CILVĒKA DZĪVE NO ĶERMEŅA NĀVES LĪDZ JAUNAI PIEDZIMŠANAI
Tupinājums no “Cilvēka dzīve no ķermeņa nāves līdz jaunai piedzimšanai” 1. daļa
Kas attiecas uz aiziešanu no fiziskā iemiesojuma jeb, kā cilvēki to sauc, nāvi, no Individualitātes viedokļa tai nav nekādas nozīmes: nometis visus ķermeņus, mūžīgais cilvēks paliek viņš pats, savās mājās; būtībā taču viņš savu mitekli nemaz nav atstājis. Individualitātei zemes dzīve jeb fiziskais iemiesojums ir tikai vienas apziņas un gribas daļas īslaicīga tiecība uz zemākajiem slāņiem, kas tiek īstenota ar zemākās matērijas pārvadītāju palīdzību. Bet aiziešana no zemes iemiesojuma – tas process, ko mēs saucam par nāvi, – ir tikai apziņas atgriešanās augstākajās pasaulēs: atgriešanās mājup. Tādējādi piedzimšana uz zemes drīzāk ir nāve, tā ir izraidīšana uz zemi, uz “ciešanu un asaru ieleju”. Bet šķietamā nāve ir piedzimšana daudz plašākai dzīvei, pāreja no cietuma uz brīvību kalnu gaisā. Tāpēc pareizi ir nāvi uzskatīt par lielāko zemes dzīves ilūziju: nāves nav, ir tikai dzīves apstākļu maiņa!
Debesu dzīve garam var ilgt tūkstošiem gadu – atkarībā no tā attīstības pakāpes un spēka. Taču gan zemes, gan debesu dzīvei ir sākums un beigas. Un, kad gara dzīve Ugunīgajā Pasaulē ir pilnībā izdzīvota, cilvēks sāk just tieksmi pēc jaunas iemiesošanās. Kas liek Individualitātei atgriezties uz zemes? Kosmiskais likums: kā bads spiež izbadējušos meklēt barību, tā iemiesošanās likums virza garu atkal uz jaunu iemiesošanos, lai tas, izgājis cauri pārbaudījumiem, paceltos augstākā pakāpē. Tikai uz zemes atjaunojas un uzkrājas jaunas enerģijas. Un gars atkal dodas cīņā un pretī ciešanām.
Individualitātes iemiesošanās personībā ir aprakstīta iepriekš (lasiet grāmatā “Ievads Dzīvās Ētikas Mācībā” – “DDD” piez.). Šeit var piebilst, ka augsti attīstīts cilvēks, kam piemīt augstākā apziņa, pats izvēlas ģimeni, kurā piedzimt. Attiecībā uz neattīstītiem cilvēkiem šo jautājumu atrisina Karmas Valdoņi, kuri nosaka un organizē vislabākos zemes apstākļus (piemērotus vecākus, laikmetu, valsti, apkārtējo vidi utt.), kas atbilstu konkrētajam iemiesojumam izvirzīto mērķu sasniegšanai. Un, kad viss ir paredzēts, – cilvēks piedzimst uz zemes (pareizāk, nomirst debesīs).
Svjatosvala Rēriha glezna “Svētie Vārdi. Skolotāja Vārdi”, 1944
Aizmetņa attīstības pārtraukšana (aborts) ļoti apgrūtina tās būtnes likteni, kurai pienācis laiks iemiesoties. Cilvēks jau ieguvis mentālo, astrālo un ēterisko ķermeni, atliek vēl tikai dabūt fizisko ķermeni: lūk, arī vecāki izraudzīti, aizmetnis jau sācis attīstīties, un pēkšņi kaut kādu viņam nesaprotamu apsvērumu dēļ šis cilvēks tiek raidīts prom no blīvās pasaules – atpakaļ astrālajā pasaulē. Tas rada šim cilvēkam neaprakstāmas ciešanas, par ko negudrajiem “vecākiem” nāksies maksāt. Šis noziegums ir liels, Mācībā teikts, ka “pārtraukt bērnu iedzemdību ir sliktāk par slepkavību”.
Jābrīdina arī no tā sauktā spiritisma briesmām. Spiritiskajos seansos var tikt izsaukti tikai tukši apvalki, astrālie līķi, ko aizmetuši no Smalkās Pasaules uz Ugunīgo Pasauli aizgājušie cilvēki un kas paturējuši daļiņu šo cilvēku apziņas. Šie apvalki reizēm parādās seansos un maldīgi tiek uzskatīti par mirušajiem cilvēkiem. Īstenībā aizgājušais cilvēks, viņa īstenā Individualitāte, atrodas Ugunīgajā Pasaulē un dzīvo cilvēku aicinājumi to nesasniedz.
Vienīgie mirušie, kas var ierasties uz seansiem, ir tie, kuri no zemes dzīves aizgājuši pirms viņiem noteiktā dabiskās nāves laika: avārijās bojā gājušie, noziedznieki, kam izpildīts nāvessods, un pašnāvnieki. Laiku, kas atlicis līdz dabiskās nāves brīdim, viņi pavada tajā sfērā, ar kuru spiritisti var kontaktēties. Taču šīm būtnēm par ierašanos uz seansiem ir dārgi jāmaksā: saskarsme ar zemes iemītniekiem tām rada visai smagas sekas – līdz pat iznīcībai. Vai gan var iedomāties, ka šāds Kosmisko likumu pārkāpums varētu palikt bez jebkādām sekām dzīvajiem seansu dalībniekiem – spiritistiem, ja viņi ir bijuši par cēloni kādas citas būtnes bojāejai?
ATKALIEMIESOŠANĀS (REINKARNĀCIJAS) LIKUMS
Iepriekš tika stāstīts, kā cilvēks pēc nāves Blīvajā Pasaulē un uzturēšanās Smalkajā Pasaulē, Domu un Ugunīgajā Pasaulē atkal atgriežas uz zemes, lai sāktu savu nākamo fizisko dzīvi. Tādējādi ikviena cilvēka dzīve uz zemes atkārtojas daudz reižu. Vairākkārtējās secīgajās dzīvēs fiziskajā pasaulē viņš iegūst arvien pilnīgāku dzīves pieredzi. Iemiesojumu starplaikos šī pieredze īstenojas spējās un raksturā. Ar šīm spējām un raksturu cilvēks ieiet jaunajā dzīvē, kura, turpinādama iepriekšējo, sākas ar to pakāpienu, uz kura beigusies iepriekšējā dzīve. Tā pakāpeniski attīstās cilvēka apziņa. Ikviena dzīve ir noteikta mācībstunda, noteikts uzdevums. Ja cilvēks sekmīgi atrisinās viņam izvirzītos uzdevumus, tad viņš ātrāk virzīsies uz priekšu savas apziņas evolūcijā – un otrādi.
Tā izskaidrojamas dzīvē pastāvošās nevienlīdzīgās spējas. Tikai Atkaliemiesošanās likums var izskaidrot, kāpēc vieni cilvēki piedzimst apdāvināti, gudri, ar tieksmi uz visu labo, bet citi – kā truli nejēgas, kuriem viegli pielīp sliktais. Kāpēc viens ir talantīgs un gudrs, bet otrs – nevarīgs un dumjš? Kāpēc viens ir labestīgs, dāsns un augstsirdīgs, bet otrs – ļauns, skops un nežēlīgs? Vienīgais saprātīgais šādas nevienlīdzības skaidrojums ir šāds: visu to nosaka katra cilvēka sasniegumi sava gara attīstīšanā iepriekšējās dzīvēs. Ja no diviem cilvēkiem viens ir spējīgs un visu uztver viegli, bet otram viss nāk ar grūtībām un nav nekādu spēju – tas nozīmē, ka pirmais ir sens, daudz pieredzējis gars, kas nodzīvojis jau daudzas dzīves un ieguvis visdažādāko pieredzi, bet otrs – jauns gars, kas tikai nesen sācis apgūt dzīves pieredzi Kosmiskajā Skolā un kam vēl daudz jāmācās, lai varētu līdzināties pirmajam.
Daudzbērnu ģimenē iedzimtība, kopējā vide, audzināšana, ietekme, dzīves apstākļi visiem bērniem ir līdzīgi, taču cik ļoti atšķirīgi tie var izaugt vienā un tajā pašā ģimenē! Un bieži vien pie viena ģimenes pavarda mēs varam vērot jaunus cilvēkus, kuri pieder pie tik pretējiem tipiem, ka te nu nekādi nevar atsaukties uz iedzimtību un apkārtējās vides ietekmi, jo tiklab viena, kā arī otra visiem šīs ģimenes bērniem taču ir vienāda. Ar iedzimtību, audzināšanu un ietekmi tas nav izskaidrojams. Audzināšana uzliks savu zīmogu ikvienam bērnam, taču pamatraksturs katram paliks savdabīgs. Nevienam un nekad vēl nav izdevies izaudzināt divus pēc rakstura pilnīgi vienādus cilvēkus, jo tas nav vecāku varā. Fiziskajā līdzībā un garīgajā, tikumiskajā atšķirībā sastopas divas dažādas cēlonības līnijas.
Simpātijas un antipātijas, mīlestības un naida jūtas, kas radušās vienā dzīvē, pāriet nākamajās dzīvēs un izpaužas tajās vai nu kā pievilkšanās, vai atgrūšanās spēks. Lūk, kāpēc, satiekoties ar cilvēkiem, notiek tā – ar vienu cilvēku mēs uzreiz, līdz ar pirmajiem vārdiem jūtamies radniecīgi un tuvi, bet ar otru nekādi nevaram nodibināt kaut vai ciešamas attiecības. Tātad ar pirmo cilvēku mums kādreiz jau bijušas tuvas vai radniecīgas saites, bet ar otro mēs esam satikušies pirmoreiz vai arī mūsu attiecības kādreiz ir bijušas naidīgas.
Būtībā atkaliemiesojas un pilnveidojas tikai viena vienīgā Individualitāte. Personība atkārtoti neiemiesojas, tā katrā jaunā iemiesojumā atjaunojas. Tikai personībai ir noteikts dzimums, kā arī tautība. Nākamajā iemiesojumā Individualitāte var nokļūt ne tikai pavisam citā vidē, citā valstī un citā tautā, bet arī dzimums var būt pretējs. Iziedams caur daudzajām mainīgajām, arī vīriešu un sieviešu dzimuma personībām, cilvēks, pateicoties iegūtajai daudzveidīgajai pieredzei, attīsta sevī divus skaidri izšķiramus tikumu veidus. Vīrišķīgākie un enerģiskākie tikumi (vīrišķība, drosme, patstāvība) attīstās vīrišķo iemiesojumu laikā. Maigākie, smalkākie, bet vienlaikus dziļākie un spēcīgākie tikumi ir sievišķo iemiesojumu augļi. Augsti attīstīts cilvēks pamazām iegūst visas labās vīrietim un sievietei raksturīgās īpašības: tam piemīt vīrišķīgs spēks un sievišķīgs smalkums. Kurš attīstījies tikai vienpusīgi – tas vēl ir ļoti tālu no mērķa.
Cilvēks secīgi iziet cauri visiem laikmetiem un Rasēm, visām Kultūrām, visiem sabiedriskajiem stāvokļiem – lai pats ar saviem pūliņiem un radošo darbību līdz pilnībai attīstītu visas tās dievišķās īpašības, kuras viņā ir ieliktas kā iespējas. Šāda dzīvju maiņa turpinās tik ilgi, kamēr visas cilvēciskās Individualitātes īpašības nav sasniegušas to pilnības pakāpi, kāda nepieciešama cilvēka evolūcijas pabeigšanai uz Zemes. Tad cilvēkam vairs nevajadzēs atkal no jauna iemiesoties, jo tad viņš būs kļuvis par kaut ko augstāku nekā cilvēks – viņš kļūs par Arhatu, Gaismas Hierarhijas līdzdarbinieku.
Laikposms starp diviem iemiesojumiem visnotaļ ir atkarīgs no tā, kā cilvēks izmantojis savu zemes dzīvi. Ja cilvēks nav veicis nekādu tikumisku un garīgu darbību, viņš var atkaliemiesoties tūliņ pēc savas nāves. Viduvēji attīstītam cilvēkam šā laikposma vidējais ilgums ir 1000–1500 gadu. Taču tas ir ļoti stiepjams uz vienu vai otru pusi: garīgi augstu attīstīti cilvēki var atgriezties uz zemes pēc 2000–3000 gadiem, turpretī mazattīstītie – pēc dažiem gadsimtiem. Bērns var atkaliemiesoties gandrīz tūdaļ pēc savas nāves.
Atmiņas par pārdzīvotajām iepriekšējām dzīvēm cilvēkā paliek apslēptā, sintētiskā formā, kuru viņš sevī pazīst kā sirdsapziņas balsi. Tāpat arī cilvēka raksturs nav nekas cits kā dzīvi secinājumi, kas izriet no mūsu iepriekšējiem iemiesojumiem. Taču pilnīgas zināšanas par tiem saglabājas cilvēka nemirstīgajā daļā, Individualitātē, bet tā nevar nodot šīs zināšanas smadzenēm, kuras neuztver tās augstās vibrācijas.
Būtībā ne jau viss ir izgaisis no cilvēka atmiņas, kad viņš ierodas uz zemes, lai sāktu jaunu dzīvi. Daudzi bērni pirmajos gados atceras agrākās dzīves un reizēm cenšas pastāstīt par tām. Kaut kādas atmiņas no agrākajām dzīvēm mēdz būt arī pieaugušajiem. Daudz šādu faktu reģistrēts zinātniskās kontroles apstākļos psihisko parādību izpētes biedrībās.
Tikai retumis zemes dzīvē paveras pagātnes priekškars. Taču gadās nejauši apziņas kāpumi līdz pat augstām gara vibrācijām, kuru laikā cilvēks uztver apslēpto zināšanu uzzibsnījumus, – tas var notikt ekstāzes, arī iedvesmas laikā dzejniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem.
Priekšlaicīgas zināšanas par saviem iemiesojumiem ir kaitīgas cilvēka evolūcijai. Tās var apturēt tālāko gara izaugsmi, var iegrūst to izmisuma bezdibenī – ja pagātnē atklājas kaut kādi noziegumi – vai pastiprināt iedomību, vienu no vistraucējošākajām īpašībām. Sīkai apziņai atskats uz saviem agrākajiem iemiesojumiem var būt postošs. Tāpēc kosmiskais lietderības likums šīs zināšanas ar gudru ziņu apslēpis.
Zināšanas par savām agrākajām esībām cilvēks iegūst, kad ir sasniedzis garīgās attīstības augstākās pakāpes. Tas notiks tad, kad mūsu apziņa saplūdīs ar mūsu Individualitāti, kad mēs sāksim apzināti tajā dzīvot, – tad arī ieraudzīsim visus savus iemiesojumus un atgūsim visas agrākās atmiņas.
No grāmatas “Ievads Dzīvās Ētikas Mācībā”
Sastādījis Stepons Stuļginskis