Žurnālists Sandris Točs: pastāv “atļautie” un “noliedzamie” viedokļi

Romēns Rolāns reiz rakstīja: “Ja teikt patiesību ir bīstami, tad tieši tādēļ nedrīkst klusēt.” Šie vārdi pirms pāris nedēļām ieskanējās prātā, kad Viestura Rudzīša grāmatas “Ģimene” atklāšanas pasākumā nejauši satikāmies ar žurnālistu Sandri Toču. Un mēs vienojāmies par interviju.

 

Saruna ar žurnālistu Sandri Toču

 

Paši sevi cenzējam, paši sevi ierobežojam

 

DDD: Mūsu saruna tika ieplānota jau pirms gada. Taču, kad aicinājām tevi uz interviju, tu atteici – neesot laika… un kaut kur pazudi.

Sandris Točs: Varu pateikt godīgi – es nobijos. Kāpēc tagad atnācu? Padomāju, ka ir pilnīgi nenormāli brīvā un demokrātiskā valstī, ja cilvēks baidās izteikt savu viedokli kādā preses izdevumā. Tas absolūti nav normāli! Es vienmēr esmu paudis savu skatījumu uz kādām lietām – pat tad, kad apzinājos, ka man būtu bijis labāk paklusēt. Tad iedomājos: ja pat es baidos runāt, tad kāds vispār ir tas baiļu līmenis sabiedrībā! Un patiesībā es sapratu, ka cilvēks nemaz nevar tik viegli norobežoties no valdošajām tendencēm pat tad, ja viņš sevi uzskata par drosmīgu un neatkarīgu, brīvi domājošu. Tas viss neapšaubāmi ietekmē.

DDD: Ietekmē valdošā sabiedriskā doma?

S.T.: Tieši tas ir, uz kā balstās manipulācija mūsdienu sabiedrībā. Man liekas, ka šis brīvības, pareizāk sakot – nebrīvības, līmenis pēc sajūtas Latvijā, īpaši politiķu un mediju vidē, ir apmēram tāds, kāds bija Padomju Savienības okupācijas laikā, kad vēl nebija sākusies pārkārtošanās. Arī tad taču cilvēkus neķēra uz ielām, nebāza cietumos. Varbūt kādu atlaida no darba par anekdošu stāstīšanu virtuvēs. Bet bija tā, ka neviens šos viedokļus arī nepauda.

DDD: “Nepareizas” anekdotes nestāstīja?

S.T.: Jā, ja nu vienīgi dzērumā un savā virtuvē. Cilvēki paši sevi cenzēja, paši sevi ierobežoja, paši labprātīgi visam pakļāvās tā, kā šai pastāvošajai diktatūrai bija nepieciešams. Un viņus nevajadzēja apspiest ar automātiem, suņiem… To nevajadzēja, jo mežabrāļu jau vairs nebija.

DDD: Tu gribi teikt, ka šobrīd ir tāpat? Tātad cilvēks, arī žurnālists, tik ļoti sevi cenzē, ka baidās atnākt uz interviju valdošo aprindu ķengātā avīzē? Turklāt nevis kaut kādā pretvalstiskā pagrīdes izdevumā, bet gan oficiāli reģistrētā laikrakstā, kurš ir nopērkams kioskos. No kā tad būtu jābaidās? 

S.T.: Katrs domā par savu profesionālo karjeru, par savu ģimeni un bērnu labklājību. Un viņš divreiz padomā, vai kaut kādas parunāšanas dēļ ir vērts riskēt ar konkrētu labumu. Tāpēc jau arī visam pakļaujamies – pat tam, ko neuzskatām par pareizu, kam nepiekrītam. Nav jau noslēpums, ka tieši žurnālistikas, publicistikas vide ir visnelabvēlīgākā uzskatu un domas brīvībai.

DDD: Kādā ziņā?

S.T.: Tieši šai sabiedriskajai videi vajadzētu būt tādai, kur normālā, demokrātiskā, pilsoniski brīvā valstī notiek atklāta viedokļu apmaiņa. Ar viedokļiem par valsts un sabiedrības attīstību vajadzētu apmainīties arī celtniekiem, meža cirtējiem… – arī viņiem ir tādas pašas tiesības un pienākumi. Taču vispirms patiesai diskusijai vajadzētu notikt brīvā presē, brīvos masu medijos, brīvās radio diskusijās. Bet pie mums notiek gluži pretējais – šīs diskusijas, īpaši valsts vai atsevišķu dažu korporāciju kontrolētajos masu medijos, ir vienas no nebrīvākajām. Tur ir vismazākā viedokļu dažādība, jo pastāv tāds kā atļauto un noliedzamo viedokļu “saraksts”…

DDD: …tas ir pieejams?

S.T.: Es domāju, ka neoficiāli jebkurš redaktors zina tēmas, kuras drīkst un kuras nedrīkst vai nav ieteicams cilāt. Turklāt “pareizs” attiecīgajā jautājumā ir tikai viens viedoklis. Tāpat arī ikvienam Latvijas lielāko laikrakstu, TV un radiostaciju redaktoram ir pilnīgi skaidrs, kādu viedokli viņš drīkst paust, piemēram, par “praidu”. Un ir pilnīgi skaidrs, ka pat tas, kurš izsaka šaubas, jau tiek ierindots…

DDD: Tomēr esmu ievērojusi, ka dažkārt viedokļu dažādībai tiek pieaicināts kāds, kurš pauž drusku citādāku skatījumu.

S.T.: Tagad bieži vien vairs pat  netēlo šo “viedokļu dažādību”. Nesaku, ka pilnīgi nevienu tādu nepieaicina, bet tas, kas kādreiz, deviņdesmitajos gados, bija norma, tagad jau ir izplēnējis – ar retiem izņēmumiem. Mediji kļuvuši par atklātiem propagandas rīkiem, vienlaikus pieprasot, kaut kādas ceturtās varas privilēģijas.  

 

Brēkšana, noēšana, izņirgšana, izstumšana…

 

DDD: Tēma, par kuru pirms gada nenotikušajā intervijā gribējām runāt, bija tieši par “praidu”, par homoseksuālisma propagandu un tās ietekmi uz sabiedrību.

Sandris Točs: Jā, šis jautājums tagad ir kļuvis vēl aktuālāks. 2018. gadā Rīgā ir paredzēts lielais Baltijas “praida” pasākums. Šī “praida” rīkotāji apgalvo, ka viņi tā svinēs Latvijas simtgadi. Es domāju, ka ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji nevēlas, ka šādā veidā tiktu atzīmēta Latvijas simtgade, bet sabiedrības vairākumam šajā jautājumā nav dotas balsstiesības. Domāju, ka “praids” Latvijā notiks, un to atļaus Rīgas pašvaldība – ar argumentāciju, ka tā ir pulcēšanās brīvība, kuru nevar ierobežot.

Taču Rīga ir ne tikai pašvaldība – šis ir visas Latvijas jautājums, par kuru visi iedzīvotāji varētu paust savu viedokli. Vai latvieši grib ar milzīgu praidu atzīmēt savas valsts simtgadi? Vai latvieši grib praidu savas valsts galvaspilsētas centrā? Man nav šaubu, kāds šis viedoklis varētu būt.

DDD: Ja vien tas tiktu pausts brīvi.

S.T.: Jā, ja tas tiktu pausts brīvi. 90 procenti Latvijas iedzīvotāju neatbalsta viendzimuma laulības. Neapšaubu, ka arī mazākumam ir tiesības – pat vienam cilvēkam ir tiesības – paņemt plakātu un kaut ko demonstrēt. Taču, ņemot vērā, kādi ir bijuši tie iepriekšējie pasākumi ar atkailināšanos un dažādiem publiskiem žestiem, tad šajā gadījumā tā nav vienkārša pulcēšanās brīvība, bet gan amorālas izklaides pasākums. Pašvaldībai ir tiesības nepieļaut kaut ko tādu, it sevišķi vēl Rīgas centrā.
Bet iedomājieties, kas notiks, ja Rīgas pašvaldība pateiks: “Rīkojiet savu pasākumu Getliņos!”

DDD: Kas tad notiks?

S.T.: Notiks milzu rēkšana par cilvēktiesību mīdīšanu.

DDD: Kas tad būs tie, kas brēks?

S.T.: Brēcēji būs tieši masu mediji un daži šauru organizāciju pārstāvji, kas šajos masu medijos nemitīgi tiek tiražēti, ‒ sociālo zinātņu fakultātes absolventi… Šā vai tā tie būs ar Sorosa organizācijām saistīti cilvēki.

Man jāatzīst, arī es faktiski biju nonācis šo organizāciju psiholoģiskā ietekmē, kad toreiz baidījos atnākt pie jums uz interviju. Šim grupējumam ir milzīgs spiediens. Pat par daudz mazāk nozīmīgiem jautājumiem nekā homoseksuālisms. Cilvēks, kurš pauž citu viedokli, nekā viņiem pieņemts, tiek noēsts – kā no lapseņu pūžņa. Par to var pārliecināties, piemēram “Twitter” vietnē un citur, kur šis grupējums apgrozās.

DDD: Tavuprāt, šī noēšana, izņirgšana, izstumšana tiek organizēta speciāli, tā teikt, kolektīvi?

S.T.: Skatoties, kā tas notiek, jāatzīst, ka tā viennozīmīgi ir organizēta nodarbe. Notiek pat regulāri pasākumi, kuros valdības iestāžu preses sekretāri kopā ar “pareizajiem” žurnālistiem un redaktoriem tiek apmācīti visās šajās modernajās tehnoloģijās – izsmiešanā, ietekmēšanā. Tas ir brutāls lobijs, un ne katrs cilvēks ir tik drosmīgs, lai pret to saceltos. Viņi iezīmēs šo cilvēku, lai kas viņš arī būtu, un iznīcinās, manā skatījumā, ar visnetīrākajām metodēm.

Pasaulē notiek labā un ļaunā cīņa. Ja šie cilvēki sevi uzskata par labajiem, tad rodas jautājums – vai labie ir tie, kas izņirgā un pazemo cilvēkus, kas melo, sagroza faktus, noklusē patiesību, manipulē? Es esmu mācīts, ka tieši “labie” tā nedara. Tāpēc mani izbrīna, ka tie, kas sevi uzskata par “labajiem” un “gaismas spēkiem”, rīkojas ar metodēm, kuras drīzāk ir raksturīgas “tumsas” pusei.

 

Sorosītu grupējums “ceturtajā varā”

 

DDD: Tevī klausoties, rodas pārliecība, ka visu putru mūsu valstī vāra žurnālisti. Laikam jau nav ko brīnīties par preses milzīgu lomu, ja jau sabiedrisko domu veido mediji un žurnālisti spēj gan pacelt, gan nogremdēt tautas garu? Tomēr, ja tu saki, ka tikai aptuveni 10 procenti no Latvijas sabiedrības aizstāv homoseksuālisma propagandu, tad sanāk, ka šis inficētais mazākums ir salīdis tieši lielajos medijos? No turienes – no televīzijas, radio, laikrakstiem, žurnāliem ‒ mēs to tikvien dzirdam, cik homoseksuālisms ir labs un aizsargājams.

Sandris Točs: Man nav tam pierādījumu. Nav veikts tāds pētījums, un pašlaik tam arī nebūtu labākais laiks. Tomēr, ja, piemēram, “Vienotības” ziedu laikos uztaisītu socioloģisko pētījumu žurnālistu vidū, domāju, ka 80 procenti mediju pārstāvju būtu “Vienotības” atbalstītāji. Tikmēr sabiedrībā atbalsts “Vienotībai” nekad nav bijis lielāks par 20‒25 procentiem. Tas ir pilnīgi skaidrs. Bet viņi, žurnālisti, mēģina iztēloties, ka visa sabiedrība domā tā, kā domā viņi. Lai gan tas, ko žurnālisti cenšas iztēlot par “sabiedrisko domu”, un tas, ko sabiedrība patiešām domā, ļoti atšķiras.

DDD: Kādēļ tieši “Vienotība” pārņēma “ceturtās varas” pārstāvju prātus?

S.T.: “Vienotība”, manā skatījumā, ideoloģiski, politiski ir vienlīdzīga ar sorosītu grupējumu.

DDD: Tātad ar tiem, kam ir nauda – ļoti daudz naudas.

S.T.: Un tagad notiek šī unikālā “Vienotības” klonēšanās ‒ izveidojas it kā jaunas partijas, bet redzam, ka nomainās tikai personālijas, kas varbūt ir svarīgi, lai kontrolētu kaut kādas naudas plūsmas, valsts pasūtījumus un to, kurš nonāk amatos, bet, no sabiedrības viedokļa raugoties, šī Jaunā konservatīvā partija un “PAR” partija ir tas pats, kas “Vienotība”, un “Vienotība” ir tas pats, kas “Jaunais laiks”… un tā tālāk.

DDD: Sorosa un tamlīdzīgu megaoligarhu, globalizatoru uzticības personas?

S.T.: Jā, un tā arī ir Latvijas nelaime. Sāp sirds. Eiropas Savienībā Lietuva, Igaunija arī šajos globalizācijas apstākļos aizstāv savas intereses lielākā mērā. Bet Latvija pat nespēj diskutēt, kad brutāli tiek pārkāptas mūsu intereses – esam kā tādas gļēvas lupatas. Tas notiek tāpēc, ka Latviju paralizē tieši šis sorosītu grupējums, kurš māca neizstāvēt savas nācijas intereses, jo svarīgas taču ir tikai globālās intereses.

DDD: Pēc tevis teiktā sanāk, ka žurnālisti ir viena no stulbākajām sabiedrības daļām. Ja jau tu saki, ka viņi tā arī domā, kādas domas pauž, tātad viņi nespēj analizēt un sintezēt?

S.T.: Redzi tas “stulbums” tomēr izriet no vērtību sistēmas. Daudzas lietas tiek noklusētas. Ja šie cilvēki atbalsta tautu, valsts, nāciju iziršanu, tad klaji par to nerunā. Lielākā sabiedrības daļa taču neatbalstītu politiķi, kurš atklāti pasaka: “Latvieši izzudīs, un es esmu par to, jo tas ir pareizi. Būs nākotnes sabiedrība, kurā nebūs nekādu tautību, visi runās angļu valodā un sazināsies internetā.”

DDD: Dzimumu arī nebūs. Līdzīgas pērles parādās kultūrmarksisma apoloģētu darbos.

S.T.: Sabiedrība nav gatava to atbalstīt, tāpēc tiek liekuļota un tēlota latvietība, piedaloties svecīšu nolikšanā pie pils un tamlīdzīgos pasākumos.

DDD: Liekuļo tie, kuriem jau ir mainītas vērtības?

S.T.: Tās ir sekas paātrinātajai globalizācijai. Tāds process kā globalizācija ir pastāvējis jau no Aleksandra Lielā laikiem, tikai jautājums, vai tas attīstās dabiskā veidā vai tiek mākslīgi forsēts.

DDD: Man tuvs ir pagājušā gadsimta angļu vēsturnieka Arnolda Toinbija atzinums, ka civilizācijas iet bojā nevis no slepkavības, bet no pašnāvības. Tātad pašas sevi iznīcina. Līdzko sākas civilizācijas pašnāvība jeb sabrukums, tā aktivizējas barbari un plebeji. Cilvēces progresu Toinbijs saistīja ar garīgu pilnveidošanos un reliģisku evolūciju. Tātad Soross ar savu “atvērtās sabiedrības” koncepciju nespētu nojaukt garīgo vērtību pamatus Latvijā, ja paši latvieši savās apziņās šo ideoloģiju nepieņemtu un nekļūtu par plebejiem.

S.T.: Nav šaubu, ka Soross nav viens – nav šaubu, kas tas ir ietekmīgu miljardieru…

DDD: …ļoti bagātu oligarhu?…

S.T.: Jā, ļoti bagātu un ietekmīgu cilvēku grupējums ar noteiktiem mērķiem, kas nav tikai ekonomiski un šauri politizēti. Tie ir garīga rakstura centieni ar reliģijas un ģimenes dekonstrukciju. Notiek organizēts uzbrukums tradicionālās ģimenes un pamatcilvēcības vērtībām.

 

Kurš ir tas “dievs”?

 

Sandris Točs: Ar ko atšķiras diktatūra no totalitāra režīma? Ar to, ka diktatūrai pietiek, ja tu klusē un neko nedari – tad tevi neaiztiek. Bet totalitārismam ar to nepietiek, tāpēc, piemēram, kad taisa “praidu” – tev šajā pasākumā, ja ne gluži jāpiedalās fiziski, bet tas noteikti aktīvi ir jāatbalsta, jāpauž atzinīgs viedoklis. Ja tu to nedari, tu tiec pataisīts par homofobu un rietumu demokrātijas ienaidnieku.

DDD: Vai ir gadījumi, kad kāds žurnālists ir zaudējis darbu, publicējot kaut ko pret “praidu”, pret kādām citām uzspiestām antivērtībām?

S.T.: Guntis Rozenbergs zaudēja žurnāla “Kapitāls” galvenā redaktora amatu par to, ka atļāvās publicēt rakstu ar ironisku virsrakstu “Žīdi valda pasauli”. Te ir pamatots jautājums, vai kāds redaktors zaudēs darbu, ja viņš publicēs, piemēram, rakstu “Ķīnieši valda pasauli”, “Amerikāņi valda pasauli” vai “Krievi valda pasauli”?

DDD: Visi šie virsraksti nav nepatiesi.

S.T.: Nav jau šaubu, ka kāda nācija ir cietusi pārestību rezultātā, bet te atkal var sacīt, ka tādu ir daudz. Latvieši ir cietuši, armēņi, krievi ir cietuši… Kāpēc tad vienas nācijas ciešanas ir svarīgākas par citu nāciju ciešanām?

DDD: Varbūt holokausts, kas tika vērsts pret žīdiem, nu ir kļuvis par reliģiju?

S.T.: Par “tabuizētu” tēmu, par kuru labāk nediskutēt.

DDD: Tātad šīm dogmām – upuru apmēriem – ir jātic bez apšaubīšanas. Citādi svētā inkvizīcija ir garantēta. Un, ja “rakstu mācītāji” kaut ko saka, tad tas tā arī ir – nešaubīgi… Pēc līdzīgiem principiem ir radīta arī homoseksuālisma doktrīna – mums ir jātic, ka šī seksuālā novirze ir līdzvērtīga normālām attiecībām, un doktrīnā izglītots dakteris nemaz nemeklēs veidus, kā to ārstēt, citādi viņš kļūs par odiozu homofobu, atpakaļrāpuli – tātad “nepieskarāmo”. Kultūrmarksisms dodas vēl tālāk, un mūsu prātos ienāk ģenderisma “reliģija”.

S.T.: Piekrītu, visai šai cīņai, šai kustībai ir garīgs aspekts, kuru nevar uztvert kā pozitīvu, bet gan kā negatīvu garīgumu. Tā ir cīņa pret ģimeni, pret tradicionālu sabiedrības uztveri, pret tradicionālām cilvēka pamatvērtībām. Negatīvs garīgums, kas vērsts pret cilvēku un Dievu.

DDD: Es teiktu – pret vērtībām, kas izriet no dabas jeb Dieva likumiem.

S.T.: Nedomāju, ka amorālie izlēcieni šādu “praidu” laikā būtu netīši – kur kaut kādi brīvi vīrieši vienkārši parotaļājas. Tas ir tiešs mērķis aizskart, pazemot sabiedrību, parādot, ka, lūk, mums ir vara un varam tā darīt.

DDD: Dieva piešķirtas privilēģijas… Tavuprāt, kurš ir tas “dievs”, kas ļauj viņiem šo varu? Kas aiz tā visa stāv un kāpēc?

S.T.: Domāju, ka pastāv ļoti liels cilvēku grupējums Rietumvalstu politiskajā varā, kas visu to atbalsta – bez tā kaut kas tāds nebūtu iespējams. Pretošanās sorosītu un viņiem līdzīgo iecerēm tiek pasniegta kā kaut kas odiozs.

Redzējām, kā ASV uzvarēja prezidents Tramps. Ir lietas, kurās es viņu neatbalstu, bet viņš ir ASV prezidents. Taču ievērojiet, ar kādu histēriju tika sagaidīta Trampa ievēlēšana. No kā šī histērija radās? Kur tā slēpās? Vai tāpēc, ka Tramps ir “pārāk prokrievisks”? Nē, histērija slēpās tajā, ka viņš ir normālās, parastās cilvēku paaudzes pārstāvis – neviens nebrīnītos, ka tāds cilvēks kļūst par prezidentu pirms divdesmit gadiem. Tas, ko viņš runā, ko dara ir pilnīgi normālas, parastas lietas, kuras tikai šis sorosītu grupējums pasniedz kā kaut ko ārkārtēju, odiozu.

DDD: Paskatījos svešvārdu vārdnīcā, ko nozīmē birka “odiozs” – vārds cēlies no latīņu valodas un nozīmē kaut ko ienīstamu, pretīgu, atbaidošu, nevēlamu.

S.T.: Lūk, vai Tramps ir odiozs tāpēc, ka aizstāv savu valsti, pauž, ka katrai nācijai jāaizstāv savas intereses, ka jāņem vērā cilvēku viedoklis, tradicionālās vērtības, ka jāierobežo šo komunistu-sorosītu izplatīšanās, ka nevajag tradicionālai islāma sabiedrībai vai tautām Austrumeiropā ar varu uzspiest visādu “krāsainu revolūciju” eksportu – ka to visu vajag apturēt?…

Domāju, ka ļoti daudzi cilvēki, jau ir ieraudzījuši, kas ir noticis šī “krāsaino revolūciju” eksporta dēļ. Nav pieņemams, ka Tuvajos Austrumos un citur cilvēki tiek nogalināti “vērtību eksporta” dēļ. Lai gan, iespējams, nevis vērtības, bet šo zemju izlaupīšana ir patiesais politisko un militāro notikumu iemesls. Un kas notiek ar Eiropu šīs mākslīgi radītās migrācijas sakarā? Ja nebūtu “krāsaino revolūciju”, nebūtu arī tāda migrācijas viļņa. Bet tas viss ir radīts ar politisku tehnoloģiju palīdzību. Tie nav nekādi dabiski vai stihiski migrācijas procesi, kā jums to cenšas pasniegt mediji un politiķi. Šie migrācijas procesi ir tīši radīti un tīši organizēti.

 

Meli un bailes kā varas ierocis

 

DDD: Tev nav nepatīkami apzināties, ka varbūt ar šo interviju tu būsi tīši “sašmucējies”?

Sandris Točs: Man jau vairs nav ko zaudēt – esmu jau paudis to savos rakstos gan feisbukā, gan tviterī…

DDD: Kāpēc tu to dari? Kāpēc tomēr nepaklausīji savām bailēm no izstumšanas?

S.T.: Es to daru, jo sabiedrība ir jāmaina, valstis ir jāmaina, pasaule ir jāmaina, tieši sākot no sevis. Pirms kārto pasauli, saklāj pats savu gultu. Pirms aizrādi, ka nav brīvības, padomā, vai pats rīkojies kā brīvs cilvēks. Es domāju, ka tas nav mazsvarīgi. Ja tu pats izturies taisnīgi un brīvi, tad ar to var iedvesmot, lai arī otrs cilvēks tā dara. Un tas šai totalitārajai varzai jeb kliķei nav pa prātam – viņiem vairs nav varas pār šādu cilvēku.

Jo tikai ar totalitārām metodēm niecīgais 0,001-procentīgais mazākums var apspiest milzīgo vairākumu. Un tieši tādēļ viņu metodēs tik ļoti svarīgi ir meli, jo, ja cilvēki nepakļausies meliem, tad neko ar viņiem nespēs izdarīt – ne armija, ne specdienesti. Kad viena melīga sistēma sabruka, kā Padomju Savienība, redzējām, ka gandrīz neviens vairs to neatbalstīja – pat armija un specdienesti, jo arī tur strādā cilvēki, kas grib ticēt, ka tas, ko viņi dara, ir pareizi. Tieši tāpēc šim valdošajam grupējumam ir svarīgi uzturēt un virzīt melus kā vērtību. Tikai ar meliem niecīgais mazākums var to varu saturēt, citādi ne – nav tāda fiziska spēka…

DDD: Un tāpēc sāk ar terminu, jēdzienu, dabas likumu sagrozīšanu.

S.T.: Jā, jā, jo svarīgi panākt, ka meli tiek uztverti kā patiesība.

 

Turpmāk vēl…

Intervēja Līga Muzikante

 

Intervijas pirmā daļa publicēta laikrakstā “DDD” Nr.18(392) (2017. gada 29. septembris–12. oktobris)


« Atpakaļ