APMĀTĪBA

Vilhelms Ļuta, žurnālists


Par cilvēktiesībām politiķi nu jau gadiem ilgi maļ savu maļamo. Šai propagandai tika izveidoti pat speciāli iestādījumi un sameklēti muižniekveidīgi eksperti. Bet kas tad šajā jomā ir panākts? Vispirms te ir jāatceras, ka Tautas fronte ar lielu degsmi izteica kvēlo latviešu vēlmi: kļūsim par kungiem savā zemē. Diemžēl šādā virzienā nekādu panākumu nav.

Varneši, šķiet, joprojām nav apjēguši, ka, pirms runāt par cilvēktiesībām, tautai ir jānodrošina nācijas tiesības, kas ir primārs jēdziens. Nācijas suverenitāte, augstākā vara savā teritorijā, ir starptautiski vispāratzīta norma. Tikai valsts un tās pamatnācija var garantēt citiem šai zemē dzīvojošiem tautu pārstāvjiem to tiesību realizāciju. Taču šāda veida garants nav attiecināms uz okupantiem. Tiem ir jāaizvācas atpakaļ uz savu “rodinu”. Tā ir pieņemts starptautiskajās tiesībās.

Lai attaisnotu sevi, okupanti mēdz apgalvot, ka viņi esot tādi paši cilvēki kā citi un esot savas nācijas pārstāvji. Okupantiem ir nepieņemami, pat izaicinoši, ka agrākajā Krievijas impērijas teritorijā krievi varētu palikt bez nācijas statusa. Tāda nu ir tā šovinistu nostāja.

Nācija ir vēsturiski izveidojusies sociāletniska kopība, kuras pazīmes ir ekonomiskās dzīves kopība, vienas valodas kopība, sava etniskā teritorija, nācijas pašapziņa un kultūra.

Ārpus savas etniskās teritorijas nācijas locekļi vairs nesaglabā nācijas statusu. Etniska teritorija ir obligāta nācijas pazīme.

Nācijai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums atbrīvoties no okupantiem. Latvijā valstiskuma atjaunošana bija jāsāk ar deokupāciju. Taču padomiski domājošie politiķi no šī procesa visādi izvairās. Nonācis pat tiktāl, ka varneši vārdu “deokupācija” ir izmetuši no savas leksikas. Notiek pilnīga saskaņošanās ar prokremlisko “Saskaņu”, kas negribīgi atzina, ka okupācija Latvijā tomēr esot notikusi, tikai to okupantu te vairs neesot…

Turpinot tādā garā, pilnīgi iespējams, ka mūsu “tautas kalpi” sāks atzīt staļinisko dogmu, kura Latvijas okupāciju dēvē par latviešu brīvprātīgu iekļaušanos agresorvalstī PSRS.

Latvijā netiek izvērtēta etniskās sistēmas bīstamība ne no ekonomiskā, ne no drošības viedokļa. Cittautiešu skaits, relatīvi ņemot, mūsu zemē ir četras reizes lielāks par vidējo ES valstīs. Tik liels “kumoss” nepakļaujas nekādai integrācijai vai sadarbībai ar nāciju. Un kā lai būtu citādi? Latvijā taču pie teikšanas joprojām ir Krievijas armijnieki ar ģimenēm, lieli bari nepilsoņu un citu valstu pilsoņi.

Bet “tautas kalpi” turpina nāciju stumt arvien dziļāk purvā. Okupantus nevis padzen, bet ceļ godā. Pilnīgu katastrofu izraisīja okupantu noziedzīgā naturalizēšana ar atvieglotiem noteikumiem. Likumīgi pilsonību drīkstēja iegūt tikai 187 tūkstoši slāvu – tie, kuru vecāki šeit dzīvoja pirms kara un bija saņēmuši LR pilsonību. Taču šis gods tika piešķirts arī 267 tūkstošiem jaunpilsoņu. Arī Saeimas un vietvaru vēlēšanās šie jaunpilsoņi balso tikai par “krievu” partijām.

Tik nelāgu rezultātu sagādāja “tautas kalpi”, auklējoties ar cilvēktiesībām okupantiem un cittautiešiem, neliekoties ne zinis par nācijas tiesībām. Ir pazemojoši apzināties, ka okupanti un viņu līdzskrējēji 9. maijā var lepoties un priecāties par latviešu okupāciju, bet 16. martā latviešus saucot par fašistiem. Turpretī latviešu nācijas pārstāvjiem nav šādas brīvības. Mēs nevaram panākt okupantu un Krievijas armijnieku izraidīšanu no valsts. Par kādiem tēva grēkiem latviešiem ir jāatsakās no normālas iztikušas dzīves, jo jāuztur vesels pusmiljons kolonistu?!

Apmātība ir pamatīga. Izeja no tās pagaidām ir redzama tikai Aivara Gardas vadītās Latvijas Nacionālās frontes nostādnēs.


Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.23(493), 2021. gada 10.–22. decembris


« Atpakaļ