DRAUDI UN UZMĀKŠANĀS: neticami notikumi gadumijā

Laikraksta “DDD” veidotāji saviem lasītājiem Jaunajā gadā novēl spēku, izturību un gara možumu, lai prātā un sirdī vienmēr saglabājas skaidrība un gaisma tumsas ārdīšanās laikā!

Nikolaja Rēriha glezna “Uzvara”, 1942.

DRAUDI UN UZMĀKŠANĀS: neticami notikumi gadumijā

“DDD” redakcijai vecais gads beidzās un jaunais gads sākās  ar kāda mūsu lasītāja sagādātu nepatīkamu pārsteigumu, par kuru, uzskatām, ir jāpastāsta publiski, jo šī vairs nav mūsu iekšējā darīšana. Mums ir tikuši izteikti nopietni draudi un cieņas aizskaršana.

Agni Jogas grāmatas “Pārpasaulīgais” 866. paragrāfs lieliski atspoguļo, ko cilvēkam nodara ļauna domāšana un runāšana, – to, kā ir rīkojies lasītājs, par kuru pastāstīsim.

“Urusvati zina, kāda ir ļaunas runāšanas kaitīguma būtība. Jau sen ir pienācis laiks nenošķirt tikumību no bioloģijas. Sen ir laiks atzīt visam pamatā esošo enerģiju. Sen ir laiks izprast emanāciju un vibrāciju nozīmi. Taču, neraugoties uz acīmredzamību, cilvēce cenšas noliegt visvienkāršākos Dabas likumus.

Cilvēks jau daudzreiz ir dzirdējis par ļaunu domu un ļaunu runu ķīmismu, un tomēr Pasauli piepilda ļaunas domas. Neviens nevēlas atzīt, ka šāds ļauns spēks var izraisīt deģenerēšanās epidēmijas un citas nelaimes.

Ir pienācis laiks paskatīties uz realitāti īsta zinātnieka acīm. Ir pienācis laiks skolās pateikt par ļaunas runāšanas postošo kaitīgumu, bet pasaulē trūkst skolotāju un nav neviena, kas bērnus brīdinātu, kādu ļaunumu var nodarīt ļauna runāšana. Arī mājās viņi dzird ne mazumu ļaunu lāstu. Bet skolotāja pienākums ir norādīt uz ļaunpilnas domāšanas nelabojamām sekām no medicīnas viedokļa.

Ne vien alkohols un narkotikas sagrauj organismu, bet arī ļaunas domas paver ceļu visdažādākajām sērgām. Ļauns cilvēks ir pieejams visām postošajām ietekmēm. Viņu ieskaus nevis Pārzemes Pasaule, bet gan Tumsa. Ir laiks saprast, ka ļaunums ir deģenerējošs spēks un tur, kur valda ļaunums, nedzims veselīgi pēcnācēji.

Domātājs pirms iešanas uz tirgu brīdināja: “Pasteidzieties atbrīvoties no ļaunprātības važām.” Nejēgas par viņu smējās.” (Dzīvās Ētikas Mācība, VI. “Pārpasaulīgais”, 866. Rīga: Vieda, 1998.)

Saruna laikraksta “DDD” redakcijā


Līga Muzikante: 2021. gada novembrī mūsu laikraksta lasītājs Arnis Auziņš uz Latvijas Nacionālās frontes bankas kontu pārskaitīja ziedojumu laikrakstam “DDD”. Pateicu viņam paldies feisbuka sarakstē, jo mums nebija zināms viņa telefona numurs. Ar šo cilvēku biju tikai divas reizes īsu brīdi tikusies senā pagātnē. Pirmo reizi, 2000. gadu sākumā, kad viņš ieradās izdevniecībā “Vieda”. Cilvēks bija nesen iznācis no cietuma. Tad mazliet aprunājāmies par nacionālajiem jautājumiem, uzdāvinājām grāmatas. Otru reizi viņu satiku pirms aptuveni pieciem gadiem 16. marta gājienā. Bija īsa saruna par Latvijā notiekošo, paslavēju, ka viņš dažkārt uzraksta mūsu avīzei kādu rakstiņu. Jau vairākus gadus viņš vairs neraksta, tādēļ ziedojums bija patīkams pārsteigums.

Ap novembra vidu Arnis Auziņš feisbukā atsūtīja savas automašīnas BMW fotogrāfiju un izteica vēlēšanos, lai es ar to braucu līdz pavasarim bez atlīdzības laikraksta “DDD” vajadzībās. Viņam pašam autovadītāja tiesību nav, bet automašīna ir. Tā kā tobrīd patiešām bija un vēl joprojām ir vajadzība pēc automašīnas, kuru izmantot “DDD” redakcijas darbībā, mēs ar kolēģiem pateicīgi pieņēmām šo piedāvājumu. Jo bez automobiļa nav iespējams uztaisīt avīzi – nav iespējams izvadāt to piegādātājiem un sagatavot intervijas, izmantojot sabiedrisko transportu. Man pašai nav savas privātās automašīnas.

Liene Apine: Esam vairākkārt rakstījuši, tādēļ mūsu lasītājiem nav noslēpums, ka darbojamies, ieguldot savus personiskos līdzekļus un saņemot ziedojumus, kuru apmērs nav tik liels, lai pilnībā segtu visas nepieciešamības, kas saistītas ar laikraksta izdošanu. Tieši tādēļ šāds piedāvājums tajā brīdī bija patīkams pārsteigums, jo jau kādu laiku laikraksta “DDD” veidotāji ir bez savas automašīnas. Atceros, ka jau tad sākās problēmas ar Arni Auziņu, jo viņš gribēja izrādīt pret Līgu simpātijas kā pret sievieti, kas no vienas puses it kā nav nekas nosodāms, taču šajā gadījumā izvērtās par milzu problēmu.

Līga Muzikante: Jā, tā bija. Uzzināju par dzimušām simpātijām pret sevi, kurām nevarēju un negribēju atbildēt. Tāpēc kategoriski atteicos pieņemt automašīnu personīgai lietošanai – kā Arnis Auziņš teica, ka vēlas, lai es braucu kā skaista sieviete, nevis “DDD” redaktore. Sacīju, ka šādā gadījumā viņam ir jāatrod cita skaista sieviete, jo tuvākas attiecības ar viņu nekad neveidošu, lai šādas cerības pat nelolo. Tādējādi jau pašā sākumā stingri nospraudu robežas, ka no Arņa Auziņa automašīna var tikt pieņemta tikai un vienīgi, ar līgumu patapinot jeb nododot to bezatlīdzības lietošanā biedrībai “Latvijas Nacionālā fronte” laikraksta “DDD” redakcijas vajadzībām. Un šo mašīnu var izmantot visi “DDD” veidotāji avīzes darbības nodrošināšanai. Vairākkārt to viņam izskaidroju un stingri noteicu, lai Arnis Auziņš izlemj, vai viņš patiešām grib patapināt bez atlīdzības savu auto biedrībai “Latvijas Nacionālā fronte”? Teicu, ka uz nekādām personiskām simpātijām no manas puses lai necer un pats lai arī tās man neizrāda. Teicu, ja viņam ir vajadzīga mīļotā, tad ir jāpameklē cita sieviete, kurai var iedot braukāšanai arī savu automašīnu. Viņš apsolīja manas nospraustās robežas nepārkāpt.

Aivars Garda: Jā, es arī atceros, ka Līga bija ļoti stingra un korekta šajā jautājumā. Ļoti precīzi formulēja šos noteikumus, uz kādiem laikraksts “DDD” jeb Latvijas Nacionālā fronte pieņems Arņa Auziņa piedāvājumu. Man kā Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājam ir ļoti svarīgi, lai pret manām līdzdarbiniecēm būtu korekta attieksme no jebkura cilvēka. Kad Arnis Auziņš piekrita palīdzēt ar mašīnu laikrakstam “DDD”, mēs aizbraucām uz Cēsu pusi, lai saņemtu mašīnu.

Līga Muzikante: Diemžēl bijām pārvērtējuši Arņa Auziņa godprātību, jo sākās “ziepju operas” cienīgs scenārijs, kuru, kā jau rakstīts iepriekš, uzskatām par nepieciešamu izstāstīt, lai brīdinātu mūsu lasītājus. Lūk, jau pēc dažām stundām, kad bijām atgriezušies Rīgā ar Arņa Auziņa aizdoto automašīnu, viņš ar īsziņām sāka man brutāli seksuāli aizskaroši uzmākties. Turklāt ar latviešu valodā pārtulkotiem krievu “trīsstāvīgajiem” izteicieniem – tik vulgāri pretīgu “aplidošanu” saņēmu pirmo reizi mūžā. Biju sašutusi, un man nāca vēmiens. Tomēr sapratu, ka Arnis Auziņš ir pavisam piedzēries. Kad izgulēja dzērumu, es viņam aizrādīju, ka pret mani tā izturēties nedrīkst pat dzērumā, tas ir rupji. Viņš atbildēja, ka viss esot pavisam dabiski, viņš tā jūtoties un izteicies pavisam latviski. Redakcijā nolēmām, ka mašīna ir jāatdod atpakaļ šim rupeklim, taču viņš atteicās to pieņemt, skaidrā prātā ļoti atvainojās un apsolīja, ka tas vairs nekad neatkārtosies. Viņš lūdza, lai automašīna paliek mūsu lietošanā.

Aivars Garda: Jā, viņš arī man telefonsarunā apsolīja, ka tādu starpgadījumu vairs nebūs. Es viņam teicu: ja būs vēl kādi tamlīdzīgi izlēcieni, tad laikraksts “DDD” uzreiz atdos viņam mašīnu un mūsu ceļi šķirsies. Arnis Auziņš piekrita. Jā, mēs nodomājām, ka tas viņam paspruka dzērumā. Nolēmām, ka ideālu cilvēku pasaulē nav, varbūt tas bija viņam tikai vājuma brīdis alkohola ietekmē. Mēs vēl tad nezinājām, vai viņš tikai pa retam iedzer, vai arī ir īsts alkoholiķis. Tagad esam pārliecināti, ka viņš ir dzērājs.

Līga Muzikante: Tautā teiktu – īsts pļēgurs, turklāt dzērumā kļūst ļoti vulgārs, agresīvs un slimīgi greizsirdīgs uz ikvienu, kuram nav brunči, bet ir bikses! Man smiekli nenāk, jo neadekvāta greizsirdība ir jāārstē.

Smieties vai raudāt?

Līga Muzikante: Pirmā greizsirdības lēkme Arnim Auziņam uznāca pret savu paša draugu. Kad mēs – Aivars Garda, Liene Apine un es, saņēmām mašīnu no Arņa Auziņa – klāt bija viņa draugs, ilggadējs avīzes “DDD” lasītājs, kurš uz mani un maniem kolēģiem atstāja labu iespaidu. Draugs bija pie mašīnas stūres, jo tās saimniekam nav autovadītāja apliecības.

Kad saņēmu no Arņa Auziņa aizskarošu uzmākšanos, palūdzu viņa draugam vest Arni pie prāta un saņemt atpakaļ mašīnu no mums. Arnis Auziņš tad piedraudēja savam draugam ar dunci vēderā, ja viņš iejauksies. Lūk, kādu saduršanas taktiku Arnis publiskā komentārā feisbukā bija izstrādājis (saglabāju komentāra autora lietoto ortogrāfiju): “Ar viltu jāspēlē man draugu, dzeram kopā un nazis tam vēdera. Tā patiesības karavīri dara par nodevību… Vai ne. Viltus draugi un draudzenes. Un mēs brinamies, kāpēc latvietis latvieti sit nost… Par krapniecibu un nodevību. It kā draugu iepazistini ar sievieti kura man patīk, šis jau ar tās mesendzeri, kaut ko, kombinē.. Ja man uguns sirdī, tad jaatriebj neistam draugam. Linards Grantiņš arī nosoda komunistus un nodevējus., jau no PSRS okupācijas laika. Man šai lietā daudz kas sakrīt, viņš piesauc navi nodevējiem. Viņu arī nodeva Helsinki 86 grupas daži biedri, mazdraugi. Mani arī nodeva Kristaps.”

Liene Apine: Apmēram pirms trim nedēļām Arnis Auziņš atkal sāka stipri dzert un vēl vairāk uzmākties Līgai feisbuka vēstulēs, bet pēc nobloķēšanas – arī telefona īsziņās. Viņš izrādīja slimīgu greizsirdību un pārmeta Līgai “pīšanos” ar cilvēkiem, kurus viņa pat nepazīst. Līgu vainojot neuzticībā, Arnis Auziņš draudēja izrēķināties gan ar Līgu, gan izdomātajiem “mīlniekiem”. Par vienu vīrieti, arī savu draugu, kuru Līga nepazīst, bija safantazējies, ka viņš ar Līgu braucot Līgatnē uz pirti. Solīja nodedzināt Līgatni, bet šo cilvēku sasist asiņainu.

Aivars Garda: Jā, kaut kāds neizskaidrojams slimīgs idiotisms no Arņa Auziņa puses. Var jau daudz ko norakstīt uz dzērumu, bet ir teiciens, ka skaidrā prātā ir tas, kas dzērājam uz mēles. Auziņš iedomājas, ka Līgai ir jābūt uzticīgai viņam, kaut gan pat zirgam ir skaidrs, ka tas ir smieklīgi, ja nebūtu skumji un pretīgi. Kaut kāds Līgai knapi pazīstams dzērājs pieprasa no viņas uzticību. Līga nekad nav solījusi šim mērglim nekādu uzticību.

Līga Muzikante: Ap Jaungada laiku viņš bija pamanījis kādu cēsinieku, kurš pirms četriem gadiem feisbukā komentāros man kaut ko sarakstījis, kas Auziņam radīja drausmīgu greizsirdības lēkmi. Lieki piebilst, ka arī šo cēsinieku es personīgi nepazīstu, jo feisbukā komentēt var ikviens. Greizsirdība bija tik liela, ka rupjības, jēlības un gānīšanās kā no pārpilnības raga sāka līt arī pār maniem kolēģiem un pat manu mammu. Patiešām, Arnis Auziņš ir tik ļoti aizskāris mūsu visu godu savos komentāros un vēstulēs feisbukā!

Absurdākais šajā stāstā ir tas, ka draņķīgais cilvēks atteicās ņemt atpakaļ automašīnu un bija tik agresīvi noskaņots, ka mums bija jākaļ plāns, kā viņam šo mašīnu atdot. Skaidrā prātā viņš vienmēr lūdzās piedošanu. Es sapratu, ka šis riņķa dancis ar pļēguru nebeigsies, tādēļ mūsu redakcijas lielākais uzdevums šķita, kā atgriezt viņam mašīnu. Manuprāt, vārds “mērglis”, attiecinot uz Arni Auziņu, vēl ir maigi teikts par cilvēku, kurš ir iedomājies, ka, aizdodot savu automašīnu un ziedojot avīzei naudas līdzekļus, viņš mūs ir nopircis un drīkst pretendēt uz kaut kādu savu varu. Viņam bija būtiski, lai mašīnu paturam, jo tādējādi saglabājās kaut kāda saikne.

Vēlos vērst uzmanību arī uz to, ka ikvienam veselīgi domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka mēs taču nepārdodamies! Citādi laikraksts “DDD” nespētu pastāvēt divdesmit gadus. Mani un manus līdzdarbiniekus nopirkt nevar. Tas būtu gan pretēji mūsu būtībai, gan Agni Jogai – Mācībai, ko liekam savas darbības pamatā.

Aivars Garda: Tu, Līga, skāri ļoti svarīgu jautājumu par ziedošanu. Ja cilvēks kaut ko ziedo, tad tas nozīmē, ka viņš par to neprasa nekādu atlīdzību. Arnis Auziņš uzskata, ka ar savas automašīnas patapināšanu un naudas ziedošanu ir tiesīgs pieprasīt no Līgas īpašu uzmanību kā vīrietis no sievietes.

Ir jāsaprot, cienījamie lasītāji, ka mēs par katru ziedojumu esam patiešām ļoti pateicīgi! Bet kas būtu, ja katrs ziedotājs prasītu par ziedojumu kādu īpašu uzmanību – kādu nu kuram vajag un gribas? Pat ja šī īpašā uzmanība nav tik piedauzīga kā Arņa Auziņa gadījumā, – kad mēs veidotu avīzi? Viss laiks aizietu, apmierinot ziedotāju vajadzības.

Līga Muzikante: Protams, ziedotāji pelna īpašu uzmanību. Šādi viņi palīdz izdot avīzi. Bet ir jāsaprot, ka iegribas gan mēs nevaram apmierināt. Kur nu vēl tādas, kādas bez kautrēšanās izsaka Arnis Auziņš!

Liene Apine: Diemžēl mēs nevaram vienā intervijā izstāstīt mūsu lasītājiem, kā Arnis Auziņš ir uzvedies, apsaukājot mūs neķītros vārdos par vieglas uzvedības sievietēm, draudot nogalināt Aivaru Gardu par to, ka viņš mūs aizstāv. Uzzinot visu Auziņa žulti, lasītāji mūs nevainotu pārliekā bargumā. Ar nožēlu jāsaka: šis diemžēl nav pirmais gadījums, kad kāds “psihiski nelīdzsvarots tips” personīgi un arī publiski aizskar laikraksta “DDD” veidotājus. Ir bijuši vairāki, par kuriem ne tik tieši, bet esam centušies informēt arī mūsu lasītājus. Šoreiz nolēmām, ka nevaram klusēt, jo no Arņa Auziņa puses pret mums vērstā verbālā vardarbība, manuprāt, ir pamats pat vērsties pēc aizsardzības policijā. Neesmu pārliecināta, ka dzēruma delīrijā izteiktie draudi vienā brīdī netiks īstenoti arī dzīvē.

Aivars Garda: Protams, mēs nevaram sniegt lasītājiem visu mūsu saraksti ar Arni Auziņu, bet pastāstīt dažas epizodes varam. Piemēram, Arnis Auziņš atsūtīja Līgai un man feisbukā individuālajā sarakstē divus sava dzimumlocekļa fotoattēlus. Droši vien nofotografējis pats mobilajā telefonā. Vienā no tiem – brīdī, kad viņš onanē. Ar nekaunīgu piebildi, ka Līga viņu iedvesmojot. Ja tā nav pornogrāfija, tad kas tā ir! Parādījām šīs fotogrāfijas citiem LNF valdes locekļiem. Visiem uznāca vēmiena sajūta. Ko tu tādam idiotam izdarīsi?! Viņš tā grib, un viņš tā izdara.

Līga Muzikante: Varētu būt, ka šis cilvēks ir nepieskaitāms. Taču viņa paziņas, kuriem lūdzu palīdzību tikt ar šo rupekli galā, sacīja, ka pirms kāda laika Strenčos esot atzīts par normālu.

Maija Redele: Kad mans brālis parādīja atsūtītos fotoattēlus, man patiešām uznāca vēmiens. Un bezgalīgi liels sašutums par tādu zemisku rīcību. Ikvienam tas ir apvainojums. Bet sūtīt šādus fotoattēlus Līgai, kura pašaizliedzīgi vada avīzi “DDD” gandrīz 20 gadus, tāpat arī manam brālim, kurš visu laiku ir finansējis laikraksta izdošanu, tas ir augstākā mērā nelietīgums. Man ir pretīgs tāds Arnis Auziņš, kaut arī es viņu nepazīstu.

Steidzīte Freiberga: Jā, visu to uzzinot, man, kā tautā saka, mute palika vaļā. Kādam izdzimtenim ir jābūt vīrietim, kurš uzdrošinās nosūtīt savai mīļotajai sievietei, kā pats apgalvo, šādus fotoattēlus!? Mazākais, ko tāds izvirtulis ir pelnījis, – dabūt kārtīgi pa purnu, kā tautā saka.

Aivars Garda: Steidzītei ir taisnība, tas ir mazākais. Jaunībā es tā droši vien būtu darījis, taču tagad ne cienījamais vecums, ne sabiedriskais stāvoklis to neatļauj. Turklāt, smērējot rokas ap tādu, es atvainojos lasītājiem, morālo deģenerātu, var nonākt situācijā, kad nevis mēs iesūdzam viņu policijā par uzmākšanos sievietei un draudu izteikšanai Līgai un man, bet viņš iesūdz mūs par purnā došanu. Sēdēt cietumā šāda zemcilvēka dēļ nav vērts.

Kaķa lāsti debesīs nekāpj

Līga Muzikante: Man ir dabisks kauns citēt visas jēlības, kuras viņš man un Aivaram Gardam ir sarakstījis. Tomēr gribu vērst lasītāju uzmanību uz to, ka, Aivaram Gardam, iesaistoties manā aizstāvībā, tika izteikti ļoti nopietni draudi. Protams, arī visi pārējie vīrieši, kas tiek turēti aizdomās par draudzību ar mani, staigāšot asiņaini… No tik brutāli ļauni noskaņota cilvēka, kāds, izrādās, ir Arnis Auziņš, šie draudi neizklausās smieklīgi. Tādēļ vēlos dažus citēt. Viņš gan draudos mēdz atsaukties uz savu pusbrāli, kurš cietumā sēdējis par slepkavību. Sazinājos ar šo pusbrāli – viņam ar to neesot nekāda sakara. Pusbrālis gan ir vienīgais, par kuru Arnis nerakstīja, ka tas mirks asinīs… varbūt pats baidās no viņa.

Lūk, ko Arnis Auziņš man sūtīja, reaģējot uz Aivara Gardas sašutumu par mana goda aizskaršanu un uzmākšanos (izņemu necenzētos vārdus, bet saglabāju rakstības stilu):

“Garda dabus galva jeb mugurkaulu ielauzisu. Varesi cubinat to.”

“Es nejutos suns. Bet vilks esmu un no vardarbības nebaidos. Asinis savas esmu lejis. Ari citas.”

“Grantins palīdzes man gardu komunistu aprakt. Rit sazvanisos.”

“Rit puikam izstastisu un gardu nomesisim riga. Varbut krievi palīdzes komunistu sist. Naudu samaksasu jautribai ka suns.”

“Gardam ielauzisu mugurkaulu. Krievi bus priecigi. Nav ko tam (..) ar vairakam uzreiz.”

“Garda slimnīca gules. Mesls komunists. Atsedesu cietumu. Nosplauties.”

“Garda varbut nesaprot. Jokus netaisa. Paprasisu pusbrāli, kurs cietuma atsedeja par slepkavību. Vins puskrievs. Ar bandītiem pinas. Policisti radiniekos. Lai noliek gardu invalidos un vel naudu izdauza ka naida kurinatajs. Samaksasu vel tiem.”

“Es jus zīda midzeni iznicinasu.”

Aivaram Gardam viņš rakstīja:

“Tu pa galvu ritigi dabusi. Pusbrālis teica, tevi janodur.. tā arī darisims, šodien…”

“Es tevi satisi līdz invalitatei. Tad runāsim pa telf. (..) Ienīnstu.”

“Viss internets skanēs, kā Garda mašīnu un naudu gribēja izkrapt, arī zemi un mežu. Iešu pie datora un aiziet.”

“Tas būs tev atriebība par Grantinu (..)”

“Jokus vairs nespelejam. Antikrist…”

“Dzeru jo gribu vairāk sajukt prāta un tev atriebties.”

Šie nebūt nav visi Arņa draudi, taču, šķiet, lasītājiem ieskatam jau pietiks. Ir viņa rakstītās preteklības, arī seksuāla uzmākšanās, kuras nespēju citēt avīzē – tik atbaidošas tās ir. Turklāt Arnis Auziņš draudēja izrēķināties ar Aivaru Gardu manā acu priekšā, lai arī es būtu asiņaina. Vienu uzbrukumu jau atceros – 2004. gada 12. martā manu acu priekšā notika neatklāts Aivara Gardas slepkavības mēģinājums. Tāpat ar saviem greizsirdības murgu upuriem notikšot asiņaina izrēķināšanās, un man viņi visi būšot jākopj… Tā kā viņš, kā pats apgalvo, cietumā ir sēdējis četras reizes, tad šī cilvēka rakstītais iegūst vēl īpašu nokrāsu. Lūk, tādi mēdz būt iekšēji ļauni cilvēki! Domādams neizdomāsi!

Arņa Auziņa izturēšanās ir tik riebīga, ka man jau kādu mēnesi gribas pastiprināti mazgāties – it kā viņš savas garīgās samazgas uz manas auras izbērtu. Visticamāk, tā arī ir. Nikolajs Rērihs reiz teica: “Samazgas, ne cilvēki!”

Arnis Auziņš sašķaidīja jebkuru sadarbības un labu attiecību izveidošanās iespēju ar vienu vienīgu bērnišķu vēlmi – viņš gribēja mani dabūt kā konču un nonāca velnišķās, ārdošās, ļaunās dusmās, ka savu vēlmi nespēj piepildīt par nekādu naudu. Telefona sarunā, kurā centos viņu nomierināt un pierunāt aiziet pie ārsta pēc palīdzības, kā arī mierīgi, bez incidentiem paņemt atpakaļ mašīnu, es izteicu šo salīdzinājumu ar bērna histēriju par nedabūtu bonbongu. Viņš to uztvēra nopietni, teicās padomāt par ārstēšanos un ka turpmāk par mani domāšot tikai tīras domas. Diemžēl jau nākamajā dienā viņš atsāka rakstiski uzmākties… Sapratu, ka riņķa dancis sākas no jauna, tāpēc atbildēju ar vienkāršo vārdu: “Atšujies!” 

Pēc vārda “Atšujies!” Arnis Auziņš kļuva pavisam dusmīgs. Kā šim atriebīgajam un rupjajam “bērnam”, kurš pats vēl nav devies ārstēties, atdot mašīnu bez starpgadījumiem – lūk, tas ir jautājums. Tikmēr viņš, kā var saprast no viņa paziņojumiem, tagad kopā ar Linardu Grantiņu gatavojot plānu, kā “atsist no “DDD” atbalstītājus”…

Steidzīte Freiberga: Runājot par šo draņķi, nāk prātā kāda dižgara teiktais: “Katru reizi, kad es domāju, ka pasaule jau sasniegusi debilisma kalngalus, vienmēr atrodas cilvēks, kurš mani pārsteidz.” Jā, šis cilvēks, ja par tādu to var dēvēt, tik tiešām ir debiliķu  karognesējs. Turklāt viņš domā, ka citu vērtības, kuras viņš nav spējīgs saprast, ir baigie sūdi, bet viņu sūdi ir baigās vērtības. Arī šo atceros no kaut kāda citāta.

Ja nu reiz ir dots mums ar tādu saskrieties, tad jāsaka – esam saskrējušies ar visprastāko morālās atpalicības rāpuli, pret kuru šādi arī jāizturas. Neļaut, protams, viņam uzrāpot sev, bet pat pretīgi tādu sabradāt, lai viņš rāpo… Saka jau pat, ka tā ir slimība. Tas šis ir līdzīgi ar pederastiem, kuri negrib ārstēties, bet uzskata to par normu. Tā arī šis preteklis savus sūdus uzskata par vērtīgu mantu, nevis par slimības simptomiem.

Slimu cilvēku, kurš uzskata, ka tāds ir, var pažēlot un palīdzēt viņam atveseļoties, bet šādu draņķi, kurš lepojas ar saviem sūdiem, kurus nekautrējoties met mums virsū, ir vienkārši jāizlej kā draņķi. Ja viņš nekautrējas pats sevi pazemot visu priekšā, lai notiek, lai lepojas ar saviem atkritumiem – kas mums no tā. Ar tādu vienkārši nav jākontaktējas, bet, kā jau teicu, kā draņķi jāizlej. Ne Līgai Muzikantei, ne Lienei Apinei, ne Aivaram Gardam, ne man  un citiem maniem domu biedriem ne asariņa nenobirs par šādu mazisku rāpuli.

Arnim Auziņam ir divi profili feisbukā, abi bez bildes. Viens ir kā Arnis Auziņš; otrs kā Arnis Klavins. Lasītāji, kas lieto feisbuku, paši var viņam uzrakstīt sašutuma vēstuli, ja vēlas. No viņa šā brīža publikācijām feisbukā nepateiksi, ka samaitāts cilvēks. Tas arī mūs maldināja. Kādas publikācijas sekos vēlāk, nezinām.


Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 1(495), 2022. gada 14.–27. janvāris


« Atpakaļ