Liene Apine
Visām zālēm, lai kādu kaiti tās ārstētu, ir dažādas blaknes. Slimojot ikvienam ir iespēja izvēlēties: cerēt, ka slimība pāries bez zāļu lietošanas, vai tomēr izvēlēties piedzīvot kādu no iespējamām blaknēm. Jā, bieži vien zāļu lietošanas instrukcijās uzskaitītās iespējamās blaknes ir šausminošas un pat pretrunīgus simptomus sološas – piemēram, vienlaikus var piedzīvot gan aizcietējumus, gan caureju. Saprotams, ka zāļu ražotāji labāk ieraksta ko vairāk nekā pēc tam taisnojas, ka kāds no zāļu lietotājiem piedzīvo ko tādu, kas iepriekš nav ticis brīdināts.
Nevajadzēja nemaz gadu, lai beidzot atklātāk sāktu runāt arī par blaknēm, ko var izraisīt pote pret Covid-19 vīrusu. Ja sākotnēji šķita, ka gandrīz Svētais Gars sapildīts ampulās, tad tagad izrādās, ka viss tomēr nav tik skaisti, jo iespējamas arī dažādas blaknes. Un, manuprāt, tas ir saprotami un normāli. Protams, problēma ir tā, ka politiķu pieņemto lēmumu dēļ cilvēkiem zudusi iespēja izvēlēties: vai nu riskēt, piemēram, ar trombozi, miokardītu vai daļēju (iespējams, pārejošu) paralīzi un potēties, vai tomēr izvairīties no vakcinācijas, riskējot piedzīvot kādas komplikācijas, kad noķerts Covid-19 vīruss. Tagad principā visiem obligāti ir jāizdara piespiedu brīvprātīga izvēle par labu vakcīnai, jo tā vien šķiet, ka drīz jau pat pārtiku nebūs iespējams iegādāties bez brīnumainā QR koda jeb sadarbspējīga sertifikāta.
Taču atgriezīsimies pie vakcīnas un iespējamām blaknēm. Nesen šo jautājumu apspriedu ar kādu vakcinēto, kuram nebija iespēja izvēlēties nevakcinēties, jo strādā veselības aprūpes sistēmā. Viņš man atklāja, ka vakcīnai ir kāda ļoti plaši izplatīta blakne, kas nav norādīta nevienā no instrukcijām. Interesantākais, ka šī blakne ir visām šobrīd pieejamām vakcīnām pret Covid-19 saslimšanu – neatkarīgi no to nosaukuma, ražotāja vai nepieciešamo devu skaita. Protams, neesmu mediķis, bet novērojumi, sastopoties ik dienas ar vakcīnu saņēmušiem cilvēkiem, diemžēl apliecina ticamu cēloņu‒seku sakarību starp saņemto poti un izmaiņām uzvedībā. Iepriekš pieminētā veselības aprūpē strādājošā stāsts par piedzīvoto pēc potes manus novērojumus tikai apliecina.
Gandrīz 90 procenti no vakcinētajiem sastopas ar blakni: nepārvaramu, pat agresīvu vēlmi par nepieciešamību potēties pārliecināt tos, kuri vēl nav potējušies. Dažiem šī vēlme pāriet, nodarot īslaicīgu vai pārejošu kaitējumu, taču lielai daļai šī blakne ir paliekoša un pat progresējoša. Ieslēdzot televīziju vai radio, atverot kādu sociālās saziņas vietni internetā, par to ir iespējams pārliecināties: vakcinēto agresija pret nevakcinētajiem brīžiem robežojas pat ar plānprātību. Īpaši tas vērojams valdības pieņemtajos lēmumos par ierobežojumiem, kādus vēl vajadzētu piemērot, lai “paplašinātu vakcinēšanās aptveri” un piespiestu visus brīvprātīgi potēties.
Starp citu, klīst baumas, ka Kariņa vadītajā valdības mājā dzimusi ideja ieviest noteikumus, ka turpmāk no mājas varēs iziet ne vairāk kā vienu reizi dienā, bet tas jau ir sīkums, ja galvenais ir sabiedrības veselība, vai ne? Laikam jau tieši vakcīnas blaknes dēļ vakcinēto acīs pēkšņi visi nevakcinētie ir tumsoņas vai cilvēki ar zemu izglītības līmeni. Par apgalvojumu, ka nevakcinētie ir Kremļa troļļi var tikai skumji pasmaidīt un cerēt, ka agresīvā vēlme visus piespiest vakcinēties tomēr kādreiz pāries. Ja nu tomēr ne, tad šo blakni piedzīvojušie varēs vērsties pie valsts ar prasību izmaksāt kompensāciju.
Cilvēks, kurš padalījās ar savu pieredzi pēc potes, ietilpst tajā laimīgo kategorijā, kuram blakne – vēlme pārliecināt citus par nepieciešamību potēties – izrādījās pārejoša. Viņš gan atzina, ka četras dienas mocījies ar gandrīz nepārvaramu nepieciešamību kādu paķert pie rokas, noskaidrot, vai viņš ir potējies, un, ja nav, tad ar jebkādiem argumentiem pārliecināt, ka ir jāpotējas. Vēlme bijusi ļoti spēcīga, tādēļ saprotams, ka lielākajai daļai tā ir paliekoša un progresējoša, pārvēršot personību par pamuļķi.
Taču interesantākais ir izprast, kādēļ šāda blakne vakcīnām ir radusies. Neesmu dzirdējusi, ka līdzīgi rīkotos tie, kuri, piemēram, dzēruši analgīnu vai ibumetīnu. Vismaz man nav nācies sastapties ar agresīviem pārliecināšanas mēģinājumiem, ka man arī būtu obligāti jālieto kāds no šiem medikamentiem. Ja tomēr kāds ko tādu ir piedzīvojis, tad nekavējoties ir jāziņo Zāļu valsts aģentūrai.
Tātad, kādēļ pret Covid-19 vīrusu vakcinētajiem masveidā vērojama vēlme pierunāt vakcinēties arī citus? Kāds teiktu, ka viņi ir apzinīgi pilsoņi, rūpējas par sabiedrības veselību. Vai tiešām? Visticamāk, iemesls ir cits, ko kā izskaidrojumu minēja arī mans paziņa, kurš pastāstīja par paša piedzīvoto pēc vakcinācijas. Izskaidrojums ir tāds, ka cilvēks, kurš ir apmuļķots, grib, lai arī citi “uzķeras” un tiek apmuļķoti. Nav taču patīkami būt vienīgajam, kurš nav saskatījis blefošanu vai nav sajutis aizdomīgo aromātu, kas brīdināja, ka spožajā konfekšu papīriņā ietīts nevis gards saldums, bet kas cits… Tā nu redzam, ka viena sabiedrības grupa, kura jau ir vakcinējusies, izmisīgi vēlas piespiest vakcinēties arī tos, kuri vēl nav noticējuši, vēl nav pakļāvušies vardarbīgajam spiedienam.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.22(492), 2021. gada 26. novembris– 9. decembris