Turpinājums no: ATKALIEMIESOŠANĀS LIKUMS. 8. daļa
Aleksandrs Klizovskis
Grāmatas “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” autors
Otrā doktrīna – par “dvēseles iepriekš pastāvēšanu” – ir tikpat nepamatota kā pirmā [par cilvēka iespēju iemiesoties dzīvniekā, ja sliktu dzīvi dzīvojis. – Skat. publikāciju iepriekšējā numurā]. Šīs doktrīnas būtība ir tāda, ka cilvēka dvēsele mīt nezināmās sfērās, neizprotamā stāvoklī un ieiet cilvēkā tikai vienu reizi – piedzimstot, bet pēc nāves atkal mīt kaut kur, gaidot tiesu pār dzīviem un mirušiem un augšāmcelšanos, pēc kuras tajā pašā miesā mūžīgi līksmosies vai cietīs atkarībā no tā, kā izturējies ķermenis.
Abas šīs doktrīnas ir patiesās atkaliemiesošanās doktrīnas sagrozījumi. Pirmo izdomājuši tādi cilvēki, kam kaut kas bijis zināms par slepeno zinātni, bet patiesās zināšanas pietrūcis, lai viņu doktrīna būtu harmoniska un vērtīga, jo, būdama īstās doktrīnas fragments, tā nav ne šis, ne tas.[1]
Turpretī otro doktrīnu kristīgie teologi izdomāja tajā kristietisma laikmetā, kad tas zaudēja savu dižāko vērtību – savu apslēpto zinību. Šo doktrīnu izdomāja kristietības teologi, lai kaut ko dotu atmestās “pagānu ķecerības” vietā. Tā kā patiesas vērtības ir retas un tās nekad nespēj aizstāt pat vismākslīgākais atdarinājums, tad “dvēseles iepriekšpastāvēšana” nevarēja aizstāt reinkarnācijas likumu. Tā varēja sēt kristiešu dvēselēs vienīgi neapmierinātību, neizpratni un vilšanos, kas tur mīt vēl šobrīd.
Patiešām, kad noteiktas, harmoniskas un zinātniskas, tik skaidras, mērķtiecīgas un loģiskas sistēmas vietā iesaka tādu, kur bez miglainām pārdomām, nepierādāmām nejēdzībām, kas izsecinātas no nepareizi izprastiem rakstu vārdiem, nekā cita nav, tad šādas doktrīnas sludināšana citādus rezultātus nemaz nevar dot.
Ja no Vienotās Bezgalīgās Dzīvības, kura sastāv no bezgala daudzām galīgām dzīvēm, izrauj vienu cilvēka zemes dzīvi un apgalvo, ka tajā ir cilvēka sākums un gals, tad tas ir tas pats, kas vienu mūsu dzīves sekundi uzskatīt par visu mūsu dzīvi.
Ja no bezrobežīgās cilvēka esamības paņemtu tikai vienu nejaušu momentu un teiktu, ka tajā izšķiras cilvēka liktenis miljoniem gadu uz priekšu mūžībā un sagādā vai nu bezgalīgu svētlaimi, vai bezgalīgas ciešanas, tad nepieciešamība risināt tik pārmērīgi grūtu uzdevumu izraisītu cilvēkos šausmas un izmisumu.
Viduslaiku cilvēks izmisumā uzsāka tik briesmīgus pasākumus kā krusta kari un, drausmu pārņemts, metās inkvizīcijas un reliģiskās neiecietības šausmās. Arī mūsdienu cilvēks vēl joprojām ir izmisīgā bezizejas stāvoklī, atrodoties briesmīgo maldu hipnozē, jo dievišķās gudrības aizstāšana ar cilvēku muļķību varēja sagādāt tikai šausmas un izmisumu.
Šausmas un izmisums izpaužas arī tajā apstāklī, ka šie maldi, šī trūcīgā cilvēku izdoma iegājusi ticības simbolā kā dogma, kā negrozāma patiesība un dedzīgie reliģiju sludinātāji patieso mācību pasludina par meliem, bet savus maldus par patiesību. Ja arī citas kristietisma dogmas ir tikpat “patiesas” kā šī, tad kāda gan vērtība šādām dogmām?
Šobrīd, kad zaudētā patiesība no jauna atgriežas, viduslaiku maldu izplatīšana un atbalstīšana ir tumsas cīņa ar Gaismu un nolemta neveiksmei.
Tiem vecās domāšanas un pasaules uzskata cilvēkiem, kas Jaunās Mācības autoritāti neatzīst, šajā gadījumā varētu citēt apustuļa Pāvila vārdus no 2. vēstules tesaloniķiešiem: “… tāpēc, ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi… Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, un tādā kārtā krīt sodā visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību” (2:10–12). Un vēl: “Jau Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un cilvēku netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.” (Pāvila vēstule romiešiem, 1:18.)
“Ja cilvēki zinātu, ka viņi salīdzinājumā ar Mūžību dzīvo tikai nenozīmīgu gadu skaitu, un ja viņi šo stadiju neuzskatītu par kosmisku norādījumu ierobežotu, tiem atklātos kosmiskās evolūcijas daiļums. Uzskatīdami savas dzīves par ierobežotām, viņi ierobežo savu darbību. Cilvēka ķermeņa centri taču snauž. Vienīgi apziņai mostoties, tā sāk saprast, ka visas sajūtas var psihiski dzīvot Kosmosa ritmā. Cilvēks dzīvo ar nelielu savas dzīvības daļu un ar nelielu savu centru daļu. Ierobežodams savu dzīvi, viņš ierobežo arī Kosmosu.”
“Kā tad viņam pilnīgoties? Aprobežojoties ar vienas dzīves šauro mītni, cilvēks sevi tā iesloga, ka viņam grūti pieskarties augstākām pasaulēm. Cilvēces Brāļi ļoti pūlas gadu tūkstošiem.” (Bezrobežība, 110.)
Vairākums to cilvēku, kuri neatzīst, ka viņi dzīvo daudzreiz, un kuri savu nāvi uzskata par savas esamības galu, kā pirmo un galveno iebildumu pret reinkarnāciju izvirza to, ka no savas iepriekšējās dzīves viņi neko neatceras. Parastais iebildums – ja esmu jau daudzreiz dzīvojis, kā tad neko par to neatceros?
Turpmāk vēl…
[1] Varētu pieņemt arī, ka tā nav apzināti izgudrota ar nolūku muļķot cilvēci, bet gan gluži vienkārši attiecīgo zināšanu nozaudēšanas rezultātā ir tikusi pārprasta (t. i., burtiski saprasta) rakstos fiksētā senā gudrība. – Red.
Aleksandra Klizovska grāmatu “Jaunā Laikmeta pasaules izpratnes pamati” un citas apgādā “Vieda” izdotās grāmatas ir iespējams iegādāties grāmatnīcās visā Latvijā, kā arī apgāda interneta veikalā: www.vieda.lv