Turpinājums no: Andis Kudors: LATVIEŠU TAKTIKA – KLUSĒŠANA VAI VĒTRA. 3. daļa
Saruna ar politologu Andi Kudoru
Andis Kudors: Ir jāsaprot – jo tālāk uz Rietumiem, jo mazāk interesē Ukraina. Tāda ir objektīvā realitāte. Mums tas viss ir spilgti, jo mēs esam blakus. Mums gandrīz visiem ir kādi draugi Ukrainā, tādēļ ir ļoti personīgi. Man ir draugi, kuru ģimenes dzīvo Kijivā, Ļvivā. Daži nevar vairākas dienas sazināties ar vecākiem. Nav zināms, vai viņi vēl dzīvi. Tas notiek tepat mums blakus, tādēļ nevaram to neuztvert personīgi. Taču, jo tālāk no Ukrainas, jo interese mazāka. Man gan jāatzīst, ka šoreiz pasaules vienotība ir pārsteidzoša. Nebiju neko tādu gaidījis. Protams, vienmēr var gribēt vairāk, bet arī šobrīd situācija nav slikta.
DDD: Ja Latvija nebūtu NATO dalībvalsts un Latvijā kaut kas tāds notiktu, manuprāt, pasaules reakcija nebūtu tik asa un vienota, jo esam salīdzinoši maza valsts?
A.K.: Ja mēs un pārējās Baltijas valstis nebūtu NATO, tad es nebrīnītos, ka Pleskavas desantnieki steigtos glābt vienu no pusēm, gadījumā, ja Daugavpilī būtu kautiņš starp latviešiem un krieviem, vai Narvā starp igauņiem un krieviem. Bez dalības NATO Krievijas militārā ietekme, un ne tikai militārā, būtu ļoti spēcīga gan Latvijā, gan Igaunijā.
DDD: …pat nav jāmin, kuru no pusēm Krievija steigtos glābt.
Viss var mainīties vienā mirklī
DDD: Jūs neslēpāt, ka esat patīkami pārsteigts par Rietumvalstu vienotību, ieviešot ekonomiskās sankcijas pret Krieviju. Vai, jūsuprāt, tās izjutīs arī parastie krievi? Vai viņi varētu atteikties no sava nihilisma, imperiālistiskās domāšanas?
Andis Kudors: Jā, šoreiz, es ceru, varētu, lai gan garantijas nav. Te gan atkal ir jāsaprot, ka Krievijā sāpju līmenis ir augstāks nekā citur Eiropā. Tā ir, protams, krievu mentālā īpatnība, bet arī viņu sāpju līmenis nav bezgalīgs. Krievijā ir teiciens: “Бунт – дело благородное.” (“Sacelšanās – cēls pasākums.”) Turklāt Krievijas vēsture mums rāda, ka stagnācija var ilgt desmitgades, un tad pēkšņi dažās dienās viss nomainās, tā īsti negaidīti. Diemžēl redzam arī pretējo tendenci – ļoti daudzi Krievijas iedzīvotāji atbalsta Putinu un Krievijas agresiju pret Ukrainu.
DDD: Ļeņins arī nemaz necerēja, ka viņa dzīves laikā Krievijā būs iespējama revolūcija.
A.K.: Jā, Ļeņins necerēja, bet viss notika strauji, izmantojot situāciju īstenoja apvērsumu. Tāpat arī pučisti visu darīja, lai PSRS saglabātu, un viņi ar to savu saglabāšanu paātrināja brukšanu. Es pieļauju, ka tagad būs kaut kas līdzīgs. Visi Putina uzstādījumi, ka viņa darbība vērsta uz Krievijas vienotību, drošību, lai nepieļautu NATO pie savām robežām, patiesībā ir panākuši pretējo – NATO klātbūtne pierobežas valstīs ir palielināta. Kāds tad ir Putina darbības rezultāts de facto? NATO ir vienota, Baltijas valstīs ir mūsu partneru spēku paplašinātā kaujas grupa, Zviedrija un Somija gatavojas iestāties NATO, Baltijas jūras reģions mums būs vēl labāks un drošāks, jo pievienosies somi un zviedri ar savām spējām.
Ekonomisko sankciju rezultātā Krievijā kritās rubļa vērtība, tas savukārt ietekmēs medikamentu cenas. Arī zāļu pieejamība samazināsies, bet medikamenti pensionāriem, kas ir Putina elektorāts, ir ļoti svarīgi. Pēc dažiem mēnešiem viņi to visu sāks just… Savas automašīnas nevarēs saražot, jo daļa komponenšu nāk no Rietumiem. Viss, kas ir saistīts ar elektroniku, augstajām tehnoloģijām, apstāsies, jo lielu daļu Krievija iepērk no citām valstīm, kas noteikušas sankcijas. Izolācija kļūst aizvien lielāka un spēcīgāka. Krieviju pamet lielās kompānijas.
Tagad svarīgi, lai Rietumi nepiekāpjas, pat ja Putins nāks ar kaut kādu pamieru. Ir jāsaglabā dzelžainais tvēriens. Putins izplata melus, ka Rietumi grib gāzt viņa režīmu, ka Rietumi ir Ukrainu stratēģiski sagrābuši. Patiesībā Rietumu interese par Ukrainu ir bijusi ļoti pasīva, pat nekāda. Nevienu mirkli nav bijusi aktīva interese “paņemt” Ukrainu. Ja tā būtu bijis, Rietumi ar saviem resursiem Ukrainu sen būtu integrējuši. Tieši tas, ka nebija šīs stratēģiskās tieksmes, paši ukraiņi dzīvoja lielā korupcijā un nepildīja savus mājas darbus. Tas bija kā kārdinājums Putinam, bet viņš pārrēķinājās, bija saklausījies laikam savos propagandistos un nezināja reālo Ukrainas ainu.
Kad es pēc 2014. gada rokkoncertā Ukrainā redzēju ukraiņu nacionālo stāju, tērpjoties etnogrāfiskos rakstos, liekot galvā vainagus ar zili dzelteniem ziediem, sapratu, ka Ukraina nav uzvarama. Putins kaut kā šo nenolasīja, viņš nesaprata, ka tur notiks tas pats, kas notika Baltijā. Ja 1991. gadā PSRS nesabruktu, Baltija tāpat aizietu projām.
DDD: Mani pārsteidz, ka Putins ļaujas tādam pašapmānam. To saka arī pašu krievu politologi, pat kremliski domājošie, ka Putins ir aplipis ar cilvēkiem, kas sniedz tikai viņam tīkamu informāciju.
A.K.: Es domāju, ka cilvēki baidās teikt patiesību. Es gan to nevaru novērtēt, jo nezinu, ko vara divdesmit gadu laikā var izdarīt ar cilvēku – neesmu bijis tādā situācijā, kur visi apkārt miera stājā stāv. Ārējās izlūkošanas dienesta šefs Putina klātbūtnē izskatās kā puišelis, kurš atļauj sevi pazemot citu klātbūtnē. Pie Lukašenko ir līdzīgi, viņš runā nez ko par mēslu izkaisīšanu uz laukiem, stāstot savas sovhoza zināšanas ministriem, kam par lauksaimniecību nav nekādas atbildības, bet visi kaut ko ieraksta blociņos. Tas ir traģikomiski, bet, ja viņi to nedarītu, ar viņiem ir cauri, viņi pazaudēs amatu un varbūt vēl kaut ko vairāk.
Kāpēc daudzas prognozes nepiepildījās, starp citu, arī manējā ne? Es principā sliecos domāt, ka lielā kara Ukrainā nebūs. Tāpat domāja daudzi Krievijas eksperti, kas ir pašā Krievijas iekšienē. Viņi arī domāja, ka lielā konvencionālā kara nebūs. Kādēļ mēs daudzi kļūdījāmies? Tādēļ, ka spriedām kaut kā humānāk, jo dzīvojam citā racionalitātē.
DDD: Loģiski spriedāt.
A.K.: Es nekaunos, ka kļūdījos. Šis, starp citu. ir no vienas no iemesliem, kādēļ politologi cenšas neizteikt prognozes, lai pēc tam nebūtu jāuzklausa pārmetumi – teici, ka būs tā, bet, lūk, notika pavisam citādāk.
Kāpēc bija grūti noticēt, ka Putins tomēr izšķirsies par tik neprātīgu soli? Tāpēc, ka šāda rīcība nes graujošas sekas Krievijai, pašam Putinam. Viņi sevi uz desmitgadēm ir ietriekuši lielās problēmās, kas tik viegli neuzsūksies.
DDD: Pat, ja Putinu nomainīs?
A.K.: Jā, tas prasīs laiku. Ne jau tikai Putina režīms, bet visas Krievijas imperiālistiskais noskaņojums ir paklupis uz tāda akmens, kuru viņi neredzēja ceļā – un tie ir ukraiņi.
Nacionālisms ir valsts pamatvērtība
DDD: Ņemot vērā, ko jūs jau teicāt, ceru, ka latvieši izmantos šo situāciju savā labā, nevis uz kāda rēķina, bet vienkārši, lai beidzot īstenotu to, ko mēs vairāk nekā trīsdesmit gadus neesam uzdrošinājušies. Ir taču normāli, ja katra valsts pirmām kārtām cenšas īstenot savas intereses. Diemžēl, nekādi nespēju saskatīt Latvijas, tomēr redzu, ka esam gatavi iztapīgi uztvert un izpildīt citu intereses – ka tikai kāds nepadomātu, ka mums arī ir savas nacionālās intereses. Visām valstīm ir tikai un vienīgi intereses, un tas ir normāli. Nezinu kāpēc mūsējie politiķi un visi par šo kaunas. Precīzāk, varbūt viņiem nav drosmes?
Andis Kudors: Mazajām valstīm ir jārūpējas atrast domubiedrus. Polijai, piemēram, ir cits mērogs, viņiem ir spēks un drosme pateikt, ko domā, viņi ir pašpietiekami un neatkarīgi. Protams, poļus dara stiprākus arī viņu konservatīvā domāšana, kas man ir tīkama.
DDD: Bet mēs jau neesam pat tik drosmīgi, lai izvēlētos pareizos sabiedrotos – piemēram, Poliju vai Ungāriju.
A.K.: Diemžēl daudzi ir ļoti tālu no konservatīvajām vērtībām. Tā liberālā doma ir tāda, ka nācijas, tautas ir izveidojušās netīšām – un kāda starpība, kādās valodās runājam, jo galvenās intereses ir tikai ekonomiskā labklājība un militārā drošība. Un, ja nav idejas par to, ka politika ir arī instruments, lai sargātu un attīstītu savu identitāti, tad notiek tas, ko piedzīvojam Latvijā. Ar Poliju Latvijai būtu vērts vēl vairāk tuvināties, atbalstu šādu nostāju. Savukārt, Orbāns diemžēl nepalīdz Ukrainai un kara jautājumā nav nostājies taisnības pusē.
DDD: Patiesībā jau politikas vienīgais uzdevums ir valsts nacionālo interešu īstenošana un aizstāvēšana.
A.K.: Jā, jo nacionālā pašapziņa, nācijas izdzīvošana un attīstība ir viens no valsts pastāvēšanas mērķiem. Mums ekonomiski būtu izdevīgāk trijām Baltijas valstīm būt ar vienu valdību, pieņemot lēmumus, kas balstīti tīri ekonomiskā aprēķinā. Kāpēc mēs to nedarām? Tāpēc, ka politika, valsts ideja nav balstīta tikai ekonomikā un nacionālajā drošībā. Tie elementi, bez šaubām, ir ārkārtīgi svarīgi, bet vēl ir trešais, svarīgāks – tā ir kultūra, identitātes aizstāvēšana un attīstīšana un ļoti labvēlīgu apstākļu radīšana latviskajam. Tur jau tā lieta, ka daļa nedomā šajās kategorijās, pat paši latvieši ne. Tāpēc arī nav šajā virzienā vērstu darbību, gluži pretēji – daļa lēmumu ir bijuši nelabvēlīgi latviešu nācijas interesēm.
DDD: Pat Abreni atdeva, lai gan tā bija ar mūsu nācijas asinīm izcīnīta teritorija…
A.K.: Jā, arī, tai skaitā. Jo miers par katru cenu – taisnīgums nav svarīgs. Un tad veidojas viltus miers, kas ir tāds kapa miers, kurš tāpat var kaut kad uzsprāgt kā padomju laikā izveidojusies fikcija tautu draudzībai.
DDD: Paldies par sarunu!
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.10(504), 2022. gada 27. maijs–9. jūnijs