Saruna ar politologu Andi Kudoru
Turpinājum no: “Andis Kudors: LATVIEŠU TAKTIKA – KLUSĒŠANA VAI VĒTRA. 1. daļa”
Kad diplomātija tikai kaitē
DDD: Varbūt Putins arī mums, latviešiem, palīdzēs kļūt vienotiem un atbrīvoties no nepamatotajām bailēm?
Andis Kudors: Es ticu, ka kaut kādā ziņā noteikti. Tikai man ir bažas par daļu latviešu, kuri rullē īstās Stokholmas sindromu kategorijās – nevis drošāk paziņo par to, kādi būs noteikumi latviskuma sargāšanā, bet sāk atkal izdabāt.
DDD: Tā teikt, sēdiet klusi kā pelītes, tikai neprovocējiet, tikai neko nesakiet…
A.K.: Jā, mutes citiem grib aizbāzt. Bet visu laiku jau ir kaut kāda satraucoša situācija! Kad tad varēs runāt par to, ko mēs domājam? Par Padomju Savienības un Krievijas karogiem pie pieminekļa un kliedzieniem: Rossija, Rossija!
Vēsture pierāda: kur ir karš, tur pēc tam var daudz ko radikāli izmainīt. Šie apstākļi dod vairāk drosmes, lai kaut kā sakārtotu arī mūsu pagalmu. Piemērs ir Ivara Āboliņa vadītā NEPLP, kas Latvijā aizliegusi Krievijas propagandas televīzijas kanālus. Es ceru uz šo tendenci arī citur. Diemžēl redzu arī pretējo. Bailes un izdabāšana, kas iznāk priekšplānā, ir problēmas iesaldēšana. Līdzīga bija padomju laikā piedzīvotā “tautu draudzība” – ar dzelzs roku tika uzturēta pseidodraudzība, cits citam bija nodarījuši pāri, bet nedrīkstēja to izrunāt.
Varu pastāstīt par savu pieredzi 2008. gadā Krievijā. Kādā seminārā, sarunājoties ar Kremļa pārstāvi, latviešu diplomāts ļoti strikti iestājās par Latvijas ārpolitiskajām interesēm. Viņš nebija tipisks latviešu diplomāts, jo runāja ļoti tieši. Tajā pašā konferencē ar tiem pašiem Putina administrācijas cilvēkiem es, savukārt, biju daudz diplomātiskāks, neatļāvos atklāti pateikt, ko patiesībā domāju. To izdarīju tikai vēlāk, Latvijā, kad intervijā neslēpu savas patiesās domas. Nav noslēpums, ka Kremļa administrācijā ir cilvēki, kas seko līdzi Latvijas presē publicētajiem. Viņiem nebija palicis nepamanīts manis teiktais. Es, protams, saņēmu viņu negatīvās atsauksmes un arī kaut ko iemācījos.
DDD: Kāda bija jūsu mācība?
A.K.: Sapratu, ka manai diplomātiskajai pieejai nav nekādas jēgas! Sarunu biedri tik un tā uzzināja, ko es sirdī domāju gan par Putina režīmu, gan par viņu plāniem Latvijā. Neskatoties uz savu diplomātiskumu, beigās tik un tā saņēmu pārmetumus. Savukārt, par latviešu diplomātu, kurš izteikumos nebaidījās būt tiešs un runāja asi, neslēpdams savas patiesās domas, Kremļa pārstāvji vēlāk izteicās pozitīvi. Man tas bija pārsteigums. Sapratu, ka krievi respektē godīgumu – jārunā tiešāk, tikai nevajag būt naidīgiem. Tātad jārunā drosmīgāk par to, kā mēs jūtamies, ko domājam. Un drīzāk tad panāksim kaut kādu normālu reakciju.
Nāk prātā arī saruna Krimā 2011. gadā. Kādā pasākumā, kurā piedalījās krievvalodīgie Krimas iedzīvotāji, viens prokrieviski, promaskaviski noskaņotais mani apsūdzēja, ka Latvijā slikti izturas pret krieviem, atkārtojot visas propagandiskās klišejas, ko dzirdējis Krievijas televīzijā. Es jau vairākus gadus biju trenējies skaidrot Krievijas tautiešu politikas destruktīvo raksturu. Sapratu, ka šeit nekas nesanāks, nekas viņus nevar pārliecināt. Sarunas beigās, atmetot diplomātiju, no sirds izstāstīju, kā mēs, latvieši, jūtamies, kā mūs spiež no visām pusēm – gan no rietumiem, gan no austrumiem. Mums jākautrējas par savu valodas, izglītības politiku… Un, kad beidzot es runāju no sirds, viņi sāka ieklausīties. Šīs ir epizodes, no kurām pats esmu mācījies.
Mana pārspīlētā latviskā diplomātija beigās nekur nenoved, bet godīga, tieša saruna gan. Protams, jābūt gatavam arī klausīties. Bet, ja mēs šādi nedarīsim, krievi Latvijā mūs drīzāk uzskatīs par liekuļiem, nevis kaut kā pielāgosies. Mēs aicinām pielāgoties, ir jāpielāgojas latviskuma ekskluzivitātes tiesībām, par kurā mums nav jākautrējas. Ja stingri par to iestāsimies ilgtermiņā, domāju, mums ir cerība.
DDD: Mums ir jāparāda spēks, ka esam dzīvotspējīgi. Es jums piekrītu, jo arī “DDD” veidotājiem ikdienā ir sarunas ar Latvijas krievvalodīgajiem, un ne tās patīkamākās. Un viņi saka, ja visi latvieši būtu tādi, tad būtu par ko cienīt. Bieži vien viņi norāda, ka vainīgi latvieši, kuriem ir vēlme izlocīties, liekuļot – esam gatavi drīzāk savējiem muti aizbāzt nekā pateikt patiesību. Un tā paaudžu paaudzēs veidojas iztapšana un divkosība.
A.K.: Diemžēl lielā mērā tā ir bijis. Jaunā ģeopolitiskā situācija tagad ir par labu mums, nevis par sliktu.
“Mucā audzis, pa spundi barots”…
DDD: Jūs teicāt, ka uzbrukumu Ukrainai nevar reducēt tikai uz Kremļa vai Putina režīma politiku – ka tā ir lielas Krievijas sabiedrības daļas uzskatu izpausme. Man jums ir jāpiekrīt, jo Putins dara to, ko tauta ļauj – gluži kā ikvienas citas valsts vadītājs. Jūs esat Krievijas pētnieks, vai varat izskaidrot, kādēļ Krievijas cilvēki neizprot šādas rīcības aplamību?
Andis Kudors: Ir vairāki faktori. Socioloģija autoritārā valstī nav drošākā lieta, jo cilvēki vai nu melo, baidoties no sekām, vai noklusē. Krievijā ir vairākas domnīcas[1], kas nodarbojas ar sabiedriskās domas pētīšanu. Vairums no tām skatās Kremlim mutē, tādēļ viņu datiem uzticēties nevar. Pēc “Levada-Center” datiem, kam tomēr var uzticēties, vairāk nekā 70 procenti Krievijas iedzīvotāju nav bijuši ārpus Krievijas. Aptuveni tikai piecpadsmit procenti salīdzinoši normālā līmenī spēj sazināties vienā svešvalodā. Nav runa par iekšējo divvalodību, tur būs mordovieši, čukčas, evenki, kuri runā krievu un vēl savā valodā. Runa ir par svešvalodām, ko lieto ārpus Krievijas – franču, angļu, vācu u.c. valodām. Piecpadsmit procenti ir ļoti zems rādītājs. Izglītotie maskavieši, Sanktpēterburgas iedzīvotāji, kuri braukā pa pasauli, kuri runā angliski, kuri padomju laikā mācījās un apguva franču valodu (Krievijā vēsturiski franču valoda vienmēr bijusi populāra), – tie orientējas, saprot, kas notiek, un adekvāti spēj novērtēt Putina režīmu.
Tātad viens no faktoriem ir svešvalodu zināšanu trūkums, kas liedz iegūt plašāku informāciju par patiesībā notiekošo. Otrs svarīgs faktors ir apolitiskums. Putina divdesmit gadu politika ir bijusi vērsta uz to, lai pilsoniskā sabiedrība no apakšas pati neattīstītos. 2005. gadā Krievijā tika izveidota Sabiedriskā palāta (Общественная палата Российской Федерации), bet pilsoniskās sabiedrības fikcijas būvniecība no augšas uz leju nestrādā. Tie ir tikai rīki, lai stiprinātu autoritāru un supercentralizētu varu, un šogad šī vara jau rāda totalitārisma tendences. Apolitiskā auditorija, kas medijus lieto pārsvarā izklaidei, dzīvo un paļaujas vienīgi uz tām ziņām, kuras daļēji netīšam trāpās starp humoršovu un filmām par karu. Un nav jau noslēpums, ka tās ir Kremļa ziņas.
Kremļa propagandas sekmīgums balstās uz pierādījumu, ka vislabāk mums var samelot par to, par ko mēs paši personīgi neinteresējamies. Šo teoriju pierāda arī komunikācijas zinātnes, dezinformācijas un propagandas teorija. Ja mēs ar jums neinteresējamies par, piemēram, Kolumbiju, vai tad mēs īpaši pārbaudīsim līdz mums atnākušo ziņu patiesumu? Visticamāk, ka nē. Kāpēc? Mums tas vienkārši neinteresē. Ja vienīgais, ko Latvijā par Kolumbiju stāstītu, ka tā ir narkotranzīta valsts, tad mēs, ja vien neaizbrauktu un paši savām acīm nepaskatītos, tā arī domātu. Jā, tur ir narkotiku tranzīts, bet tas jau nav vienīgais, kas raksturo Kolumbiju un kolumbiešus. Krievijā, piemēram, stāsts par Baltiju arī ir kaut kas par trešo, ko viņi nepārbaudīs. Jā, kāds no krieviem varbūt atbrauks un sapratīs, ka stāstītais nav patiesība, bet vienkāršie cilvēki neatbrauks, viņi nezina realitāti.
Mēs, Austrumeiropas politikas pētījumu centrs, ik pa laikam aicinājām uz Latviju ekspertus no Krievijas. Pirmajās reizēs daļa atbrauca ar tādiem stereotipiem, ka grūti pat aptvert, no kurienes tādi priekšstati radušies. Turklāt tie bija demokrātiski domājošie, ļoti labi izglītoti krievi, kas dzīvo Maskavā. Viņi bažījās, ka tiks apdraudēti, ja uz ielas runās krievu valodā. Kāds pazīstams žurnālists neticēja, kad teicu, ka viņš komfortabli jutīsies Rīgā, nekādu problēmu nebūs ar krievu valodu. Kad atbrauca uz Rīgu, viņš gāja speciālu eksperimentu taisīt, man nezinot. Pēc tam man izstāstīja. Esot piegājis pie latviešu jauniešiem, speciāli krieviski paprasījis aizsmēķēt.
DDD: Pa muti nedabūja?
A.K.: Pa muti nedabūja, ar viņu laipni komunicēja. Un šis notikums, personiskā pieredze izmainīja viņa uzskatus daudz vairāk nekā tas, ko viņam mēģināju stāstīt par Latviju.
Turpmāk vēl…
Intervēja Liene Apine
[1] Domnīca (angļu: think tank) ir pētniecības organizācija vai informatīvā grupa, kas apvieno ekonomisko un sociālo zinātņu speciālistus, kā arī nereti bijušos politiķus un uzņēmējus, lai caur kopīgām diskusijām izstrādātu darbības koncepcijas tādās jomās kā sociālā politika, politiskā stratēģija, ekonomika, militārā plānošana, tehnoloģiju attīstība. Šāda veida organizācijas var būt gan valsts finansētas, gan arī uzņēmēju un mecenātu veidotas. Domnīcas bieži vien tiek kritizētas par ciešo saistību ar partijām, iejaukšanos politiskajā dienaskārtībā un neskaidriem finansējuma avotiem. Lielākoties domnīcas nav politiski neitrālas, bet pārstāv ideoloģisko strāvojumu.
Latvijā darbojas vairākas domnīcas. Visvecākā ir Latvijas Ārpolitikas institūts, kas dibināts 1992. gadā.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.7(501), 2022. gada 8.–28. aprīlis