Normunds Melderis
Sporta žurnālists
Pirms kāda laika Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) pieņēma būtisku lēmumu – par masveida antidopinga pārkāpumiem Krievijas sportistus diskvalificēt, proti, nepielaist Ziemas olimpiskajām spēlēm Korejas pilsētā Phjončhanā, kuras notiek 9.–25. februārī. (Janvāra beigās Sporta Arbitrāžas tiesa nepietiekamu pierādījumu dēļ atcēla SOK piespriestās mūža diskvalifikācijas 28 no 39 Krievijas sportistiem, atjaunojot arī viņu gūtos rezultātus Soču olimpiskajās spēlēs. Savukārt SOK paziņoja, ka 15 no šiem sportistiem būs liegta iespēja startēt Phjončhanā.) Lielākā daļa pasaules un arī Latvijas sporta vadītāju par šīm sankcijām izsakās pozitīvi – tas esot adekvāts sods: Zālamana lēmums, utt.
Te gan jāpiebilst, ka pati Krievijas sportistu nepielaišana spēlēm ir visnotaļ nosacīta. Praksē tas nozīmē to, ka spēlēs tomēr varēs piedalīties tie sportiski, kas nav saņēmuši diskvalifikāciju par dopinga lietošanu un veiksmīgi to izgājuši, kā arī nekādā citā veidā nav pārkāpuši antidopinga noteikumus un kurus SOK personāli uzaicinās startēt olimpiskajās spēlēs. Tiesa, ierobežojumi Krievijas sportistus skars arī citādi – viņi nevarēs startēs zem savas valsts karoga, savos formas tērpos, viņu uzvaras gadījumā netiks atskaņota Krievijas himna un vēl daži citi ierobežojumi, kas vairāk skar šīs valsts sporta amatpersonas. Tāpēc uzreiz mediju virsrakstos skaļi pasludinātā Krievijas sportistu diskvalifikācija patiesībā gluži to nenozīmē.
Manuprāt, tomēr šīs sankcijas nav īsti taisnīgas un adekvātas nodarītajam. Pirmkārt, jāņem vērā, ka šajā gadījumā nav runas tikai par pašu diskvalificēto sportistu līdzdalību un vainu notikušajā. Šīs lietas izmeklētāju savākto pierādījumu skaits un kvalitāte liecināja, ka galvenais vaininieks tam visam ir pati Krievijas valsts sistēma, bet sportisti vairāk vai mazāk apzināti tai pakļāvās vai izmantoja to savā labā.
Te jāmin, ka Maskavas antidopinga laboratorija, kas tika slēgta, tāpēc ka tā nodarbojās nevis ar cīņu pret dopinga lietošanu, bet gan pretēji – pati piedāvāja dopingu, vai arī slēpa dopinga lietošanas gadījumus Krievijas sportā. Tā bija ilglaicīga un mērķtiecīga dabība. Otrs fakts bija Soču olimpiskās spēles, kur galvenais pārkāpums bija tas, ka it kā slēgtā telpā, kur glabājās dopinga proves, tās pa sienā atstāto caurumu tika nomainītas uz “pareizajām” – “tīrajām”. Pirmais, kas par to informēja, bija nu jau bijušais Krievijas antidopinga laboratorijas vadītājs, nu jau uz ASV aizbēgušais Grigorijs Radčenkovs. (Te jāpiebilst, ka viņš uz ASV devās (aizbēga) pēc tam, kad divi citi viņa nu jau bijušie darba kolēģi laboratorijā pazuda bez pēdām. Pat radinieki nezina, kas ar viņiem noticis…)
Kā vēlāk konstatēja Pasaules antidopinga aģentūra (PAA), uz trauciņiem, kur glabājās proves, patiešām ir nelielas bojājuma pēdas, kas pirms tam netika pamanītas, jo nebija nekādu aizdomu, ka ar šīm provēm slēgtā telpā kaut kas varētu notikt. Turklāt tika veikts ļoti liels darbs pierādījumu savākšanai, kas vainagojās ar panākumiem. (Tika atrasts pat speciāls caurums sienā, pa kuru pārvietoti analīžu trauciņi.)
Kāpēc sankcijas ir neadekvātas? Tieši tāpēc, ka ne jau paši sportisti mainīja dopinga analīžu rezultātus, ne jau viņi piedalījās šīs ēkas projekta izstrādē, būvniecībā, rūpējās par šī cauruma sienā esamību – tā nebija arī viņu ideja. Man šķiet, ka SOK amatpersonām tas būtu jāsaprot.
No paša pārkāpuma apjoma un darbībām ir skaidrs, ka vainīga ir Krievijas sporta sistēma (sports kā politikas turpinājums), kas atļāvās tik bezkaunīgi pārkāpt dopinga noteikumus, izmantojot, šoreiz tiešā nozīmē – savu “sienu palīdzību”.
Zinot Krievijas varas vertikāles struktūru, var nojaust, ka ne jau bijušais un diskvalificētais Krievijas sporta ministrs Vitālijs Mutko bijis šīs akcijas atslēgas figūra. Autoritārajā Krievijā vara sākas un beidzas pie valsts galvenā cilvēka – pie Prezidenta Vladimira Putina, kurš ir liels sporta cienītājs. Mutko diez vai pats šo pārkāpumu atļāvās uz savu galvu un roku bez atļaujas “no augšas”. Taču šoreiz svarīgākais bija SOK un PAA saprast, ka pie vainas visā notikušajā, pirmkārt, ir tieši Krievijas vara, valsts. Krievijas dopinga “apkarotāju” darbībās sportisti lielā mērā bija mehānisms negodīgajā rīcībā. Līdz ar to sankcijām bija jābūt absolūtām, tas ir, jebkādu Krievijas sportistu nepielaišana olimpiskajām spēlēm Korejā un arī citiem lielākajiem sporta formumiem!
Te jāatzīmē, ka tieši neveiksmīgais starts iepriekšējās Ziemas spēlēs Vankuverā 2010. gadā, kad Krievija neoficiālajā komandu ieskaitē palika pieticīgajā 11. vietā, bija viens no iemesliem, kāpēc Krievijas sporta un valsts vadība Soču spēles uzskatīja par sava veida revanšu, līdzekļus tam nešķirojot. Tāpat pastāv šaubu ēna par to, kādā stilā tika iegūtas tiesības rīkot 2014. gada olimpiskās spēles Sočos, jo pirms tam no trim pilsētām kandidātēm pēc iepriekšējā ziņojuma Soči bija tikai trešajā vietā.
Jāņem vērā arī Krievijas izvēlētā vieta – Soči. Kā izvēle tā bija apšaubāma, jo klimatiskie un laika apstākļi īsti neatbilst ziemas spēļu mājvietai. Pēc tam jau spēļu laikā sniegs, kas siltās temperatūras ietekmē bija pārvērties par šķidru putru, ļoti apgrūtināja sniega sporta veidu pārstāvjus, un viņi par to intervijās sūdzējās. Neatbilstot olimpiskajam standartam! Arī atstronomiskās Soču spēļu izmaksas – 55 miljardi dolāru – liecināja, ka lēmums par spēļu vietu nav bijis īsti pareizs.
Bet te ir viens BET. Proti, tieši šeit – savā Kaukāza kalnu rezidencē atpūšoties – mīl paslēpot gan Krievijas Prezidents V.Putins, gan premjers D.Medvedevs. Lūk, arī tāpēc tāda jocīga un dārga izvēle. Tāpēc arī tāda pārcentība labu rezultātu sasniegšanā. Spēļu laikā varēja bieži vērot, ka abi politiķi nemitīgi atrādījās sacensību vietās.
Visa notikumu ķēdes kopsakarība liecina, ka tieši tāpēc arī jāsoda bija Krievija kā tāda, nevis tikai atsevišķi sportisti, kas tika iekļauti valsts atbalstītā dopinga programmā. Ir skaidrs: ja Krievijas izlasē tobrīd būtu citi sportisti, vainīgi un diskvalificēti tiktu viņi. Sportisti ir tikai sekas, bet cēlonis ir Krievijas sporta vadībā, Krievijas politiskajā vadībā. Tā bija valsts sporta (dopinga) politika.
Lūk, pēdējie jaunumi no Krievijas. Arī ar tikko noteikto SOK un PAA sankciju noteikumiem olimpiskajā spēlēs Korejā piedalīties varētu vairāk nekā 200 Krievijas sportistu! Tad jautājums, vai diskvalifikācija vispār bija? Vai tā pastāv? Katrā gadījumā redzam, ka sankcijas pret Krievijas sportsitiem ir kā pīlei ūdens. To apliecina pēdējās ziņas, ka gandrīz visi sportisti, kas uzreiz pēc diskvalifikācijas lēmuma paziņoja, ka nekādā gadījumā bez Krievijas karoga, tērpa, himnas nestartēs Korejā, šobrīd jau ir sapratuši, ka (velns nav tik melns kā to mālē) būtībā nekādu sankciju īsti nav (ja neskaita tos sportistus, kuri patiešām ir diskvalificēti), un tagad jau viņi ir gatavi startēt arī ar visiem šiem SOK izvirzītajiem noteikumiem.
Vēl viens faktors, kas apliecina, ka sankcijām patiešām vajadzēja būt absolūtām – aizliedzot jebkādiem Krievijas sportistiem startēt olimpiskajās spēles –, ir reakcija uz notikušo. Ne no Krievijas politiķu, ne sporta funkcionāru, ne pašu sportistu puses neseko jebkāda nožēla par nodarīto, tikai viena vienīga Rietumu lamāšana. Viss gluži kā politiskajā lauciņā. Galu galā tā arī bija Krevijas politika. Kas zina, vai Krievijas fīrers izlemtu sūtīt savu karaspēku uz Ukrainu tūlīt pēc Soču spēlēm 2014. gadā, ja nebūtu šīs uzvaras eiforijas, kas valdīja spēļu laikā un pēc tām. Lūk, mēs esam vareni, mēs varam jebko, jebkādā veidā, un mums uzšķaudīt uz citiem! Krievija pāri visam! Turklāt, ja nav nekādas nožēlas, kā var piemērot tik maigas sankcijas, kas būtībā nedarbojas un nekādā gadījumā nesasniegs mērķi??? Man tas nav saprotams.
Raksts publicēts laikrakstā “DDD” Nr.3(401) [2018. gada 9.–22. februāris]