Mareks Gabrišs
Izlasīju avīzē “DDD” publicēto Valerjana Ivanova (pseidonīms I.Valerjans) rakstu “Ko pačukstēja runātāji jeb latvietības āmulis uz latgalības stumbra”. Filmu “Runātāji” esmu redzējis un tāpēc vairākām publikācijas sākumā paustajām Ivanova domām par filmu varu piekrist, bet tās turpinājumā negatīvi aizskāra piecas lietas:
1) bija riebīgi lasīt, ka dzejnieks Kārlis Skalbe tiek nosaukts par latviešu nacionālšovinistu – iesaku Ivanovam izlasīt Skalbes “Mazās piezīmes”, kur atrodami Skalbes apraksti par ceļojumiem pa Latgali, kā arī ņemt vērā faktu, ka Skalbe personīgi atbalstīja latgaliski rakstošos dzejniekus un Rīgā organizēja Latgales dzejnieku sarīkojumus;
2) bija nepatīkami lasīt melus, ka krievu okupanti neesot aizlieguši latgaļu valodu un arī iepriekš, 19. gadsimtā, Krievijas cars neesot aizliedzis latgaļu valodu, bet liedzis tikai drukāšanu latīņu burtiem, turklāt cars kā “glābējs” esot radījis latgaļu valodai piemērotāku un precīzāku rakstību slāvu burtiem;
3) bija nepatīkami lasīt, ka vaina par krievu okupācijas gados veikto latgaļu grāmatu dedzināšanu un latgaļu valodas aizliegšanu skolās tika uzvelta tikai un vienīgi latviešu komunistiem;
4) vispretīgāk bija lasīt oksimoronu (vārdu saistījums, kura būtība ir pretrunā ar vārdu, ko apzīmē), ka “Latgaļu valodu visos laikos ir aizlieguši tikai un vienīgi latvieši” – ja senatnē par latviešiem sauca tikai latgaļus, tad Ivanovs nonāk ar sevi pretrunā un sanāk, ka paši latgaļi aizliedz savu valodu;
5) manipulējošā veidā latgaļi tiek pasludināti par mazākumtautu – patiesībā latgaļi nav ne mazākumtauta, ne mazākumtautība, jo Latvijā dzīvo tikai divas tautas: latvieši un līvi.
Nenoliedzami, ka starp latviešiem ir latgaļu valodas un latgaliskuma nīdēji, bet tie ir daži izņēmumi un nevis visa latviešu tauta.
Tā kā Ivanovs savā rakstā apskata vidusmēra latvieša psihes organizācijas īpatnības un konstatē, ka liela daļa latviešu ir neirolingvistiski ieprogrammēti uz šovinismu un rusofobiju, tad būs tikai godīgi, ja pretsvaram mazliet papētīšu Ivanova psihes īpatnības – pēc principa “nedari otram to, ko negribi, lai dara tev”. Man skaidri redzams, ka Žurnālistu fakultāti beigušā Ivanova dzīvē ir notikusi “traģēdija” un iestājusies etniskās identitātes krīze – 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā viņam LU Filoloģijas fakultātē neļāva aizstāvēt maģistra darbu par latgaļu valodas tēmu un neļāva iegūt zinātnisko grādu. “Traģēdijas” rezultātā ir pārprogrammējusies no jauktās ģimenes nākušā Ivanova psihe – viņš, galvenokārt neaizstāvētā maģistra darba dēļ, ir pamatīgi apvainojies uz latviešiem un sācis vainot latviešus tajā, ka tie aizliedz latgaļu valodu, kas nenoliedzami veido Viļakas pusē dzimušā un tagad Olainē dzīvojošā Ivanova latgalisko identitāti. Nonāca pat tik tālu, ka vienā brīdī latgalis Ivanovs kļuva par superkrievu un 6. Saeimas vēlēšanās ar pirmo numuru kandidēja no partijas “Latvijas Krievu pilsoņu partija”. Savukārt 2015. gadā ‒ krievs pēc sajūtām, bet latvietis pēc pases ‒ Ivanovs atgriezās pie savas vecās vai jaunās latgaļa identitātes un izdeva 500 lappuses biezu grāmatu “Latgaļu etnocīds: noliegtā civilizācija” – protams, grāmata tika publicēta “latgaļu valodas apspiedēju” jeb latviešu literārajā valodā un saīsinātajā versijā arī krievu valodā.
Starp citu, ja mazliet pieskaramies Ivanovs grāmatai “Latgaļu etnocīds: noliegtā civilizācija”[1], tad tur viņš norāda: “Saskaņā ar UNESCO “San Hosē deklarāciju” etnocīds nozīmē, ka etniskai grupai tiek liegtas tiesības izmantot, attīstīt un nodot tālāk (kolektīvi vai individuāli) savu kultūru un savu valodu.” Interesanti – kas Ivanovam aizliedza savu grāmatu izdot latgaliski?? Un vēl ‒ grāmatā Ivanovs norāda, ka 1918. gada 18. novembris ir latgaļu melnā diena. Ivanov, kam bija jākļūst par latgaļu balto dienu? Dienai, kad Latgale un latgaļi būtu palikuši Vitebskas guberņas vai boļševistiskās Krievijas sastāvā?
Sava raksta noslēgumā Ivanovs (neaizmirstot pieminēt Amerikas īstenoto bombardēšanu Dienvidslāvijā, Irākā, Afganistānā un Lībijā, bet noklusējot Krievijas īstenotos kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci Krimā, Ukrainā, Gruzijā, Sīrijā un daudzās citās valstīs) atklāj, ka latvietība ir parazītaugs, kas izsūc dzīvības sulas no latgalības koka stumbra, bet pēc latgaļu pašindentificēšanās latvieši uz pārējo Latvijas tautu fona izčibēs kā pērnās kūlas kušķis. Šādi murgojumi izklausās pēc “krievlatgaļu” šovinisma un pilnīgas latviešfobijas, kā arī pēc kārtējā apslēptā mēģinājuma sanaidot latgaliski runājošos Latgales latviešus jeb latgaļus ar pārējo novadu latviešiem, tajā skaitā Vidzemes latgaļu pēctečiem, jo senatnē Vidzemes lielāko daļu apdzīvoja tieši latgaļi.
Par latgaļiem
Mazliet par apzīmējumu “latgaļi”. Vai latgaļi ir trešā dzīvā baltu tauta vai latvieši? Kad bērnībā vecmammai prasīju, kas mēs esam, tad viņa vienmēr atbildēja: “Latvīši!” Nekad nedzirdēju, ka mēs būtu latgaļi. Savukārt 1917. gadā, kad Rēzeknē notika Latgales kongress, rezolūcijas 1. punktā tika ierakstīts: “Mēs, Latgolas latvīšu pilnvarnīki (..) atzeidami latvīšus, kuri dzeivoj Vitebskas guberņā, tai ari kurzemnīkus un vidzemnīkus par vīnu latvīšu tautu, nūsprīdem apsavīnuot ar Kurzemes un Vidzemes latvīšim vīnā politiskā autonomā organismā Krīvejis Valstī.” Kā redzams, Latgales inteliģence sevi un savu tautu 1917. gadā sauca par latviešiem.
Protams – Kongresa lēmuma 1. punkta beigu daļa ir idiotiska, bailīga, divkosīga un netālredzīga, un šodien tas nekādi nav attaisnojams ar to, ka ap 1917. gadu un vēl 1918. gadā arī citos kultūrvēsturiskajos novados dzīvojošie latvieši prasīja “Brīvu Latviju brīvā Krievijā”. Diemžēl šis ģenētiskais bailīgums daudzos latviešos bija vēl 1988. gadā, kad liela daļa latviešu pēc 50 krievu okupācijā nodzīvotajiem gadiem apmierinājās ar prasību: “Par Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā!” Atgādināšu, ka jau 1903. gadā žurnālā “Proletārietis” liepājnieks, viens no dižākajiem latviešiem un vēlāk dzīves laikā liels latgaļu draugs, Miķelis Valters prasīja pilnīgu Latvijas neatkarību no Krievijas ar vārdiem: “Patvaldību nost! Krieviju nost!” Iespējams, šo drosmīgo un gudro vārdu dēļ Miķelim Valteram joprojām nav uzcelts piemineklis. Atgriežoties pie tautības jautājuma, man ļoti patīk vārdi, kurus trimdā latgaliski ir teicis latgaļu grāmatizdevējs Vladislavs Luocs: “Visi latgaļi ir latvieši, bet ne visi latvieši ir latgaļi.”
Arī es kā latgaļu valodā runājošs latvietis mēdzu sevi saukt par latgali, bet galvenokārt tāpēc, ka tā ir mana senākā zināmā identitāte – tā kā piedzimu un dzīvoju Varakļānos, kas jau 8 gadus atrodas Vidzemes plānošanas reģionā, teritoriāli esmu it kā vidzemnieks, lai gan līdz 2009. gadam skaitījos latgalietis. Savukārt dzimtas kokā atrastais vecākais sencis ir no Vidzemes latgaļiem, kura 7 dēli pārcēlušies pāri Aiviekstes upei uz Lubāna ezera apkārtnes klāniem un mežiem. Arī es kaut kādā mērā esmu pārvarējis etniskās un teritoriālās identitātes krīzi, bet neesmu tik “slims”, lai visā vainotu latviešus.
Pieminot 1917. gada Latgales kongresa simtgadi, kura loma neatkarīgas un brīvas Latvijas veidošanā, manuprāt, ir krietni pārspīlēta (ar Latvijas neatkarību pretrunā esošā prasība, ka latviešiem jāapvienojas vienā politiskā autonomā organismā Krievijas valsts sastāvā), un ņemot vērā Ivanova “pozitīvās atsauksmes” par Krievijas impērijas īstenoto drukas aizliegumu latīņu burtiem, atceroties Krievijas armijas vadības “nopelnus”, sūtot latviešu strēlniekus drošā nāvē un neaizmirstot, ka Latgalē dzimtbūšana tika atcelta tikai 1861. gadā, atgādināšu Franča Trasuna teiktos vārdus iepriekš uzskaitīto notikuma iespaidā: “Mani kungi! Mums reiz jāizšķiras: vai iet kopā ar barbariem uz Austrumiem jeb ar kultūru uz Rietumiem!” Bet, ejot ar mūsu kultūru uz Rietumiem, pārfrāzējot Raiņa vārdus, ‒ nekļūsim par Rietumu vergiem!
[1] Ar Ivanova grāmatas fragmentiem var iepazīties šajā interneta saitē:
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.8(382) (2017. gada 28. aprīlis–11. maijs)