Turpinājum no: “Andis Kudors: LATVIEŠU TAKTIKA – KLUSĒŠANA VAI VĒTRA. 2. daļa”
Andis Kudors: Kāds Amerikas pētnieks, domnīcas direktors, kurš nodarbojas ar Krievijas pētniecību, uzskatīja, ka Latvijā krieviem ir ierobežotas iespējas attīstīt savu identitāti, viņi tiek diskriminēti. Minētais pētnieks Rīgā piegāja pie kāda avīžu kioska un ieraudzīja, ka aptuveni puse laikrakstu un žurnālu ir krievu valodā. Ar to pietika, lai viņš mainītu savu viedokli, jo tapa skaidrs, ka savu nacionālo identitāti krieviem ir iespējas saglabāt arī bez valsts atbalsta.
Diemžēl vairums paļaujas uz informāciju, ko sniedz plašsaziņas līdzekļi vai politiskie apskatnieki. Ja Krievijā Kremļa propaganda stāsta par Latvijā plaukstošo nacismu, tie cilvēki, kuriem pašiem nav valodas zināšanas, kuri būtībā ir apolitiski, uzķeras uz šo propagandu. Daļa tā jau domā kopš padomju laikiem. Ko darījuši Krievijas propagandisti? Viņi ir ņēmuši pārsvarā tos naratīvus, kas ir pastāvējuši jau Aukstā kara laikā. Aleksandrs Dugins, neoeirāzisma ideju lielākais kultivētājs, vienā no savām grāmatām rakstīja, ka antiamerikānisms ir tā drošākā tēma Krievijā. Kāpēc? Jo tur ir saknes vēl no padomju laikiem. Tā kā desovjetizācija līdz galam nenotika, viņi tagad ir paņēmuši vecos stāstiņus un papildinājuši ar jaunajiem. Propaganda ir ļoti spēcīga – no rīta līdz vakaram. Ukrainas tematika, piemēram, laika ziņā Krievijas ziņās aizņem proporcionāli ļoti lielu daļu no kopējā ziņu apjoma – it ka tās būtu iekšējās ziņas. Un tā cauri gadiem. Daļa liberāli domājošo Latvijā un citur dzīvo naivā utopijā par veselā saprata spēku. Liberāļi bieži vien lieto vārdus “atbilstoši veselam saprātam”, taču dzīvē viss ir citādāk.
Man bija laime doktorantūrā Latvijas Universitātē klausīties augsta līmeņa zinātnieka Jurģa Šķiltera lekcijas par kognitīvajām zinātnēm. Viņš skaidroja, kā cilvēki uztver apkārtējo pasauli, kā mēs domājam, kā spriežam un kā kļūdamies. Piemēri, kā mēs kļūdāmies, pat analizējot acīm redzamo, vairoja manu pesimismu. Guvu izskaidrojumu, kāpēc propaganda strādā, kāpēc dezinformācija var būt efektīva. Cilvēkiem ir jābūt pazemīgākiem un jāatzīst, ka mūs var maldināt. Mums nav pietiekamas informācijas, un mēs nespējam salīdzināt alternatīvus avotus, jomums, pirmkārt, nav tam laika. Turklāt jautājumiem, kas mums neinteresē, mēs laiku pat nemeklēsim, un mūs var ietekmēt.
Bēgšana no patiesības
DDD: Domāju, ka jāņem vērā arī, piemēram, latviešiem piemītošās bailes, kas liek apzināti izvairīties no informācijas, kura pierāda, ka bailes beidzot ir jāpārvar un jārīkojas drosmīgi. Notiek pretējais – pat publiski tiek noliegtas acīmredzamas patiesības, iegrimstot pašapmānā, ka nav jau vēl nemaz tik slikti. Un, ja vēl arī valdība, plašsaziņas līdzekļi ik mirkli skandina, ka jāsēž klusiņiem, ka nevajag satracināt, jābūt tolerantiem un jāpaciešas, tad tā arī nespējam kļūt par īstiem savas zemes saimniekiem. Mēs izslēdzam visu, kas var izvest uz kaut kādu konfliktu, lai tikai būtu labi, lai gan šāds “labums” un “miers” ir iluzors.
Andis Kudors: Komunikāciju pētnieks no Ukrainas Georgijs Počepcovs to visu, ko jūs minat, sauca par bāzes naratīvu. Proti, šis bāzes uzstādījums, kas kaut kad ir izveidojies, darbojas kā filtrs. Kad nāk jauna informācija, kas neatbilst tam sākotnējam bāzes uzstādījumam, mēs to atsitam nost, īpaši neizskatot. Un tā darbojas arī Krievijā izveidotie bāzes priekšstati par baltiešiem un ukraiņiem, piemēram, kā nacistiem, par Rietumiem kā ļaunumu.
Viens no visspēcīgākiem uzstādījumiem, kas, kā redzu sociālajos tīklos, ir ietekmējis arī latviešus un ko ražo Kremļa propagandisti, ir uzstādījums “trust no one” – neuzticies nevienam: visi ir nelieši, visas valdības ir ļaunas. Kad 2011. un 2012. gadā par Bolotnajas protestiem, kuros piedalījās neierasti liels cilvēku skaits, Kremlī bija nopietns satraukums, ka būs sociālās, krāsainās revolūcijas, tad kāds Kremļa propagandists Youtube bija ielicis savu 45 minūšu runu, sakot: jā, jā, tie mūsējie, pašreizējie Putina elitē ir nelieši, bet tie, kas nāks, ja būs pārmaiņas, kuras prasāt, tagad no Rietumiem, ir vēl ļaunāki. Šis ir stāsts, kas parāda taktiku: kad viņi vairs nespēj noklusēt par to, ko Kremlis ir savārījis, tad saka: ziniet, arī pie mums īstenībā ir sliktie, bet visā pasaulē pie varas esošie tā dara.
Šāda taktika ir ļoti bīstama, jo tā vairo nihilismu. Esmu bijis vairāk nekā trīsdesmit dažādās pasaules valstīs, bet tādu tiesisko nihilismu un neticību nekādām vērtībām, kādu, runājot ar ekspertiem, bet īpaši sarunās ar vienkāršiem cilvēkiem, esmu redzējis Krievijā, – tādu nihilismu es nekur citur neesmu redzējis, nevienā valstī. Neticība nekam ir lieliska augsne tai politikai, kādu Krievija īsteno, piemēram, Ukrainā. Vairojot neticību, tiek nokauta vēlme kaut ko mainīt, tiek iznīcināta pilsoniskā iniciatīva.
Sabiedrībā kūtrums, imperiālisma sentiments ir vairojies, un krievi ir pieļāvuši, ka Putins var darīt to, ko grib. Kaut ko mainīt vienkāršā veidā vairs neizdosies – tagad nāksies būt gataviem milzīgām traģēdijām, lielai drāmai. Caur ciešanām būs jāmācās, ko nozīmē, kad nekritiski atdod varu viena cilvēka rokās, kurš savu baiļu dēļ īsteno agresīvu karu pret tautu, kuru viņš sauc pat ne vairs tikai par brāļu tautu, nesen savā rakstā viņš teica, ka tie ir tie paši krievi…
Vai vēsture atkārtojas?
DDD: Mēs redzam, ka Ukraina visādos veidos ļoti izmisīgi aicina Rietumus palīgā. Vārdos atbalsts gan tiek solīts, bet darbos – ierobežots, lai, manuprāt, nesarautu draudzīgās attiecības ar Krieviju. Karš jau nesākās šā gada 24. februārī; karš Ukrainā rit jau astoņus gadus. Vai Rietumi nav mazliet liekulīgi, maigi sakot, tieši tāpat kā Otrā pasaules kara laikā pret Baltijas valstīm?
Andis Kudors: Jā, kaut kādas liekulības pazīmes ir manāmas. Pēc Otrā pasaules kara Baltiju, protams, nodeva, baidoties no Staļina, jo viņš bija paspējis dot mājienus, ka viņam ir kodolieroči. Ja Lielbritānija stingrāk iestājās par Poliju un Baltiju, tad ASV ļāvās pierunāties. Lielākais no ASV puses bija: prasība Staļinam ļaut baltiešiem īstenot referendumu. Protams, ka Staļins to neizdarīja.
DDD: Šobrīd nav līdzīgi? Protams, cita situācija, bet tomēr joprojām tāda koķetērija…
A.K.: Rietumu reakcija kopumā ir daudz asāka nekā tika sākotnēji prognozēta. Es arī sākumā necerēju, ka Rietumi tik konsekventi vērsīs sankcijas pret Krieviju. Iespaidu, ka Rietumi vilcinās vai nevēlas palīdzēt, rada tas, ka ukraiņu prasības ir lielas, viņi sagaida radikālu iejaukšanos. Taču tā tas nav, jo pat Vācija, kas savu kompleksu par Otro pasaules karu un ekonomisko interešu dēļ parasti ir izdabājusi Krievijai vairāk nekā citas valstis, tagad ir vienota ar citām Rietumu demokrātijas valstīm. Vācija, kura taču līdz pēdējam turējās pie “Nord Stream 2” projekta īstenošanas, ir atteikusies no savas līdzdalības. Vācija pat piekrita SWIFT ierobežojumiem un sankcijām pret Krievijas Centrālo banku, kas nekad agrāk nav bijis. Neviens nezina, kādas būs sekas, jo nav precedenta.
Vērojama diezgan asa reakcija pret miljardieriem, atņemot viņiem jahtas pat Rietumos. Finansiālās sekas nav uzreiz paredzamas, saskatāmas. Kā teica Londonā dzīvojošais krievu uzņēmējs, miljonārs Jevgenijs Čičvarkins – stinger šāviņš lido trīs sekundes, bet ekonomiskās sankcijas dod efektu trijos mēnešos. Šoreiz ir tik daudz darīts, lai izolētu Krieviju, kā nekad iepriekš, tādēļ teikt, ka Rietumi neko nedara, nav gluži pareizi.
Protams, mums ir jārēķinās ar Eiropas filozofisko domu: miers ir par katru cenu, taisnīgums nav tik svarīgs. Šāda domāšana radusies tādēļ, ka Eiropa piedzīvoja divus pasaules karus, kas radās tās iekšienē. Amerikāņi būtībā izglāba Eiropu gan Pirmajā, gan Otrā pasaules karā. Manuprāt, eiropieši savos kompleksos un augstprātībā pat normālu paldies nespēja pateikt amerikāņiem, piemēram, par Māršala plānu, kas bija milzīgs stimuls Eiropas ekonomiskajai atdzimšanai pēc Otrā pasaules kara.
Saprotu, ka ukraiņi gribētu, lai Rietumvalstis īsteno Ukrainas gaisa telpas kontroli, bet ir jāapzinās, ka tā ir līdzvērtīga kara pieteikšanai. Šāda lēmuma sekas ir neprognozējamas, tādēļ Rietumi kavējas, meklējot citu risinājumu. Domāju, ka lidmašīnu piegāde būtu saprātīgākais solis, jo es neredzu, ka arguments “Krievija to uztvers kā NATO kara pieteikumu” būtu vērā ņemams. Ieročus taču jau piegādā – lidmašīnas vienkārši ir cits ieroču veids. Jā, svarīgi, lai lido paši ukraiņu piloti, atliek vien izdomāt, kā piegādāt lidmašīnas.
DDD: Tas jau ir tehniskais jautājums.
A.K.: Jā, tas ir tehniskais jautājums. Un tehniskie jautājumi parasti tiek atrisināti, ja ir politiskā griba. Es ceru uz saprātīgu lēmumu, jo modernajā karā tas, kurš kontrolē debesis, gandrīz pārsvarā uzvar. Tāpēc, ja NATO nolemj neslēgt gaisa telpu, tad ar lidmašīnu piegādi un jaudīgām pretgaisa aizsardzības sistēmām gan ir jāpalīdz, dodot iespēju ukraiņiem pašiem kontrolēt savas valsts gaisa telpu – tas ir principiāli un stratēģiski svarīgi.
Turpinājums: Andis Kudors: LATVIEŠU TAKTIKA – KLUSĒŠANA VAI VĒTRA. 4. daļa
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr 9(503), 2022. gada 13.–26. maijs