Uzrunājot dziesminieku

Diskusija sociālajā vietnē “FACEBOOK”

 

Līga Muzikante: Armand Birken, kad biju jauna meitene, klausījos “Čikāgas piecīšus”, jo tā bija balss no tautiešiem aiz Mūra. Tagad Mūris ir gruvis, taču okupācijas un kolonizācijas sekas nav zudušas. Un “Čikāgas piecīšu” dziesmās dzirdu vien nostaļģiju, bet ne nākotnes cīņas sparu.
Tu braukā pa Latviju, un daudzi Tevī aizgrābti klausās. Bet… dziesmas nav par varonību. Es Tev kā Tava tautiete vēlos jautāt: kad dziedāsi dziesmas, kas latviešus iedvesmo cīnīties par savām tiesībām un pildīt pienākumu atbrīvoties no okupantiem un kolonistiem, lai mūsu valsts galvaspilsēta un citas lielākās pilsētas beidzot kļūtu latviskas? Kā jau esam runājuši ne reizi vien, Tev, dziesminiek, taču ir tikai divas iespējas: patikt pūlim vai paveikt varoņdarbu, – kuru izvēlēsies? Tu taču zini, ka bez dekolonizācijas mūsu tautai un valstij, kā saka, ir “vakars uz ezera”…

Ralph Ralph: Tas ir grūts process. Tās hiēnas tik viegli neatteiksies no Latvijas!

Līga Muzikante: Tomēr vieglāks par valsts nodibināšanu un Brīvības cīņām pirms 100 gadiem.

Ralph Ralph: Kā to teikt, jo bez asinīm nekas netiks izmainīts. Tāda ir visu tautu vēsture!

Antons Mikoss: Līga, nē, grūtāks tomēr. Toreiz zaudējām aptuveni 700 dzīvības. Šodien esam zaudējuši aptuveni 200 000 uz neatgriešanos un par prezidentu iecelts kremļa kurmis, kurš piesaistījis aptuveni 200 000 ienaidnieku no ļaunuma impērijas.

Līga Muzikante: Ne jau dzīvību zaudēšanā ir tas grūtums, Anton Mikos. Bet apziņas deģenerēšanās procesā, nacionālas pašcieņas un pašapziņas trūkumā, gļēvumā, nodevīgumā. Latvieši grib dzīvot hēdonisku dzīvi, nevis pielikt spēkus, lai kremļa troļļi nestaigātu pa Rīgas pili un viņu naturalizējamie – pa Latvijas zemi. Kāds man pārmeta strīdus un skarbu valodu, taču šo latviešu, atvainojos, lopveidīgo stulbumu ar šlāgerdziesmām nevar uzspridzināt!

Armand Birkens: Dziesmām var būt dažādas nozīmes un vērtības katram klausītājam. Neviens nezina, kas man vēl padomā, ko vēl gribu panākt. Neviens. Man cīņa nekad nebeigsies. Pieejas mērķu nokļūšanā ir vairākas… Tomēr mani atcerējies, pamanīji.

Līga Muzikante: Jā, pamanīju, atcerējos un pajautāju. Ja mūsu tautas un valsts stāvoklis nebūtu tik traģisks, tad nejautātu. Armand, šī ir ikviena latvieša – gan mana, gan Tava – atbildība un pienākums panākt okupantu-kolonistu aizvākšanos. Tu reiz teici, ka ir neiespējami runāt. Nē, ar mums ir pat ļoti iespējami runāt un sadarboties, ja vien latvietis patiešām ir dedzīgs cīnītājs. Dekolonizācija nav “gribu-negribu” jautājums. Un es neredzu, ka Tu ar dziesmām latviešus vienotu ap dekolonizācijas ideju. Neredzu. Un nezinu, kas Tev padomā. Bet cīņa ir nepieciešama jau tagad, jo ar katru dienu latvieši arvien vairāk samierinās ar šo netaisnību un tādējādi kā tauta iet bojā.

Andris Polis: Armand, pagātne un tagadne nav nesavienojami jēdzieni. Tieši pretēji – tie viens otru papildina. Tāpēc runāt un strīdēties vienmēr ir vērts.

Līga Muzikante: Jā, jo pagātni mēs vairs nevaram grozīt, tagadne ir tās sekas; bet nākotne ir atkarīga no tagadnes domām, jūtām, darbiem. Ja latviešu domas, jūtas, darbi netiek vērsti, lai atbrīvotos no pagātnes sekām (šajā gadījumā no okupācijas un kolonizācijas sekām, kas padarījušas latviešus, piemēram, Rīgā par minoritāti), tad arī nākotne būs atbilstoša.

Steidzīte Freiberga: Armand Birken, kādreiz es uzrakstīju Albertam Legzdiņam (lai viņam dziesmots ceļš Pārpasaulē!) apmēram to pašu, ko Līga Muzikante tagad raksta Jums. Viņš man piekrita, ka tā ir – ka, atbraucot uz Rīgu, viņš nesaprotot, vai neatrodas kādā Krievijas guberņā. Bet vairāk arī nekas nenotika. Redziet, viņš neteica, ka ar mums, kuri iestājas par dekolonizāciju, nav iespējams runāt, vienīgi, acīmredzot bija par neuzņēmīgu kaut ko pasākt. Jums ir teicama iespēja vismaz radīt kaut ko mūzikā par latviešu nožēlojamo stāvokli Latvijā, kad okupantus nevis gatavojas padzīt, bet integrēt mūsu tautā. Vai tad, Jūsuprāt, tas nav genocīds un noziegums pret latviešu tautu?

Andris Polis: Sliktākais ir tas, ka okupantiem daudz draugu rietumos.

No VDR mēneša laikā izmēza visus civilokupantus. Pat steigā noorganizētas laulības nelīdzēja. Latvijā gadiem ilgi uzturējās komisāri un novērotāji, kas skatījās, lai kādam okupantam nerastos neērtības. Cinisma un dubultmorāles kalngals.

Vita Nikitina: Nesen “Facebook” bija publicēta lieliska video intervija ar Lāčplēša ordeņa kavalieri Albertu Ameriku, kurā viņš uzsver, ka ienaidnieki vienmēr piesegušies ar atļauju pakļautajām tautām uzdancot, uzdziedāt un priecāties (es piebilstu – muļķa priekā).

Ausma Muzikante: …un šajā Vitas pieminētajā intervijā Alberts Ameriks aicina: “Cieniet pagātni, bet labojiet pagātnes kļūdas!”

Andris Stūrītis: Latvija ir pilna ar dziedātājiem, kuri šādus pārmetumus būtu tiešām pelnījuši, bet uzbraucienu dabūn ne kas cits kā “Čikāgas piecīši”. Jāsāk domāt, kādu spēli spēlē NF. Slavē Ļeņinu un lieliniekus, tagad kaunina godavīrus A.Birkenu un A.Legzdiņu. Kas tālāk?

Steidzīte Freiberga: Andri Stūrīti, ja Jūs būtu kaut nedaudz spējis iedziļināties tajās patiesībās, ko Aivars Garda ar “DDD” palīdzību ir nenogurstoši un pacietīgi skaidrojis, tad saprastu un nebūtu jāteic, ka “Jāsāk domāt kādu spēli spēlē NF”, – Jums viss būtu skaidrs. Sāciet taču beidzot domāt, ja Jums ir galva uz pleciem! Arī Šveiks teica, ka ar to var reizēm padomāt… Nespiediet taču tagad visiem domāt, ka Jums ir mazāk gudrības nekā Šveikam…

Aivars Garda: Kas Andrim Stūrītim nav skaidrs? Slavējam par labiem darbiem pret latviešiem, bet kritizējam mūziķus par lietu, proti, par to, ka nav nevienas dziesmas par varonīgu atbrīvošanos no okupantiem visu šo 30 gadu laikā. Protams, arī pavisam necilie dziedātāji ir pelnījuši kritiku. Neviens jau viņus neliela. Ja jau populārākie neko nav darījuši pēcatmodas gados, tad ko runāt par mazāk pazīstamiem? Neviens komponists, arī Raimonds Pauls, nav uzrakstījis dziesmu par atbrīvošanos no ārējiem ienaidniekiem – kolonistiem visās paaudzēs. Neviens rakstnieks nav uzrakstījis nevienu stāstu, nerunājot jau par veselu romānu, neviens dramaturgs nav uzrakstījis tamlīdzīgu lugu, neviens kinorežisors nav pievērsies šai tēmai, neviens teātra režisors. Neviens dzejnieks no tā saucamajiem ziedoņiem, zālītēm u.c. populārākajiem nav uzrakstījis nevienu dzejas rindiņu. Latviešiem ir tikai viena īsta patriotiska dzejniece, kas raksta par šīm tēmām – Steidzīte. Ir iznākuši jau divi dzejoļu krājumi: “Ceļavējos” un “Pa virsotnēm”. Jebkurš var izlasīt un pārliecināties, vai es saku taisnību. Vienīgi viņa ir pelnījusi dzejnieces cieņu. Pārējie ir dažādas raudzes rīmju kalēji, kas nepilda šajā dzīvē viņiem uzticēto dzejnieka misiju.

Steidzīte Freiberga: Paldies, protams, par labajiem vārdiem! Bet līdz tādiem īstenībā būtu vēl jāaug un jāaug. Rakstu jau vienīgi tāpēc, ka, redzot šodien izvērsto genocīdu pret savu tautu, saskatot zemo latviešu pašapziņu un nožēlojamo tumsonību visās gara sfērās, nevaru vienaldzīgi noraudzītie, neko nesakot. Uzskatu, ka nevienu inteliģences pārstāvi – rakstnieku, mākslinieku, mūziķi u.c. – neviens nav atbrīvojis no rūpēm par savu tautu, no cīņas par taisnīgumu, par patiesību: no darba vispārības labā. Tā nav nekāda varonība, bet gluži vienkārši – cilvēka misija uz zemes.

Bet meklēt samierināšanās ceļus ar netaisnību – tā ir nepiedodama nodevība pret savu tautu, visrupjākais spļāviens sejā savai misijai. Un, galvenais, par to būs arī pašiem jāsamaksā. Šodien visneatliekamākais ir pieprasīt okupantu padzīšanu; ja kādam tas šķiet par grūtu, lai vismaz klusē un nebojā apziņu citiem, kuri ir sākuši domāt un grib saprast, kas ir kas…

Aivars Gedroics: Jā, Gardas k-gs, ne Paulu, ne Kalniņu, ne jebkuru citu mūziķi ar varu par Patriotu nepataisīsiet! Ja pašam nav sirdī degsmes, ja dvēsele neliek rakstīt tādas dziesmas, tad… kā nu ir, tā ir…

Aivars Garda: Taisnība ir Aivaram Gedroicam – ar varu nevienu dziedātāju par patriotu nevar pataisīt. Taču, ja viņi nav patrioti, tad mums ir jāsaka tiem acīs par to. To mēs arī darām. Dziedātājs, kurš nedzied dziesmas par galvenajiem latviešu tautas jautājumiem, nav patriots. Tas ir svarīgi arī tamdēļ, lai arī šo dziedātāju fani saprastu, ka viņu dievinātais “karalis ir pliks”.

Liene Apine: Armands Birkens nav vienīgais latviešu mūziķis, kurš nav spējīgs būt cildenāko tautas ideālu izteicējs. Patiesībā nav neviena mūziķa, literāta, mākslinieka, kurš ar saviem darbiem aicinātu tautu atbrīvoties no okupantiem un kolonistiem. Nožēlojami galma muzikantiņi un mākslinieciņi tie mūsu “kultūras darbinieki” vien ir.

Aivars Gedroics: Laikam tautas vairumam NEVAJAG, lai tādi būtu…

Steidzīte Freiberga: Pūlim jau nevajag, iekams tas nepārtop tautā…

Līga Muzikante: Reiz, Armand, tu man teici: “Vienalga, kādās problēmās šobrīd esam, mēs nedrīkstam padoties. Vai ienaidnieks domā par padošanos?” – un piebildi: “Lai katrs latvietis uzdod sev jautājumu: kā tas beigsies un kāda ir mana loma Latvijas nākotnē?” Tāpēc arī tagad tev atgādinu šo jautājumu: kad sāksi ar dziesmām aicināt tautu uz nepadošanos un ienaidnieku padzīšanu?!

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.1(447) [2020. gada 10.–23. janvāris]


« Atpakaļ