Jāvēl latviešiem drosme nedzīvot melos

Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu

 

Tauta un pūlis

 

DDD: Izvērtējot aizejošo 2017. gadu, vai, jūsuprāt, latviešu tauta šo gadu ir izmantojusi pilnvērtīgi, lai iegūtu saimnieka statusu savā zemē?

Aivars Garda: Nu, pajautājāt gan! Ja pieci Sokrāti kopā sanāktu – nevarētu atbildēt uz to. Grūti jau teikt par visu tautu. Ja runājam par pūli, kas ir vairākums, tad, protams, ka nē. Ja kāds no pūļa daļas ir pārgājis uz kvalitatīvo tautas daļu, tad tas jau ir sasniegums.

Man, protams, nav skaitļu, bet, ņemot vērā, ka visu laiku, kaut arī lēnām, tomēr palielinās mūsu avīzes abonementu skaits, tad gribas cerēt, ka varbūt no tās pūļa daļas atkarojam kādu sev, t. i., savai tautas daļai, kas ir spējīga domāt un upurēties tautas labā. Protams, ja liek uz svariem, tad vērtīgākā, gudrākā ir tā daļa, kas ir mazākums. Tā ir vērtīgāka par vairākuma mazdomājošo daļu, kurai ir zemas intereses – varbūt tikai mazliet augstākas par lopu interesēm.

Kas grib, lai dusmojas uz mani, bet es par lopveidīgiem saucu ne jau vienkāršos latviešus. Vienkāršie latvieši atrodas lopveidīgo propagandas – preses, televīzijas, radio propagandas – ietekmē. Pirmkārt, lopveidīgie ir valsts vadītāji, politiķi un žurnālisti. Ja izsveram, kuri vainīgāki, tad grūti pateikt – politiķi vai žurnālisti. Var jau teikt, ka abi. Vieni rada melus, bet otri gan rada, gan izplata tos. Lai gan arī politiķi, ne tikai žurnālisti, īstenībā rada un izplata melus. Bet pūlis klausās radio, skatās televīziju, un pūlim iestāsta, ka tādi valsts prezidenti kā Vaira Vīķe-Freiberga ir izcilas ekselences, ka tādi ir jāklausa un jāgodā. Un pūlis, kurš nav spējīgs domāt, tam piekrīt – un viss iet postā. Tiklīdz tauta sāk sekot neīstām vērtībām, tad ir cauri ar tādu tautu.

DDD: Ko jūs domājat ar vārdiem “meli” un “dzīvot melos”? Vai ar to domājat melīgu sistēmu, kurā dzīvojam?

A.G.: Protams, ir grūti noteikt, vai tie cilvēki, kas dzīvo melos, paši apzinās, ka tie ir meli, vai ne. Kad dzīvojām PSRS sastāvā, tad visi tos melus zināja un smaidīja par tiem. Smaidīja gan par partijas meliem, gan par komjaunatnes meliem. Tagad ir bīstamāk, jo valdošās aprindas melo, bet cilvēki tiem tic.

Ko nozīmē dzīvot melos? Konkrēti – latviešiem iestāsta, ka ir jāintegrē valsts ārējie ienaidnieki savā tautā. Tie ir ārkārtīgi lieli meli, bet, kā teica Gebelss, – ja pietiekoši daudz reižu atkārto melus, plašām tautas masām ir iespējams iestāstīt, ka tā ir patiesība. Tā arī tagad notiek. Ja pajautāsit cilvēkiem, vai vajag integrēt krievvalodīgos valsts ārējos ienaidniekus, atbilde būs – protams, ka integrēt vajag. Ir tikai daži, kurus nav iespējams, lai tad tie arī brauc mājās. Bet īstenībā tas ir noziegums pret cilvēci – integrēt jeb saliedēt ar pamattautu, ar okupēto tautu valsts ārējos ienaidniekus. Šim noziegumam nav noilguma. Ir tādi, kas to zina, bet apzināti stāsta, ka nav noziegums. Un ir vienkārši apstulboti cilvēki, kas uzskata – ja jau vadītāji teic, ka vajag integrēt, tad arī vajag. Un teic ne vien Vaira Vīķe-Freiberga. Teica Imants Ziedonis, kad vēl bija dzīvs un bija autoritāte, teica Māra Zālīte, komponists Raimonds Pauls, kurš arī Abreni mierīgi atdeva. Teica un saka Atmodas līderis Dainis Īvāns. Un, ja tā saka it kā gudri cilvēki, tad jau vajag. Un tā iznāk dzīvot vienos melos. Ja tu pieņem vienus melus, tad tas ieiet tavā dzīvē, un tu jau dzīvo tajos melos. Bet, ja kāds pasaka taisnību, ka tie taču ir tavi ārējie ienaidnieki, tad bieži vien ir grūti uzreiz tam noticēt.

Integrēt, iekļaut ārējo ienaidnieku ir grēks arī no baznīcas viedokļa – pret ārējo ienaidnieku, kurš uzbrūk, taču ir jāaizsargājas. Dievs sūta ārējo ienaidnieku, ja tauta savā valstī pieļauj daudz kļūdu un slikti sāk pārvaldīt savu valsti. Tā tas acīmredzot bija arī 1940. gadā. Īstenībā jāsaka, ne jau Dievs mūs sodīja, tā ir Karma – mēs paši sev uzsūtām ārējo ienaidnieku. Tādi ir spēles neteikumi, kurus ir “rakstījis” Dievs. Un tie ir Kosmosa likumi, kas noteic – pret ārējo ienaidnieku ir jācīnās un sava zeme jāaizsargā. To dara arī dzīvnieki. Jebkurš dzīvnieks aizsargā savu teritoriju, alu dzīvnieki aizsargā savas alas, putni aizsargā savas ligzdas – līdz nāvei aizsargā. Tātad savas teritorijas aizsardzība ir svēta lieta, bet mums iestāsta pretējo.

 

Svešo ieskata par savējo

 

DDD: Varbūt problēma ir tajā, ka cilvēki ar šo ārējo ienaidnieki ir tik ilgi kopā, ka uzskata par savējo?

Aivars Garda: Es jau agrāk intervijās esmu teicis, ka mūsu tauta, latvieši, jau četras paaudzes dzīvo kopā ar ārējo ienaidnieku. Sākot no 1940. gada, ja rēķinām katrai paaudzei 20 gadus, tad jau ir četras paaudzes.

Indijā tautas domāšana jau otrajā paaudzē sāka mainīties par labu angļiem – tātad indieši sāka atzīt, ka angļi ir mīļi un ka ar viņiem var dzīvot kopā, un nav vajadzīga brīvība Indijai. Indiešu gaišākie prāti sāka uztraukties, jo, ja tā turpināsies, tad tauta pilnībā zaudēs savu pašapziņu un dzīvotspēju… Ar mums tieši tā notika.

No 1920. gada līdz 1940. gadam ir tikai 20 gadi, tātad vienu paaudzi mēs dzīvojām neatkarīgi – un arī tikai nosacīti, jo jau toreiz pie mums bija palikuši ļoti daudzi Krievijas pilsoņi, kas mūsu valodu nemīlēja, neprata, pat līdz 1940. gadam neprata. Un latvieši acīmredzot jau tad (par to raksta Breikšs un Skalbe) vairāk iemīlēja pārtikušu mietpilsoņa dzīvi. Karš, protams, kā jebkurš karš šādu dzīvi izjauca.

Daži tagad pārmet – kā mēs varam spriest, vai Ulmanis toreiz nodeva tautu vai ne? Protams, no vēsturiskā viedokļa grūti spriest – viens vēsturnieks saka tā, otrs savukārt tā, cits būs atvēris kaut kādus arhīvus, cits atkal tādiem nebūs ticis klāt, un tā tālāk. Bet ir spēles noteikumi, kurus, kā jau teicu, “rakstījis” Dievs, un jāņem vērā tie. Bija valsts vadītājs Ulmanis, nāca ārējais ienaidnieks. Armija bija, tad ir jautājums – kā mēs varējām nekarot?

DDD: Mēs taču bijām maziņi, salīdzinot ar Krieviju…

A.G.: Jā, to var teikt. Ja paskatās kartē, Somija teritoriāli ir aptuveni tāda pati kā visas trīs Baltijas valstis kopā. Pēc apmēriem, ja salīdzinām, varētu teikt, ka Latvija viena pati ir pelīte, bet Somija – žurka. Un attiecībā pret Krievijas ziloni ar vienu pēdu viņš nospiež gan žurku, gan pelīti. Bet žurka (Somija) cīnījās. Kaut arī zaudēja daļu teritorijas, tomēr nezaudēja godu, pašcieņu. Mēs necīnoties zaudējām gan teritoriju, gan pašcieņu, gan cilvēkus. Un tikai tāpēc, ka kādiem gribējās dzīvot gluži vienkārši labi. Tomēr Dievs jeb Augstākie spēki ne jau tāpēc dod tautai teritoriju… Ir tik dabiski – ja iedod dzīvniekam alu, dzīvnieks to aizsargā. Ja neaizsargās – nedzīvos, tas ir skaidrs. Piemēram, lauvas savu teritoriju aizsargā!

DDD: Līdz nāvei aizsargā.

A.G.: Jā, līdz nāvei. Bet mēs ne. Tātad stāsts, ka vajag dzīvot kopā ar ārējo ienaidnieku un uztvert to kā savējo, skatoties kā uz mīļu kaimiņu, tie ir meli. Daudzi apgalvo, ka mums jādzen ārā tikai nelojālos; lojālie lai paliek. Es tādiem saku – pieņemsim, ka mums ir viens miljons iesūtītu okupantu (kopā ar bērniem), tikpat daudz ir arī latviešu. Un katram ir kāds kaimiņš, ar kuru kopā varbūt šņabis izdzerts – tātad tas ir jau savējais, “lojālais”. Ja mēs visus aptaujātu, iznāktu, ka visi ir lojāli. Un tad rodas jautājums – no kurienes nāk tādas ždanokas, ušakovi u.c. tamlīdzīgie, tie, kas iet svinēt 9. maiju?

Mēs nedrīkstam skatīties no redzespunkta, ka kaut kāda iemesla dēļ mums personiski kāds okupants simpatizē. Mums ir jāraugās valsts mērogā. Tātad ir ārējais ienaidnieks, kas ir konstatējams – visi, kas ienāca okupācijas laikā, un viņu pēcteči ir likumīgi izraidāmi. Ja ir kaut kādi atsevišķi gadījumi, tad varbūt ar īpašu Saeimas lēmumu atsevišķiem cilvēkiem piešķir atļauju palikt, citādi viņi visi ir likumīgi izraidāmi.

 

Tas ir elementāri – kā 2×2=4!

 

DDD: Sarunas sākumā jūs pieminējāt Sokrātu. Pēdējā laikā mūsu lasītājiem ir iepatikušās sokrātiskās sarunas interneta vietnē “Facebook”. Jūs pārsteidz cilvēku nevēlēšanās saprast elementāras lietas?

Aivars Garda: Kaut gan savā vecumā esmu daudz piedzīvojis, tomēr ir kaut kāda cilvēku neziņa, kas radusies nez no kurienes un kuru loģiski nevaru izskaidrot.  Tās ir elementāras lietas, kuras es zinu, jūs zināt, mūsu avīzes lasītāji zina. Tas, ko mēs sakām, ka ārējais ienaidnieks ir jāizraida, ir elementāra patiesība, ko pat dzīvnieki zina. Bet cilvēks, kuram mēs to sakām, vai nu tēlo muļķi, vai ir ļoti, ļoti nelietīgs. Ja tu viņam sāc skaidrot, viņš brīnās – kāpēc tad tā? Viens otrs it kā sāk saprast, kāds atkal iebilst, ka tie ir nevis ārējie ienaidnieki, bet iekšējie. Kad sāc viņam skaidrot, ka tie ir okupācijas laikā ienākušie un ilgi šeit dzīvojušie ārējie ienaidnieki, tad sāk saprast un piekrīt tam.

Ar ilgo dzīvošanu kopā mums ir tik sajaukti prāti, ka ļoti grūti šos prātus atkausēt. Tādi parasti latvieši dzīvo okupantu vidū un negrib neko citu. Deviņstāvu mājā, kurā ir 36 dzīvokļi, apmēram, piecos (lielākais, desmit) dzīvokļos dzīvo latvieši – pārējos krievi vai pārkrievotie, kas nav mūsu draugi. Bet viņi dzīvo, strīdēties ne arvienu negrib. Tautas intereses? Kādas tautas – ka tikai es būtu paēdis, ka tikai mani bērni būtu paēduši un apģērbti. Bet tās jau ir dzīvnieku intereses – arī dzīvnieks uztraucas, lai viņa bērni būtu paēduši, lai viņiem būtu ala utt. Un dzīvnieks ir pat pārāks, jo uzskata, ka viņa bērniem jābūt savai alai, un viņš nelaidīs tajā ne žurku, ne kāmi. Ja kāmis vai žurka būs spēcīgs un nokodīs alas saimnieku, tad ieies pats. Bet mēs – dzīvosim kopā, lai tikai nebūtu jācīnās par kaut ko augstāku, ka tikai nebūtu jāriskē ar savu ķermenisko dzīvību. Gods, pašcieņa – pupu mizas.

Jūs pieminējāt Sokrātu. Sokrāts sarunās risināja vispārcilvēciskas problēmas, piemēram, jautājumu par tikumu. To, kas ir tikums, viņš izvērš veselā grāmatā. Ja mūsu tautieši šeit nesaprastu, kas ir tikumus, tad es viņiem nevarētu pārmest, ka viņi ir muļķi, aprobežoti vai nodevēji. Bet, ja cilvēks izliekas nezinām, ka ir jācīnās pret ārējo ienaidnieku, ka tas ir jāpadzen… Daudzi gluži vienkārši baidās un tēlo no sevis tik gudru, ka atradīs jebkuru iespēju, lai tikai nevajadzētu cīnīties. Diskusijā viens pat bija ar mieru kartupeļus mizot frontes aizmugurē – bet sievietes lai cīnās. Ja tādi ir latvieši, tad viņi nav pelnījuši savu tautu.

Es interneta vietnē “Facebook” darbojos nepilnus trīs mēnešus. Aivars Gedroics man ieteica ar dažiem nestrīdēties, nediskutēt. Var jau būt, ka Aivaram ir taisnība – jāvēro, ar ko tieši uzturēt šo saikni. Bet kā citādi mēs varam pārliecināt mūsu tautiešus? Mēs jau nediskutējam tā dēļ, kurš tur patiešām ir interneta “trollis”, kas speciāli jauc gaisu. Tādus varbūt gan būtu jāizslēdz no diskusijām. Bet kaut kā ir jāmēģina. Es uzskatu, ka Aivars Gedroics pats ir talantīgs diskutētājs, un ieteiktu arī viņam, ja vien iespējams, diskutēt. Starp citu, mēs publicējam diskusijas feisbukā tādēļ, lai cilvēki mācītos diskutēt un nebaidītos iesaistīties strīdos.

Kādā “Facebook” diskusijā Aivaram Gedroicam bija neglīti uzbrukumi. Aivars kaut ko spēcīgos vārdos bija pateicis par mūsdienu politiķiem. Kāda sieviete un vīrietis (vārdā tagad nesaukšu) sāka Aivaru apvainot – sak, tu tur šāds un tāds izskaties, ko tu gan tur atļaujies, u.tml. Man, protams, lasot tūlīt radās iekšēja pretestība, ka Aivaru tā apvaino. Atausa atmiņā padomju žurnāls “Dadzis”, kur bija publicēta karikatūra: matemātikas skolotājs – resna izskata, pārāk īsās bikšelēs līdz potītēm, pārāk mazu žaketi mugurā, nemodernām kurpēm, ar brillēm – jautā skolniekam, cik ir 2×2? Skolnieks domā, domā, pēkšņi iesmejas un parāda uz skolotāju ar pirkstu – he, grib zināt, cik ir 2×2, bet pašam nav kārtīgi džinsi kājās! Un, lūk, tas uzbrukums Aivaram Gedroicam arī bija ne pēc būtības – viņš runā par nopietnām lietām, bet viņu uzreiz aizskar par viņa izskatu.

Man jāatzīst, ka Aivars Gedroics, atšķirībā no daudziem politiķiem, valsts vadītājiem, deputātiem, melos nedzīvo. Bet deputāti, varbūt ar ļoti retiem izņēmumiem, gan mājās, gan darbā dzīvo melos. Meli ir tā vide, kurā viņi uzturas – viņiem tur ir labi. Bet mums galvenais ir taisnīguma ideja, patiesība, nevis meli – svaigs gaiss. Ja spēsim izraut mūsu tautas pūli no šīs melu smirdoņas, tad tas būs labi.

 

Nekas šajā pasaulē nav par brīvu

 

DDD: Kad 1999. gadā rakstījāt rakstu “Latvija uz jauna gadsimteņa sliekšņa”, jūs teicāt – ja tagad notiktu brīnums un okupanti pēkšņi pazustu, jūs pat tā negribētu. Vai jūsu domas šajā jautājumā tagad ir mainījušās?

Aivars Garda: Nē. Šis raksts tika rakstīts pirms 18 gadiem. Tad es redzēju, ka mūsu tauta negrib neko darīt. Bet nekas par brīvu šajā pasaulē netiek dots – ne dzīvniekiem, ne cilvēkiem, ne tautām. Tautai tikai tad tiek dota brīvība un valsts, kad cilvēki ir gatavi par savu tautas valsti atdot savu dzīvību. Gatavi parasti ir labākie vīri un sievas, viņi ir garīgie vadītāji – protams, ja tauta ir tādā līmenī, ka klausa patiesos garīgos vadītājus, nevis tādus kā Vaira Vīķe-Freiberga un mūsu Vējonis, šīs karikatūras, ne valsts vadītājus.

Tātad, ja tauta ir tik gudra, ka klausa patiesos garīgos vadītājus un ir gatava pat ziedoties, un ja tad pēkšņi, kā rakstīju tajā rakstā, visi okupanti paņemtu čemodānus un aizbrauktu – es viņus neaizkavētu. Taču, ja viņi būtu aizbraukuši kaut kādu citu iemeslu dēļ, nevis tāpēc, ka mūsu tauta ir stingra un negrib viņus, tad nekāda ieguvuma mūsu tautai nebūtu. Kādēļ? Tādēļ, ka negribēt viņus šeit ir mūsu pienākums, ko nekādi nevēlas saprast visi šie integrētāji. Var jau būt, ka viņi saprot, bet ir vienkārši gļēvuļi un meļi. Taču daži ir tik apstulbuši, ka pavisam neko neapjēdz. Un tāda tauta galu galā savu valsti var zaudēt.

Es bieži pieminu čečenu tautu. Kad 2000. gadā sākām savu darbību, Čečenija (Groznija un visas pilsētas) bija sagrauta, bet čečeni karoja kā īsti varoņi. Ja mēs esam pelīte, tad viņi, salīdzinot ar krieviem, ir pelītes bērniņš – bet viņi ņēma ieročus rokās un karoja. Mums kādreiz teica – ja Ulmanis būtu karojis, tad Staļins mūs visus iznīcinātu. Nekad tā nenotiek. Ja arī Krievija būtu varējusi, tad Dievs neko tādu nepieļautu. Arī čečenu tautai Dievs stāvēja klāt. Citādi, ja ar vienu ziloņa pēdu krievs viņiem uzkāptu, nepaliktu no Čečenijas nekas – nevienas pilsētas. Kad darbojas Augstākie likumi – tā nekad nenotiek. Ja būtu tā, ka vienmēr tikai fiziski stiprais uzvar, tad nenotiktu garīgās attīstības. Spēks nav fiziskajos līdzekļos, tas slēpjas nelokāmā gribā.

DDD: Arī interneta diskusiju dalībnieki pārmet, ka jūs tikai reāli aicināt cīnīties, bet viņi vēlas ar gara spēku uzvarēt. Vai šajos apgalvojumos neslēpjas kāds apmāns?

A.G.: Jārunā par to gara spēku, kas iedrošina cilvēku stāties pretī šķietami spēcīgākam pretiniekam! Bet ir tādi cilvēki, visbiežāk satopami starp tā saucamajiem “latviešu dzīvesziņas paudējiem”, kas negrib cīnīties un paziņo – lūk, būsim paši spēcīgi, svinēsim savus ritus, savus svētkus, nevis tajās dienās, ko mums uzspiež kaut kādi kristieši… tad jau viss būs labi. Kādreiz pajautāju tādiem: ja tā rīkosimies, vai tad okupanti visi aizskries? Viņi mazliet apmulst, bet atbild – jā, viss būs kārtībā. Tie atkal ir gļēvuļi, kas izliekas par milzīgi gudriem. Protams, mums neuzbruktu 1940. gadā, ja mēs nebūtu tad kaut ko pārkāpuši, ja būtu garīgi augstā līmenī. Mēs kaut ko pārkāpām, turklāt bija vēl karš visā Eiropā.

DDD: Jūsos klausoties, man gribas teikt, ka principā ir jāsaprot, ka gatavība zaudēt dzīvību tautas labā ir garīgi augsta attīstības pakāpe. Gatavība mirt nav vieglprātība, nevēlēšanās rūpēties par sevi un savu tuvāko. Tieši pēc tā varam secināt, cik garīgi attīstīts ir cilvēks – ja viņš ir gatavs bezbailīgi zaudēt dzīvību tautas labā, tad viņš ir tautai derīgs. Ja nav gatavs, tad viņš tautai nav derīgs.

A.G.: Protams, ka tā ir. Ikdienā jau tiek kultivēts, ka ir jāupurē sava dzīvība augstāku mērķu labā. Pieņemsim, ugunsdzēsēji – viņus, protams, nemāca: ja ir ugunsgrēks, tad mudīgi iekšā, sadedz pats; izglābs kādu vai ne, nav svarīgi, galvenais, sadedz pats… Bet māca: ja ir ugunsgrēks, tad tavs pienākums ir riskēt ar savu dzīvību, lai glābtu cilvēkus. Gandrīz vai tieši pasaka – tev ir jāglābj citi par savas dzīvības cenu.

DDD: Turklāt tiek teikts – jums jādara viss, lai ugunsgrēks neizceltos, lai tie, kas dzīvo tajā mājā, būtu tā sagatavoti, ka viņi zina, ka skursteņi ir jāiztīra, signalizācija ir jāuzliek, lai viņi nesadegtu. Bet mūsu tautai nemāca aizsargāt savu godu un cieņu.

A.G.: Mūs tautai (armijai) māca – ja iebrūk kāds ārējais ienaidnieks, ir jāiet karot. Bet neatklāj, ka ārējais ienaidnieks jau bradā mūsu zemi. Īstenībā mēs dzīvojam noziegumā, jo neatbrīvojam savu zemi no okupantiem. Un to nesaka ne armijas virspavēlnieks prezidents, ne ģenerāļi. Viņi – bruņoto spēku pavēlnieki, virsnieki, kuri devuši virsnieka solījumu, – slēpj patiesību. Viņi melo karavīriem, sakot, ka tāda ārējā ienaidnieka nav, ka tas varot tikai ienākt – vai no Krievijas, vai kaut kādā citā veidā. Kad runājam par Kārli Ulmani, ir jāuzdod vēl tāds jautājums – vai pašreizējais valsts vadītājs, ja tagad militāri uzbruktu mums tik spēcīga valsts kā ASV, dotu pavēli aizsargāties? Saprotiet pareizi. Es nedomāju, ka ASV reāli uzbruks Latvijai. Es to saku hipotētiski, kā piemēru.

DDD: Pēc tā, ko jūs teicāt, ir jāaizsargājas, bet viņš droši vien domās – viņi jau ir lieli un vareni, ko tad mēs pretosimies…

A.G.: Domāt tā, kā jūs tagad pateicāt, ir tīrā gļēvulība un nodevība. Nav svarīgi, kas uzbrūkt – tev ir armija, un jāiet karot. Protams, ka zaudēsi ASV, bet būsi karojis un vispār būsi attaisnojis savu dzīvības jēgu uz zemes.

DDD: Manuprāt, cilvēki bailēs izvairās pat domāt par šādām situācijām. Vieglāk iebāzt galvu smiltīs un tēlot pacifistu, kurš par karu vispār nedomā, kur nu vēl piedalīties tajā.

A.G.: Gandijs par tādiem, kas tā domā, teica: “Ja nebūtu citas izvēles kā starp gļēvulību un varmācību, es ieteiktu varmācību. Es izkopju klusu vīrišķību – mirt bez nonāvēšanas. Bet, ja kādam nav drosmes, tad es labāk gribu, lai viņš izkopj sevī mākslu nonāvēt un tikt nonāvētam, nekā apkaunojoši bēgt no briesmām. Jo tas, kas bēg, veic varmācību domās: viņš bēg tāpēc, ka viņam trūkst vīrišķības, nonāvējot citu, tikt nonāvētam pašam. Tūkstošreiz labāk es riskēju pieļaut varmācību nekā veselas tautas apkaunojošu gļēvulību. Es labāk redzu Indiju (bet mēs, latvieši, – Latviju) ķeramies pie ieročiem, lai aizstāvētu savu godu, nekā kļūstam par sava kauna gļēvu liecinieci. Es nedomāju, ka Indija būtu bezspēcīga. Spēks nav fiziskajos līdzekļos, tas slēpjas nelokāmā gribā (vai tas jo lielā mērā neattiecas arī uz latviešu tautu?) Nevarmācība (tas ir, spēka jeb varas lietošana bez naida un atriebības jūtām – A.G.) nav lēnīga padošanās ļaundarim. Nevarmācība visiem gribas un gara spēkiem pretojas tirāna gribai. Viens vienīgs cilvēks var tādējādi stāties pretī impērijai un sekmēt tās krišanu. Bet par kādu maksu? Par paša ciešanām. Ciešanas – lielais likums.”

Protams, mēs ar ASV esam draugos, viņi ir NATO. Bet šo piemēru es speciāli sabiezinu. Pat, ja tāds draugs kā ASV uzbrūk, vai tad nav jāaizsargājas? Ir taču jāaizsargājas, ja skatāmies pēc augstākajiem kritērijiem. Protams, cilvēkiem ir vēl kāda psiholoģija. Atmodas laikā bija tāda moderna anekdote – ka Latvijai ir jāpiesaka karš Zviedrijai, un, tiklīdz Zviedrija iebrūk, pacelsim rokas, padosimies un pieteiksimies par Zviedrijas sastāvdaļu. Tāpat bija arī par ASV – uzbrukt Amerikai, kad tā dod pretī, padoties un pieteikties par vienu no ASV štatiem. Ja šo piemēru apskata nopietni, tad tā ir gļēvuļa psiholoģija, ko var tikai anekdotiski apskatīt. Bet mēs, spriežot par šīm lietām gan feisbuka komentāros, gan laikrakstā “DDD”, atgādinām, ka tās ir elementāras lietas. Tā nav kaut kāda Einšteina teorija, par ko cilvēkiem būtu jābrīnās.

Daži brīnās tāpēc, ka ir apstulboti un pieraduši dzīvot melos, bet, kad te nu, dzirdot patiesību, ienāk svaigs gaiss šajā melu smirdoņā, cilvēkam pēkšņi sagriežas galva. Viņš nesaprot, kā tā var teikt un vēl aizskart viņu autoritātes: Vairu Vīķi-Freibergu, Vējoni, Imantu Ziedoni, Māru Zālīti, Raimondu Paulu. Raimondu Paulu gan uzskatu par savu labāko komponistu, bet, atvainojiet – viņš atdeva Abreni un mīl savas tautas ārējos ienaidniekus. Kas viņam lika to darīt? Ziedonis neteica neviena vārda, lai atbrīvotu Latviju no okupantiem, Māra Zālīte tāpat… Mums nav tādu dzejnieku, rakstnieku, kas izceltos ar rūpēm par savu tautu.

 

Desu vai brīvību?

 

DDD: Laikam ir jānovēl, lai nākamajā gadā pūļa cilvēki būtu gatavi cīnīties un arī mirt par savu tautu – lai kļūst līdzīgi mūsu lasītājiem!

Aivars Garda: Jūs mani aicināt novēlēt pūļa cilvēkiem kaut ko tādu? Viņi mani nolinčos par tādu vēlējumu. Es labāk novēlēšu viņiem daudz desas, servelādes uz galda u. tml.

Daudzi uzskata, ka mēs tikai pļāpājam. Bet īstenībā, ja mēs paužam taisnīgumu – mūsu runāšana ir rīcība, tas ir darbs. Ja man tas būtu jāsaka par citiem, kas tā dara – teiktu, ka tā ir ļoti drosmīga rīcība. Tā kā to daru es pats un mani domubiedri, teikšu vienīgi, ka tā nav gļēva darbība un nekā nedarīšana. Lai kāds pamēģina vēl tik ilgi kā mēs paust šo patiesību. Atcerēsimies, ka visi, kas aicina latviešu tautu integrēties (saliedēties) ar ārējiem ienaidniekiem jeb kolonistiem, ir noziedznieki pret cilvēci. Tas ir noziegums, kuram nav noilguma. Tā arī sakiet viņiem acīs. Tā jau būs drosme.

DDD: Paldies par sarunu!

 

Intervēja Liene Apine

 

Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.24(398) [2017. gada 22. decembris–2018. gada 11. janvāris]


« Atpakaļ