Turpinājums no: PAR TAUTU. Latviešiem: BŪT vai NEBŪT? 3. daļa
Alfrēds Ābele
Miljardierim Džordžam Sorosam sava filantropija esot tikai viņa pārliecības, varot teikt, arī dzīves filozofijas un principu labdarīga padarīšana, pieeja citiem. Latvijā viņam neesot nekādu citu interešu!?
Pēc paša vārdiem, Soross Latvijā esot jau iztērējis vairāk nekā 60 miljonus dolāru! Skaidrs, ka tie tērēti pret latviešu vitālajām interesēm. Kam tad tie tika? Dāsni algotas tika un tiek vietējās latviešu garīgās prostitūtas – grāmatu autori un izdevēji, visādi eksperti, kas iestājas par Sorosa filozofijas un principu izplatīšanu Latvijas sabiedrībā. Tukšā nepaliek arī tās valsts amatpersonas, kas tikai un tieši šos ekspertus pieaicina “ekspertēt” visos strīdīgajos – īpaši ar nacionālo jautājumu saistītajos – gadījumos. Tik nabadzīgā valstī tādai naudai ir liela vara. Pat latviešu mācītājs ārzemju tautiešu palīdzību Latvijas bērniem var nomainīt ar dāsnākiem svešiem ziedojumiem somāliešiem un reizē atteikties no veco laiku priekšstatiem par latviešu ciltslocekļu primārām savstarpējām rūpēm, un pamācīt, ka “latviešu bērniem somāliešu klātbūtne ir liels pluss. Viņi izaugs iecietīgi pretstatā citiem, kas tādi nav.” Pat valsts līmenī Latvijā darbojas iecietības veicināšanas programma, lasi, – visa nacionālā izdeldēšanas programma.
Finanšu kapitāls mūsdienās ir jebkādas varas pamats. Jo tas lielāks, jo vara lielāka, līdz pat politiskai varai valstī vai kundzībai visā pasaulē. Un, lai izdevumi ceļā uz šo varu būtu minimāli, labi jāpārredz, kam un cik ir vērts maksāt. Sākot ar vienkāršu tiesu izmeklētāju vai tiesnesi, kas pieaicina “īsto” ekspertu, līdz pat valdības loceklim, kas var atvērt visu valsti. Mums jau arī viens vietējas nozīmes finanšu un politisks āksts uzprasīja: makus galdā un miljonu manā kabatā, dāmas un kungi, un tad es tā drusku pavaldīšu un atvēršu valsti!
Bez sava kapitāla gan tauta, gan tās valsts izkūpēs kā pūpēdis, un tas jau arī ir globalizācijas mērķis. Bet, kas tad sabiedrībā to kopējo maku no uzkundzēties gribētājiem viscītīgāk sargā? Tās ir tautas, to nacionālās intereses, rūpes par saviem bērniem, par tautas nākotni. Tad, lūk, Sorosam jāatver arī nacionālais maks – lai nekrāj savā pūriņā, bet dalās ar visiem un visu! Gluži kā padomju okupācijas laikā jāiznīcina viss vitālais, nacionālais, lai valsts sabiedrība kļūst tīri internacionāli kosmopolītiska. Kādi tik netiek izmantoti līdzekļi, lai sasmalcinātu etnosus un tautas – novestu atomārā stāvoklī, lai pasaules Zelta miljardam nebūtu jākošļā cieti rieksti, bet tas ērti pārvaldītu ļerpatīgu pūli!
Demoralizējot tautu, tā sabrūk. Demoralizējot valsts sabiedrību, sabrūk valsts. To vislabāk, vieglāk un lētāk panākt, paceļot visādu ieklīdeņu (cilvēki taču!) tiesības līdz iedzimtās tautas tiesībām, izvelkot dienas gaismā perversu tipu izdarības un padarot tās par sabiedrības kultūras sastāvdaļu (demokrātija taču!). Gan tad Šariki visu nokārtos. Pasaules pilsoņiem – kur labi, tur tēvija. Aptīrījuši savu, sēdīsies pie citu galda. Nebūs vairs nekādas pretestības kungiem, nebūs kam to organizēt. Dzimstība samazināsies!? Pasaule tāpat ir pārapdzīvota, kas rada problēmas kungiem. Gudrajiem, Zelta miljarda pārstāvjiem, tad atliks ekoloģiski vistīrākajā vidē vienā mierā baudīt ar kosmopolītu sviedriem tiem sarūpētos labumus, aiz gara laika paskaitot, cik tautu un valstu pazūd no zemes virsmas. Bet vai tāds miers būs?
Ārpolitikas eksperts, bijušais ASV prezidenta Niksona padomnieks nacionālās drošības jautājumos un ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers brīdina, ka pašlaik lielākās globālās briesmas rada nacionālo valstu erozija un transnacionālo grupējumu rašanās. Jādomā, ka šim vīram taisnība, jo asinsradniecības un ciltslocekļu savstarpējās atbildības par savu etnosu zudums atver slūžas visādām, ar nacionālo nesaistītām struktūrām uz bezatbildīgām pasaules mēroga avantūrām. Bez nacionālā pašreizējā pasaules kārtība sabruks kā kāršu namiņš, un cilvēce pārvērtīsies vienā lielā pūlī, kuru mēģinās pārvaldīt ekonomisti vai tikai talantīgi finansisti.
Ar savu relatīvismu un absolūtās patiesības noliegšanu sorosieši sevi nostāda ārpus vispārcilvēciskām vērtībām. Tās esot viņu cilvēktiesības. Bet, ja viņi savus uzskatus izplata – ar dāsnu finansiālu palīdzību ievieš – pa visu pasauli, viņu cilvēktiesības atduras pret ģimenes, etnosa (tautas) tiesībām. Tāpēc vien nav pieļaujama cilvēktiesību prioritāte pār etnosu (tautas) tiesībām.
Pasu varas roka
Te ir runa par pašlaik Latviju pārvaldošajiem varnešiem, kas netic latviešu tautas nākotnei. Tie tic mantības, bagātību nezūdamībai pie jebkuras varas, saprotams, izņemot viņējo, un kalpībai pasaules varenajiem.
Latvieši savā tēvzemē vēl nav brīvi! Vispirms no saviem varas pārstāvjiem, kas braukā pa pasauli un gvelž, velns zina ko. Mūsu Valsts prezidente ASV kongresmeņiem klārēja, ka ar nevardarbīgu un dziesmotu revolūciju Latvijā “mēs atguvām brīvību”, un šie “mēs” esot bijuši: tad “totalitārā režīma jūgā ieslodzīta nācija”, tad “Latvijas iedzīvotāji”, tad “mūsu iedzīvotāji”, tad “Latvijas tauta”, tad “dzīvīga un neatlaidīga nācija”. Ej nu sazini, kas tad to brīvību te īsti ir atguvis – visādā ziņā latviešu starp tiem nav, teikts tikai, ka “daudz latviešu, kuri bija pametuši savu dzimto zemi Otrā pasaules kara beigās,” uzņemti Amerikā. Kur uzņemti pārējie, un vai vēl Latvijā arī kāds palicis? “Mēs lepojamies ar savām etniskajām kopienām un ar ieguldījumu, ko šo kopienu dēli un meitas ir devuši Latvijas cilvēciskajā, ekonomiskajā un kultūras attīstībā.” Tālāk pieminēšanas vērti, izrādās, tikai ebreji… Paliek neskaidrs, kas tie “mēs”, kas ar viņiem lepojas? Valsts atjaunošana esot notikusi “nevis vienkārši no tukšas vietas, bet vispirms aizslaukot iepriekšējās sistēmas gruvešus”. Vai tik tiem slaucītājiem nav misējies un kāda cita vietā aizslacījusies latviešu tauta, ja tā vairs nekur netiek pieminēta, to pat baidās pieminēt? “Katrai nācijai uz šīs zemes ir tiesības uz brīvību. Tas ir sapnis, kas ir jāuztur pie dzīvības, lai cik ilgi nāktos gaidīt tā īstenošanos un lai cik grūti būtu to sasniegt.” Sapņot un gaidīt jau ir latviešu dabā…
Latviešu tautai nevis jāsapņo, bet pie daudz kā steidzami un nopietni jāpiestrādā, protams, ja tā grib pastāvēt. Vispirms mazāk jāklausās, bet vairāk jādomā. Varas vīri mums pastāvīgi kladzina, ka kopēja vēsture, kopēja pagātne, kopējas ciešanas esot tas, kas mūs, Latvijā dzīvojošos, vienojot. Laikam paši tam visai netic, jo valsts iedarbinājusi iecietības un tolerances veicināšanas programmu – sava veida sorosiešu ideoloģijas valstisku turpinājumu. Arī Valsts prezidente, aizstāvot homoseksuālistus, savu sorosisko būtību atklāj, teikdama, ka cilvēku radīti likumi ir pāri visam ētiskam. Latviešiem esot jābūt iecietīgiem pret svešiem ieklīdeņiem – mums un mūsu kultūrai naidīgiem kolonistiem, reizē arī pret mūsu morāli graujošajiem, nekaunīgajiem homoseksuālistiem. Tolerance – saprotams, tikai no latviešu puses – mūs vienos?
Tīrākās blēņas! Kopējā pagātnē mūs “vienoja” ar brutālu spēku. No latviešu puses nekādas vienošanās tieksmes nebija, nav arī tagad un nevar arī būt. Ja kas bija, tā bija piespiedu pakļaušanās un piemērošanās pārspēka varai. Ja kas ir, tā ir pieciešana un pacietīgas gaidas vai nu uz gaišreģa Finka pareģojumu brīnumainu piepildīšanos, vai uz pagaidām latviešu politiskās varas kaut kādu reālu darbību latviešu reālās brīvības atgūšanā. Ja kas būs… Jā, kas tad varētu būt, ja šie abi, latviešu tik gaidītie brīnumi, nepiepildīsies?
Projām jau mūs vairs nevedīs – neatmaksājas, un nav arī kur. Mēs iznīksim, kā saka, neatejot no gultas. Dziļās sērās mēs pieminējām totalitārās varas masveidā deportētos Latvijas iedzīvotājus. Vai pēc nākamajiem 70 gadiem latviešus kāds vēl vispār pieminēs, ja viņi tikai ar gaidīšanu nodarbosies?
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.22(492), 2021. gada 26. novembris– 9. decembris