Vilhelms Ļuta
Žurnālists
Kopš valstiskuma atjaunošanas aizvadīti trīsdesmit gadi, bet Latvija joprojām pilna ar PSRS laikā iepludinātajiem misionāriem un laimes meklētajiem. Agrākais etniskais līdzsvars ļaunprātīgi izkropļots. Okupācijas rezultātā latviešu skaits ciniski tika samazināts par divdesmit procentiem, bet krievu valodā runājošais pūlis palielinājās vairāk nekā divas reizes.
Pats skarbākais ir tas, ka okupanti apsēduši valsts galvenās pilsētas. Rīgā, salīdzinot ar pirmskara gadiem, krievu skaits palielināts astoņas reizes. Šī iemesla dēļ Rīga tikusi pārvērsta par “ūdensgalvu” un varu uz desmit gadiem bija pārņēmuši prokremliskie ušakovieši.
Ceturtdaļa okupantu izvietojušies pārējās pilsētās. Īpašu vērību viņi piesaistījuši valdzinošajai Jūrmalai, kur to pieplūdums palielinājies četrdesmit reizes.
Trešdaļai latviešu gribot negribot pašlaik ir jādzīvo pārkrievotajās pašvaldībās un dažkārt pat jāpiemērojas okupantiem. Dagdas, Krāslavas un Zilupes novados katrs piektais latvietis tagad runā tikai svešā mēlē. Tūkstošiem latviešu savu valodu nelieto arī Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē.
Mūsu politiķi allaž ir solījuši veidot latvisku Latviju, taču darbos reāli viss ir otrādi.
Latvijā ik gadu iebrauc ap septiņiem tūkstošiem svešzemnieku, bet atgriežas tikai trīs tūkstoši latviešu. Šādas migrācijas rezultātā latvju īpatsvars valstī vairs nepieaug un ir apstājies pie 63 procentu robežas. Uz šī fona Eiropas Savienībā mēs izskatāmies kā baltie zvirbuļi. Jāņem vērā, ka citās Eiropas Savienības valstīs pamatnācijas īpatsvars vidēji turas virs 90 procentiem.
Stāvokli valstī īpaši saasina bezjēdzīgā un uz atvieglotiem noteikumiem piešķirtā pilsonība 150 tūkstošiem okupācijas imigrantu. Šo darījumu ar nesavtīgu centību izpildīja prokremliskā Eiženijas Aldermanes komanda. Tā nu sagadījās, ka netālredzīgie “nacpolitiķi” tīšām aizzāģēja zaru, uz kura paši sēž.
Ar saukļiem par integrāciju mūsu varneši ir nostiprinājuši okupantu masu. Ar migrantiem atšķaidīta latviešu nācija zaudējusi iespēju ieviest patiesu demokrātiju. Vēlēšanu reizēs vairs nedarbojas demokrātiskie, bet gan tikai etniskie principi.
Migrantu pārpilnības dēļ valsts drošības līmenis ir ārkārtīgi pazemināts. Katrā gadījumā būtu visai naivi paļauties uz iebraucējiem – okupantiem. Migrants, kas nodevis savu dzimteni, tikpat viegli nodos arī mītnes zemi. Arī vēsture liecina, ka, sākoties abiem pasaules kariem, vairums krievu, atpakaļ neskatīdamies, pameta Latviju.
Okupācijas seku nelikvidēšanas dēļ Latvija ik gadu zaudē simts miljonus eiro. Šis ir galvenais iemesls, kura dēļ Latvija spiesta atrasties nabadzīgāko Eiropas Savienības valstu astē. Parādu nastai pieaugot, daudzi latvieši mēģina patverties citās labklājības zemēs. Tā ir kā izeja bezizejā.
No sarežģītā labirinta Latviju spēj izvest tikai Aivara Gardas vadītās Latvijas Nacionālās frontes izlolotā ideja par DDD. Cita glābiņa nav un nebūs.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(459) [2020. gada 3.–23. jūlijs]