Latviešu diskriminācija Latvijā

Vineta PoriņaSaruna ar sociolingvisti, Dr. philol. Vinetu Poriņu

 

Latviešu valoda – apdraudēta!

 

DDD: Kā būtu vērtējams latviešu valodas pašreizējais stāvoklis Latvijā?

Vineta Poriņa: Latvijā pastāv intensīva sabiedrības divvalodība. Par šo latviešu valodai tik nevēlamo fenomenu diemžēl tiek runāts un rakstīts maz. Latviešu valoda atrodas ļoti cieši kopā ar otru – ar krievu valodu. Bieži sarunās vērojams, ka latvietis pavisam nemanot pāriet uz krievu valodu. Latvieši nereti lieto krievu valodas vārdus un izteicienus, lai piešķirtu izteiksmi savai runai. Citu valstu valodniekiem tas šķiet netipiski, ka majoritātes jeb valstsnācijas pārstāvis savā runā izmanto minoritātes valodas vārdus vai frāzes, lai padarītu savu runu smieklīgāku vai lai solidarizētos ar savas vecumgrupas latviešiem. Tas ir lingvistiskās izpētes jautājums, bet kopumā var secināt, ka šī ieilgusī sabiedrības divvalodība atstāj ļoti dziļas un nedzēšamas pēdas latviešu valodā un runas uzvedībā.

Visās valstīs pamatoti uztraucas par angļu valodas pieaugošo ietekmi. Tas ir starptautisks fenomens. To vēl var regulēt, jo Latvijā nedzīvo liela angliski runājoša grupa. Valstī savukārt kompakti atrodas liela krieviski runājoša grupa, kuras pārstāvjiem bieži izpaužas ambīcijas uzspiest krievu valodu par sarunas partneru valodu. Sabiedrības divvalodībā krievu valoda ietekmē latviešu valodu līdz pat tās dziļākajiem slāņiem – līdz morfoloģijas un sintakses struktūrām – un latviešu valodas runātāji bieži vien nejūt, ka viņi runā krievu valodas konstrukcijās. Piemēram, sakot: “da labi”, “pa lielam”, “dzīve ar garšu”, “dzīvot uz kādas ielas”, “dotajā brīdī”, “iziet no ierindas” (runājot, piemēram, par sabojājušos veļasmašīnu), vokatīva vietā lieto nominatīvu u.tml. Cilvēki to neuztver kā kļūdu, kā savas valodas bojājumu. Tā viņiem ir pašsaprotamība, jo krievu valoda burtiski ir iesūkusies latviešu leksikā.

DDD: Vai latviešu valoda ir apdraudēta?

V.P: Ir apdraudēta, ja sabiedrības un indivīda divvalodība latviešu un krievu valodā turpinās. Lingvistiskajos pētījumos novērots, ja divas valodas ir tik ciešā mijiedarbībā, var veidoties kāda trešā valoda. Latvijā, raugoties uz iedzīvotāju aktīvo iesaisti krievu valodas lietošanā un uz Krievijas interesēm stiprināt krievu valodas ietekmi t.s. “tuvējās kaimiņvalstīs”, nav simtprocentīgi garantēts, ka tā būs baltu valoda.

DDD: Tātad kāds slāvisks veidojums?

V.P: Jā. Lūk, sabiedrības divvalodība ir situācija, kurai ir visai graujošas sekas. Padomju okupācijas periodā speciāli tika ieviesta un attīstīta sabiedrības divvalodība, pie tās strādāja valodnieki, otrās valodas apguves metodiķi, etnopsiholoģijas u.c. nozaru profesionāļi, lai iedzīvinātu šo mehānismu – protams, ar mērķi krievu valodai kļūt par noteicošo saziņas līdzekli, sākotnēji kļūstot par “otro dzimto” valodu, vēlāk – jau par “vienīgo dzimto” valodu, atstājot nacionālās valodas saziņai tikai “virtuves līmenī”. Šis tolaik ieviestais mehānisms strādā joprojām, un diemžēl latviešu indivīdu bilingvisms latviešu-krievu valodā un bilingvālās jeb t.s. krievvalodīgās skolas tikai turpina darbināt šo mehānismu.

Mums visiem jāatceras, ka sabiedrības divvalodība nav mūžīga – vienā brīdī notiks pāreja…

DDD: …uz vienu valodu?

V.P: Jā. Un Latvijas pašreizējā situācijā, arī Krievijas ģeopolitisko ambīciju dēļ, nav garantēts, ka šī pāreja notiks uz latviešu valodu. Pašlaik ar rafinētu metožu palīdzību daudz tiek darīts, lai sociāli aktīvs cilvēks Latvijas teritorijā nespētu iztikt bez krievu valodas.

Krievu valodas prasmju samazināšanās latviešu vidū savā ziņā veicina latviskāku valodas vidi. Tomēr šis fakts ir pretrunīgs, ja valodu zināšanu uzlūkojam par indivīda kapitālu: krievu valoda kā latviešu zināšanu kapitāla sastāvdaļa diemžēl veicina divvalodības pieaugumu tieši valstsnācijā.

Daudzās Eiropas un Amerikas valstīs mazākumtautībām otrajā paaudzē parasti augstāks prasmes līmenis ir majoritātes valodā. Turpretim Latvijā par normu ir kļuvusi valstsnācijas jeb latviešu divvalodība un krievvalodīgo divvalodība vai pat vienvalodība krievu valodā.

 

Kāpēc problēmas tikai palielinās?

 

DDD: Kāda ir valsts politika latviešu valodas jautājumā? Bieži dzirdu, ka latviešu valodas attīstības process esot labvēlīgs.

Vineta Poriņa: Valsts politika kopumā ir vērsta uz to, lai stiprinātu latviešu valodu. Katru gadu tiek piešķirti līdzekļi gan latviešu valodas popularizēšanai Latvijā un ārpus tās, gan pētniecībai, arī ārzemēs dzīvojošo izglītībai latviešu valodā. Tātad formāli daudz tiek darīts, lai stiprinātu latviešu valodu. Tomēr valodas politika nav izolēta no visa pārējā. Visā sistēmā kopumā redzams, ka ir lielas, patiesas problēmas, uz kurām tiek norādīts ļoti negribīgi. Piemēram, dažādām darba devēja asociācijām nav izpratnes, ko nozīmē valsts valodas politika un cik tas ir būtiski, lai arī darba devēji piedalītos latviešu valodas stiprināšanā, lai nebūtu tā, kā tas ir šobrīd, ka darba devēji latviešiem pieprasa zināt krievu valodu.

Ir izveidojusies paradoksāla situācija, ko var raksturot ar līdzību: ja sieva atzīst, ka viņa nejūtas labi ģimenē, bet vīrs tikai apgalvo, ka viss ir ideāli – tur saderības nav. Tieši tāpat ir ar valsts pārskatiem, oficiālajiem pētījumiem par valodas situāciju un iepretim tiem – ar pašas sabiedrības viedokli par esošo valodas situāciju. Oficiālie pārskati teic, ka valodas situācija kopumā ir laba un kļūst jūtami labāka, arī minoritāšu bilingvālā izglītība t.s. krievvalodīgajās skolās ir milzīgu svētību valstij nesusi, bet cilvēki saka pavisam ko citu. Jau kopš 90. gadu vidus profesionālas intereses pēc runāju ar citu profesiju pārstāvjiem par sociolingvistiskajiem jautājumiem: mani interesē valodas lietotāju personiskā pieredze. Aptuveni kopš 2006. gada cilvēki atzīst, ka jūtami pieaug krievu valodas spiediens. Bet oficiālajos pārskatos diemžēl negribīgi parādās viens vai otrs šāds konstatējums, un nav īsti objektīvas analīzes.

DDD: Kādēļ tā?

V.P.: Iemesli tam ir vairāki. Iespējams, nav ieinteresētības izprast, kā jūtas cilvēki, tieši latvieši. Otrs ir politiskais fons, respektīvi, atkarība no kādas konkrētas politiskās partijas un tās nosacījumiem. Vairāki pētījumi ir formāli, acīmredzot, lai attaisnotu iztērētos līdzekļus. Varbūt kāds baidās, ka tiks pajautāts: ja katru gadu tik daudz valsts līdzekļu ticis piešķirts valodas politikas pārvaldībai, kāpēc problēmas tikai palielinās? Un tas ir pamatots jautājums.

Nevar nepamanīt, ka valodas politikas pārvaldībā izmantotas samērā novecojušas metodes. Būtu arī jābūt daudz lielākai degsmei ātrāk reaģēt. Piemēram, Aivars Slucis jūsu laikrakstā ir izteicies, ka lingvistiskās diskriminācijas gadījumos sabiedriskas organizācijas var operatīvi reaģēt uz esošo situāciju, lai, piemēram, izgaismotu uzņēmumus, kas darba ņēmējiem uzspiež krievu valodas lietojumu. Šāda izgaismošana ir laba iniciatīva. Viņš uzskata, ka ir jāveido nevalstiska organizācija – Apvienība pret latviešu diskrimināciju Latvijā. Uzskatu, ka jāveido arī Valsts programma latviešu kā dzimtās valodas apguvei un latviski runājošo atbalstam.

DDD: Tātad tu piekrīti, ka pašiem latviešiem vajadzētu vairāk iesaistīties un reaģēt uz gadījumiem, kad tiek uzspiesta krievu valoda?

V.P: Jā. Pašiem latviešiem ir jānotic, ka viņi, pirmkārt, ir situācijas noteicēji ar savu pašapziņu – ka viņi ir valstsnācijas pārstāvji. Latvieši, nelietojot latviešu valodu, joprojām parāda to, ka vēl neuztver sevi par suverēnas valsts pamatnāciju. Valstsnācijas attieksmi pret latviešu valodas lietojumu var mainīt ar pilsoniskajām aktivitātēm un ar likumdošanas atbalstu. Cilvēkiem jābūt sabiedriski aktīvākiem, jāiesniedz iesniegumi gan Valsts valodas centrā, gan Tiesībsarga birojā u.c. par pieredzētajiem pārkāpumiem, kad viņiem Latvijā nav bijusi iespēja sazināties valsts valodā.

 

Valodas zināšana nepadara par draugu

 

DDD: Tiesībsargs pētījumā ir atzinis, ka bilingvālā izglītība nav nesusi gaidītos rezultātus. Kādi ir tavi uzskati?

Vineta Poriņa: Tiesībsarga veiktais pētījums “Bilingvālā izglītība” (2014) par mazākumtautību skolām konstatēja daudz būtisku faktu, par ko runājām jau pirms vairākiem gadiem. Proti, ka izglītības sistēmai primāri jābūt vērstai uz apvienošanu, nevis nodalīšanu. Tiesībsarga veiktajā pētījumā, piemēram, konstatēts, ka  skolotāji neprot izmērīt to, cik procentuāli mācību stundā būtu jārunā latviski, cik – krieviski. Dažu skolotāju domas par to, vai viņiem stunda jāvada tikai krieviski vai bilingvāli, atšķiras no skolas direktora viedokļa par konkrēto skolotāju un mācību stundu. Joprojām nav izstrādāta metodoloģija, kā konstatēt, vai bilingvālajā mācību stundā valodas tiek lietotas atbilstoši procentuālajai proporcijai.

Latvijā esošā bilingvālā izglītība diskriminē tās mazākumtautības, kuru skolā latviešu valodas apguve nav bijusi augstā līmenī, un tāpēc viņi nevar pilnvērtīgi iekļauties Latvijas sabiedrībā. Valstij vajadzētu palīdzēt izvairīties no šādas diskriminācijas. Latviešu valodas lietojums skolā, protams, ir arī atkarīgs no skolotāju un skolu direktoru godaprāta un attieksmes pret Latviju. Lai arī bilingvālajā izglītībā, kas ir viena no dārgākajām izglītības formām pasaulē,  ir veiksmes piemēri, tomēr joprojām ir samērā daudz skolēnu, kuri neapgūst latviešu valodu un nejūtas arī piederīgi Latvijai.

Joprojām t.s. krievvalodīgajās skolās strādā skolotāji, kuri latviešu valodu prot vāji vai nesaprot nemaz. 11. Saeimas laikā pēc manas iniciatīvas Valsts valodas centram (VVC) no valsts budžeta papildus tika piešķirti līdzekļi, lai VVC pārbaudītu mazākumtautību pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogu latviešu valodas prasmes, to atbilstību konkrētajam amatam. Šo darbu būtu nepieciešams aktīvi turpināt arī bilingvālajās jeb t.s. krievvalodīgajās skolās.

DDD: Bet, ja šie krievvalodīgie okupanti, kolonisti, kas te okupācijas laikā ir ieradušies, un viņu pēcnācēji, iemācītos latviešu valodu, vai viņu domāšana mainītos? Vai viņi kļūtu par latviešu draugiem?

V.P: Valodas prasme automātiski negarantē lojalitāti. Runājot par saliedētas sabiedrības pamatu, Satversmes ievadā iesniedzu priekšlikumu, ka, pirmkārt, uzticība jeb lojalitāte Latvijai un tikai tad latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir saliedētas sabiedrības pamats. Priekšlikums tika atbalstīts. Diemžēl vairākās ļoti stratēģiskās Latvijas ministrijās ir latviski labi runājoši cilvēki, kuri nemaz nav tik lojāli Latvijai. Tās ir būtiskas ministrijas. Šobrīd tiešām ir grūti atšķirt, kas ir kas. Tie, kas strādā valsts pārvaldē atbildīgos amatos latviešu valodu prot labā līmenī.

DDD: Nils Ušakovs arī prot latviešu valodu…

V.P: Nila Ušakova latviešu valodas izruna pasliktinās ar katru gadu, un tas neatbilst teorijai – tā nevar būt. Praksē tas var liecināt par to, ka latviešu valodas vide ap viņu strauji sašaurinās, un ikdienā viņš nerunā latviski. Ja kādreiz viņš runāja tekoši, ar garumzīmēm kā jau žurnālists, tad pašlaik ar katru gadu viņa latviskā runa kļūst aizvien nabadzīgāka. N. Ušakova runa ir rādītājs tam, ka sabiedrības divvalodība Rīgā pieaug, un pieaug arī krievu valodas pašpietiekamība.

DDD: Tātad nevis mazinās, bet tieši pieaug?

V.P: Jā. Gribētos šo faktu redzēt arī oficiālos pārskatos par valodas situāciju.

DDD: Vai tad tas nemaz neparādās?

V.P: Iepriecinoši, ka Valsts valodas politikas pamatnostādnēs, kuras apstiprinātas 2014. gadā, minēts, ka darba tirgū izvirzītās nepamatotās prasības zināt svešvalodas “nereti diskriminē” tos, kuri neprot krievu valodu. Tas konstatēts piecus gadus pēc tam, kad publiskajā telpā aizsākās plaša diskusija par latviski runājošo lingvistisko diskrimināciju Latvijā. Cerēsim, ka arvien vairāk šādas atklāsmes parādīsies oficiālajos dokumentos.

DDD: Tad var arī meklēt risinājumu.

V.P: Jā. Ja visu laiku situācija tiek izskaistināta, tad arī nav pamata kādu nopietnu risinājumu meklēt.

Situācija ar valsts valodas lietojumu valodas izvēlē privātajā uzņēmējdarbībā salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem diemžēl pasliktinās. Krievu valodas prasme gan oficiāli, gan neoficiāli tiek uzsvērta kā kritērijs darba iegūšanai. Vērojama tendence, kas sākās ap 2008. gadu, – liela daļa krievvalodīgo darbinieku gan pašvaldību, gan privātajos uzņēmumos atšķirībā no tūkstošgades sākuma ar latviešiem vairs necenšas runāt latviski, lai arī skolā valsts valodu ir apguvuši samērā labā līmenī.

 

Eiropa šokā

 

DDD: Kāds bija šis latviešu lingvistiskās diskriminācijas pētījums, par kuru Eiropas Savienība bija šokā?

Vineta Poriņa: Pētījumu sākām pirms desmit gadiem kopā ar tā saukto veco Eiropas Savienības dalībvalstu universitāšu pārstāvjiem – ar Vācijas, Zviedrijas, Itālijas, Francijas, Anglijas kolēģiem. Šī pētījuma metodoloģijas pamatā bija anketēšana – aptaujājām savas valsts iedzīvotājus par kritiskākajiem atgadījumiem kultūru komunikācijā. Manis veiktās anketēšanas dati parādīja, ka kultūru komunikācijā vislielāko diskomfortu un kritiskākās situācijas apraksta tieši latvieši, kad viņi, runājot ar krievvalodīgu cilvēku, ir tikuši aizskarti, pazemoti, pārprasti u.tml. Aptaujātie šādus gadījumus varēja atcerēties visas dzīves laikā.

Tātad tas ir nevis atgadījums ar kādu amerikāni, afrikāni, ķīnieti, bet gan ar krievvalodīgo Latvijā. Kad sanāksmē Nicā šo rezultātu izklāstīju saviem kolēģiem no Eiropas veco dalībvalstu universitātēm, viņi teica, ka pētījums būtu jāveic vēlreiz, jo nevar tā būt, ka Latvijas valstsnācijas cilvēki izjūt diskomfortu, sarunājoties ar nacionālo minoritāšu pārstāvjiem savā valodā, kas ir vienīgā valsts valoda Latvijā.

DDD: Viņi nenoticēja?

V.P: Neticēja. Teica, ka tur droši vien kaut kas ir sajaukts, jo tā nevarot būt. Īpaši franču un vācu kolēģi protestēja, sakot, ka tas vispār nav iespējams.

DDD: Ko tu atbildēji?

V.P: Esmu sociolingviste un atbildēju ar faktiem no Latvijas valodas situācijas analīzes par to, kādas ir padomju okupācijas perioda sekas, ka krievu valodā runājošie cilvēki inerces un citu iemeslu dēļ joprojām uzspiež savu valodu.

Realitāte ir tāda, ka ne tikai padomju laikā, bet arī tagad notiek līdzīgi atgadījumi, kad latvietis cieš uzspiestās krievu valodas dēļ. Piemēram, padomju laikā divarpus gadus vecs bērns tika diskriminēts, atrodoties Bērnu slimnīcā – māsiņa nav sapratusi, ko bērns latviski jautā, un tad – vēlēdamies izkāpt no augstās gultiņas, viņš ir izkritis no tās, sākusies asiņošana un citas dzīvību apdraudošas problēmas. Līdzīgs gadījums atkārtojies jau neatkarīgajā Latvijā 2009. gadā Daugavpilī, kad latviski runājošs bērns nav saprasts slimnīcā – kāds no medicīnas personāla arī nesaprata bērnu, un pie viņa vajadzēja nākt vecākajam brālim, lai tulkotu saziņu ar medicīnas personālu. Tas ir tik absurds, nožēlojams fakts, ka šādi incidenti valodas lietojumā notiek neatkarīgā valstī – tāpat kā padomju gados!

Pētījumu ar anketēšanu periodiski turpinu. Šobrīd ar bažām skatos uz Eiropas t.s. bēgļu jautājumu: iespējams, ka arī tur būs ne tikai lingvistiski, bet arī cita veida kultūru komunikācijas incidenti. Bet patlaban vēl priekšplāna ir šis nožēlojamais fakts, ka tieši latvieši jūtas diskriminēti un apdraudēti savā valstī, lietojot savu valodu saziņā ar krievvalodīgajiem.

 

Darba likums – vai aizstāv latviešus?

 

DDD: Kāds būtu risinājums, lai reāli novērstu latviešu valodas apdraudētību un latviešu diskrimināciju?

Vineta Poriņa: Pirmkārt, tā ir ikviena latvieša attieksme un atbildība, lietojot savu valodu, justies pašpārliecinātam savā valstī. Tā, protams, ir arī Latvijas augstāko amatpersonu atbildība, jo viņi par to nerunā presē, bet, sniedzot intervijas krievvalodīgajiem medijiem, gluži pretēji – lieto krievu valodu. Viņi taču ir valsts seja, kas reprezentē Latvijas valsti!

Lai novērstu latviešu valodas apdraudētību, nepieciešama t.s. krievvalodīgo skolu pāreja uz izglītību latviski, respektējot to cittautu vecāku vēlmi, kuri vēlas, lai viņu bērni apgūtu arī attiecīgās tautas valodu un kultūru. Akūti ir nepieciešama sabiedriska organizācija, kura finansiāli atbalstītu latviešu iespējas uzsākt tiesvedību, ja tie darba tirgū ir pieredzējuši lingvistisko diskrimināciju nepamatoti pieprasītas svešvalodas, visbiežāk – krievu valodas – sakarā.

Ļoti spēcīgs faktors ir likumdošana, un tas, kuram jārisina esošā situācija likumdošanā, ir Latvijas parlaments. Nepieciešams, lai Saeima atbalstītu tos grozījumus Darba likumā, kurus vairākkārt kopā ar Nacionālo apvienību sniedzām 11. Saeimas darbības laikā.

Manis iesniegtie priekšlikumi bija vairāki. Pirmais no tiem bija šāds: “Darba devējam aizliegts pieprasīt darba ņēmējam konkrētas svešvalodas prasmi, ja darba pienākumos neietilpst šīs svešvalodas lietošana.” Šo priekšlikumu nevēlējās atbalstīt ne atbildīgā Sociālo un darba lietu komisija, ne Saeima kopumā. Otrs bija priekšlikums par darba līgumu: “Darba līgumā neietver pienākumu darbiniekam pārvaldīt konkrētu svešvalodu, ja tā nav pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai.” Tas komisijā tika atbalstīts daļēji – ar norunu, ja kopīgi ar Latvijas Darba devēju konfederāciju atradīsim kompromisa variantu. Variants, kurš Saeimā tika atbalstīts, ir šāds: “Darba līgumā neietver noteikumus par svešvalodas prasmi, ja tā nav pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai.”

Šis grozījums mazina latviski runājošo diskrimināciju un palīdz darba ņēmējiem pierādīt savas tiesības. Ja svešvalodas prasme nav ierakstīta darba līgumā, darba devējs to pieprasīt nedrīkst. Tomēr ceru, ka 12. Saeimai izdosies pieņemt arī iepriekšminēto pirmo priekšlikumu.

DDD: Kādēļ noraidīja pirmo priekšlikumu?

V.P.: Iesaistījās Saskaņas centra deputāti. Arī citu partiju deputāti tā vietā, lai atbalstītu priekšlikumu, atturējās, bet Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvis u.c. pat paziņoja, ka nezinot tādus gadījumus, kad darba devēji nepamatoti pieprasītu kādu svešvalodu. Kas tad, viņuprāt, ir pamatoti? Tas, ka grāmatvedim, sekretārei, tehniķim vai visiem darbiniekiem ir jārunā ar priekšnieku krieviski, jo priekšnieks ir krievs? Darbiniekiem taču būtu labi jāzina tikai valsts valoda un jāveic savs darbs, nevis jānodrošina lingvistiskais komforts savam priekšniekam, kurš Latvijā negrib runāt latviski.

 

Kā jūtas paši latvieši

 

Vineta Poriņa: Latvijas ierēdņiem ir jābūt valstiskai gribai pretoties šim spiedienam, ko Krievija patlaban veic. Zīmīgi, ka Ukrainā situācija, kāda tā ir šobrīd, vispirms aizsākās ar ļoti būtiskām pārmaiņām Ukrainas valodas politikā 2012. gadā, kad vairākos Ukrainas reģionos krievu valodai tika piešķirts reģionālās valodas statuss. Tātad – viss sākās tieši no Ukrainai nelabvēlīgām pārmaiņām valodas politikā.

Krievijas polittehnologi labi zina, ko viņi vēlas panākt Latvijā. Ļoti skumji bija redzēt, ka Latvijas darba devēji negrib saprast, kāda ir valsts nostāja un kā jūtas paši latvieši, it īpaši jaunieši, no kuriem daudzi, arī mani bērni, nav izvēlējušies krievu valodu kā svešvalodu, ko apgūt, bet izvēlas vācu, spāņu, dāņu, zviedru u.c. valodas. Taču darba tirgū, neskatoties uz to, ka jauniešiem tiek apgalvots, ka vērtīgi ir zināt vairākas svešvalodas, izrādās, reāli prasa zināt galvenokārt tikai vienu svešvalodu – krievu valodu, kura nav ES oficiālā valoda.

Skumji ir arī tas, ka latvieši, kuri uzauguši ārpus Latvijas un bez latviešu valodas ir apguvuši vēl citas ES oficiālās valodas, ir spiesti saskarties ar t.s. stikla griestiem, kad darba tirgū latvieši ar daudzu svešvalodu prasmi un augstu kvalifikāciju savā profesijā it kā tiekot gaidīti, bet – kā izrādās – ja viena no daudzajām svešvalodām nav krievu valoda, šiem cilvēkiem darba iespējas daudzās sfērās Latvijā ir liegtas. Vairāki ārzemju latvieši, izcīnījušies ar šo nožēlojamo faktu, ar sarūgtinājumu ir devušies prom no Latvijas, lai arī sākotnējais mērķis bija pārcelties uz dzīvi Latvijā un ar izcilām zināšanām savā profesijā palīdzēt valsts izaugsmē.

Tātad līdztekus esošajiem likuma grozījumiem ir jāpieņem iepriekšminētie grozījumi Darba likumā, lai radītu drošības sajūtu valstsnācijas cilvēkam – latvietim, kurš vēlas strādāt un nodrošināt savai ģimenei iztiku, darīdams to ar cieņu, izmantojot latviešu valodu. Dekolonizācija, veicinot Latvijas valstij nelojālo cilvēku atgriešanos viņu senču dzimtenē, droši vien, jārisina paralēli, bet valsts valodas jautājums teorētiski ir vieglāk atrisināms, jo nav jāmaina cilvēka dzīvesvieta.

Ja cilvēkam ir jānodrošina bērni un jāsaņem iztikas līdzekļi, tad grozījumi Darba likumā vien varētu arī nepalīdzēt. Cilvēki naudas dēļ ir spiesti pielāgoties apstākļiem. Tas jau ir dubultpazemojoši.

Biju kursos, kurus vadīja lektors no Londonas. Viņš teica: ja ilgāk dzīvotu Latvijā, viņš noteikti apgūtu latviešu valodu. Daži klātesošie latvieši viņu centās atrunāt: “Ko jūs ar to latviešu valodu darīsiet? Te jau ir izdevīgi krieviski iemācīties, jo viss, kur ejat, ir krieviski. Tā ir liela valoda.” Iebildu, ka Rietumeiropā gandrīz nekur nav iespējama saziņa krieviski un ir labi, ka vēl citi izvēlas apgūt latviešu valodu. Tad arī citi latvieši pievienojās sarunai un oponēja, sakot: “Nē, latviešu valoda jau nekur nenoder.” Klusēja pie galda sēdošā krieviete. Viņa prata latviešu valodu un skatījās, kā paši latvieši cīnās. Man par viņiem bija neērti! Lūk, šajā situācijā jau arī izpaužas mazvērtības simptoms – sevis projām mešana, sevis noliegšana.

 

Nevajag klusēt!

 

DDD: Ko latvietis var darīt, ja viņš jūtas diskriminēts darba tirgū? Vai ir kādi mehānismi?

Vineta Poriņa: Var darīt diezgan daudz, bet diemžēl latvietis dara pārāk maz. Kad vajadzēja Darba likuma grozījumiem argumentāciju, mana pētījuma rezultāti un dokumentālās liecības bija vienīgie dati, uz ko varēju atsaukties. Uz presi un publikācijām nevarēju balstīties. Turklāt viens no pretargumentiem, ko Saeimas sēdē minēja “Saskaņas centra” deputāts Boriss Cilēvičs un Darba un sociālo lietu komisijas sēdēs citi viņa partijas biedri, uzsverot, ka nekādas latviešu beztiesības darba tirgū nemaz nav un tas viss ir tikai manā galvā izdomāts, bija tas, ka Latvijā par latviski runājošo diskrimināciju trūkst tiesvedības un sūdzību. Lūk, latvieši nav orientēti uz tiesāšanos.

DDD: Tavuprāt, kāpēc?

V.P.: Pirmkārt, tas ir pazemojoši savā valstī. Arī dārgi. Turklāt cilvēki baidās, ka var palikt bez darba uz ilgiem gadiem.

DDD: Bet ko tad darīt?

V.P: Viena iespēja – rakstīt Valsts valodas centram un Tiesībsargam iesniegumus par diskriminācijas atgadījumiem. Arī Valsts valodas centra direktors, kurš piedalījās iepriekšminētās komisijas sēdēs, diemžēl nevarēja sniegt ieskatu par to, kādas ir cilvēku sūdzības, sakot, ka šādu sūdzību Valsts valodas centram praktiski neesot.

Tātad, rakstot Valsts valodas centram un Tiesībsargam, ir jāizstāsta neērtības – nevar dabūt darbu, jo tiek prasītas krievu valodas zināšanas. Ir arī jāziņo par situācijām, kad latvietis nevar saņemt kādu pakalpojumu valsts valodā.

  1. gadā kāds jaunās paaudzes izglītotājs, Latvijas augstskolas mācībspēks Sergejs Kruks, sarkastiski teica: “Ja skatāmies, ka ir nepieciešams saglabāt latviešu valodu un kultūru, tad šāda politika ir graujoša. Latviešu kultūras un valodas aizstāvji rok “dziļu bedri” – šī esošā, dominējošā, stereotipiskā latviešu kultūras paradigma ir vērsta uz Latvijas kā Brīvdabas muzeja saglabāšanu, jo tad tur būs darbs dzejniekam un māksliniekam, algu viņi saņems, tur būs arī valoda, tautastērpi, un tiks saglabātas tradīcijas. Bet, lai Latvija kļūtu par modernu un ekonomiski spējīgu valsti, ir jācīnās pret daudzām latviešu vērtībām.”

Man, izlasot šo Sergeja Kruka destruktīvo domu, radās ideja publicēt kāda manis vadītā Eiropas Komisijas projekta pētījuma rezultātus par to, ka starpkultūru saziņā Latvijā diskriminēti un diskomfortā jūtas tieši latvieši. Sākumā gribēju ar savu rakstu tikai atbildēt šim cilvēkam, kurš mudināja arī uz starpetnisko konfliktu, bet viss iznāca daudz plašāk. Par šo pētījumu ieinteresējās gan Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāvji, Saeimas  Eiropas lietu komisijas vadītāja un citu organizāciju pārstāvji. Tolaik oficiālos valodas situācijas pārskatos latviešu lingvistisko diskrimināciju nevarēja atrast pat ar uguni. Tikai nesen Valsts valodas politikas pamatnostādnēs beidzot ir atzīts, ka situācija darba tirgū “nereti diskriminē” tos, kuri neprot krievu valodu. Bet latviešu lingvistiskā diskriminācija jau ir izplatīta “pa visu perimetru”: ne tikai darba tirgū, bet arī publiskajā telpā un citur.

 

“Lielās nācijas” sindroma ignorēšana

 

DDD: Bet vai tu redzi kādu reālu iespēju, ka iepriekš izrunātās problēmas latviešiem varētu labvēlīgi risināties bez dekolonizācijas veikšanas?

Vineta Poriņa: Patlaban to ir grūti pateikt. Krievijas ekonomiskā situācija ir vāja, tāpēc krievvalodīgie skatās tikai uz Rietumiem. Viņi izbrauc uz citām Eiropas Savienības valstīm, lai gan varbūt ne tik intensīvi, kā gribētos. Pamatnācijas procentuālo īpatsvaru tas palielina. Latviešiem arī bērni dzimst vairāk.

Līdz 2000. gadam krievvalodīgie bija sapratuši, ka bez latviešu valodas Latvijā neiztikt, bija arī bažas, ko Latvijas valsts darīs ar viņiem. Dekolonizācijas jautājums bija karsts. Tad nāca 2000. gads ar bēdīgi slaveno EDSO Augsto komisāru nacionālo minoritāšu jautājumos Maksu van der Stūlu, kurš paziņoja, ka ir jāmīkstina valsts valodas atestācijas prasības profesijām, citādi tā esot diskriminēšana, un tas, iesaistoties arī latviešiem no ierēdniecības, tika izdarīts. Pirms tam prasības bija adekvātas, lai cilvēks veiksmīgi strādātu valstī ar vienu valsts valodu. Un tad (pēc 2000. gada) krievvalodīgie sāka saprast, ka būs labi, šeit, Latvijā, viņi var dzīvot, kā grib.

DDD: Pirmais darbs, ko paveica Vaira Vīķe-Freiberga, stājoties Valsts prezidentes amatā, bija Valsts valodas likuma mīkstināšana.

V.P: Jā, viņa mīkstināja Valsts valodas likumu. Mēs, valodnieki, pret to ļoti protestējām. Nesaprotu, kā tas varēja notikt, ka valodnieku iebildumi vispār netika ņemti vērā. Acīmredzot parlamentā nebija pietiekami spēcīga valstsnācijas lobija, lai cik tas dīvaini izklausītos. Iespējams, arī valdībā nebija latviešu valodai un valodniecībai draudzīgu personu pārstāvniecība.

Kopumā bija daudz brīdinājumu par Valsts valodas likuma mīkstināšanas postošo ietekmi, un tas, ka šodien mums ir jārunā par Darba likumu un latviešu lingvistisko diskrimināciju, ir sekas likuma normai, ka privāto uzņēmēju darbībā valodas lietošanu valsts neregulē. Netiek ņemta vērā krievu valodas pašpietiekamība. Tiek ignorēts fakts par “lielās nācijas” sindromu, kad tās pārstāvji uzspiež savu valodu valstsnācijas pārstāvjiem. Un latvieši man aptaujā atzīst, ka viņi jūtas pazemoti, aizvainoti, apjukuši, ka viņi grib runāt latviski, bet ne visur to Latvijā var darīt. Daudzi latvieši uzsver, ka viņiem ir arī citas Eiropas oficiālo valodu prasmes, bet ar to Latvijā nepietiek. Bet vajadzētu taču būt pietiekami tikai ar latviešu valodas prasmi Latvijā!

DDD: Kā tu domā, ja latvieši savā valstī būtu ar lielāku pašcieņu un veidotu šeit atbilstošu latvisku vidi, varbūt tas liktu arī krievvalodīgajiem vienkārši izvēlēties – vai nu viņi latviskojas, vai brauc prom?

V.P: Jā, protams, lai izvēlas, vai grib šeit dzīvot vai ne. Bet šobrīd ir tieši otrādi – mēs, latvieši, viņiem sagādājam pilnu “komforta paku”: tiek uzturētas t.s. minoritāšu skolas, kur viss notiek pēc viņu gribas, tas ir, krievu valodā. Starp citu, pat jaunie imigranti, piemēram, ķīniešu, ukraiņu vai vjetnamiešu bērni, aizejot uz šo skolu, automātiski rusificējas, jo vide ir krieviska. Savukārt, apgūstot vēsturi šajās krievvalodīgajās skolās, kur tā tiks mācīta ar prokremlisku saturu, šis ķīnietis, ukrainis vai vjetnamietis u.c. izaugs par Kremļa politikas atbalstītāju, un tas ir ārkārtīgi bīstami.

DDD: Vai tad ir zināmi gadījumi, kad ķīnieši Latvijā mācās krievu skolās?

V.P: Jā, diemžēl ir. Zinu, ka Muceniekos, kur notiek imigrantu sadale, ir darbinieks, kurš iesaka izglītības iestādes: vieniem vecākiem ieteic bērnu vest uz latviešu skolu, citiem – uz krievvalodīgo skolu.

DDD: Interesanti, uz kādiem principiem šie ieteikumi ir balstīti?

V.P: Tas ir nesaprotami un mūsu situācijai nelabvēlīgi. Sabiedrības divvalodību tas katrā ziņā audzē un krievu valodas kolektīvu palielina.

2015.gadā ir pieņemts likuma grozījums par bēgļiem, ka viņu jaunākā paaudze apmeklēs skolas ar latviešu mācību valodu. Tomēr attiecībā uz imigrantiem pastāv situācija, ka tiek pieļauta izvēle, un kāds ieteic, ka bērnam būs vieglāk mācīties t.s. krievvalodīgajā skolā.

DDD: Vai krievu skolas būtu jāslēdz?

V.P.: To vajadzēja izdarīt jau 90. gados, kad krievvalodīgie nezināja, kāda ir viņu nākotne Latvijā. Gan kādas nekrievu minoritātes skolas direktore, gan pirmsskolas izglītības profesori sarunās ir atzinuši, ka Latvijā nevajag pārmaiņu programmas, pārejas posmus un reformas, bet vienkārši ir jāpieņem lēmums, ka skolas pāriet uz latviešu valodu. Ja ir politiskā griba un mugurkauls, tad tas var notikt ātri un veiksmīgi.

 

Vēstures krēslas laiks

 

DDD: Kā, tavuprāt, gaidāmais bēgļu pieplūdums varētu ietekmēt mūsu valsti un mūsu tautu, arī latviešu valodu?

Vineta Poriņa: 2009. gadā izdotās grāmatas “Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā” nobeigumā rakstīju, ka Latvijai ir gaidāmas būtiskas pārmaiņas, kuras iezīmēs jaunu posmu latviešu valodas situācijā, un pārmaiņas būs ne tikai pieaugošā ekonomiskā atkarība no kaimiņvalstīm, emigrācijas apjoms un politisko attiecību fons ar Krieviju, bet arī globāli procesi – nepārtrauktā politisko, ekonomisko sfēru sadale, kapitāla koncentrācija un reliģiju konkurence pasaulē. Toreiz, kad rakstīju šīs prognozes, es nedomāju, ka tas notiks tik ātri. Tādēļ grāmatā uzsvēru: “Laikus plānotās un realizētās Latvijas valodas politikas pamatnostādnes, izsverot globālās tendences ekonomikā, politikā un pasaules valodu, kultūru un reliģiskajā daudzveidībā, nodrošinās to, ka, neskatoties uz globālām pārmaiņām, Latvija attīstīsies kā stabila nācijas valsts, pateicoties latviešu valodai kā cilvēkus vienojošam faktoram un kā vienīgajai valsts valodai.”

DDD: Bet kāda ir realitāte?

V.P.: Manuprāt, bēgļu krīze ir ārkārtīgi liela destrukcija Eiropai. Bet, kā tagad redzam, Latvija nav tas iekārojamākais Eiropas stūrītis, uz kuru bēgļi gribētu pārcelties. Kādu laiku varam būt par to priecīgi. Tomēr ļoti bīstama ir arī reliģiju konkurence, jau tagad redzams, kas notiek citur Eiropā. Negribētos sliktus scenārijus pieminēt. Ceru uz labāko.

DDD: Vērojams, ka ļoti daudzi cilvēki izprot šo bēgļu krīzi un apdraudējumu. Bet novārtā paliek reālā situācija ar latviešu valodu un latviešiem, kuri tiek ietekmēti no krievvalodīgo puses.

V.P: Protams, par šīm problēmām mēs nedrīkstam aizmirst. Krievija jau kopš 2000. gadu sākuma ir iezīmējusi jaunu kursu tās ārpolitikā. Atcerēsimies V. Putina apgalvojumu, ka lielākā katastrofa, viņaprāt, ir Padomju Savienības izjukšana, un ir dzīva vēlme atgūt bijušās Padomju Savienības teritorijas, ieskaitot Baltijas valstis. Pārfrāzējot politologu Valteru Raselu Mīdu, mēs pašlaik atrodamies vēstures krēslas laikā, nevis tās beigās, kā to prognozēja Frensiss Fukujama.

Ķīnā, Irānā un Krievijā ar tās ģeopolitiskajām, militārajām ambīcijām vēstures saule joprojām spīd. Vēstures krēslas laiks, šai saulei rietot, var būt ļoti nemierīgs laiks. To nedrīkstam aizmirst. Bēgļu krīze ir otrs drauds, bet to, ka mums ir ģeopolitisks agresors austrumos, mēs nedrīkstam aizmirst ne brīdi. Daudzi krievvalodīgie jūt un zina par Krievijas atbalstu.

DDD: Tā ir reāla piektā kolonna…

V.P: Varbūt Drošības policijai beidzot būtu jāsāk pildīt savas funkcijas. Tos cilvēkus, kuri aicina, piemēram, atdalīt Latgali no Latvijas, vajadzētu repatriēt, izraidīt uz viņus etnisko dzimteni. Tātad sākt šādu dekolonizāciju…

Viskliedzošākais notikums, manuprāt, bija tas, ka starptautiskajā meklēšanā esošais V. Lindermans, nepilsonis būdams, varēja ierosināt referendumu par krievu kā otro valsts valodu Latvijā. Tas starptautiski izskatījās nožēlojami!  

 

Par lingvistiskajām robežām

 

DDD: Tavi veiktie lingvistiskie pētījumi liecina, ka atšķirībā, piemēram, no igauņiem, latviešiem ir ļoti vājas lingvistiskās robežas. Ko tas nozīmē?

Vineta Poriņa: Spēcīgas lielas nācijas cilvēki nelieto tā saucamo koda maiņu, tas ir, savā leksikā nelieto vārdus vai izteicienus no minoritāšu valodas. Piemēram, vācieši sarunājoties nelieto turku valodas vārdus, katrā ziņā tā nav izplatīta parādība. Bet to dara latvieši. Latvieši, kuri prot krievu valodu, bieži vien izmanto krievu frāzes un dažādus elementus no krievu leksikas, lai piešķirtu savai runai humoru, solidarizētos ar savas vecumgrupas cilvēkiem u.tml. Bet tas, ka izmanto otru valodu savā leksikā vai viegli pāriet uz sarunas partnera valodu pilnībā, liecina, ka tautai vai nācijai ir vājas lingvistiskās robežas. Ja tās būtu stingras, tik intensīvi nelietotu citas valodas vārdus, teicienus, nepārietu sarunas laikā uz otru valodu. Tas pats attiecas arī uz angļu valodu.

Pieņemts uzskatīt, ka cilvēki izvēlas runāt tajā valodā, kurā jūtas kompetentāki. Latvijā situācija divu valodu izvēlē ir gluži atšķirīga no pasaules prakses: tieši latvieši saziņā pārsvarā izvēlas sarunas partnera valodu, ja to prot. Latviešu valodas lietojuma robežas nav stingras, un tas var apdraudēt valodas lietojumu nākotnē.

Latvieši, kuri strādā kolektīvā, kur ikdienā tiek lietota krievu vai angļu valoda, atrodas pielāgošanās situācijā citas valodas kolektīvam. 2001., 2009. un 2014. gadā intervēto latviešu atbildes liecināja, ka otras valodas lietošana ir priekšnoteikums darbavietas saglabāšanai, kamēr saskaņā ar Valsts valodas likumu, kas nosaka latviešu valodas statusu, vajadzētu pastāvēt valodas ziņā brīvas izvēles situācijai. Ikdienas darbu veicot krievu valodā, latvieši bieži arī domā krieviski.

Situācija ar valsts valodas lietojumu valodas izvēlē privātajā uzņēmējdarbībā salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem diemžēl pasliktinās. Krievu valodas prasme gan oficiāli, gan neoficiāli tiek uzsvērta kā kritērijs darba iegūšanai. Vērojama tendence, kas sākās ap 2008. gadu – liela daļa krieviski runājošo darbinieku gan pašvaldību, gan privātajos uzņēmumos atšķirībā no tūkstošgades sākuma ar latviešiem vairs necenšas runāt latviski.

Parasti lingvistiskās robežas ir vājas tieši negatīvā viedokļa dēļ par savu tautu. Tāpēc, ja vēlamies stiprināt latviešu nācijas lingvistiskās robežas, ir nepieciešams celt valstsnācijas pašvērtību un aktivitāti, uzsverot indivīda ietekmi uz sociālajiem procesiem, respektīvi, valodas izvēles situācijās.

No psiholoģijas zināms, ka robežas tiek noteiktas skaidri un īsi, paredzot to, ka otra puse, kas šajā gadījumā ir citas valodas runātāji, var arī nebūt apmierināti par sava lingvistiskā komforta samazināšanos, ja saziņā tiek lietota tikai vai galvenokārt latviešu valoda. Tomēr, ja vēlamies noteikt un uzturēt robežas, ir jārēķinās, ka šāda neapmierinātība būs.

Ja robežas netiek skaidri noteiktas, galvenokārt krieviski runājošie cilvēki var arī nezināt, ka viņi tās pārkāpj. Tāpēc viņi var šo situāciju izmantot. Novērots, ka visbiežāk cilvēki neciena tieši tos, kuru robežas ir viegli pārkāpjamas.

Pēc nācijas lingvistisko robežu noteikšanas tās var tikt pārbaudītas. Tāpēc ir jābūt gataviem tās uzturēt un aizsargāt. Līdzīgi kā par brīvību un valstisko suverenitāti, arī par lingvistisko robežu stiprumu ir un būs jācīnās. Kā vienmēr labs piemērs var būt kaimiņi igauņi, kuri jau vēsturiski ar igauņu valodas konsekventu lietojumu valodas izvēles situācijās ir spējuši uzturēt savas nācijas lingvistiskās robežas. Igaunijai ir arī vislabākie ekonomiskie rādītāji starp Baltijas valstīm.

 

Latviešiem vajag atsperties!

 

DDD: Kā ar likumiem varētu stiprināt latviešu robežas?

Vineta Poriņa: Taisnība, ja tautai ir tik vājas robežas kā latviešiem, likumdošana ir ļoti svarīga. Visatbalstošākais, visaugstākais likums ir Satversme. Tāpēc ir labi, ka tikusi pieņemta Satversmes preambula – lai arī kompromisa variants. Sākotnēji, piemēram, bija domāts rakstīt – “valstsnācija” un “latviešu tauta” –, jo tieši latvieši vēlējas savu valsti un arī izcīnīja savu brīvību! Bet beigās iznāca – “Latvijas tauta”… Tomēr Satversmes preambulā ir daudz vērtīga un ļoti vajadzīga, lai stiprinātu latviešu nācijas robežas.

Vēl, kā jau teicu iepriekš, ir jāstiprina Darba likums, jo Latvijā darba attiecībās ir jāpietiek tikai ar latviešu valodu, izņemot darbu citu valstu vēstniecībās, transnacionālās kompānijās. Taču tagad ir tik paradoksāli, ka pat krāvējam vai mežsargam prasot krievu valodas zināšanas… Vai tad mežsargam ar kokiem būtu jārunā un jādara tas krieviski?

Arī pensiju jautājums brīvības cīnītājiem, arī lustrācijas likums – daudzi likumi var stiprināt latviešu robežas. Mūsu tautai ir jāatsperas.

Ja mums pašiem nebūs mugurkaula, Eiropa mums arī neko gatavu nepasniegs. Šobrīd Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) ir apjomīgi līdzekļi mācības standartu un satura izveidei. Runāju ar kādu atbildīgo ierēdni, kurš atklāti teica: tām vadlīnijām, kādas Eiropas Komisija ir sarakstījusi, mēs arī “pievilksim” klāt pasākumus Latvijā… Skaidrs, ka Eiropas vadlīnijās neietilpst ne latviskā dzīvesziņa, ne Latvijas valstsnācijas stiprināšana. Simptomātiski, ka arī ikgadējās skolotāju konferencēs pirms mācību gada uzsākšanas IZM ierēdņi daudz izklāsta to, kādas valodas latviešu skolās vajadzētu mācīties, ieskaitot iespējas apgūt ķīniešu, arābu u.c. valodas, bet par to, ka latviešu valodas kvalitāte latviešu bērniem krītas ar katru gadu, runāts tiek ļoti reti – un bez īpašas vēlmes kaut ko mainīt.

Ir nepieciešama Valsts programma latviešu valodas kā dzimtās valodas apguves atbalstam un lingvistiskās diskriminācijas novēršanai. Pašiem skolotājiem un skolotāju asociācijām ir jābūt aktīvākām. Valoda ietekmē domāšanu. Ja jaunietim ir vāji attīstīta latviešu valoda, tas liecina, ka viņam būs grūtāk izteikt noformulēt domu, augstskolā iegūt labāku izglītību utt. Šis nācijai ir izdzīvošanas un attīstības jautājums. Varbūt arī jūs savā laikrakstā varat pievērst vairāk uzmanības tam, kāda latviešiem ir latviešu valoda, kādā līmenī un ar kādām metodēm latvieši skolās apgūst dzimto valodu.

DDD: Ko tu novēlētu latviešiem?

V.P: Stiprināt nācijas robežas! Novēlu dzīvot ar pašvērtību, ar pašapziņu. Latviešiem ir nevajadzīga mazvērtības sajūta, nepietiekama savas unikalitātes novērtēšana. Būtu labi apzināties, ka esam to laimīgo tautu vidū, kurai ir sava suverēnā valsts, un mūsu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā. Latviešu veiksmes stāsts ir pasakāms dažos teikumos: pasaulē ir ap 5000 tautu, bet tikai 196 no tām ir sava valsts. Tātad mēs, latvieši, esam to izredzēto, laimīgo tautu vidū, kurai ir sava suverēnā valsts, un mūsu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā. Latvijas amatpersonām to vajadzētu atgādināt latviešiem – patiesībā tā ir liela laime, Dieva dāvana un iespēja. To vajadzētu novērtēt.

DDD: Paldies!

 

Intervēja Līga Muzikante

 

Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr. 4(354) (2016. gada 19. februāris – 3. marts), Nr. 5 (355) (2016. gada 4. – 17. marts) un Nr. 6(356) (2016. gada 18. marts – 7. aprīlis)


« Atpakaļ