Kā mēs izdzēsām latviešu tautas esības prieku. 3. daļa

Andrejs Lucāns, pensionēts agronoms

 

Atklāta vēstule 13. Saeimas deputātiem un valsts vadītājiem

Turpinājums no:

Kā mēs izdzēsām latviešu tautas esības prieku. 1. daļa

Kā mēs izdzēsām latviešu tautas esības prieku. 2. daļa

 

 

Potenciālo saimnieku sagatavošanai vajag organizēt mācību iestādes no zemākā līdz augstākajam līmenim. Jāmeklē un jāapmāca speciālisti un vadītāji kooperatīviem.          Te īpaša uzmanība jāpievērš izglītības sistēmai. Jānodrošina bērnudārzi un pamatizglītība vismaz līdz 4. klasei katrā pagastā. To trūkums ir lauku depopulāciju motivējošs. Katrā lauku skolā būtu jābūt mazpulku organizācijai “Mazpulkam”. Tā ir savas zemes saimnieku un patriotu audzināšanas vide. Šodien par to tikpat kā neko nedzirdam un nezinām.

Agrārās reformas projektā būtiska loma jāierāda rūpnieciska rakstura uzņēmumu decentralizācijai. Ar motivējošiem nosacījumiem jārada interese par šādu uzņēmumu radīšanu katrā pagastā. Tie varētu būt gan lauksaimniecības izejvielu pārstrādes uzņēmumi, gan saistīti ar lielajiem uzņēmumiem kā atsevišķu detaļu, palīgmateriālu u.tml. ražotāji. Kā to praktizē, piemēram, Dānijā. Valstij ražotnēm jāpiedāvā motivējošas privilēģijas (nodokļu atlaides, infrastruktūras izbūves nodrošināšana u.tml.).

Kopenhāgenā dzīvo tikai 11% no valsts iedzīvotājiem, Rīgā – 33%. Rīgas iedzīvotāju dekoncentrācijai jābūt vienam no agrārās reformas uzdevumiem. Tas veicinātu lauku depopulācijas apturēšanu un pagriešanu pretējā virzienā.

Izstrādājot agrārās reformas projektu, jāiepazīstas ar starpkaru Latvijas un mūsdienu Dānijas, Zviedrijas, Vācijas, Polijas pieredzi.

Jāorganizē zemnieku ģimeņu saimniecību kooperācija: krājaizdevu sabiedrības; adekvātas tehnikas iegādei un izmantošanai; izejprodukcijas pārstrādei; eksportam, vairumtirdzniecībai, mazumtirdzniecībai u.tml. Valstij jāveicina un jāpalīdz radīt iespējas par atbilstošu cenu realizēt saimniecībās ražoto produkciju. Bet atbilstošu cenu saražotajai produkcijai var cerēt tikai tad, ja atbilstošas ir ES dalībvalstu lauksaimniecībai piešķirtās subsīdijas. Ja to panākt nevar, kā tas ir šobrīd, tad jādomā par katras dalībvalsts tiesībām savu iekšējo tirgu aizsargāt. Runas par ES subsīdiju izlīdzināšanos līdz 2060. gadiem, nevar  pieņemt par nopietnām un atbilstošām vienlīdzīgiem (iespēju ziņā) konkurences nosacījumiem.

 

Turpmāk vēl…

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.14(460) [2020. gada 24. jūlijs–6. augusts]


« Atpakaļ