Arturs Nīmanis
Dārgie tautieši, vēlos pamācīt lasīt likumus. Nevienam nav ilūziju par to, kas nosaka politisko toni mūsu valstī. Tāpēc mums pašiem ir jākļūst gudrākiem.
Piemēram, ja cilvēks veic kādu noziegumu, pēc tam otru, tad vēl kādu un viņu noķer, – spriedumā summēsies visi nodarījumi, un viņam piespriedīs sodu summāri, atbilstoši nodarījumam kopīgajam smagumam (tas saviem vārdiem). Tas nozīmē – ja kāds nodarījums veikts aizstāvoties, tas ir vainu mīkstinošs apstāklis un sods var būt maigāks. Tātad pozīcijā, kas nosaka sodu, tiek ņemti vērā visi apstākļi. Nav taču tā, ka izcietīs sodu par nodarījumu, bet pēc tam piespriedīs mīkstinājumu. Tiktāl skaidrs?
Tad kāpēc, lasot Satversmi, netiek ņemti vērā visi apstākļi? Piemēram, ļoti daudziem ir slimīga izpratne par Satversmes 100. pantu – tas tiek attiecināts uz jebkādu indivīdu tiesībām, aizmirstot, kam vispār ir radīta Latvijas valsts.
Tātad, ja cilvēks, lasot Satversmi, nonāk līdz 100. pantam, tad uz to pozīciju attiecas vismaz visi iepriekšējie 99 panti, tajā skaitā – arī Satversmes Preambula.
Acīmredzot Preambula bija vajadzīga, lai sašaurinātu mūsu Konstitūcijas interpretāciju spektru, taču piedevām skaidrojums nepieciešams arī pašai Preambulai.
Iztirzāšu 100. pantu – “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību”.
Šeit vārds “ikviens” nozīmē to pašu “ikvienu”, kas minēts Preambulas pirmajā teikumā, bet tur vārds “ikviens” ir kontekstā ar “Latvijas valsts ir radīta, lai nodrošinātu latviešu nācijas pastāvēšanu”. Un tas sašaurina jebkura cita likuma punkta interpretācijas.
Vēl vairāk. “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti…” Viss! Netradicionālās orientācijas izvirtuļiem nav to tiesību, kas minētas 100. pantā. Viņiem pat varētu nebūt tiesību piedalīties Saeimas vēlēšanās, jo tādās vēlēšanās ievēl valdību valstij, kura aizsargā laulību starp vīrieti un sievieti.
Manis visbiežāk pieminēto 116. pantu vispār reti kurš saprot. Bet tajā minēti gadījumi, kad visas tiesības, kuras (visa Likuma kontekstā) prioritāri pieder latviešu nācijai, var tikt ierobežotas.
Tas nozīmē – lai Latvijā netiktu nodarīts kaut kas pretvalstisks, var tikt ierobežotas gan latviešu nācijas indivīda, gan jebkuras citas tautas piederīgā tiesības. Nonākot līdz pēdējam – 116. pantam –, nemaz nevar būt runa par ko citu, kā tikai par visā Konstitūcijā minēto, kas kā savstarpēji saistīti ķēdes posmi noved pie paša pirmā teikuma (saīsināti):
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību.
Un tagad jautājums:
Ar kādām tiesībām par Latvijas tautas nodokļiem uzturētā policija nerīkojas, kad ielās mītiņus rīko pretvalstiski grupējumi ar mērķi traucēt Satversmes Preambulas pirmajā teikumā deklarēto Latvijas valsts izveides mērķa realizāciju?
Papildus citāti no “Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi”:
Preambula nozīmē “priekšvārdi”, “priekšējs” jeb “priekšā esošs”. Jurisprudencē ar šo vārdu ierasts apzīmēt konstitūciju, likumu un citu normatīvu aktu ievaddaļas.
Preambulu kā normatīvā akta sastāvdaļas izmantošanai ir sena vēsture. Preambulas parādās jau pirmajos zināmajos normatīvajos dokumentos (piemēram, Hammurapi kodeksā).
Civiltiesiskos līgumos preambula ir būtiska līguma sastāvdaļa, kuras uzdevums ir apraksta sniegšana par līguma slēgšanas faktiskajiem apstākļiem un līguma noslēgšanas mērķi.
Runājot līdzībās, Satversmes ievads ir konstitucionālo normu interpretācijas atslēga jeb brilles, caur kurām daudzas Satversmes normas var uzlūkot skaidrāk un fokusētāk, nekā lasot bez tām.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.7(405) [2018. gada 13.–26. aprīlis]