DEKOLONIZĀCIJAS NEVEIKŠANA BREMZĒ LATVIJAS ATTĪSTĪBU. 2. daļa

Saruna ar ekonomistu Uldi Osi

 

Turpinājums no: DEKOLONIZĀCIJAS NEVEIKŠANA BREMZĒ LATVIJAS ATTĪSTĪBU. 1. daļa

 

Nodevības faktors: drauds valsts drošībai

 

Uldis Osis: Es uzsvērtu vēl kādu, manuprāt, būtisku aspektu, kas politiskajā līmenī un arī sabiedrībā kopumā nav īsti izprasts un kādēļ tieši šobrīd dekolonizācijas jautājums ir saasinājies. Tāpēc atgādināšu dažus vēstures notikumus.

Tallinā 1991. gada 13. janvārī tika parakstīts, bet jau nākamajā dienā – 14. janvārī – ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu tika ratificēts līgums “Par Latvijas Republikas un Krievijas PFSR starpvalstu attiecību pamatiem”, kur 3. pantā tika noteikts, ka “Latvijas Republika un Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika uzņemas savstarpējas saistības garantēt personām, kas šā līguma parakstīšanas brīdī dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas teritorijā un tagad vēl ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai iegūt Latvijas Republikas vai Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas pilsonību atbilstoši viņu brīvai gribai.”

Līdz ar to Latvija politiski bija uzņēmusies atbildību par personām, kas Latvijas teritorijā ieradās PSRS okupācijas laikā. Tas nozīmēja, ka tām personām, kuras vēlas iegūt Latvijas pilsonību, šī līguma izpratnē tas arī būtu juridiski jānodrošina. Līdz ar to šis faktiski noteica visu tālāko Latvijas pilsonības politiku līdz pat mūsdienām.

Varbūt Latvijas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. Gorbunovs šo līgumu parakstīja ar smagu sirdi, bet citas izejas arī nebija – PSRS joprojām formāli pastāvēja un tās karaspēka vienības draudoši braukāja pa Rīgas ielām, bet Rietumos mūsu neatkarības atgūšanas mērķiem atbalsta īsti vēl nebija. Vēsturisks paradokss, bet šos mērķus konsekventi atbalstīja tikai Krievija, jo pati vēlējās kļūt par valsti, kas neatkarīga no PSRS. Taču Baltijas valstu maksa par to bija pilsonības piešķiršana okupācijas laika iebraucējiem.

Tobrīd tas arī nešķita kā liels drauds, jo B. Jeļcina politika prezidentūras sākuma posmā bija tiešām demokrātiska. Viņš arī vairākkārt publiski uzsvēra, ka Krievija vēlas nākotnē integrēties Eiropas Savienībā, bet 1994. gadā Krievija pievienojās NATO programmai “Partnerattiecības mieram”. Tā tika pieņemta lielvalstu “klubā” G7, kas tādējādi kļuva par G8. Kādas gan varētu rasties problēmas “draudzīgas valsts” iedzīvotājiem, kļūstot par mūsu valsts pilsoņiem?…

Situācija sāka mainīties, kad B. Jeļcina vietā pie varas nāca V. Putins. Kļuva arvien skaidrāks, ka Krievijas un Rietumu pasaules, pie kuras vēsturiski pieder arī Latvija, vērtību sistēmas un pamatprincipi tomēr ir stipri atšķirīgi. Krievija nepārtraukti mēģināja arvien brutālākā veidā savu pasaules izpratni uzspiest pārējiem. Līdz ar to Krievija pārtrauca sadarbību ar NATO un G8. Starp Krieviju un Rietumiem arvien skaidrāk iezīmējās politiska konfrontācija, un tā jau sen ir kļuvusi par Krievijas ārpolitikas organisku sastāvdaļu.

Radikāli situācija mainījās 2014. gadā, Krievijai uzsākot militāru agresijas kampaņu pret Ukrainu. Bijušais NATO vadītājs Anders Fogs Rasmusens šaja sakarā brīdināja, ka Putins vēlas atjaunot Krievijas varenību un var uzsākt hibrīdkaru, sarīkojot uzbrukumu kādai no Baltijas valstīm, it īpaši Igaunijai vai Latvijai, kur ievērojama iedzīvotāju daļa ir etniskie krievi.

Faktiski tas nozīmē, ka Latvijas drošība ir apdraudēta no iespējamas Krievijas agresijas, par iemeslu izmantojot krievvalodīgos iedzīvotājus – par spīti tam, ka lielākā daļa jau ir “naturalizējusies un ir Latvijas pilsoņi”.

To, ko mēs redzam 9. maija svinēšanā pie tā sauktā uzvaras pieminekļa vai uguņošanā, sākoties jaunam gadam pēc Maskavas laika, līdz šim varēja uzskatīt par nevainīgu nostalģiju… Taču, ja šīs attiecības starp valstīm patiesībā ir nedraudzīgas, tad arī šādas aktivitātes ir atklāti nedraudzīgas. Tās atspoguļo krievvalodīgo daļas attieksmi, viņu domāšanu, noskaņojumu, un tāpēc Krievijas agresīvās ārpolitikas kontekstā šī ir nopietna valsts drošības problēma, kura jārisina – arī dekolonizācijas aspektā.

 

Ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli

 

DDD: Nenoliedzami, globalizācija, korporatīvo gigantu ietekme valstu attīstībā ir spēcīga. Manuprāt, globalizācijas procesi iznīcina nacionālas valstis, atņemot tām neatkarību sev izdevīgu lēmumu pieņemšanā. Paskaidrošu. Katrai tautai, tāpat kā cilvēkiem, ir savs raksturs: kas der un ko spēj izdarīt viens, pavisam neder un ved uz iznīcību citu. Vai ir kādas iespējas pretoties globalizācijas procesiem?

Uldis Osis: Globalizācijas process aizsākās līdz ar Zīda ceļa atklāšanu un starptautiskās tirdzniecības sākšanos pēdējā gadsimtā pirms mūsu ēras. Tas, bez zīda, veicināja četru izcilu Ķīnas tehnoloģiju pārņemšanu Rietumos, respektīvi, Romas impērijā: papīra izgatavošana, drukāšana, šaujampulveris un kompass. Šis process turpinājās visus nākamos gadsimtus līdz pat mūsdienām un droši vien attīstīsies arī tālākā nākotnē, jo globalizācija ir veids, kā vispār notiek civilizācijas attīstība.

Īstenībā nācijas globalizācijai ir nepieciešamas un izdevīgas tieši to iemeslu dēļ, kurus tu minēji: katrai tautai ir savs raksturs, sava specifika, kas veidojusies gadsimtiem ilgi apkārtējās vides – ģeogrāfijas, klimata, vietējo resursu un pašas nācijas kultūras, tradīciju un saimniecisko iemaņu – sintēzes gaitā. Līdz ar to katra nācija var dot pārējai pasaulei to, kā nav citur, kā jau manis minētajā piemērā ar Ķīnas senajām tehnoloģijām.

Romas impērija un Ķīna, katra savā pusē, uzturēja labi bruņotas armijas vienības, kas apkaroja laupītāju bandas, ja nepieciešams, pakļāva vietējās kareivīgās tautiņas un tādējādi nodrošināja visā Zīda ceļā drošu tirdzniecību.

Savukārt vikingi vēlāk izveidoja alternatīvus tirdzniecības ceļus pa Eiropas ziemeļu ūdens ceļiem, kad Vidusjūras reģionā pēc Romas impērijas sabrukuma iestājās haoss, bet Vidusjūrā siroja pirāti. Lai gan vikingi arī paši nereti rīkojās kā brutāli laupītāji, viņi gar tirdzniecības ceļiem izveidoja spēcīgus atbalsta punktus, kas nodrošināja vairāk vai mazāk stabilu preču plūsmu starp Rietumeiropu un Austrumiem. Lielā mērā pateicoties tieši vikingiem, Rietumeiropa pamazām sakārtojās, pirāti tika sakauti, tradicionālie tirdzniecības ceļi atjaunojās un vikingu zelta laikmets, kā bija strauji sācies, tikpat strauji noplaka, Eiropas ziemeļos dodot vietu jaunam globalizācijas spīdeklim – Hanzas savienībai, kuras laikā arī Rīga piedzīvoja savu zelta laikmetu.

Globalizācijas un tirdzniecības būtība ir preču un pakalpojumu apmaiņa starp dažādām tautām un valstīm. Ja nebūtu šīs dažādības, nebūtu jēgas tirdzniecībai, nebūtu globalizācijas, nebūtu arī civilizācijas attīstības.

Tautām, lai tās maksimāli iegūtu no globalizācijas, ir jācenšas saglabāt un attīstīt savu raksturu, identitāti, specifiku, unikālās prasmes, kas, kā saka ekonomisti, nosaka tautu un valstu salīdzinošās priekšrocības.

Cita lieta, ka nācijām, lai uzturētu stabilu savstarpējo preču un pakalpojumu plūsmu jāvienojas par to, kā tam praktiski notikt – ne tikai par fizisko drošību kā senos laikos, bet arī par apmaiņas nosacījumiem: preču un pakalpojumu kvalitāti, daudzumu, apmaksu, strīdu risināšanu un daudziem citiem jautājumiem. Nākas izveidot gan nacionālas, gan arī kopējas uzraugošas un regulējošas institūcijas. Tā mēs nonākam pie tādām institūcijām kā Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka, Pasaules Tirdzniecības organizācija un tamlīdzīgi.

Taču ideoloģiskais un politiskais strupceļš izrādījās mēģinājums globalizācijas procesus saistīt ar starptautisko institūciju iejaukšanos nāciju iekšējās lietās krietni pāri pieļaujamai un nepieciešamai robežai, šādi cenšoties nonivelēt nacionālo raksturu un ar to saistītās salīdzinošās priekšrocības, būtībā pašā saknē zāģējot koku, kurā visi sēž. Protams, atbalstāma lieta ir nepieļaut kādas valsts agresiju pret saviem kaimiņiem, kas draud izjaukt tirdzniecības, ekonomisko, kultūras un citu attiecību sistēmu.

DDD: Varbūt sākotnējie motīvi globālā tirgus attīstībai bija nevainīgi, taču tas ir novedis pie pretējā. Kā jau tu minēji, tautu un valstu nacionālās atšķirības – Kultūra – tiek iznīcinātas, tās kļūst tikai par peļņas plačiem, kur labuma guvējiem ir pilnīgi vienalga, kas ar šīm tautām un valstīm notiks nākotnē. Tāpēc jau starptautiskās institūcijas tik ļoti uztraucas par nacionālisma atdzimšanu, dēvējot to par “populisma vilni”.

U.O.: Nacionālismam nav jāatdzimst. Tam normālā valstī vienkārši jābūt, jo nacionālisms ir nacionālas valsts būtība.

Nacionālisms ir savas nācijas interešu aizstāvēšana starptautiskās attiecībās pretēji monarhu un imperatoru interesēm feodālismā līdz tam. Nacionālisms – tā ir Eiropas un pasaules Jauno laiku vēsture, ko aizsāka Franču revolūcija (1789–1799) – tā sagrāva feodālisma pamatus un radīja nacionālas valsts jēdzienu un jaunu valsts institucionālo sistēmu, jo līdz tam tāda tā nebija. Taču pirmais, kas nacionālismu izmantoja kā savas nācijas pārākuma ideoloģiju ar mērķi pakļaut citas nācijas, arī bija francūzis Napoleons Bonaparts. Tādēļ nevis nacionālisms pats par sevi, bet nav pareiza tā izmantošana starpvalstu attiecībās, mēģinot nevis aizstāvēt, bet uzspiest savas intereses uz citu nāciju rēķina, tās pakļaujot vai citādi kaitējot.

Globalizācija nereti tiek izmantota kā mehānisms savu interešu bīdīšanai. To ne tik daudz dara starptautiskās institūcijas pēc savas iniciatīvas, bet valstis, kurām ir būtiska ietekme šajās institūcijās, tās saviem mērķiem nereti izmanto. Piemēram, EDSO un dažu citu institūciju nemitīgajā Baltijas valstu skubināšanā ātrāk integrēt cittautiešus, ignorējot reālo situāciju, faktiski atspoguļojas dažu Rietumvalstu ekonomiskās intereses: nebojāt attiecības ar Krieviju. Uzskatāmākais piemērs ir Nord Stream 2 gāzes piegādes projekts, kur Austrumeiropas un Ziemeļeiropas valstis nonākušas starp diviem dzirnakmeņiem – dažām Rietumeiropas valstīm un Krieviju. Šis projekts tām ir izdevīgs savstarpējs bizness, kura dēļ vieni politiski grupējumi citās valstīs tiks atbalstīti, bet pret tiem, kas aizstāv savas nacionālās, būtībā arī Eiropas intereses kopumā, tiek izvērsta nomelnošanas kampaņa medijos. Un Nord stream 2 nav vienīgais šāds piemērs. Tāpēc arī Latvijā, kad kāds mēģina paust nacionālās intereses, tādas institūcijas kā EDSO vai dažas mūsu pašu bāleliņu politiskās partijas, patiesībā interešu grupas, tiek šādiem nacionālo interešu aizstāvjiem uzrīdītas.

Mums nav jākautrējas no nacionālisma savas valsts interešu aizstāvēšanā, bet aiz globalizācijas fasādes jāsaredz īstos aukliņu raustītājus.

 

Abrenes atdošana: tiesājama nodevība

 

DDD: Zinu, ka iestājies pret Abrenes atdošanu Krievijai. Kādēļ? Daudzi politiķi, ekonomisti, juristi uzskatīja, ka Abrene Latvijai nav vajadzīga, ka tā tikai būs balasts Latvijas ekonomiskajai attīstībai. Kādēļ nepiekriti šādiem apgalvojumiem?

Uldis Osis: Jā, es kā biznesa eksperts biju uzaicināts uz it kā izšķirošo apspriedi Rīgas pilī kopā ar vairākiem desmitiem citu dažādu jomu pārstāvju, kuriem it kā vajadzēja dot neformālu, bet pietiekami autoratīvu “zaļo gaismu” Abrenes atdāvināšanai. Pati tā laika prezidente Vaira Vīķe-Freiberga apspriedē gan nepiedalījās, un to īsti neviens pat nevadīja.

Mani neapmierināja, pat kaitināja tas, ka gandrīz visi apspriedes dalībnieki koncentrējās tikai uz Abrenes (ne)atstāšanas Latvijas jurisdikcijas problēmām. Tā bija tipiskā latviešu ņaudēšana un vaimanāšana par nepārvaramām grūtībām, politiskām, sociālām, ekonomiskām un kādām tik vēl ne problēmām. Nenoliedzami, ka tādas pastāvēja un ar tām būtu jārēķinās. Bet – vai tad, Latvijai atgūstot neatkarību, arī nepastāvēja neskaitāmas problēmas? Ar daudzām vēl šobaltdien cīnāmies. Tad būtu vajadzējis mums aģitēt par PSRS saglabāšanu un palikšanu tajā?

Biju vīlies arī par Rietumvalstu nostāju, kas atklāti uzstāja piekāpties Krievijai un robežas jautājumu atrisināt – kā jau iepriekš teicu, protams, rūpējoties vispirms par savām interesēm. Neviļus iedomājos, vai tik šo interešu labad kādā brīdī viņi nepārdos arī mūs kopumā?

Joprojām arī mulsina Rietumvalstu attieksme pret Baltijas valstīm kā pret pusaudžiem, kuri sagādā rūpes vien. Bet, ja mēs esam vienotas Eiropas Savienības un NATO dalībnieki, tad mums ir arī vienota fiziskā un politiskā teritorija. Abrene nedrīkstēja būt tikai Latvijas, bet visu Rietumu kā vienota veseluma jautājums. Tādēļ tās atdāļāšana nedraudzīgai kaimiņvalstij, ar kuru vienmēr var izcelties konflikts, bija ne tikai bezatbildība – tā bija valsts nodevība, par kuru jātiesā.

Es vēl varu saprast, ka viduslaikos teritorijas mēdza kārtīs nospēlēt. Vismaz jautrība. Bet atdot vairāku tūkstošu kvadrātmetru lielu zemi par sprāguša ēzeļa ausīm, kuras, starp citu, tikai pasolīja, bet tā arī neiedeva, – to var tikai pilnīgi nojūgušies cilvēki.

DDD: Vai Latvija, atdodot Abreni, ir cietusi arī ekonomiski? Varbūt ēzeļa ausu pieņemšana ir “tikai” sitiens pa nācijas pašcieņu?

U.O.:  Vispirms jāatzīst, ka pirms Abrenes atdošanas nekādu kaut cik nopietnu pētījumu par to, kāda ir vērtība tam, ko dāvinām citiem, nav bijis. Tāpat nav vērtējumu par potenciāli iespējamo ieguvumu un zaudējumu bilanci tālākā nākotnē. Tādēļ vien šis pasākums bija bezatbildīga avantūra.

Tomēr arī šajā gadījumā mums ir jārunā par īstermiņa un ilgtermiņa sekām. Kādu 5–10 gadu perspektīvā nekādu tiešu ekonomisku zaudējumu mums, protams, nebija. Taču, lai Abreni attīstītu, tur būtu jāveic ievērojami ieguldījumi. Vēlreiz jāatgādina, ka tā bija ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas Savienības teritorija un pierobeža. Tādēļ arī ieguldījumi būtu kopēja lieta. Bet, tā kā analītisku ekonomisku datu mums nav, atkal izmantošu vēsturiskus analogus. Par Eiropas tēvu sauktais franku karalis Kārlis Lielais (742–814), lai veiksmīgi cīnītos ar klejotājtautām no austrumiem, pārsvarā avāriem, izveidoja Austrumu karalisti (Österreich), kurā iespējami lielākā skaitā izmitināja iedzīvotājus no franku karalistes iekšējām teritorijām. Tas ļāva šajā reģionā uzturēt arī militāros spēkus – pietiekamus, lai sekmīgi atvairītu nemitīgos klejotāju uzbrukumus no austrumiem. Šī teritorija aptuveni sakrīt ar mūsdienu Austriju, kas ne tikai daudzkārt vēsturē kļuvusi par nepārvaramu šķērsli dažādiem Eiropas iekarošanas mēģinājumiem, bet kļuvusi arī par vienu no attīstītākajām Eiropas valstīm.

Mūsdienās ekonomiskās un drošības stratēģijas ir citas, taču jebkuras valsts vai valstu savienības katrs teritorijas kvadrātmetrs ir ne mazāk nozīmīgs un to jāaizstāv visiem un ar visiem iespējamiem līdzekļiem.

 

Intervēja Liene Apine

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.18(464) [2020. gada 25. septembris–8. oktobris]


« Atpakaļ