Veselības sistēma bez sistēmas

Saruna ar bijušo Rīgas 1. slimnīcas direktoru, ārstu Dr.med. Jāni OzoluJānis Ozols

 

 

Ministru mērķis – personiskais labums

 

DDD: Šķiet nav bijuši tādi laiki, kad veselības nozarē nebūtu kādas problēmas. Katrs Veselības nozares ministrs nāk ar lielu apņemšanos un domu visu sakārtot. Bet ar katru gadu viss paliek aizvien sliktāk un sliktāk. Jūs ilgus gadus strādājāt šajā nozarē, bijāt pat padomnieks vienam no daudzajiem veselības ministriem. Kā vērtējat to, kas notiek veselības nozarē? Vai cilvēki var justies droši, ka par viņu veselību parūpēsies?

Jānis Ozols: Tas, ka katrs ministrs paziņo par savu apņemšanos kaut ko kārtot kopumā, vēl nebūt nenozīmē, ka viņš to grasās arī darīt. No pēdējiem pieciem ministriem, manuprāt, neviens nav gatavojies sakārtot nozari kopumā. Ko nu katrs ir darījis, to viņš ir darījis.

Piemēram, Circenei vienkārši patīk zīmēties – viņas darbība ir bijusi viens vienīgs populisms. Pirms tam bija Bārzdiņš, kura mērķis bija visur salikt savus cilvēkus (gan prasmīgus, gan neprasmīgus, bet savus), un to viņš arī izdarīja. Gavars sakārtoja savas laboratorijas lietas, lai nostiprinātu Gulbja laboratorijas monopolu, Rozentāle dubultoja budžetu savai slimnīcai, utt. Ivars Eglītis laikam bija pēdējais ministrs, kurš tiešām mēģināja kaut ko darīt, bet pats atkāpās, jo šķēršļi bija nepārvarami. Pirms viņa bija Gundars Bērziņš, kuru visi slavēja, ka viņš dubultoja veselības budžetu, taču šādai rīcībai bija viens mērķis – koncentrēt un noslaukt naudas kanālus (lielās slimnīcas apvienot, lai tās naudas trubas būtu resnākas un kompaktākas), un pielika visur savus uzraugus, kā Lisenko, kurš tagad tiek tiesāts par darbību Bērnu slimnīcā, Skvarnoviču Gaiļezerā, utt.

DDD: Droši vien ne tikai veselības ministriem, bet arī citu nozaru pārraugiem raksturīga ir vēlme sakārtot savu personisko labklājību. Pie varas esošajiem nav valstsvīra domāšanas, viņi nespēj domāt par tautu un vienkāršo cilvēku interesēm.

J.O.: Principā – jā. Lielajiem politiķiem jau nav šādu problēmu – kad viņi saslimst, viņi atrod labu slimnīcu, labu profesoru, kurš tad koncentrē visus resursus un visu izdara perfekti, un deputāts, ministrs vai augsts ierēdnis pateicībā par labu sevis, sava radinieka vai drauga ārstēšanu piešķir kādu miljoniņu attiecīgajai slimnīcai.

Latvijā šobrīd ir visi elementi (ārsti, slimnīcas, tehnoloģijas, laboratorijas, arī budžets u.c.), kas varētu veidot ļoti labu veselības aprūpes sistēmu. Un tāpēc, ka pastāv šis budžets, visiem liekas, ka ir arī sistēma, bet sistēmas nav. Horizontālo saišu starp visām šīm struktūrām nav, un katrs iestādes vadītājs individuāli cenšas kaut kā piezīsties pie budžeta.

 

“Stradiņi” – augonis veselības nozarē?

 

Jānis Ozols: Lielākais augonis, protams, ir Stradiņa slimnīca. Tur tiešām strādā labi ārsti, ir labas tehnoloģijas u.tml., tomēr finansējums ir nesamērīgi liels. Kādreiz, kad es vēl strādāju nozarē, un visi statistikas dati bija pieejami (tagad tā vairs nav – viss kļūst aizvien slepenāks un slepenāks), uztaisīju nelielu slimnīcu salīdzinājumu. Vienkārši paņēmu slimnīcas budžetu un izdalīju ar trim cipariem – ar pacientu skaitu, kas bijis gadu laikā, ar gultas dienu skaitu un darbinieku skaitu, pēc tam ņemot vidējo rādītāju no šiem trim. Pats toreiz strādāju Rīgas Pirmajā slimnīcā un piemēroju tai koeficentu “1”. Gaiļezeram un Bērnu slimnīcai (vienāda mēroga slimnīcām) koeficients sanāca 1.2 līdz 1.3, Stradiņiem aptuveni 2.8, Tuberkulozes slimnīcai ap 3.1–3.2, bet Infektoloģijas centram – 4.5.

DDD: Vai pareizi saprotu, ka koeficients izsaka naudas daudzumu, ko katra slimnīca tērē vienam un tam pašam pakalpojumam, tas ir, ja nosacīti Rīgas Pirmā slimnīca poti veica par vienu latu, tad Infektoloģijas centrs par gandrīz pieciem?

J.O.: Uz to pusi, tomēr ne gluži tik vienkāršoti. Kaut kas jau katrā slimnīcā nedaudz atšķiras gan sarežģītības, gan izmaksu ziņā, bet ne jau tik ļoti. Domāju, ka tagad situācija nav daudz mainījusies.

Esmu pieredzējis, kā notiek lobēšana un konkurentu apkarošana. Kad Rīgas Pirmajā slimnīcā ieviesām invazīvo kardioloģiju, Stradiņu bosi (viņiem ir arī vārdi un uzvārdi) ilgi cīnījās, lai mums to vispār neapmaksātu, kaut gan mums bija augsta līmeņa kardioloģija. Beigās konstatējām, ka mums par to pašu procedūru maksās trīs reizes mazāk nekā Stradiņa slimnīcai. Pirmajā slimnīcā bijām izveidojuši diezgan labu ekonomisko dienestu, jo daudz bija jārēķina. Galu galā izrādījās, ka pat ar salīdzinoši nelielu valsts finansējumu jaunais pakalpojums mums ir rentabls.

 DDD: Kur Stradiņi liek šo naudu?

J.O.: Notērēt jau nav problēma. To visi māk…

DDD: Medicīnas personāls bļauj, ka algas ir par mazām, bet kur paliek nauda?

J.O.: Dažiem bosiem ir tās lielās algas…

Kad nevarēju savas veselības problēmas risināt darba laikā un darbavietā, man nācās iet uz Stradiņiem, uz černobiliešu nodaļu. Visu cieņu, tiku ļoti labi aprūpēts – kā jau pazīstams ārsts, bet, staigājot pa slimnīcu, redzēju daudz nesaimnieciskuma un neorganizētības – katrs velk uz savu pusi. Tā ir slimnīca, kurai nekad nav bijusi vienota vadība.

DDD: Kaut kādi uzlabojumi jau notiek Stradiņos, bet ļoti, ļoti lēnos, pat gandrīz nemanāmos tempos – gluži kā visā veselības aprūpes sistēmā.

 

Uzlabojumi būs tikai pēc kraha

 

DDD: Domāju, ka ikviens ir saskāries ar problēmu laikus saņemt nepieciešamo pakalpojumu – laikus tikt pie ārsta vai veikt nozīmēto izmeklējumu, procedūru.

Jānis Ozols: Faktiski tas sākās tūlīt pēc Atmodas. Viens no pirmajiem veselības ministriem bija Normunds Zemvaldis – tam laikam ļoti kompetents cilvēks, bet valdības kolēģi viņu absolūti neņēma galvā. Andris Bērziņš no “Latvijas ceļa”, būdams labklājības ministrs, man reiz teica – tajā čūsku midzenī, kas ir veselība, es vispār nelīdīšu – un norobežojās, ļaujot veselības ministriem pašiem cīnīties, kā var. Un tad Labklājības ministriju pārņēma tēvzemietis Makārovs – cilvēks, kurš ienīda ārstus kā šķiru. Uzdrošinos to apgalvot, jo pazinu viņu ļoti labi. Viņš bija vienīgais, kura laikā notika reāls veselības aprūpes budžeta samazinājums. 1997. gada budžets sākotnēji bija mazāks par 1996. gada budžetu. Viņš būtībā nīdēja laukā veselības nozari. Makarovs noraidīja ideju ieviest veselības apdrošināšanu, par kuru tagad tik daudz tiek runāts. Makarovs tikai imitēja vēlēšanos uzlabot veselības nozari, tādēļ izveidoja “Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru”, kas būtībā kļuva par parastu budžeta sadales punktu, nevis apdrošināšanas sistēmu.

Obligāto apdrošināšanu varēja ieviest jau 1996. gadā. Es tolaik biju veselības ministra Jura Viņķeļa padomnieks, un man bija uzdevums uzrakstīt šo koncepciju, ko es arī izdarīju. Kad parādījām ieceri, tā tika noraidīta, jo tikko bija ieviesta pensiju apdrošināšanas sistēma, un Makarovs uzskatīja, ka vēl viens paralēlais mērķa nodoklis to sašūpos. Man nekādi neizdevās toreiz pierādīt, ka veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešana neko nesarežģīs, gluži pretēji – tā tikai stabilizēs nodokļu sistēmu. Mans priekšlikums tomēr tika noraidīts, un sistēma aizgāja pavisam citā virzienā, sāka kropļoties aizvien vairāk, par vienīgo attīstības mehānismu kļuva lobisms. Biju vienlaicīgi deputāts Rīgas domē un Pirmās slimnīcas direktors, bet Pirmās slimnīcas attīstība lielā mērā balstījās uz to, ko es kā deputāts spēju nolobēt Rīgas domē.

DDD: Pieņemsim, veselības ministrs tiek uzklausīts, un nauda iedota – vai tas kaut ko būtiski uzlabotu?

J.O.: Domāju, ka šodienas apstākļos vairs nē.

DDD: Tad jau labāk – nedot.

J.O.: Tas izklausīsies ļoti ciniski, bet tagad laikam ir vajadzīgs ministrs, kas darbojas tik destruktīvi, lai novestu šo sistēmu līdz tādam kliņķim, ka beidzot tauta, arī valdība, saprastu, ka ir jāsāk viss būvēt no jauna.

Bez maksas medicīnas stadijas neredzu iespēju kaut ko sākt taisīt. Viss ir salaists tādā tūtā, ka šo sistēmu izlabot vairs nevar. Redziet, ir ļoti daudz tādas sabiedriskās sfēras, kuras nevar iznīcināt principā – nevar pazust tirdzniecība, amatniecība, mūzika, glezniecība u.tml., tās pastāvēs vienmēr, neatkarīgi no tā, vai valdība dos naudu un organizēs kaut ko, vai nedos. Arī ārsti būs vajadzīgi vienmēr. Ir jau tāds princips, ka ikvienā populācijā zināms procents cilvēku piedzimst, lai kļūtu par ārstiem, zināms – par karavīriem, zināms procents – par mācītājiem, gleznotājiem utt. Un šie cilvēki ar šādu ievirzi dzims un būs, jo ir pieprasīti. Tikai nepastāvēs sistēma, bet stihisks tirgus.

DDD: Tad tā oficiāli būs maksas medicīna, kas patiesībā pastāv jau sen?

J.O.: Tā arī ir. Savulaik Latvijas Banka bija veikusi aprēķinus, kādu procentu no valsts kopprodukta (IKP) patiesībā tērējam veselības aprūpes sistēmai. Tika pierādīts, ka, ņemot vērā valsts ieguldījumu, cilvēku veiktās iemaksas, IKP procents atbilst tam, ko prasa slimnīcu direktori, arodbiedrība u.c.

 

Iecere bija laba, bet rezultāts…

 

DDD: Viens no mēģinājumiem uzlabot veselības nozari bija slimnīcu apvienošana. Vai, jūsuprāt, tā notika pamatoti un sabiedrības interesēs?

Jānis Ozols: Pārstrukturēšana bija vajadzīga, jo darbojās pārāk daudz lobistu un daudz mazo slimnīcu vadītāju ar nesamērīgi lielu politisko ietekmi. Jānis Birks (TB/LNNK) ir viens piemērs – iegāja politikā tikai tāpēc, lai dabūtu savai privātajai slimnīcai pašvaldības naudu. Un šī apvienošana, teiksim, visā visumā bija tīri laba, tikai diemžēl praksē notika ne tik daudz, lai optimizētu organizatorisko darbu, cik kontrolētu šos naudas kanālus. Tautas partijai, kas Gundara Bērziņa vadībā veica šo darbu, galvenais jau bija uztaisīt pieslēgumu pie naudas trubas. Bet apvienot vajadzēja – sadrumstalotība bija pārāk liela. Tomēr Rīgas Pirmās slimnīcas slēgšana bija absurds.

DDD: Pirmā slimnīca esot bijusi nerentabla.

J.O.: Kādas muļķības!

DDD: Esot caurais maiss…

J.O.: Salīdzinot, piemēram, ar Stradiņiem? Pirmā slimnīca strādāja ļoti ekonomiski, bet bija divas lietas: zeme pilsētas centrā un Stradiņu bosu greizsirdība. Pirmā slimnīca strādāja daudz ekonomiskāk – vienu un to pašu darbu darīja pat divas trīs reizes lētāk. Un tas bija kā dadzis acīs. Arī daudzos profesionālos rādītājos Pirmā slimnīca bija labāka, tādēļ tika darīts viss, lai to iznīcinātu. Neatliekamajā palīdzībā šī slimnīca faktiski bija neaizstājama. Tieši tur nostrādāja personiskā greizsirdība uz vienu otru Daugavas otrā krastā. Veselības ministrijas stratēģiskajā padomē, kas akceptēja Rozentāles lēmumu, noteicošais vārds bija Stradiņu bosiem. Profesionālā greizsirdība pastāv visur, arī medicīnā.

DDD: Bet kā tas ietekmē pacientus?

J.O.: Aizbrauciet kādreiz ar ātro palīdzību uz Stradiņu uzņemšanu…

DDD: Esmu izbaudījusi, cik “ātri” tur viss notiek – vari priecāties, ja palātā tiec pēc piecām stundām… Vai problēma ir cilvēku trūkums, kas strādā?

J.O.: Stradiņa slimnīca nekad nav bijusi neatliekamās palīdzības slimnīca – tā vienmēr ir orientējusies uz plāna pacientiem. Tieši tie arī ir aplokšņu devēji. Otra lieta, tur nekad vadībā nav bijis ārsts, kas kaut ko saprot no neatliekamās palīdzības.

DDD: Jūs teicāt, ka viens no iemesliem, kādēļ vajadzēja iznīcināt Rīgas Pirmo slimnīcu, ir zeme pilsētas centrā. Ja nemaldos, zeme nav privatizēta, un kādreizējās slimnīcas telpās joprojām ir ārstniecības iestāde.

J.O.: Šobrīd tā ir vienkārši liela poliklīnika. Ja nevarēja pārdot visu to kvartālu, Ušakovs atrada citu risinājumu. Viņš visas centra poliklīnikas ieceļ tur, un centra ēkas, kurās vairs nav poliklīniku, pārdod. Tik labs bizness nesanāca, bet tomēr! Tagad milzu summas tiek tērētas ēku remontiem. Nauda vēlēšanām būs!

DDD: Esmu dzirdējusi, ka Pirmajā slimnīcā latvieši var viegli aizmirst, ka Rīga ir Latvijas galvaspilsēta. Tur viss notiekot krievu valodā – nu, gluži kā Maskavā!

J.O.: Pirms dažiem gadiem Rīgā pie Pirmās slimnīcas poliklīnikas ēkas atklāja piemiņas plāksni. Tā bija pirmā piemiņas plāksne Rīgā cilvēkam, kurš 4. maijā nobalsoja pret Latvijas neatkarību – Leonīdam Kurdjumovam.

DDD: Kāpēc tur?

J.O.: Viņš bija Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas vadītājs, un viņa sapnis bija tur ierīkot hospitāli padomju armijas veterāniem.

DDD: Principā tas ir izdevies?

J.O.: Šo sapni īstenot viņam neizdevās – nav tur tāds hospitālis.

DDD: Bet kontingents ir…

J.O.: Vadībā, protams, tagad ir. Es biju zināms šķērslis dažiem plāniem, tāpēc man neizdevās tur palikt.

 

Mums iepotē, ko vajag

DDD: Vai tiešām Latvijā trūkst cilvēku, kas spētu domāt valstiski – kā valsts vīriem pienāktos, vispirms vispārēja labuma, nācijas, intereses un tad personiskās?

Jānis Ozols: Tur ir vairāki apstākļi. Gan Baigais gads un tam sekojošie piecdesmit okupācijas gadi, kas bija tautas negatīvā selekcija, gan tas, ka aktīvākie cilvēki aizmuka pāri jūrai, tad 1949. gads. Visa šī baiļu atmosfēra, protams, mēģināja iznīdēt domu, ka latvieši varētu būt noteicēji. Priekšniekos, protams, izvirzījās tie, kuriem morālā stāja bija, teiksim, pragmātiski elastīga. Tad ienāca Rietumi, un, kamēr daudzi vēl nebija atjēgušies, kas īsti notiek, sākās sabiedriskās domas veidošana.

No sākuma, protams, bijām priecīgi par šo Rietumu elpu, jo bija pavisam cita domas brīvība un cita pieeja informācijai. No jaunajiem traukiem dzērām aizgūtnēm – tā bija milzīga informācijas gūzma, un katrs ņēma vai nu to, kas bija sirdij tuvāks, vai to, kas patrāpījās pa rokai. Un šie informācijas veidotāji mums potēja, ko paši vēlas. Tas ir tā: kad lasi grāmatu, bet tev pie auss radio iepotē pavisam citu domu, zemapziņā tā nosēžas.

Šādi tika veidota sabiedriskā doma, līderos izvirzoties sabiedriskās domas virzītājiem. Tad arī mēs ieguvām tādu Valdi Dombrovski, kurš verdziski pakļāvās globālajai augļotāju mafijai. Un viņa atlaišana bija ļoti vienkārša – Maximai jumts sabruka, un kas notika? Ja pamanījāt, pirmās divas trīs dienas visi žurnālisti vienotā frontē bija sadumpojušies – tagad mēs atklāsim visu patiesību! Un tas ļoti nobiedēja − ne jau Maximu, bet tos, kas nodarbojas ar būvniecību kopumā. Viņi nobijās, ka varētu atmaskot labi iestrādātās shēmas. Ko tādā situācija darīt? Lielu blīkšķi, kas draud ar nepatikšanām, ir jāpārmāc ar vēl lielāku blīkšķi. Un šantažēt Dombrovski par viņa sievas darījumiem bija vienkāršāk par vienkāršu. Tā lūpiņa gan viņam trīcēja, asariņas bira, bet puisim pateica – nekas, nekas, vecīt, visu laiku esi bijis labs puika, neesi jau tik vainīgs, bet tā vajag! Un žurnālisti šo ēsmu ierija. Arī televīzijas kanālu vadība varēja atviegloti uzelpot.

DDD: Jums taisnība – Latvijā “lielie” mediji nav brīvi un objektīvi.

J.O.: Tieši tā, viņi strādā pakļautībā. Un programma, kas izklāstīta “Cionas gudro protokolos”, perfekti darbojas.

DDD: Mums pārmeta, Drošības policija pat uzsāka krimināllietu par šo protokolu publicēšanu. Labāk būtu tos izlasījuši un sapratuši, ka tie patiešām tiek īstenoti dzīvē!

J.O.: Atcerieties, savulaik žurnāls “Kapitāls” tika kritizēts par to, ka Normunds Lisovskis bija publicējis rakstu “Žīdi valda pasauli”. Latvijas un citu valstu žīdu vadoņi bija sašutuši. Es rūpīgi pētīju visu presi – neviens ne reizi nemēģināja atspēkot nevienu vārdu, ko Lisovskis bija uzrakstījis.

DDD: Arī mūsu aicinājumiem pamatoti atspēkot to, ko rakstām, neviens nav atsaucies. Laikam nav argumentu – vienkārši cenšas aizliegt, jo baidās, ka cilvēki ieraudzīs skaudro patiesību?

J.O.: Jā. Tas pats, kas bija Padomju Savienībā, – pat “Dvēseļu puteni” nedrīkstējām lasīt un daudz ko citu.

 

Dzīvā Ētika – iespēja izzināt pasauli

 DDD: PSRS laikos vairums latviešu vismaz apzinājās, ka brīvības nav, bet tagad ļoti daudziem ir brīvības ilūzija.

Jānis Ozols: Brīvības ir daudz vairāk nekā bija.

DDD: Bet tajā pašā laikā, ja gribu pateikt, ka homoseksuālisms nav normāls, bet tā ir slimība, tad…

J.O.: Tā nav slimība, tā ir kroplība! Arī Dzīvajā Ētikā viss ir uzrakstīts, kas tas ir – tā ir kroplība.

DDD: Ar kroplību jau nav jālielās.

J.O.: Protams. Ja tev ir viena acs vai viena roka, neviens tevi pie Boeinga stūres nelaidīs. Kas ir invalīds? Invalīds ir cilvēks, kurš fiziska vai garīga defekta dēļ nespēj veikt kādu no cilvēkam būtiskām funkcijām. Vai bērna radīšana ir cilvēka būtiska funkcija?

DDD: Protams, ir.

J.O.: Un homoseksuālistu nespēja radīt bērnus ir fiziska vai garīga?

DDD: Garīga.

J.O.: Tātad homoseksuālists ir garīgs invalīds. Un cilvēkus, kuri ir piedzimuši kā invalīdi, sauc arī par kropļiem. Bet garīgu kropli nevar saukt par veselu cilvēku. Pret viņu ir jāizturas ar līdzjūtību – žēlastību, mīlestību u.tml., bet Boeinga stūri viņam nevarētu dot. Cilvēkam ar daltonisma slimību arī nedod autovadītāja tiesības.

DDD: Šizofrēnija arī droši vien ir iemesls, lai neatļautu turēt ieroci un šaut.

J.O.: Tieši tā. Arī epilepsija ir šķērslis saņemt ieroci vai vadīt auto.

DDD: Jūs pieminējāt Dzīvās Ētikas Mācību. Diemžēl lielākā daļa ārstu aprobežojas ar to, ko var sataustīt, saskatīt u.tml. Redzu – tātad ir; neredzu – tātad nav. Kāpēc ārsti nemeklē tur, kur neredz, – kā jums šķiet?

J.O.: Kam ir acis, tas redz, kam ir ausis, tas dzird, bet, kam nav, tas neredz un nedzird. Viens – tas ir apziņas līmenis, ko cilvēks spēj uztvert; otrs – vai viņam bērnībā, arī vecumā ir bijuši pietiekami autoritatīvi līdzcilvēki, kas uz to ir norādījuši.

DDD: Jums kā ārstam ir palīdzējis tas, ka lasāt Dzīvās Ētikas Mācību?

J.O.: Lielāko dzīves daļu esmu nostrādājis ķirurģijā un nezinu, vai tur tas man ir īpaši palīdzējis. Psihoterapijā – jā. Tas man ir palīdzējis izprast, kas ir tas, ko mēs darām.

Runa ir par cilvēka harmonisku attīstību. Veselā miesā − vesels gars, un, attīstoties intelektam, mēs esam atstājuši novārtā ķermeņa un emociju izpratni un kopšanu. Diemžēl cilvēces attīstības gaitā vienmēr ir bijis kāds, kurš centies apzināti noslēpt no apkārtējiem visu patiesību, dodot tikai fragmentāras zināšanas.

DDD: Jūsuprāt, kāpēc tā?

J.O.: Reliģiju vēsture rāda, ka visas reliģijas sākotnēji ir bijušas zināšanu sistēmas. Atnāk kārtējais Skolotājs un šo zināšanu sistēmu sāk popularizēt. Tie, kuri spēj saprast, kļūst par apustuļiem, mācekļiem, bet pārējie nespēj saprast. Un tie, kuri saprot tikai mazu daļiņu, ir spiesti vienkārši ticēt. Un tā, izveidojoties priesteru kārtai, izrādās, ka zināšanas ir vara – es zinu, un viņš man tic. Tad arī ikviena reliģija kļūst par varas instrumentu.

Zināšanas katrai civilizācijai vai tautai tiek atnestas atbilstoši tās attīstības līmenim. Ja Jēzus atnāca ar savu Mācību pie diezgan augsti attīstītas tautas, tad Muhameds sešus gadsimtus vēlāk − pie tautas, kas bija krietni zemākā attīstības stadijā. Tāpēc arī Jēzus Mācībā vadošā ideja ir mīlestība, bet Islāmā galvenais ir disciplīna.

Lielo reliģiju vidējais laiks, cik skatos, ir, apmēram, divi tūkstoši gadu. Pēc Jēzus pagāja aptuveni divi tūkstoši gadu, un atnāca Dzīvās Ētikas Mācība.

DDD: Cilvēkiem šodien ir lieliska iespēja šo Mācību apgūt, bet dažkārt prasa – kāpēc Dzīvās Ētikas Mācību vairums nezina un nepopularizē?

J.O.: Kāpēc pirms diviem tūkstošiem gadu visi cilvēki nepārņēma Kristus Mācību? Viņi gluži vienkārši nespēja to saprast. Un arī šodien Dzīvās Ētikas Mācību ne visi spēj saprast.

DDD: Bet tas neliedz mēģināt – censties saprast, izzināt. Jo vairāk centīsies, jo vairāk sapratīsi.

J.O.: Tieši tā. Jo vairāk centīsies, klausīsies savus skolotājus, jo vairāk sapratīs.

 

Akcents uz deboļševizāciju

 

DDD: Apziņas līmenis ir pārsteidzoši zems, jo pat tik elementāras lietas kā deokupāciju un dekolonizāciju saprot retais.

Jānis Ozols: Tad būtu jārunā par jūsu piedāvātajiem trīs “D” – deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju. Uz pirmajiem diviem “D” skatos ļoti skeptiski. Vai zināt kādu pasaules valsti, kura šodien nav pilna ar kolonistiem? Cik vispār pasaulē ir īsteni patstāvīgu valstu? Ziemeļkoreja? Mjanma?

DDD: Ja pat tādas valsts šobrīd nav, tas nozīmē, ka vēl jo vairāk ir vajadzīga Latvijas dekolonizācija.

J.O.: Bet kas nāks vietā?

DDD: Domāju, ka mūsu tauta spēs atbrīvoties no kolonistiem tikai tad, kad notiks arī garīgā izaugsme – kad tauta kļūs drosmīga, varonīga u.tml. Un brīdī, kad tā spēs atjaunot taisnīgumu, nebūs vairs jautājuma: kas nāks vietā? Tas ir saprotams arī no Dzīvās Ētikas Mācības viedokļa.

J.O.: Droši vien. Bet ar vislabākajiem nodomiem tomēr sacītu: ja man būtu teikšana jūsu avīzē – es liktu akcentu uz deboļševizāciju.

Kas ir deboļševizācija? Ir divas lietas – apziņas deboļševizācija un varas struktūru deboļševizācija. Varas formālās struktūras Rietumos un boļševikiem principā nemaz tik ļoti neatšķiras. Vienīgi boļševikiem vissvarīgākā ir idejiskā lojalitāte varai.

Lai padomju laikā aizstāvētu disertāciju, svarīgs bija lojalitātes jautājums – lojalitātes eksāmens marksistiskajā filozofijā. Kas tad ir šīs filozofijas pamatā? Tā sauktais dialektiskais materiālisms. Vai Rietumu pasaulē valda materiālisms? Jā. Tātad viens un tas pats! Ja mēs marksisma-ļeņinisma ideoloģiju noraidām, tad ko mēs īsti noraidām? Mēs, precīzāk, mūsu tautas liela daļa, noraida šo ideoloģiju kā politiskās sistēmas pamatu, bet patur kā pasaules uzskata pamatu, jo materiālistiem izvērsts pasaules uzskats nav vajadzīgs.

Mēs iesākām sarunu par pasaules piramidālo, hierarhisko uzbūvi – par daudzplānu pasaules struktūru. Ja ir tikai materiālisms – nav ne astrālā, ne mentālā plāna, nav nekā −, tad šo pasauli virzošās evolūcijas likumsakarības paliek neizprastas.

Runājot par reliģijām, visām šīm zināšanu sistēmām pamatā ir trīs bloki. Pirmkārt, tās skaidro, kā ir uzbūvēta un funkcionē pasaule. Otrkārt, ikviena reliģija parāda, kā nodibināt sakarus ar Augstākajiem Spēkiem. Un, treškārt, kā cilvēkam garīgi attīstīties.

Materiālisms paņem vienu mazu daļiņu no pirmā bloka, kas veido piramīdas pamatni. Bet attīstība notiek gan pa vertikāli, gan pa horizontāli. Jo augstāka piramīda, jo platākai ir jābūt tās pamatnei, jo, tikko uzcels pīķi, to visi vēji nolocīs. Tātad arī bez materiālā pamata nevaram iztikt, taču ir jāvērš savs skats uz augšu.

DDD: Aizmirstot garīgo dimensiju, tiek izjaukts līdzsvars?

J.O.: Jā, materiālisms izjauc horizontālās un vertikālās attīstības līdzsvaru. Kaut pasaule nav tikai trīsdimensiju.

 

Kā sagraut varnešu narcismu?

 

Jānis Ozols: Es tomēr vēlreiz ar vislabākajiem nodomiem teikšu, ka, manuprāt, deokupācijai un dekolonizācijai nav jēgas, ja mēs nepaplašinām savu apziņu.

DDD: Protams, pilnīgi bezjēdzīgi būtu, ja kāds vienkārši pavicinātu burvju nūjiņu, un visi kolonisti pazustu. Latviešu tautai ir garīgi jāmainās, tad arī ārējie apstākļi mainīsies.

J.O.: Tātad mums pašiem jāatrod pasaules skatījums ārpus materiālisma.

Tēlaini izsakoties, ir jābūvē piramīda. Bet piramīdas būvēšanā ir jābūt kaut kādai vērtību sistēmai. Kā būvēja vecās piramīdas? Vispirms uztaisīja enerģētisko matricu, tad sāka piepildīt ar materiālu. Enerģētiskā matrica būtībā ir cilvēcisko un sabiedrisko vērtību sistēma. Līdz ar materiālisma ieviešanu, vara nojauca iepriekšējās, jau tā diezgan trauslās, vērtību sistēmas. Pēdējos divdesmit gadus Latvijā visi trīs prezidenti, vīrieši, bija brīvmūrnieki. VV-F pārstāvēja tiem radniecīgos rožukrustiešus jeb rozenkreicerus. Bet šīs organizācijas, lai arī cik skaisti sākumā tām bija deklarētie ideāli, šodien dzīvo ar vienu vērtību sistēmu sev, otru atvēl tautai.

Kamēr tauta pati nemēģinās atjaunot savu cilvēcisko vērtību sistēmu, nekas labs nebūs. Šobrīd piramīda diemžēl ir uzbūvēta bez enerģētiskās matricas.

DDD: Un pie varas esošie rada tādus apstākļus, lai cilvēku maksimāli attālinātu no atskārsmes, ka esi kaut kas vairāk par pārtikas pārstrādes rūpnīcu un bērnu kopēju…

J.O.: Tā ir viņu pašu labklājība, jo, atjaunojot šo kopējo vērtību sistēmu, viņi vairs nevarēs dzīvot tikai sev, bet būs jāiekļaujas kopējā vērtību sistēmā. Tad tiks pamatīgi sagrauts viņu narcisms, jo viņi vairs nebūs īpaši. Un, ja viņi vairs nevarēs pabarot savu narcismu, viņi var emocionāli sabrukt. Tā, kā Valdis Dombrovskis sabruka, kad vairs neskaitījās Latvijas glābējs.

DDD: Viņš nekad nav bijis Latvijas glābējs.

J.O.: Taču viņš dzīvoja maldīgās ilūzijās, ka ir Latvijas glābējs. Vajadzētu visiem šiem politiķiem ārstu izziņas. Arī ASV, lai cik kropla būtu tā valsts, pirms kļūt par Prezidentu, ir jāatrāda visas ārsta izziņas.

DDD: Tikai jautājums – kas būs tie ārsti, no kā viņi šīs izziņas saņems? Viņi jau nemeklēs ārstu, kam darbības pamats ir Dzīvās Ētikas Mācība.

J.O.: Ārsta profesionālisms ir ļoti maz atkarīgs no pasaules uzskata. Labi var strādāt gan kristieši, gan ateisti, gan citu uzskatu piekritēji. Tā ir tāda brīnišķīga profesija, un ar to man tā arī patīk.

DDD: Taču, kā jūs pats teicāt, nav nekā svarīgāka par apziņas paplašināšanu, un Dzīvās Ētikas Mācība dod šādu iespēju…

 

Intervēja Liene Apine


« Atpakaļ