PAR TAUTU. Latviešiem: BŪT vai NEBŪT? 1. daļa

Šis jautājums – “Latviešiem: būt vai nebūt?” – ar katru dienu skan arvien aktuālāk. Tādēļ laikraksts “DDD” pakāpeniski publicēs Alfrēda Ābeles grāmatu “Par tautu”, kurā autors ļoti dziļi un plaši analizē visbūtiskākās problēmas. 2011. gadā grāmata tika izdota apgādā “Vieda”, un šodien, pēc desmit gadiem, latviešu tautas stāvoklis ir vēl vairāk pasliktinājies, vairums latviešu ir vēl vairāk degradējušies un izšķīduši bezkultūras pūlī. Tādēļ ir svarīgi iedziļināties publicista Alfrēda Ābeles pētījumā un saprast, kas ir jādara, lai tā nebūtu.

Pats autors nu jau vairs nav fiziskajā pasaulē. Apgādā “Vieda” ir tikušas izdotas trīs viņa grāmatas: “Latvietība”, “Par tautu” un “Par valsti”. Savukārt laikraksts “DDD” ir publicējis vairākus viņa analītiskos rakstus. Alfrēds Ābele bija kibernētiķis un sistēmanalītiķis, un viņa profesija atspoguļojas oriģinālajā, sistēmiskajā pieejā valsts un tautas dzīvi ietekmējošo problēmu novērtēšanā.


PRIEKŠVĀRDA VIETĀ

Alfrēds Ābele


Ir tāda zinātniskās pētniecības nozare – Letonika. Akadēmiķis Jānis Stradiņš definē: “Letonika ir akadēmisks skatījums uz latviešu nācijai un Latvijai būtiskāko: kas mēs esam, no kurienes nākam, kā mēs dzīvojam un kā jūtamies Eiropā, kādus mūs redz citi. Atslēgas vārdi ir – valoda, kultūra, vērtības, vēsture krustcelēs, identitāte, mentalitāte un multikulturālisms Latvijā.”

Bez šaubām, kādam, kas to vēl nezina, būs interesanti noskaidrot: no kurienes nākam, kā mēs dzīvojam un kā jūtamies Eiropā, kādus mūs redz citi. Mani gan vairāk interesē neakadēmisks skatījums: vai mums šodienas un nākotnes pasaulē ir izredzes izdzīvot un kas jādara, lai tādas būtu? Mani mazāk interesē, ko par latviešu raksturu ir teikuši sveštautieši, kā šis raksturs laikmetu griežos ir mainījies un “vai var labot tautas raksturu”? Vispirms ir jābūt pašai tautai – tad ar savu raksturu mēs kaut kā galā tiksim!

Mazai tautai, lai tā izdzīvotu, vajadzīga iekšēja organizācija ar savu ideoloģiju un sava nacionāla valsts. Mācīsimies no ebrejiem, viņu cionisma! Latviešiem, lai tas būtu letonisms. Tātad: vai, kā un kādai šai latvietībai pastāvēt?

IEVADS

21. gadsimts atnācis ar negaidīti lielām problēmām etnosiem, tautām, nācijām un nacionālām valstīm. Revolūcija komunikāciju tehnikas attīstībā globalizē starptautiskos sakarus valstu un cilvēku starpā. Sasniegumi informātikā integrējoši iedarbojas uz procesiem pasaules politikā, ekonomikā, starptautiskajā drošībā, tuvina cilvēkus ideoloģiski. Šis, bez šaubām, pozitīvais process apvienojas ar negatīvo, kas slēpjas iespējā kādam finansiāli varenākam spēkam pasaulē monopolizēt komunikāciju un informātikas telpu, radot nopietnus draudus pasaules pamatvērtībām, kuras ir saistītas ar etnosiem, tautām, nācijām un nacionālām valstīm.

Jautājums, vai revolūcija informātikā uzspiedīs pasaules civilizācijai atteikties no etniskas un nacionālas identitātes un liks atdoties anglosakšu vai kādam citam ar informātikas sistēmu palīdzību uzspiestam kosmopolītismam? Pagaidām gan nekas neliecina, ka cilvēce ir nobriedusi garīgi pilnībā padoties kāda tehnikas, informācijas vai finanšu monstra uzspiestai ideoloģijai. Taču par organizētu pretestību arī nevaram runāt. Atsevišķiem pretestības aktiem tiek piekarināta nacionālisma, fašisma vai pat terorisma birka, un tie tiek aprieti no monopolizēto pasaules masu informācijas līdzekļu (MIL) puses.

Tam, ka ne visi un ne visur pieņem jauno globalizācijas ēru; ka ne visi gatavi atteikties no savas etniskās identitātes aizstāvības; ka ne visi ir gatavi labprāt atdot savu dzīves telpu un savas darbavietas kolonizatoriem vai darbaspēka apmaksas ziņā lētākām imigrantu masām, – tam liecību ir daudz.

Pasaulē arvien pieaugošajam terorisma vilnim pamatā ir neapmierinātība ar nacionālo un sociālo netaisnību. Bet terorisms rodas tur, kur uzkundzēšanās novesta līdz galējībai. Šobrīd pat grūti pateikt, kas motivē spēcīgāk: etnosa vai cilvēka eksistenciālais pašaizsardzības instinkts?

Arī latviešus nevar neinteresēt savas kā etnosa un tautas izdzīvošanas iespējas atvērtajā nākotnes pasaulē. Šis – latvietības uz jaunā gadsimta un tūkstošgades sliekšņa – apskats iecerēts kā pretpols viltus latviešu prettautiskajai darbībai Latvijas valsts varas gaiteņos un masu informācijas līdzekļos. Mani pārsteidza, ka savulaik latviešiem daudz labākā demogrāfiskajā situācijā Brastiņu Ernests ir uzrādījis (vairāk gan no filozofiskās, garīgās un literārās puses) tās pašas latviešu tautas problēmas, kādas es saredzu šodien.

Ja mums stāsta, ka mēs dzīvojam globalizācijas un atvērtu robežu un caurspīdīgas informācijas laikmetā un nav pamata uzskatīt, ka vēstures rats griezīsies atpakaļ pie slēgtām tautsaimniecībām, pie nacionālām interesēm, tad jākonstatē, ka jaunā pasaules kārtība mūs spiež integrēties unificētā garīgā tukšumā. Vai augstāks materiālās labklājības līmenis (pagaidām tikai solītais) ir nacionālā upura vērts? Turklāt atvērtību un caurspīdīgumu, ko nodrošina datorizētās informācijas tehnoloģijas un MIL, ir viegli pakļaut kontrolei un noziedzīgām manipulācijām. Kā rokās šīs tehnoloģijas atradīsies?

Jo vairāk kāda tauta šodien attālinās no sabiedriski politiskās dzīves un lielāku uzmanību velta sava materiālā stāvokļa uzlabošanai, jo vairāk tā sāk aizmirst savu kopējo cēlo, zaudē kopīgā sakara izjūtu un etniskās aizsardzības spējas, tuvojas garīgai nāvei. Etnoss, tauta izirst, cilvēki sāk kalpot savām rupjajām iegribām un kaprīzēm, tauta – nu jau tikai pūlis – noslīd uz zemākas attīstības pakāpes. Vēsture apstiprina: ja etnosam, kurš degradējies, bijusi sava teritorija un valsts, tā ir ātri zaudēta. Valsti, tātad arī dzīves telpu, viegli pievāks kāds labākajā gadījumā augstāk attīstīts etnoss; sliktākajā – uz vēl zemākas attīstības pakāpes esošs, kas, kā jau barbars, neceremonēsies ar iedzimtajiem.

Rietumu pasaules gaišākie prāti, kas skaidri redz savas sabiedrības negatīvās puses un saprot, ka viņu plašais un labi pārtikušais vidusslānis nebūs gatavs riskēt ar kaut kādām principiālām izmaiņām kapitālistiskā sabiedriskajā iekārtā, ar cerībām raudzījās uz mums, pēcpadomju tautām. Gaidīja, ka mēs, izejot caur savas sabiedrības attīstības lūzuma punktu, kaut ko principiāli jaunu dosim visai cilvēcei, tās cilvēciskākai nākotnei.

Vai Latvija, atrodoties Austrumu un Rietumu varu un kultūru saskares punktā, nevarēja radīt ko tādu SAVU, uz ko ar cieņu un apbrīnu nolūkotos gan Austrumi, gan Rietumi? Varēja mūsu ražošanas resursiem nebagātās zemes mazā tautiņa dot pasaulei paraugu cilvēcīgi progresīvākai sabiedrības un valsts iekārtošanai, kas balstīta uz garīgumu, kultūru, pieticību, sociālo un politisko harmoniju etnosa un cilvēka tiesību ievērošanā. Te latvieši varēja būt paši pirmie starp tautām, jo vēsture rāda, ka revolucionārisms kopā ar saasinātu nacionālsociālā taisnīguma izjūtu vienmēr ir bijis viena no latviešu mentalitātes spēcīgākajām iezīmēm. Tikai kā ceļa zvaigzni vajadzēja izvēlēties savu Raini, savu garīgo neatkarību, nevis importa dzelteno dievu un savas kalpības no vienas debespuses nomaiņu uz otru! Bez šaubām, prāta mazāk vajag pēdējam.

Tik tiešām, prāta mums pietika tikai tam, lai kā attīstības dzinējspēku izvēlētos alkatību, lai savāktu no Rietumu sabiedrības visu to netīrāko un Latviju pārvērstu par Rietumu materiālo un garīgo atkritumu savāktuvi. Rietumu “brīvības” un “brīnumu” kopēšanā, šo gatavo recepšu bez kritiskas novērtēšanas un piemērošanas savai videi ieviešanā, t.i., garīgajā parazītismā esam sasnieguši kalngalus. Šādā bezierunu, nepārdomātā un sasteigtā kolonizācijas nomaiņā no vardarbīgās, ordiskās Austrumu uz masoniski individuālo Rietumu kolonizāciju Latvija var pazaudēt tautu, jo tādam lielam un pēkšņam lēcienam tautas apziņa nebija gatava un nav arī gatavota. Gatavojusies tikai neatkarībai, tā šodien kā pūlis ir viegls upuris kosmopolītiskajām vietējo varnešu un Rietumu vareno kliķēm.

Nevar reizē ar rietumniecisko vērtību valsts pārvaldē, uzņēmējdarbībā, kultūrā (ieskaitot arī “McDonaldu” un seksu) revolucionāru ieviešanu izstrīpot no tautas apziņas domāšanas stereotipu, kas veidojies gadsimtos. To labi apliecina mūsu jauno “lielā lēciena” vadoņu aziātiskais prāts. Tādā garā turpinot, rezultāts var būt tikai viens – himēriska tauta ar vēl himēriskāku valsti (himēra – nezvērs ar dažādu, atšķirīgu dzīvnieku ķermeņa daļām. “DDD” piez.). Latviešu tautai tādā valstī nākotnes nav! Tik tiešām! Tas, ko esam sasnieguši, pārdesmit gadus šādi dzīvojot, ir: tautas izmiršana, pēdējā vieta Eiropas Savienībā (ES) dzīves līmenī un sabiedriskajā kopproduktā, bet pirmā – korupcijā un vardarbībā pret bērniem.

Ja šodien Latvijas sabiedriskā iekārta ir kapitālisms, tad tas ir ar necilvēcisku seju. Ja Latvijā ir kāda valsts iekārta, tad tā ir mafiozas valsts iekārta. Un, ja šodien Latvija, kā latviešu neatkarīga valsts, ir uz bojāejas ceļa, vainīgāki par politiķiem ir tās žurnālisti un MIL, kas noklusē galveno Latvijas valsts uzdevumu – saglabāt un attīstīt latviešu tautu.

Pašreizējam valsts modelim nav nekā kopīga ar nacionālas valsts tipu, un tas kā mafioza valsts kalpo zema līmeņa pūlī balstītas varnešu kliķes labklājības nodrošināšanai. Atzīmējot LR 90. gadadienu, atjaunotās LZS priekšsēdētājs (1991.–1994.) Aivars Berķis konstatēja:

“Pēc nesenajiem notikumiem Gruzijā esam sapratuši, ka Latvijas neatkarība joprojām nav droša un ka arī mūsu dēļ vācieši un itālieši nedosies karā. Noraugoties, kā ārzemnieku rokās nonāk auglīgākie Latvijas lauki, kā privātos radio un privātās televīzijas iegādājas zviedri un poļi, un kā savus noteikumus diktē “Gazprom”, nākas secināt, ka Latvija nemaz nav jāiekaro, ka daudz lētāk un vienkāršāk to var nopirkt.”

Taču ir netaisni uzvelt visu vainu par visām nelaimēm varas kliķei. Paši latvieši uzvedas tā, kā to varēja darīt laikā, kad viņu savā valstī bija absolūts vairākums. Latviešiem nav savas nacionālās ideoloģijas un stratēģijas, savas organizācijas un nacionālās inteliģences, savas garīgās vadības un nav redzamas pūles šo robu aizpildīt. Ir nacionāli jūtīgi, darbīgi un šādā tādā veidā arī veiksmīgi latvieši, kas saprot, ka latviešiem kā etnosociālai kopienai šādā valstī nākotnes nav. Viņu darbību nacionālajā druvā var sekmēt šajā grāmatā teorētiski aplūkotās daudzās nacionālās un valstiskās problēmas.

Turpmāk vēl…


Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(489), 2021. gada 15.–28. oktobris


« Atpakaļ