Čekas operācija “4.maijs” un naivule Marina Kosteņecka

Dr. Edgars Alksnis

Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa priekšsēdētājs

 

Aģitācijā par jaunām metodēm latviešu piebeigšanai un Latvijas valsts graušanai, mainot Pilsonības likumu, varturi ir iesaistījuši kādreizējo Tautas frontes aktīvisti Marinu Kosteņecku. Bijusī žurnāliste intervijās piemin tādas lietas, kas parāda 4. maija Latvijas tapšanu nežēlīgi skaidri. Fragmenti no Kosteņeckas intervijas (Neatkarīgajā Rīta Avīzē, 2019. gada 3. maijā) sniegti treknrakstā.

“Sevišķi tas izvērsās tad, kad Gorbačovs nāca ar savu perestroiku, kad Latvijā vizītē ieradās Aleksandrs Jakovļevs. Starp citu, Jakovļevs arvien vēl nav īsti vēsturiski novērtēts. Jo Gorbačovs bija tā kā galva, bet kakls, kas to galvu grozīja, bija perestroikas arhitekts Jakovļevs.”

Kas tad bija šis perestroikas arhitekts Jakovļevs (1923–2005)? Rietumu avoti sniedz šādas ziņas: dzimis kolhoza priekšsēdētāja ģimenē mazā Pievolgas sādžā. Pēc īsa karadienesta, vēstures studijām Jaroslavļas Pedagoģiskajā institūtā un Augstākās partijas skolas beigšanas Maskavā no 1946. gada Jakovļevs ir kompartijas aģitācijas un propagandas darbā. Atšķirībā no cietpaurainākās komunistu daļas Gorbačovs un Jakovļevs saprot, ka konfrontācijai ar Rietumiem un diktatoriskā režīma izolācijai nav perspektīvu. Tikai šī fakta dēļ Austrumeiropu palaida nosacītā brīvībā.

“Un – kurš cīnījās, lai Molotova–Ribentropa pakts tiktu atzīts par noziedzīgu? Varēja būt visādi, ja PSRS Tautas deputātu otrajā kongresā nebūtu pieņemts lēmums, ka kongress atzīst Molotova–Ribentropa paktu par spēkā neesošu un noziedzīgu kopš pieņemšanas brīža. To komisiju vadīja Jakovļevs. No katras republikas tur bija pa trim cilvēkiem. No mums tur bija Vulfsons, Neilands un Ķezbers. [..] Tas notika 1989. gada 26. decembrī. Un tieši šis lēmums, ka Molotova–Ribentropa pakts ar visiem slepenajiem protokoliem nav spēkā kopš pieņemšanas brīža, pavēra ceļu ceturtajam maijam.”

Rietumi pastāvīgi atgādināja par fašistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS noziedzīgo vienošanos 1939. gada 23. augustā, kas noveda pie ilgstošas Austrumeiropas okupācijas un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksijas PSRS sastāvā. Jaunajiem padomijas līderiem vajadzēja uz šo reaģēt, un tie arī reaģēja, izmantojot čekas kadrus. Padomju armija neesot uzbrukusi Latvijai, civiliedzīvotāji neesot slepkavoti un izsūtīti, Latvijas teritorija neesot pārpludināta ar PSRS pilsoņiem un tamlīdzīgi. Perestroikas rezultātā LPSR kliķe tika pasargāta, par ko tad arī Aleksandram Jakovļevam tovārišči pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni (to lielo, bruņinieka).

“Tikai tad ceturtajam maijam tika ieslēgta zaļā gaisma. Ja tā nebūtu bijis, tad mēs, kā klusējām piecdesmit gadus, tā būtu klusējuši arī turpmāk.”

“Jūs” neapšaubāmi par Latvijas okupāciju būtu klusējuši, taču Latvijas Nacionālās Neatkarības kustība un mazākas patriotu grupas klusēt tikpat neapšaubāmi negrasījās, izpelnoties LPSR iestāžu pretdarbību. Rezultātā 1990. gada 4. maijā LPSR Augstākajā Padomē sēdošie čekas aģenti saņēma pavēli balsot “par”. Krievu armija negāja ārā, kamēr nebija skaidrs, ka PSRS civilokupantiem šeit tiešām piedāvā zemi un pilsonību.

Kā dzirdēts, bija nepieciešama speciāla Paneiropas Ūnijas priekšsēža fon Hābsburga vizīte, lai ieskaidrotu L(PS)R līderiem, ka no 18. novembra atteikties tomēr nevarēs.

“Bet – pats galvenais – es tur pieminēju, ka jābeidz reiz melot un noklusēt patiesā Latvijas vēsture. Ir jāsāk runāt par 1940., par 1949. gada izsūtīšanām. Izrādījās, ka esmu to pateikusi pirmā.”

Runāt, kā redzams, nav kaitīgi.

“Es ļoti labi atceros, kā Gorbačovs trešajā kongresā, kad viņu ievēlēja par PSRS prezidentu (..) no tribīnes kliedza Baltijas delegācijām: nekur jūs neaiziesiet, jūs taču esat gudri cilvēki… Tāpēc arī mūsu 4. maija deklarāciju viņš vēlāk uzskatīja par papīru, kurš nav vērā ņemams.”

Marina Kosteņecka (pirmā no labās)

Prātīgs vīrs, nav ko piebilst. Ar šodienas acīm raugoties, Gorbačovs ar Jakovļevu ir spēlējuši precīzi. Krievijas interesēs, protams. Tā ka Kosteņeckas sajūsma latviešiem nebūs saprotama.

“Es zināju, ka maisos neesmu, bet biju kategoriski pret to vēršanu vaļā. Jo es sapratu, ka tas raisīs to, kas ir šobrīd. Šķelšanos arī starp latviešiem.”

“Starp latviešiem” nekāda šķelšanās nav manāma. Tovārišči gan tādi nervozi.

Kosteņecka piemin “čekas pirkstu” (faktiski visam, kas nebija saistīts ar Latvijas Tautas frontes “ģenerālo līniju”) un atgādina, ka 30 000 cilvēku, kuriem, saskaņā ar Latvijas likumu pārmantojamību, Latvijas pilsonība nepienācās, bija reģistrējušies kā Latvijas Republikas pilsoņu kandidāti. (Ir, 2019. gada 26. septembris.)

Kompartijas-čekas pirkstu Latvijas Tautas frontes vadībā saskatīt patiesi nav grūti. Profesionāls kompartijas darbinieks Jānis Škapars, Dainis Īvāns un Džemma Skulme, kuriem savulaik tika ļauts rakstīt personalizētus nekrologus Leonīdam Brežņevam; Sandra Kalniete ar “neiespējamu” biogrāfiju – no padomju varas ienaidnieku ģimenes līdz LPSR Mākslinieku savienības [ģenerāl]sekretārei (1987–1990) un sekretārei izdevniecībā “Liesma” (1985–1987); Juris Bojārs, kuru atmaskoja drīz pēc ievēlēšanas LTF domē; citi krievu ziķerdienestu virsnieki, kurus piemin Gundars Valdmanis grāmatā “Starp dzirnakmeņiem”…

Savukārt Latvijas Republikas pilsoņu kandidātu reģistrācija notika līdzīgi kā Igaunijā un mūsu apstākļos interesēja galvenokārt Latvijas pilsoņu dzīvesbiedrus. Šis fakts nekādi nav uzskatāms par kādu “solījumu” automātiski piešķirt Latvijas pilsonību PSRS pārvietotajām personām.

Kosteņecka turpina uzvesties kā Latvijas PSR laikos. Nav šaubu, ka tas atradīs piekrišanu valdošās kliķes vidē. Tautai tomēr jāzina patiesība, un tā ir īsa – nekādas Latvijas vēl nav…

Avots: Pilsonis.lv


Dažas atsauksmes pēc raksta publicēšanas portālā “Pietiek.com”

 

manupraat: Samērā precīzs situācijas raksturojums. Ieteiktu Pilsoņu Kongresa dalībniekiem (tiem, kuri nav nodevuši PK ideālus) vairāk publicēt informāciju par Pilsoņu Kongresu, tā mērķiem, darbību un tiem zemiskajiem veidiem, kā tas tika sagrauts. Tautai trūkst informācijas.

Mediķu protestu kontekstā: Jāsaprot, kas vispār šodien ir Latvijas 4. maija varas korporācija no politiskā aspekta? Tas šodien ir VDD – patiesais varas turētājs, nevis tauta, kā rakstīts Satversmes 2. pantā. VDD sastāv no SAB, DP u.c. iestādēm un komisijām, komitejām utt., kas personām dod pielaidi valsts noslēpumiem, valsts korporācijas amatpersonu kodola vadības noslēpumiem. Kas korporācijas kodolā ietilpst bez vecajiem čekistiem un komunistiem? “Jaunie čekisti un komunisti”, kas izaudzināti pēc veco kā VDK virsnieka A. Borovkova līdzības, jo vecie neko citu nesaprot un neko jaunu nav apguvuši, un ir ērti pielāgojušies ārvalstu specdienestu cionistu prasībām, kas palīdzēja nostiprināties komunistu-čekistu-cionistu kopējai genocīda ideoloģijai Latvijā pēc 1991. gada. [..]

Tādēļ 4. maija varas korporācija ar VDD realizē brutālu genocīdu pret Latvijas tautu, ar mērķi nostiprināt savas varas pozīcijas, radot apstākļus, kad daudzi spiesti aizbraukt. Aizbraukušo atsūtītā uz Latviju nauda veido ceturto daļu no valsts budžeta. Varas korporācija dara visu, lai samazinātu pensionāru un slimo skaitu, tos ar nesasniedzamiem medicīnas pakalpojumiem kvotu sistēmā nogādājot “labākos medību laukos”, atvieglojot slogu uz valsts budžetu, vienlaikus pārslogojot mediķus, iznīcinot viņus fiziski.

Latvijas 4. maija varas korporācijas realizētais genocīds pret tautu, demokrātijas ierobežošana un varas centralizācija bailēs no Saskaņas nokļūšanas valdībā ir nekas cits kā nenotikušās Latvijas deokupācijas sekas pēc 1991. gada.

Tādēļ nemaz nav pārspīlēts kaut kur komentāros minētais apzīmējums, ka “I. Mūrniecei (NA), 12. un 13. Saeimas spīkerei un I. Viņķelei, veselības ministrei, ir rokas līdz elkoņietm pilsoņu asinīs”.

Žulis: Labi atceros, kā tautas nodevēju kompānija ar Grīnblatu priekšgalā, kas vēlāk pārtapa par TB, sašķēla Pilsoņu Kongresu, pievienojoties čekistu un komunistu izveidotajam 4. maija režīmam. Savā paziņojumā viņi aicināja sekot savam piemēram, jo tikai tā, lūk, pa īstam varēšot aizstāvēt latviešu tautas intereses. Tautas liela daļa viņiem noticēja. Tikai tā viņu “cīņa” vēlāk pārvērtās par snauduļošanu Saeimas solos. Tālāk šai snauduļotāju komandai pievienojās vēl bariņš glumu tipu, izveidojot konglomerātu “TB/LNNK/VL”, kas tagad sevi lepni dēvē par Nacionālo apvienību. Šī kompānija, gadiem ritot, ir “izcīnījusi” stabilu vietu valdošās kliķes izveidotajā Saeimā un tagad ar aktīvu darbību piedalās visos pret latviešu tautu un Latvijas valsti vērstajos noziegumos.

antons mikoss: Nekas netika sagrauts, kas attiecas uz PK. LPSR AP organizētās vēlēšanas pēc PSRS likumiem tika rūpīgi sagatavotas. Lai gan no 1989. gada LPSR likumiem tika pasludināta prioritāte, čeka bija PSRS pakļautībā. Čekai bija izšķirošā loma atlasīt pārbaudītus īpatņus deputātu kandidātiem. Bija pienācis izšķirošais brīdis, lai jaunais AP sastāvs likumīgi iestātos Krievijas jaunimpērijā.

1990.gada rudenī piedalījos Vroclavā Brīvības partijas dibināšanas kongresā. Tur pārstāvji no gandrīz visām PSRS republikām pēc kongresa spriedām par darāmiem darbiem savu valstu nostiprināšanā pēc PSRS likvidēšanas. Es izvirzīju nepieciešamību krievu oficieriem radīt fondu no Rietumvalstu līdzekļiem, lai viņi aizbrauktu no valsts.

Atgriežoties ar vilcienu mājās, pēc robežas šķērsošanas tika apturēts vilciens neparedzētā stāvvietā. Kupejā ienāca čekisti un no tur trim pasažieriem izkratīja tikai mani. Noklausījās divas diktofona kasetes un pāršķirstīja Polijas priekšvēlēšanu materiālus. Vīlušies, ka nav meklētais, čekisti izkāpa no vilciena. Pa logu redzēju, ka manējie čekisti bija vienīgie kratītāji. Tātad vilciens tika apturēts manas necilās personas dēļ. Pēc apmēram nedēļas PSRS KONGRESĀ deputāts Viktors Alksnis sūdzējās par to kongresu Vroclavā. Esot spriests par LPSR sadalīšanu. Cik ilgi mi(laikam krievi) to cietīšot! Vēl pēc nedēļas Ādažos ieveda Pleskavas divīziju. Necik ilgi – un sākās janvāra iebiedēšanas nogalināšanas Rīgā un Viļņā.

PK PILNVARAS ir spēkā. Drīz nāksies  kremļa kurmjiem, ar kremļa kurmi kremļa kurmja dēlu E. Levitu tajā skaitā, atbildēt par 300 000 krievu ofiņu un čekistu ar ģimenēm piesaisti Slāvlatvijā.

Par brīvu LR!

Antons Mikoss

PK Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs

Žulis: Tad jau tikpat labi var teikt, ka arī padomju laikos tauta ievēlēja valdību, jo principā velēšanas toreiz un tagad ne ar ko neatšķiras. Gan toreiz, gan tagad vēlētājiem nekādas izvēles tiesības netika un netiek dotas. Toreiz visu noteica komunistiskā partija, tagad visu nosaka valsts izlaupītāju partija, kas sevi sadalījusi vairākās filiālēs ar dažādiem nosaukumiem.

Lai būtu saprotamāk, iedomājieties, ka Jums pusdienās tiek dota izvēle, kur vairākos šķīvjos saliktas ceptas vardes, čūskas, ķirzakas, grauzdēti prusaki, mēslu vaboles, marinētas sliekas…. Un Jums tagad no tā visa jāizvēlas tas “mazākais ļaunums”. Kad Jūs to būsit izdarījuši, tad svinīgi tiks paziņots, ka tāda nu, lūk, ir tā Jūsu gastronomiskā gaume. Un nākošos četrus gadus, saskaņā ar šo gaumi, Jūs tiksit baroti. Tas taču būs tik demokrātiski, vai ne? Varbūt Jūs teiksit, ka nepiedalīsieties šādās “vēlēšanās”? Tad kādēļ Jūs piedalāties pašreizējā Saeimas vēlēšanu farsā? Vai tādēļ, ka mūsu valsts pārvalde un savas tautas liktenis Jums ir kaut kas stipri mazsvarīgāks par Jūsu vēdera labsajūtu?

autoram: Ja pie teikšanas tiktu pamuļķīgie klaigātāji no Pilsoņu Kongresa, brīvas Latvijas te nebūtu. Visu cīņu, lavierējot kā pa plānu ledu, uz saviem pleciem iznesa Tautas fronte ar Daini Īvānu priekšgalā.

Teds: Atļaušos minēt, [iepriekšējo komentāru ir rakstījis] sarkans kolaborants vai mākslīgi uzintegrēts okupants ar latviešu valodas zināšanām, no kuriem abi ir vienlīdz bīstami Latvijas valstij un patiesai neatkarībai.

par Levitu: Vai kāds nevar uzrakstīt pilnīgāku Levita tētiņa – krievžīdu komisāra – biogrāfiju?

antons mikoss: Gribi rakņāties kloākā? Lūdzu!

Jonass [Levits] bija Staļina rokaspuisis [Latvijā]. 1940. gadā bija komisārs banku un rūpniecības uzņēmumu pārņemšanā. Latvijas laupītājs. Vikipēdijā rakstīts – disidents. Īsi pirms vēlēšanām E. Levits nerunāja par tēvu, līdz “DDD” nopublicēja Jonasiņa amatus. Tad viņš izvairīgi stāstīja, ka tēvs neesot daudz neko stāstījis un vispār viņš esot aizgājējs, un lai liek mieru.

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(446) [2019. gada 20. decembris–2020. gada 9. janvāris]


« Atpakaļ