%[1]. Starp citu, krievu, saskaņā ar tiem pašiem statistikas datiem, 1920. gadā Latvijā bija tikai 2%. Tā kā no šeit dzīvojošo sveštautiešu puses netika pārkāptas nekādas starptautiskās tiesības un šeit dzīvojošie cittautieši jaunizveidotajā Latvijas valstī bija šai valstij lojāli, Latvijas valsts viņiem piešķīra pilsonību.
Problēma sākās līdz ar Latvijas okupāciju 1940. gadā, kad Latviju pārplūdināja civilokupanti, nelegālie imigranti no PSRS rusifikācijas un genocīda pret latviešu tautu nolūkos, lai ieņemtu latviešu dzīvestelpu. Tā kā šis ir noziedzīgs akts, tātad viss, kas tam sekoja šīs nelikumīgās varas ietvaros un šīs nelikumīgās varas vadībā, ir pretlikumīgs, noziedzīgs, un šim noziegumam nav noilguma. Un tas skaitās noziedzīgs līdz tam brīdim, kamēr netiks veikts nākamais akts, kas pretlikumību likvidē – proti, deokupācija, dekolonizācija un deboļševizācija, un 18. novembra Latvijas atjaunošana.
Tā kā valsts, kurā šobrīd dzīvojam un kuru lielākā daļa iedzīvotāju maldīgi uzskata par atjaunoto Latvijas valsti, piešķīra pilsonību okupantiem un viņu pēctečiem, ir ļāvusi tiem piedalīties vēlēšanās (kas būtībā ir pretlikumīgas) un nav vēl veikusi deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, to var uzskatīt par noziedzīgā režīma turpinātāju un turpinājumu.
Par mūsu krieviem šādā gadījumā drīkst saukt tikai tos krievus un viņu pēctečus, kuriem pilsonību piešķīra 18. novembra Latvijas Republika. Par savējiem varēs saukt arī tos okupantus, kuri būs izpelnījušies šādu godu par īpašiem nopelniem Latvijas labā – TIKAI pēc deokupācijas, dekolonizācijas un deboļševizācijas, kad arī zaudēs okupantu statusu. Tikai tad juridiski būs atjaunota Latvijas valsts, ienaidnieks būs padzīts un ar viņu tiks nokārtoti visi rēķini (gan ekonomiskie, gan saimnieciskie, kultūras jomas, sociālie, finansiālie u.d.c.).
Lūk, tā ir atbilde uz jautājumu. Tātad tikai likumiskie pamati ir kārtības pamats un garants gan jēdzienos, gan piņķerīgu jautājumu sakārtošanā.
Arī likumiskie Latvijas krievi un citu tautību pārstāvji un viņu pēcteči var uzelpot, jo viņus aizstāv likums – neviens ārā no Latvijas nemetīs un nedeportēs (ja vien paši nebūs pārkāpuši likumu pret Latvijas valsts drošību, suverenitāti u.tml. – bet to Latvijas izpildvarai ir tiesības sodīt likuma ietvaros).
Organizācijas, “partijas” un tamlīdzīgi veidojumi, kas būtībā ir pārkrāsota un mutējusi interfronte, piedalās noziegumā, jo maldina un ar šiem maldiem musina okupantus un viņu pēctečus uz “leiputrijas labumiem”, kas tiem nekādi nevar un nedrīkst pienākties, jo viņiem uz tiem nav nekādu tiesību kā okupantiem un viņu pēctečiem. Šīm organizācijām nav nekādu tiesību tikt dēvētām par Latvijas krievu pārstāvēm, jo to dibinātāji un biedri, pēc augstākminētajiem standartiem, ir nelikumīgi Latvijas pilsoņi – naturalizēti okupanti un viņu pēcteči. Likumiskas Latvijas krievu pārstāvju organizācijas drīkst dibināt, veidot, organizēt tikai likumiski Latvijas pilsoņi un viņu pēcteči – tikai pēc deokupācijas, dekolonizācijas un deboļševizācijas veikšanas, ievērojot cieņu pret Latvijas valsts suverēno varu.
Tas, ka šāda noziedzība un nelikumīga darbība notiek Latvijā ar ASV un ES svētību, norāda uz to, ka pēc Otrā pasaules kara kaut kas pamatīgi nav kārtībā ar šo valstu pārstāvošām organizācijām (kuru pienākums būtu ievērot starptautiskās vienošanās, likumus, hartas, līgumus utt.), kuras acīmredzot ir pārņēmusi dubultmorāle (divkosība) un viltus. Citādi kā par neliešiem un starptautiskiem noziedzniekiem visus tos, kas to atbalsta, diemžēl nevar nosaukt. Tāpēc ir jāapbruņojas ar pārcilvēcisku ticību Patiesībai un Taisnībai, lai nostātos kā Dāvids pret Goliātu – pret šo gigantisko Tumsas milzi cīņā par Latvijas nākotni un patiesu, likumisku brīvību.
Cīņai sveiks!
[1] Saskaņā ar 1920. gada tautas skaitīšanas rezultātiem (M.Skujenieks “Latvija, zeme un tauta”, Rīga, Valsts statistikas izdevums, 1920.g.)
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(507), 2022. gada 15.–28. jūlijs