Valija Eize
Agrā pavasarī ar vairākām paziņām nolēmām aizbraukt uz Likteņdārzu, kas atrodas Daugavas krastā Kokneses novadā. Gribējām savām acīm redzēt, kas šajos 15 gados ir paveikts. Mēs bijām izformētas un labi zinājām, ka pirms Likteņdārza izveidošanas 2005. gadā tika nodibināts “Kokneses fonds”. Tāpat zinājām, ka Likteņdārza autors ir japāņu ainavu arhitekts Šunmjo Masuno. Pirms došanos uz šo vietu internetā iepazināmies ar jaunāko informāciju, kas ievietota interneta mājas lapā:
“Likteņdārza radīšanā ar savu darbu un ziedojumiem ir iesaistījušies desmitiem tūkstoši cilvēku un daudzi uzņēmumi. To katru gadu ir apmeklējuši viesi no vairāk nekā 50 valstīm. Atbalstītāju skaits pārsniedz gandrīz 500 tūkstošus. Pirmie dārza darbi tika uzsākti 2008. gadā, radot ābelīšu alejas ceļu. Likteņdārzu aizsargā 2018. gadā Saeimā pieņemts īpašs Likteņdārza likums. Likteņdārzs top kā gaišas atceres dārzs, kur svinēt latviešu tautas izturību un gara spēku. Tas veltīts visu latviešu piemiņai, kuri 20. gadsimtā gājuši bojā vai cietuši svešu varu dēļ. Dārzs apvieno izcilu kultūrainavu, arhitektūru ar Kokneses pussalas dabas un Daugavas krāšņumu. Ik gadu Likteņdārzu apmeklē 70 000–100 000 viesu, no kuriem aptuveni 30 procenti ir bērni un jaunieši.”
Likteņdārzā pavadījām veselu dienu, nesteidzoties izstaigājām izcili sakoptajās teritorijas īpaši izveidotās vietas. Visu to redzot, gribot negribot atcerējamies 20. gadsimta drausmīgo Latvijas vēstures pagātni, kurā savu dzīvību bezjēdzīgi bija zaudējuši daudzi mūsu tautieši. Manuprāt, tā ir latviešu tautas svēta, emocionāla vieta, kurā domas saistās tikai par vienu: lai mēs visi, kas apmeklē Likteņdārzu, vairāk domātu un runātu, kā nosargāt mieru gan Latvijā, gan visā pasaulē. Likteņdārza teritorijas izstarotā enerģētika nevienu apmeklētāju nevar atstāt vienaldzīgu, tas katram pašam ir jāizjūt.
Ar visu redzēto bijām apmierinātas, izņemot vienu – Bruģakmens ceļu, kas Likteņdārza mājas lapā tiek dēvēts par Draugu aleju. Tas ir izveidots kā ceļš, kas ved uz Likteņdārza sirdi – Amfiteātri, kur Daugavas krastā 18. novembrī paredzēts svinīgā gaisotnē, patriotiski pavadīt saulrietu. Ceļu veido granīta bruģakmeņi ar iegravētiem Likteņdārza atbalstītāju vārdiem. Aleja ir 200 metru gara un 8 metrus plata, nākotnē to veidos ar 113 000 bruģakmeņiem. Aleju ieskauj 77 ābeles, un katra no tām ir veltījums kādam izcilam cilvēkam.
Man nebija pieņemami iet pa šo bruģēto ceļu ar kājām, pāri akmeņiem, kuros ir iegravēti dzīvu cilvēku vārdi un uzvārdi. Esmu bijusi vairākās pasaules valstīs, bet kaut ko tādu vēl nebiju redzējusi – cilvēki soļo pa dzīvu cilvēku vārdiem un uzvārdiem! Nebūsim analfabēti, ir jāsaprot, ka katrs cilvēka pēdu nospiedums uz iegravētā bruģa pozitīvu starojumu nevar atstāt. Pirms gada biju Polijas pilsētā Lodzā un pastaigājos pa centrālo ielu, kurā uz ietves ir izveidotas zelta zvaigznes pazīstamiem poļu kinematogrāfijas slavenībām. Jebkurā gadījuma, ejot pa ietvi, neviens cilvēks nespers soli uz spoža materiāla izveidotajām zvaigznēm, kurās ir iegravēts izcilo cilvēku vārds un uzvārds.
Taču Likteņdārzā tas nav ievērots. Ejot pa dzīvu cilvēku vārdiem izgreznoto cieši noklāto bruģi jeb tā saukto Draugu aleju, nav iespējams izvairīties no neuzkāpšanas uz uzrakstiem. Mīdīt ar kājām iegravētos vārdus mūsu kultūrā nav pieņemts, tas nav pat ētiski. Neviens nekāpj virsū arī kapa pieminekļiem, bet, protams, tie visi lielākoties novietoti vertikālā stāvoklī, nevis horizontāli, kā tas ir Draugu alejā.
Likteņdārza mājas lapā par Draugu aleju ir izlasāms teksts…
“Aleju, kas ir 8 metrus plata un vairāk nekā 200 metrus gara, iecerēts noklāt ar vairāk nekā 113 000 no Latvijas laukakmeņiem izzāģētu bruģakmeņu ar Likteņdārza draugu vārdiem.
Par ziedojumu Likteņdārzam gan privātpersonām, gan juridiskām personām ir iespēja saņemt ienākuma nodokļa atlaidi, jo tā veidotājam – “Kokneses fondam” – ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss.
Ziedotājs bruģakmeni var izvēlēties arī bez gravējuma. Likteņdārza veidotāji patur tiesības neapstiprināt gravējamos vārdus, ja tie ietver uzņēmuma nosaukumu, komerciālu reklāmu, vairāku cilvēku vārdus, vietas nosaukumus, nepieklājīgu vai divdomīgu tekstu. Ziedotājam, kurš ir izvēlējies noteikumiem neatbilstošu uzrakstu, tiek dota iespēja to mainīt. Ja tas netiek izdarīts, bruģakmens ir bez gravējuma. Šobrīd ir ieklāts uz 18. novembri plānotais bruğakmeņu klājums līdz 28 663 numuram jeb 64 metri, kas ir aptuveni 30,5 % no bruģakmens ceļa.
Ziedojot 15 EUR, Likteņdārza draugu alejā tiek ieklāts viens bruģakmens ar ziedotāja izvēlētu viena cilvēka vārdu un uzvārdu, kurš sastāv no latīņu burtiem, maksimāli 33 rakstu zīmēm, un kurā ir ne vairāk kā 3 vārdi (divi vārdi un viens uzvārds vai viens vārds un divi uzvārdi).
Ziedojumu akcija notiek sadarbībā ar interneta portālu Likteņdārza oficiālajā lapā. Atbalstīt savu bruģakmeni aicinām arī, ziedojot 15 eiro Likteņdārzā uz vietas [..] vai ieskaitot “Kokneses fonda” norēķinu kontā…”
Izlasot ievietoto informāciju par bruģakmeņiem, es sapratu, ka tādā veidā Likteņdārza organizācija saņem 15 eiro naudu no viena pasūtītāja. Īsi sakot, tas ir bizness. Es arī to pieņemu, finansējums Likteņdārza tālākai attīstībai ir nepieciešams, taču ne tādā veidā, ka vajadzētu ieklāt Draugu ceļu ar dzīvu cilvēku vārdiem un uzvārdiem. Es personiski negribētu, lai pa bruģakmeni ar manu vārdu un uzvārdu dienu no dienas, gadu no gada soļoto pāri tūkstošiem apmeklētāju.
Likteņdārzs, ja tas netiks nopostīts dabas stihiju vai kādas citas katastrofas ietekmē, pastāvēs simtiem gadu. Tas nozīmē, ka Likteņdārza apmeklētāji ar netīriem apaviem soļos pa Bruģakmens ceļu pāri tiem cilvēkiem, kuri būs atstājuši zemes dzīvi. Neviens cilvēks saules mūžu nedzīvo, bet Likteņdārzam vajadzētu gan pastāvēt saules mūžu.
Es zinu, ka Latvijā ir pietiekami daudz speciālistu, kas pēta paralēlo gara pasauļu esamību, zemes un akmeņu energoinformatīvo starojumu, tāpēc gribētos uzzināt viņu viedokli. Kam radās tāda ideja, ka latviešu cilvēki tiek pazemoti un pielīdzināti bruģakmenim un iemūrēti zemē, mīdīti jebkuros laika apstakļos ar netīriem apaviem, rezultātā izveidojot tā saucamo Draugu ceļu? Negribu ticēt, ka tā ir japāņu arhitekta Šunmjo Masuno iecere, bet varbūt es maldos?
Es domāju, ka daudzi cilvēki ir izglītoti, un saprot, ko nozīmē metafizikas skatījums uz materiālajām zemes vietām un lietām. Kā nākotnē sajutīsies tie 113 000 cilvēki, kuru vārdi ar uzvārdiem atradīsies ieklāti Draugu alejas ceļā, kurš aizvedīs apmeklētājus uz īpaši svēto Likteņdārza sirdi?
Dārzs, kurā aprok latviešu tautu un valsti
“DDD” redakcijas komentārs
Piekrītot raksta autores izteiktajam sašutumam par latviešu pazemošanu, pielīdzinot viņus bruģakmenim, laikraksta “DDD” redakcija vēlas izteikt savu attieksmi pret Likteņdārzu kā tādu. Tā ir valdošo tautas un valsts nodevēju viltīgā ideja – izveidot vietu, kur latviešiem pulcēties, lai pieminētu pagātni, bet vienlaikus noklusētu tagadnes uzdevumus un ceļu uz nākotni. Būtībā Likteņdārzs ir piemineklis latviešu tautai un valstij, tātad kaut kam jau nāvei nolemtam. Vizuāli simpātiski izskatās, bet saturs – tautas vitalitāti graujošs, drosmi neitralizējošs. Tas nevedina uz varonību, uz apņēmību veikt deokupāciju un dekolonizāciju, lai mūsu tautai un valstij būtu nākotne, bet gan liek sērot par pagātni. Bet pagātnes pieminēšana ir vajadzīga tikai tamdēļ, lai veidotu labāku nākotni! Ja Likteņdārzs ziņotu latviešiem par karmisko jeb likteņa uzlikto pienākumu padzīt ārējos ienaidniekus no valsts teritorijas un atjaunot valsti pēc okupācijas un kolonizācijas, tad tāda vieta būtu svēta – īsts Likteņdārzs jeb “Latviešu Orākuls”. Bet šobrīd – tā ir enerģijas laupīšana, nosūkšana pagātnes, nevis bagātināšana nākotnes virzienā. Tā ir latviešu tautas un valsts aprakšana zem akmens krāvumiem nevainīgu un daiļu saulrieta staru klātbūtnē.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.8(478), 2021. gada 23. aprīlis–9. maijs