Čekas maisi nemelo. 1. daļa

Saruna ar LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekli, Mag. iur. Linardu Muciņu

Sarunas 1. daļa

Trūkst vienotas izpētes sistēmas

 

DDD: Kāpēc Latvijā, atšķirībā no mūsu kaimiņvalstīm, tikai tagad – 27 gadus pēc neatkarības atjaunošanas – ir nolemts atvērt čekas maisus? Kāpēc joprojām ir tāda pretestība šīs kartotēkas publiskošanai?

Linards Muciņš ar aizzīmogotiem čekas maisiem 1991. gadā

Linards Muciņš: Vispirms vēlos pateikt, ka manā izpratnē čekas maisu kartotēka ir svarīga cīņā pret Latvijas ienaidniekiem – tā ir lieliska iespēja paskatīties, kas ir kas. Tieši tā to kartotēku uztvēru. Jau 1988. gadā bija pavēle no Maskavas izvest čekas arhīvus uz Krieviju. Daļu krimināllietu materiālus dabūjām atpakaļ, bet operatīvie dokumenti, aģentu lietas, personu lietas aizgāja, pie mums palika kartotēka – atslēga.

Runājot par čekas maisu atvēršanu, svarīgi, ka 98 procenti no čekas materiāliem jau tagad ir pieejami ikvienam. Pirmā problēma – mums nav valsts institūcijas, kas šos materiālus pētītu, kas ar to nodarbotos. Bet mums valstī nav arī Ekonomikas institūts, kas spētu sniegt objektīvu informāciju par ekonomikas jautājumiem. Es negribu, ka man katru trešo dienu televīzijā jāskatās, ko man stāsta, piemēram, Swedbank ekonomists. Man gribas dzirdēt neatkarīga valsts Ekonomikas institūta, neitrāla un objektīva eksperta vērtējumu. Es taču saprotu, ka privātas bankas eksperts par savu viedokli saņem naudu, tādēļ dziedās tādu dziesmu, kāda ir izdevīga visām privātajām bankām. Visticamāk, viņš dziedās absolūti liberālas politikas dziesmu, jo bankas ir principā ieinteresētas atbrīvoties no jebkādiem ierobežojumiem vai nacionālas valsts uzliktiem šķēršļiem, kur tas noved – pie naudas mazgāšanas, amatpersonu kukuļošanas, banku bankrotiem.

Arī čekas arhīvu izpētei ir nepieciešama valsts institūcija. Tāda ir Lietuvā (tur strādā 100 cilvēki), tāda ir Igaunijā, Vācijā, Čehijā, Polijā.

DDD: Ja nemaldos, Lietuvā un Igaunijā nav tādu arhīvu, kādi ir Latvijā, tomēr viņiem ir valstiskas institūcijas, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas. Kādēļ Latvijā, kur ir izdevies pārņemt daļu čekas arhīvu, šādas iestādes nav?

L.M.: Acīmredzot nav bijusi vēlēšanās. Žurnālistiem vajadzētu noskaidrot šo jautājumu “kādēļ?”. Bija Latvijas Vēsturnieku komisija, kas darbojās Valsts prezidenta uzraudzībā, bet šādai komisijai ir plašs darba lauks. Tagad ir nodibināta VDK zinātniskās izpētes komisija, bet tā ir zinātniska sistēma. Polijā, piemēram, ir izveidots Polijas Nacionālās atmiņas institūts, kur ir ne tikai zinātniskā izpētes daļa, bet arī propagandas daļa, kas nodarbojas ar dažādu izstāžu veidošanu, sabiedrības informēšanu. Propagandas daļas pārziņā ir publikāciju sagatavošana, grāmatu izdošana un konferenču rīkošana. Komisijai piekomandēti arī prokurori, kuru uzdevums ir izvērtēt, vai arhīvos nav atrodami materiāli, kas būtu par pamatu kādas lietas ierosināšanai. Polijā un citur tās ir atsevišķas valsts iestādes.

DDD: Kāpēc Latvijā tādas nav?

L.M.: Bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, kas darbojas Tieslietu ministrijas uzraudzībā. Centra uzdevums bija – veikt dokumentu izpēti. Ja kādam bija kādi čekas dokumenti, tos varēja nodot šim centram, taču Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs neveidoja milzīgu arhīvu, jo krimināllietas, izpētes lietas tika nodotas Valsts arhīvam, kur ikviens var piekļūt viņu interesējošajiem dokumentiem.

 

SAB “noraka” TSDC

 

DDD: Jūs tomēr neesat cilvēks no malas – esat bijis politikā kopš neatkarības atjaunošanas. Kādēļ, jūsuprāt, pret čekas arhīvu izpēti ir bijusi tik noraidoša attieksme, kādēļ nav bijis valstisks atbalsts?

Linards Muciņš: Pirmkārt, ir nepieciešama nauda. Otrkārt – politisks atbalsts, ministri, kas šo lietu bīdītu. Bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, kas sadarbojās ar SAB, Ģenerālprokuratūru. Čekas maisi atradās centrā, taču viņiem izdevās noskaidrot arī citus aģentus, kas kartotēkā, kuru mēs pārņēmām, nebija atrodami.

Droši vien daļa vainas ir jāuzņemas arī man, jo es atbalstīju Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītāja Zālītes ideju pievienot centru SAB, cerot uz lielāku finansiālu atbalstu un iespējām paplašināt darbību. Tika veikti likuma grozījumi, ar kuriem centrs tika nodots SAB pakļautībā. Arhīvs arī tika pārvietots uz SAB telpām, jo likās, ka tur tas būs drošībā.

Diemžēl Latvijā ir slikta sistēma, ka specdienesti nav stingrā izpildvaras un parlamentārajā kontrolē, dienesti paši nosaka sev uzdevumus un paši arī izvērtē sasniegtos rezultātus. Tādēļ vēlāk SAB, iespējams, negribēdams dot finansējumu, Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbinieku skaitu pamazām samazināja. Tagad tur darbojas tikai viens cilvēks, kas uz vēlēšanām pārbauda deputātu kandidātus un sniedz atzinumu. Protams, SAB negrib izpaust viņu rīcībā esošo informāciju, aizbildinoties ar visādām muļķībām par datu aizsardzību utt. Datu aizsardzības regulā gan skaidri un gaiši teikts, ka datus var izpaust, ja tas nepieciešams sabiedrības interesēs. Daudzi no kartotēkā esošajiem aģentiem ir jau miruši.

DDD: Tātad, jūsuprāt, lai gan darbojas speciāla komisija, joprojām nav izveidota sistēma, kā strādāt ar Latvijas rīcībā esošajiem čekas arhīviem?

L.M.: Manuprāt, ir nepieciešama speciāla institūcija – nopietna valsts institūcija, kas darbotos tikai ar šo vēsturisko dokumentu kopumu. Arī VDK zinātniskās izpētes komisija ir nepietiekama, jo tā nosedz tikai nelielu daļu – zinātnisko daļu izpētes procesā.

Ja Lietuvā iestādē, kas pēta čekas dokumentus, darbojas 100 cilvēku, tad tam tomēr ir kāds vērā ņemams iemesls. Es nesaku, ka arī mums obligāti nepieciešama skaitliski tik liela institūcija, bet institūtam ar vismaz 20 cilvēkiem būtu jābūt. Lai veidotu uzticamu kartotēku, ir nepieciešams nopietns, sistemātisks un sistēmisks darbs. Katram ierakstam ir jābūt pārbaudītam vairākos avotos, lai nebūtu kļūdu. Visai informācijai, piemēram, par čekas virsniekiem, būtu jābūt apkopotai vienā vietā.

Man, piemēram, ir čekas tālruņa grāmata. Mani neinteresē tālruņa numuri, bet vārdi, kas tajā atrodami, jo tie arī bija slepeni. Kam es šādu grāmatu varētu atdot? Komisijai? Šodien komisija ir – rīt vairs nav. Esmu nodevis šo grāmatu Okupācijas muzejam, jo zinu, ka tur tā būs drošībā. Tieši tādēļ ir nepieciešama speciāla iestāde, kas nodarbotos un glabātu šādus dokumentus.

 

Maisos slēpjas čekas aģenti

 

DDD: Šķiet ikreiz, kad tiek pieminēti čekas maisi, kad izskan aicinājums beidzot tos atvērt un darīt zināmu to saturu visai sabiedrībai, dažādu līmeņu valsts amatpersonas un “inteliģences zieds” aizrautīgi iestājas pret maisu atvēršanu, jo to saturam, lūk, nevarot uzticēties.

Linards Muciņš: Nav nekāda pamata čekas maisu saturam neuzticēties. Turklāt pat bez kartotēkas ir iespējams noskaidrot aģentu vārdus – tieši tādu ceļu iet vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kurš pēta Nacionālo partizānu vēsturi.

DDD: Intervijā Ukrainas žurnālistam jūs atklājāt, ka bijušais Latvijas premjers Ivars Godmanis bija čekas aģents. Kā viņš varēja kļūt par Latvijas premjeru?

L.M.: Ja gribam noskaidrot patiesību, ir jābeidz skatīties uz astoņdesmito gadu beigām, deviņdesmito gadu sākumu ar mūsdienu cilvēka acīm. Juridisks fakts ir tas, ka cilvēks ir fiksēts ar noteiktu darbinieka statusu KGB dokumentos – vai tā ir kartotēka, vai tas ir žurnāls (iekļaujot aģentu kartotēkā vai noņemot no aģentūras uzskaites, reģistrējot arhīva uzskaitē), vai arī uzraudzības lietās, kur nav tieši pateikts, ka persona ir aģents. Kartotēkā ir skaidri ierakstīts, ka cilvēks ir aģents un nevis informators.

DDD: Kāda ir atšķirība starp aģentu un informatoru?

L.M.: Aģents pilda pavēles. Informators ir gan aģents, gan iestādes vadītājs un partijas sekretārs, gan tā saucamā čekas uzticības persona, kuram dokumentos raksta vārda, uzvārda un tēvavārda pirmos burtus. Uzticības personas nav nekādā uzskaitē. Katram čekas virsniekam bija savi informatori. Par informatoru varēja kļūt, piemēram, kādas iestādes vadītājs, partijas sekretārs vai kādas nozares speciālists. Ir viedoklis, ka vēsturnieks Zunda ir bijis informators – par to netieši liecina dažādos dokumentos atrodamā informācija.

Šie informatori netika uzskaitīti īpašā kartotēkā. Bet kartotēkā atrodamie cilvēki viennozīmīgi bija aģenti. Tas ir juridisks fakts, jo viņam ir VDK kartīte.

DDD: Tātad spriest par to, vai Godmanis ir vai nav sadarbojies, nav nozīmes – tas ir dokumentāli pierādāms?

L.M.: Par to tiešām nav jāspriež, jo VDK dokumentos viņš ir uzrādīts kā aģents!

Vēlreiz atkārtošu – aģents pildīja pavēles. Piemēram, aģentam varēja likt potes vietā cilvēkam injicēt indi. Protams, bija dažādi aģenti dažādām pavēlēm, jo virsnieks bija atbildīgs par to, cik ļoti viņš varēja piežmiegt aģentu izpildīt to vai citu uzdevumu. Svarīgi bija čekas virsnieku rīcībā esošie kompromitējošie materiāli (liecības par izdarītu kriminālnoziegumu, foto ar seksu) vai apstākļi, kas cilvēkam draudētu (iesaukšana armijā uz 5 gadiem zemūdenē, atlaišana no darba, cietums), ja viņš negribētu vai nevarētu izpildīt čekas pavēli.

Kartotēkā, par kuru mēs runājam, atrodami čekas aģenti, nevis informatori. Patiesībā jau ikvienam padomju pilsonim (smejas) bija pienākums stučīt. Bija uzticības personas, kas informē. Treškārt, bija virsnieki zem jumta, kuri saņēma algu pamatdarbā un piemaksu par darbu čekas labā. Šādi cilvēki, vairāki simti čekas virsnieku, strādāja, piemēram, “Intūristā”, kultkomā, Ārlietu ministrijā un citās svarīgās vietās.

DDD: Ja Godmanis bija VDK darbinieks, kā viņš varēja nonākt politikā, tikt ievēlēts un pat vadīt neatkarīgo Latvijas valsti?

L.M.: Viņš bija iesūtīts ar uzdevumu – tādēļ viņš arī bija politikā! Kur tad viņš radās? Godmanis aizstāvēja kandidāta grādu Austrijā. Starp citu, man zināms kāds zinātnieks, kuram arī bija iespēja braukt stažēties uz Austriju, bet viņam pirms tam bija jāparaksta papīrs par sadarbošanos ar čeku. Viņš atteicās un uz Austriju tā arī neaizbrauca, jo ikvienam, kurš brauca uz pastāvīgāku laiku ārpus PSRS, bija jāparakstās par sadarbošanos.

 

Kas vainīgs, tas bailīgs…

 

Linards Muciņš: Ja apjautāsiet zinātniekus, inteliģences pārstāvjus un citus, kuri tika izlaisti strādāt vai mācīties ārzemēs, viņiem būs jāatzīst, ka parakstīja ne tikai anketu, pieteikuma formu, bet arī piekrišanu sadarboties. Kuri rīko lielāko bļaušanu pret čekas maisu atvēršanu? Vai ne Zinātņu akadēmija ar Spārīti priekšgalā?…

DDD: …inteliģences pārstāvji, mākslinieki.

L.M.: Tie visi, kas šodien publicējas ar viedokli pret čekas maisu atvēršanu, lielāko tiesu ir čekas aģenti. Skaidrs, ka viņi cenšas radīt iespaidu, ka tur viss ir nepareizi, ka tie ir meli, ka tas sanaidos tautu utt. Tie visi ir čekas aģenti. Iespējams, ka viņiem ir pateikts, ka viņu vārdi ir izņemti, ka kāds ir paglābts. Bet tie ir tikai kādi 30 cilvēki – vai tādēļ teiksim, ka visi pārējie (gandrīz 4,5 tūkstoši) ir nepareizi? Ja cilvēks nomira 4. maijā, tad viņa vārda tajā kartotēkā nav. Protams, mēs nevaram teikt, ka kartotēka ir pilnīga, jo bija arī armijas čeka, jūras kara flotes čeka…

 

Turpmāk vēl…

 

Intervēja Liene Apine

 Publicēta laikrakstā “DDD” Nr. 8(406) [2018. gada 27. aprīlis–10. maijs]

 

“Čekas maisi nemelo” 2. daļa

“Čekas maisi nemelo” 3. daļa


« Atpakaļ