Boriss Stomahins: Krievu okupanti – prom no Latvijas! Русские оккупанты – вон из Латвии! 2. daļa

Nācijai galvenais: BRĪVĪBA

 

Saruna ar publicistu, vēstures zinātņu kandidātu un budistu mūku Krievijā Fēliksu Švedovski

 

Turpinājums no :  Boriss Stomahins: Krievu okupanti – prom no Latvijas! Русские оккупанты – вон из Латвии! 1. daļa

 

Atvars Krievijas egregorā

 

Vita Ņikitina: Jūs teicāt: “Līdz ko Krievija sāka sagrābt svešas teritorijas, cilvēkos parādījās ārkārtējs prieks. Tas nozīmē, ka šī valsts sākotnēji ir ieprogrammēta uz svešu teritoriju sagrābšanu. Tas nozīmē, ka šādai valstij nav jāpastāv. Lai tā sabrūk – lai no jauna sevi savāc kopā kā konstruktors. Bet pastāvošā konstrukcija cilvēkus psiholoģiski padara sliktākus.” Sanāk, ka Putina politika sēj šovinismu?

Fēlikss Švedovskis:  Ne gluži. Nevis Putina politika sākotnēji, bet paši cilvēki ir šīs politikas pasūtītāji. Mēs ar jums dzīvojam Dzīvās Ētikas paradigmā. Esmu lasījis arī Daniila Andrejeva grāmatu “Pasaules roze”. Tur ir tāds jēdziens kā egregors. Krieviju klāj egregors, kas ir kā Krievijas dvēsele. Tā sevī ietver šo caurumu, atvaru, kas vēlas sagrābt svešas teritorijas.

V.Ņ.: Tas nav kā amerikāņiem, kas vēlas būt “pasaules policisti”?

F.Š.:  Nē, tas ir savādāk.

V.Ņ.: Varbūt Krievija vēlas būt “pasaules cars”, kurš norādīs, kā kuram dzīvot?

F.Š.:  Man īsti nav skaidrs, ko šālaika Krievija vēlas. Amerikāņi vismaz aizstāv kaut kādas cilvēktiesības. Turklāt viņi nepievieno citu valstu teritorijas sev, bet gan atnāk, ievieš tur savu kārtību un it kā aiziet. Cits jautājums, ka tas viņiem ne visai labi izdodas, par ko amerikāņus pēc tam lamā. Kāpēc Krievijai ir nepieciešama sagrābšana, tas man nav skaidrs. Lai kur tā ierastos, tur nekļūst labāk nedz cilvēktiesību, nedz kādā citā jomā. Tas viss notiek laikam šī pieminētā egregora piesātināšanas dēļ, kaut kādas pašapmierināšanās dēļ, lai tas būtu apēdis pēc iespējas vairāk.

 

Vispirms vajadzīga patstāvīga domāšana

 

Vita Ņikitina: Lai pārvarētu savas tautas, nācijas negatīvās īpašības, katram cilvēkam – gan krievam, gan latvietim, gan amerikānim – vajadzētu sākt strādāt, pirmkārt, ar sevi.

Fēlikss Švedovskis:  Jā. Garīgā pilnveidošanās visupirms sākas ar sevi pašu.

V.Ņ.: Nevarētu teikt, ka mūsdienās kaut kā trūktu, piemēram, nepieciešamās literatūras, izglītības. Vēlos uzdot jautājumu, kāpēc tomēr pastāv zināmas bailes, gļēvulība cilvēkos pretoties ļaunumam, tumsai? Tā ir aktuāla tēma visur pasaulē.

F.Š.:  Problēmas būtība nepastāv grāmatās vai literatūrā. Es jau nemaz nerunāju par to, ka grāmatas mūsdienās maz lasa. Varbūt, ja cilvēki vairāk pievērstos grāmatām, viņi vairāk sāktu domāt. Tagad pārsvarā internets valda, kur runā lozungos, turklāt nevis ar saviem, bet svešiem vārdiem. Visi pārstāsta kaut kādas svešas idejas, turklāt īsa izklāsta veidā. Cilvēki ir pārstājuši vispār domāt, pārstājuši apzināties sevi, tāpēc ar viņiem ir viegli manipulēt. Čekistiem tas ir vislabākais materiāls – kā tāds plastilīns, no kā viņi var salipināt, ko vien vēlas.

V.Ņ.: Čekistiem?

V.Š.: Jā, viņi iemet savus īsos lozungus pēc savas programmas, viņiem tur viss ir labi pārdomāts. Tikai viņi domā nevis, kā uzcelt, bet kā izpostīt, kā padarīt cilvēkus par nedomājošiem, pilnīgi bez savas gribas, kas neko negrib, lai pēc tam varētu tos vadīt. Un tā pamazām šāda veida psiholoģija izplatās pa visu pasauli. Viņiem (čekistiem – V.Ņ.) ir izdevies uzpirkt pat Trampu, iekļūt Amerikā. Vispirms vajadzētu patstāvīgi domāt, bet cilvēki pamazām no tā atradinās. No kurienes tad radīsies drosme un vēlēšanās? Čekisti visu ir nojaukuši, cilvēki ir demotivēti.

V.Ņ.: Krievijā ir kāds vīrietis, kurš runā par Sibīrijas autonomiju. Jūs minējāt, ka jūtat atšķirību starp sibīriešiem un krieviem. Pastāstiet savu skatījumu.

F.Š.:  Nav gluži tā, ka viņi nav krievi. Es vispār vairs nezinu, kas ir krievi (smejas)… Sanāk, ka krievi ir tie, kuri neatzīst citu tautu tiesības nebūt krieviem un būt neatkarīgām no Krievijas. Lūk, šajā apstāklī slēpjas vienīgā krievu iezīme. Sibīrija mierīgi var pastāvēt neatkarīgi, tāpat kā Kaukāzs un daudzas citas valstis.

 

Čekistu metode: vērtību aizstāšana

 

Fēlikss Švedovskis: Maskavā slāvu kļūst arvien mazāk. Un, ja ieskatāmies dziļi vēsturē, par ko runā arī Boriss Stomahins, tad īstā Krievzeme ir Kijevas Krievzeme, kas atradās Ukrainas teritorijā. Sanāk, ka Krievijas teritorija radās no tā, ka tur parādījās daži cilvēki, turklāt dažādu nacionalitāšu, kas bandītiskā veidā sagrāba ideju par krieviskumu, pārnesa to uz Maskavu, nosauca to visu par Krieviju, Krievzemi, vienus nosauca par mazkrieviem, citus vēl kaut kā, visus visapkārt pazemoja, bet sevi pasludināja par īstenajiem krieviem, kaut arī viņi pat pēc nacionalitātes nekad nav piederējuši krieviem un Krievzemei. Viņu sākotnējā ideja bija pakļaut visus sev. Varbūt tie arī ir sākotnējie čekisti, varbūt te arī ir meklējama čekistu izcelšanās, kuri šīs metodes pielieto un nodod no paaudzes paaudzē, liek lietā vēl joprojām. Tā, pirmkārt, ir vērtību aizstāšanas metode. Metode nozagt svešu, pasludināt to par savu.

Vita Ņikitina: Jūs jau zināt, ka Latvijā mēs cīnāmies par dekolonizāciju, deokupāciju un deboļševizāciju. Mēs esam gatavi Krievijai atdot atpakaļ “savus” krievvalodīgos okupantus, ņemot vērā arī faktu, ka Krievijai ir ļoti nepieciešami savi cilvēki. Ko jūs domājat par šiem okupantiem?

F.Š.:  Krievijai vispār nevajag savus cilvēkus. Tur tā lieta. Krievija grib tikai atkal un atkal sagrābt jaunas zemes.

V.Ņ.: Tad lai grābj savējos ciet un velk aiz krāgas atpakaļ! Putins taču sauc savējos atpakaļ. Izraēla sauca savējos atpakaļ, daudzi arī aizbrauca.

F.Š.:  Tur jau slēpjas šīs pretrunas. Daudzu, kas pēc PSRS sabrukšanas atgriezās atkaļ Krievijā, liktenis bija ļoti bēdīgs. Daudzi tā arī nespēja dabūt Krievijas pilsonību. Viņi Latvijā nav pilsoņi un arī tur nevar dabūt pilsonību.

V.Ņ.: Tātad vesels stāsts?

F.Š.: Jā, lai saņemtu pases, cilvēkiem nācās dot kukuļus. Zinu no personiskās, no savas ģimenes pieredzes. No Kazahstānas atgriezās radi. Turklāt šie cilvēki sev uztaisīja Krievijas pases jau tad, kad Padomija bruka. Kad viņi atgriezās Krievijā, viņiem vajadzēja pierādīt savu piederību tai.

Praksē ierēdņi pieprasa kukuļus, raugās uz citiem kā uz otrās šķiras cilvēkiem. Tas pats notiek konflikta laikā Ukrainā, kad cilvēki no Donbasa noticēja, ka Krievija viņus pieņems atpakaļ un devās mājup. Bet pret viņiem tur izturas kā pret otrās šķiras cilvēkiem. Un, neskatoties uz to, ka donbasieši ir pret Ukrainu, it kā atbalsta Putinu, tik un tā viņi Krievijā nevienam nav vajadzīgi. Tiem saka: brauciet uz savu Ukrainu. Bet kur tad braukt, ja tur visur ir karš?

V.Ņ.: Jūs domājat, ka okupanti to jūt un kā parazīti tāpēc vēlas šeit, Latvijā, turpināt parazitēt, nostiprinot savu perēkli?

F.Š.:  Es nevaru pateikt, ko viņi jūt, bet, kā liecina fakti, Krievijā viņi nevienam nav vajadzīgi. Viņi visdrīzāk ir vajadzīgi Latvijā, lai Krievijai būtu vieglāk pēc tam šo teritoriju sagrābt sev. Un šīs deklarācijas par to, ka Krievija izdalīs visiem pases, – ar ko viss parasti beidzas? Ar to, ka šīs teritorijas tiek pievienotas Krievijai. Tā tas bija Abhāzijā, Dienvidosetijā…

V.Ņ.: Vai tā ir tāda kā Krievijas politika, trafarets, pēc kā darboties?

F.Š.:  Tās mērķis ir nevis parūpēties par cilvēkiem, bet vienkārši paplašināt teritoriju. Kāpēc tas tā notiek, es nezinu. Tas ir kaut kāds neprāts.

V.Ņ.: Tātad viņi tagad nenāk ar tankiem, bet gan šādā veidā?

F.Š.:  Es dažreiz nesaprotu, ko Krievijai vēl vajag. Teritorija jau tā ir milzīga. Kur vēl tālāk! Uz kurieni?

V.Ņ.: Bet fakts, ka Latvija tagad atrodas NATO paspārnē, vai tas neliks šķēršļus jūsu minētajai Krievijas politikai?

F.Š.:  Es ceru, ka tas kalpos par šķērsli.

V.Ņ.: Kā jums šķiet, vai viņi – “kegebešņiku” vara – varētu šo šķērsli pārvarēt?

F.Š.:  Viņiem īstenībā tas nemaz nav jāpārvar. Viņiem ir svarīgi, lai šeit būtu tāda nemierīga, destabilizējoša gaisotne, lai jūsu valdība pati gribētu draudzēties ar Krieviju un lai nebūtu problēmu. Būtībā no Latvijas viņi vēlas izveidot otru Baltkrieviju. Tā ir it kā neatkarīga valsts, neviens tajā nav iebrucis, bet būtībā ir kaut kādas savienības daļa. Viņiem tas ir ērti, jo pasaules priekšā it kā neko nav pārkāpuši, taču caur krievvalodīgajiem smalkas psiholoģiskās apstrādes rezultātā uz Latvijas valdību ir uzspieduši tā, ka tai vairs nav kur dēties un gribas ar visiem draudzēties.

Jums un eiropiešiem liekas, ka Krievija ir loģiski domājoša, ka ar to var kaut ko sarunāt, bet loģikas tur nav. Tai vienīgā loģika ir ienest haosu visapkārt. Boriss Stomahins uzskata, ka ir jāpārtrauc vispār par jebko risināt sarunas ar Krieviju. Ir jāpārtrauc uztvert Krieviju kā pusi, ar kuru kaut ko var sarunāt. Tā tagad ir kā prātā jucis cilvēks, no kura ir jāizolējas. Tātad jāizliek mēma siena apkārt pa visu perimetru.

 

Savā būtībā: dzimtļaudis

 

Vita Ņikitina: Mēs tomēr esam ieinteresēti sarunās ar Krieviju, jo mums ir svarīgi atjaunot vēsturisko taisnīgumu. Ir jāatrod kāds cilvēks, instance, kas varētu vienoties un no kuras pieprasīt šī taisnīguma atjaunošanu, lai tā tiktu izpildīta. Varbūt jāmēģina doties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu ar dokumentu mapīti?

Fēlikss Švedovskis:  Vai kāds ir mēģinājis? Kāds kaut ko tādu ir darījis?

V.Ņ.: Tā ir tāda ideja. Kur mazai tautai atrast tādu aizstāvi, draugu, kurš varētu palīdzēt?

F.Š.:  Šobrīd vienīgais aizstāvis pret Krieviju var būt tikai Amerika, jo Eiropa ir tik piesātināta ar Putina naudu, uzpirkti ir visi politiķi, sākot ar Šrēderu Vācijā, beidzot ar mafijas pārstāvjiem Itālijā. Vienīgais aizstāvis šobrīd varētu būt Amerika, tikai vēlams bez Trampa.

V.Ņ.: Savulaik tika rīkots konkurss par dekolonizācijas likumprojektu, labākos darbus apgāds “Vieda” apkopoja un izdeva grāmatā “Par Latvijas dekolonizāciju”. Tur ir aprakstīts, kā šo procesu var īstenot dzīvē. Tām ģimenēm, kas radušās jauktās laulībās, būtu izvēles tiesības: palikt šeit, vai doties prom un izvēlēties, kur tās vēlas dzīvot. Pēc taisnīguma. Ja vēlies palikt, tad jāciena šīs valsts likumi, kā tas notiek visās normālās valstīs. Līdz ar to izveidosies dabiskās atlases procents. Varbūt nesanāks šie 700 000, kas oficiāli tiek minēti pēc statistikas datiem, jeb gandrīz 1 miljons.

F.Š.:  Ja vien viņi spētu izvēlēties, kur dzīvot! Amerikā tā nav problēma – pārbraukt no pilsētas uz pilsētu. Bet Krievijā pārbraukšana no pilsētas uz pilsētu ir vesela dzīves drāma. Tur sabrūk visi sakari.

V.Ņ.: Laikam okupanti redz, cik tur grūti apstākļi un tāpēc vēlas šeit palikt, jo te kaut necik ir eiropeiska vide un apstākļi? Tāpēc negrib braukt prom. Kad redz, ka dubļi līdz ceļiem, tad… Tas nostrādā psiholoģiski.

F.Š.:  Lietas būtība nav dubļos, bet gan iekšēja. Problēma ir psiholoģiska. Un tā ir visu PSRS cilvēku psiholoģiskā problēma. Viņi visi savā būtībā ir dzimtļaudis. Dzimtļaudis ir piesieti vienai vietai. Mēs pēc pases esam tur pierakstīti. Ja tu pārbrauc uz blakus pilsētu, tas ir kaut kas nenormāls. Ja viņi šeit dzīvo, viņi ir pieraduši te dzīvot, te viņi ir pierakstīti. Ja viņi aizbrauks uz Krieviju, kur viņus neviens negaida… Varbūt labāk tad jau viņus uz Eiropu aizsūtīt.

V.Ņ.: Bija arī tāds piedāvājums, tāda ideja.

F.Š.:  Derētu cilvēkus motivēt kaut kādai labākai dzīvei. Varbūt iedot viņiem kādu sākuma kapitālu ar noteikumu, lai nekad šurp neatgriežas.

V.Ņ.: Starp citu, Krasnodaras apgabala gubernators savulaik nāca klajā ar piedāvājumu palīdzēt tautiešiem no bijušajām PSRS valstīm atgriezties. Bet kaut kā viss pieklusa.

F.Š.:  Tagad vispār runas par kaut ko tādu neskan. Varbūt pēc Krimas viņi iedvesmojās un nolēma, ka vienkāršāk ir nevis rūpēties par tiem, kuri atbrauks no PSRS bijušajām republikām, bet sagrābt tās, un viss (smejas). Tā viņi it kā kļūst par mūsu pilsoņiem. Tas taču ir liels darbs uzņemt viesus, rūpēties par tiem. Bet ar sagrābšanu ne par vienu nevajag rūpēties. Liekas, tāda ir šī psiholoģija.

 

Esi brīvs!

 

Vita Ņikitina: Uz kādiem pamatiem mēs varētu sadarboties – Latvija ar Krieviju?

Fēlikss Švedovskis:  Vispār jau visas tautas varētu apvienoties cīņā pret ļaunumu. Manuprāt, pateikšu ne visai populāru ideju, bet man šķiet, ka sevi apzināties kā pasaules cilvēku ir produktīvāk nekā nacionālisms.

V.Ņ.: Nikolajs Rērihs gan uzskatīja, ka īstens nacionālisms un patiesa kultūra ir savstarpēji nesaraujami un saistīti pamati – tas tiek likts arī mūsu darba pamatā.

F.Š.: Bet, ja apvienosies visi pasaules cilvēki, neskatoties uz nacionalitāti, lai sagrautu kaut kādu valstu monopolu pār cilvēku, tas būs labi.

Man tuvāks ir nomadu modelis. Jurta kā mājas. To var salikt un nojaukt, uzbūvēt vienalga kur. Tāda kā visu tautu brālības ideja. Pati nacionalitātes kā kaut kā atsevišķa ideja ir jauna, nav sena. Daudz senāka ir pasaules brālības ideja, kad bija nomadu tautas pa visu Eirāziju.

Kāpēc, piemēram, krievi Latvijā tik nekaunīgi uzvedas? Tāpēc ka viņi šeit jūtas kā daļa no Krievijas. Viņi neizjūt sevi kā daļu no cilvēces, viņi jūs neuzskata par saviem brāļiem. Viņiem ir jājūt, ka tur blakus ir tas lielais brālis, viņa plecs. Nevis tas, ka viņam šeit ir brāļi, bet viņi ir izdomājuši tur kaut kādu iedomu tēlu Putina un Krievijas izskatā.

V.Ņ.: Mums, latviešiem, ir svarīgi cienīt arī mūsu senču asinis, kas izlietas par nacionālas valsts radīšanu. Brīvības cīņās un partizānu karā daudzi ziedoja dzīvību par savu tautu, par savām mājām, ģimenēm. Vēlos pieminēt Gandiju. Man patīk, ka cilvēkiem viņš iedeva ideju, ka, neskatoties uz to, lai kāda būtu vara, vienmēr esi ar patiesības un taisnīguma kodeksu krūtīs, neļaujies sevi salauzt, neej melīgo ideju pavadā. Paliec iekšēji dumpinieks pret ļauno varu, nepadodies tai un tās spiedienam. Saglabā sevī tīro ideju.

F.Š.:  Svarīgākais ir nebūt vergiem. Čečeniem galvenā ir brīvības ideja. Kad viņi viens otru sveicina, tie novēl: “Esi brīvs!” Nācijai galvenais ir brīvība.

V.Ņ.: Paldies par sarunu!

 

Ar Fēliksu Švedovski sarunājās Vita Ņikitina

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.1(447) [2020. gada 10.–23. janvāris]


« Atpakaļ