Pieminot Eduarda Berklava simtgadi, notika vairāki pasākumi gan Okupācijas muzejā, gan Kara muzejā. Pie ēkas Rīgā, Brīvības ielā, kurā ilgus gadus dzīvoja Eduards Berklavs, 15. jūnijā tika atklāta piemiņas plāksne.
Kopā ar laikraksta “DDD” galveno redaktori Līgu Muzikanti apmeklējām Ritvara Jansona vadīto piemiņas vakaru Okupācijas muzejā. Vēsturnieki, Eduarda Berklava draugi un līdzgaitnieki centās atcerēties, kāds bija Berklavs, kādi ideāli viņu vadīja. Vairākkārt tika pieminēta Eduarda Berklava cerība, ka nacionāli noskaņotās latviešu partijas spēs apvienoties un kopīgi atjaunot latviešu Latviju. Diemžēl neviens no pasākuma organizatoriem un izteikties uzaicinātajiem draugiem nepieminēja pašu galveno – to, ka Eduards Berklavs vēlējās, lai apvienošanās notiek ap Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas ideju. Un, kad Līga Muzikante, stāstot par Eduarda Berklava sirsnīgo attieksmi pret Latvijas Nacionālo fronti, laikrakstu “DDD”, pasākuma organizatoriem un apmeklētājiem atgādināja par to, ka Berklavs visvairāk vēlējās, lai tiktu likvidētas okupācijas sekas un no Latvijas aizbrauktu okupanti un kolonisti, pasākuma vadītājs, vēsturnieks, Nacionālās apvienības pārstāvis Ritvars Jansons, jūtami satraucies, mēģināja viņu pārtraukt, norādot, ka tas šobrīd nav vissvarīgākais, jo pasākums esot veltīts Eduarda Berklava dzīves piemiņai… Bet viņa dzīvi taču nevar pieminēt, noklusējot galvenos centienus! Līgas Muzikantes teiktais guva atzinību vairākos pasākuma apmeklētājos, taču uzaicinātajos runas vīros un sievās – tikai mulsumu un acu noduršanu.
Šāda izturēšanās – Berklava taisnīgās vēlmes un centienu ignorēšana – mani uzvedināja uz domu par liekulību. Runātāji slavēja Berklavu, bet izlikās nezinām, ka viņš atbalstīja un no sirds vēlējās, lai ikviena latviešu partija, sabiedriskā organizācija iestātos par Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju. Tikai viens Eduarda Berklava līdzgaitnieks, acīmredzot “DDD” redaktores teiktā iedvesmots, pasākuma beigās neizturēja liekulīgo atmosfēru, piecēlās un sacīja, ka, godinot Berklava piemiņu, mums ir jāpanāk DDD realizēšana!
Par būtisko diemžēl nerunā
Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
DDD: Kādu jūs atceraties Eduardu Berklavu? Kāpēc, jūsuprāt, par to, ka viņš iestājās par deokupāciju un dekolonizāciju, atklāti neviens šobrīd nerunā?
Aivars Garda: Jūs bijāt tajā pasākumā, bet es nebiju, taču ticu, ka tur bija tā, kā stāstāt. Ir slikti, ka viņi nerunāja par galveno, ko Berklavs līdz savām pēdējām dienām uzsvēra, ka ir jāveic dekolonizācija – vai tā būtu brīvprātīga repatriācija vai kā, bet ir jāpanāk, lai okupanti aizbrauc. Viņš par savu pārliecību šajā jautājumā ir ļoti cietis visu savu mūžu. Pat padomju laikos, būdams augsta amatpersona Latvijā, viņš cīnījās pret kolonistu iebraukšanu Latvijā. Par to Hruščovs, kad bija atbraucis uz Rīgu, Berklavu ļoti sabāra, un pēc kāda laika viņu pat izsūtīja uz Krieviju.
Atminos, sarunā ar mani Berklavs par Krievijā pavadīto laiku stāstīja, ka vietējie krievi ļoti labi pret viņu izturējās. Berklavs secināja: patiešām, labi cilvēki, bet līdz brīdim, kad viņš sacījis, ka Latvijā ir sabraukuši par daudz krievu, ka viņiem vajadzētu doties mājās… Pēc šādiem izteikumiem attieksme uzreiz esot mainījusies, viņi kļuvuši agresīvi un naidīgi. Tieši tādi paši tie okupanti ir šeit. Cik viņi būs mīļi, iztapīgi, ja runāsit ar viņiem krieviski – viņi būs labākie cilvēki pasaulē. Bet, tiklīdz pateiksi viņiem – tu mūsu zemē esi svešais, neesi šeit vajadzīgs, tu esi kolonists un vācies prom – tā uzreiz saceļas spuras kā ezim vai dzeloņcūkai, pilnībā parādot viņu šovinismu.
Kā varam redzēt sporta žurnālista Normunda Meldera rakstā “Soči 2014 jeb Rossija, Rossija, Rosija”, kas vairākos turpinājumos tika publicēts mūsu laikrakstā, šis pats šovinisms izpaudās arī Olimpiskajās spēlēs Sočos. Tas tagad burtiski pārņēmis Krieviju. Kopš Putins pievienoja Krievijai Krimu, šovinisms ir pārņēmis visu valsti. Krievi ir tik priecīgi, ka Putins tā izdarīja, un gaida nākamo soli – lai Putins obligāti paņemtu arī Austrumukrainas daļu. Daži politologi, kuru viedoklim uzticos, gan uzskata, ka Putins šobrīd ir norobežojies no šādas iespējas.
Bet vēl par Berklavu. Tas, ka cilvēki, kuri pulcējās, lai piemiņas pasākumā viņu it kā atcerētos, nerunāja par dekolonizāciju – ideju, par ko viņš ir cīnījies visu savu mūžu, liecina, ka viņi ir gana gļēvi, jo, lūk, par to nav pieņemts runāt. Sapulces vadītājs noteikti bija ļoti neveiklā situācijā, kad Līga Muzikante uzstājoties pieminēja šo patieso faktu, citi oficiālie viesi arī bailīgi to neatbalstīja. Tātad ar latviešiem notiek patiešām kaut kas ļoti dīvains, viņi ir zaudējuši pašcieņu.
Pasākums, manā skatījumā, ir bijis bezjēdzīgs, jo tajā nav skarts galvenais jautājums, par ko Berklavs cīnījās visu savu mūžu. Tas vēl joprojām ir mūsu tautas un valsts galvenais jautājums – ja to nerisināsim, tad mums ir beigas.
Valsts amatpersonu bailes un muļķība
DDD: 14. jūnija runās pie Brīvības pieminekļa vairākkārt izskanēja aicinājums mācīties no situācijas Ukrainā un domāt par drošību un valsts aizsardzību. Diemžēl neviena amatpersona nerunā par vislielāko Latvijas neatkarības draudu – lielo okupantu un kolonistu skaitu Latvijā. Vai, jūsuprāt, Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja, Ministru prezidente un citas amatpersonas tiešām nesaprot, vai tikai izliekas, ka nesaprot, ka bez deokupācijas un dekolonizācijas Latvijas valsts un tautas drošība ir apdraudēta?
Aivars Garda: Mēs jau paši intervijās esam uzdevuši šo jautājumu un paši arī atbildējuši – tas ir gan, gan. Gan nesaprot, gan baidās par to runāt, jo negrib zaudēt savus amatus. Es arī esmu sašutis par šādu gļēvulību un nodevību! Visdīvainākais, ka izvairīšanās no okupācijas seku likvidēšanas turpinās pat pēc tam, kad kolonisti darbos ir parādījuši savu neuzticamību.
Atgādināšu, ka kolonisti, balsojot par krievu valodu kā otro valsts valodu, priecājoties par Krimas aneksiju, būtībā parādīja, kāda būtu viņu attieksme, kā viņi priecātos par Latvijas aneksiju. Ja Putins nolemtu pievienot Latviju Krievijai, tad visi, kas balsoja par krievu valodu, skrietu balsot kopā ar tiem, kuriem nav tiesību balsot, un tāpat kā 1940. gadā piektā kolonna un mūsu pašu nodevēji tankus sagaidītu ar puķēm.
Kāda būs Ukrainas nākotne?
DDD: Ja jau reiz pieminējāt notikumus Ukrainā, kā, jūsuprāt, attīstīsies turpmākie notikumi? Kāda nākotne gaida Ukrainu?
Aivars Garda: Runājot par Ukrainu, esmu dzirdējis dažādus varantus, dažādus scenārijus, kā varētu risināties notikumi. Izskan prognozes, ka Ukraina sadalīsies – Austrumu reģioni atdalīsies un, iespējams, tāpat kā Krima lūgs, lai Krievija uzņem tos savā sastāvā. Savukārt viena daļa Ukrainas Dienvidu pievienošoties Ungārijai, bet cita daļa – Rumānijai. Ukraina kā valsts saglabāšoties centrālās daļas robežās – ap Kijevu.
Vērojot notikumus Ukrainā, es piekrītu, ka tādi varianti ir iespējami, bet redzu vēl vienu variantu. Tagad ļoti daudzi krievi, kuri Ukrainā plivina Krievijas karogus, bēg uz Krieviju. Ukraiņiem kā tautai un nācijai īstenībā tas ir izdevīgi. Es domāju, ka viņu izpratnē – lai tikai bēg! Domāju, ja no Latvijas krievi tā bēgtu prom, mums tas nāktu tikai par labu. Pirmkārt, atbrīvotos dzīvokļi, mazinātos un izzustu galīgi nacionālā spriedze, paliktu tikai tie krievi, kas jau gadiem mums ir uzticami.
Tātad Ukrainas attīrīšanās no nelojālajiem krieviem ir vēl viens attīstības scenārija variants. Putinam īstenībā Krievijā ir vajadzīgi krievi, jo nav, kas apdzīvo Tālos Austrumus un Centrālsibīrijas daļu. Putins varētu piedāvāt pārcelties uz tiem rajoniem krievus no Ukrainas, lai tur attīsta savu kultūru.
Manuprāt, tā ir ļoti laba ideja – nevis Krievijai karot ar Ukrainu un pievienot sev Austrumukrainu, bet, tā kā tiem krieviem nepatīt tur dzīvot, veicināt viņu atgriešanos Krievijā. To atbalstīja arī Krievijas kādas avīzes galvenais redaktors Muratovs. Viņš to atzina arī raidījumos RTV-i un “Эхо Мосkвы”. Un viņš to stingri pasvītroja – mums nav jākaro krievu dēļ Ukrainā, bet jāņem viņi pie sevis, jo Krievijā ir daudz vietas. Lūk, šāds variants pašreiz arī attīstās.
Savulaik, baidoties no kara, visi krievi aizbēga no Čečenijas, kur tagad, pēc oficiālās statistikas datiem, krievu ir mazāk par vienu procentu. Un tie krievi, kas dzīvo Austrumukrainā, patiešām nīst visu ukrainisko – viņi būtu priecīgi, ja krievu valoda būtu otrā valsts valoda, un nevajadzētu mācīties to, viņu izpratnē, riebīgo ukraiņu valodu. Šobrīd ir vērojams, ka Ukrainu pamet tieši tie, kuriem nepatīk Ukrainas pilnīga ukrainizācija.
DDD: Tātad īstenībā notiek Ukrainas dekolonizācijas process. Kā lai mēs panākam, lai krievi bēgtu prom no Latvijas?
A.G.: Mēs jau to stāstām vairākas reizes, un man tikai ir jāatkārto. Vienīgi ar savu attieksmi varam to panākt. Mums ir jāmaina sava attieksme pret kolonistiem, kā to darīja Kazahstānā, kur bija ļoti nepatīkama nostāja pret okupantiem, un viņi no Kazahstānas labprāt bēga uz Krieviju. Tāpat gandrīz visi krievi ir aizbēguši no Uzbekijas, no Tadžikijas, no Azerbaidžānas, droši vien arī no Gruzijas, kur viņu nav daudz. Tātad gluži vienkārši ar attieksmi!
Kāds Azerbaidžānas žurnālists intervijā mūsu avīzei pastāstīja, ka pie viņiem katrs azerbaidžānis vienkārši ir pateicis savam kaimiņam (kolonistam) – paklau, ja tu līdz rītam neaizvāksies, pārgriezīsim tev rīkli! Un kaimiņš bēga prom, atstādams visu iedzīvi. Mums, latviešiem, nevajag kolonistam griezt rīkli – tā mēs negribam rīkoties, bet mūsu valdībai būtu jāatsaucas Putina idejai un jāpalīdz krieviem aizbraukt, pārcelties uz dzīvi Krievijā.
Palikt var tikai lojālie
DDD: Sarunās ar latviešiem, kuri pavisam nesen ir atklājuši mūsu laikrakstu un tādējādi arī ideju par nepieciešamību veikt deokupāciju un dekolonizāciju, izskan tāds kā pārmetums, ka nepietiekami plaši uzrunājam cilvēkus, ka trūkstot informācijas par šiem jautājumiem, šīm problēmām. Ko jūs atbildētu?
Aivars Garda: Atbildētu, ka, ja viņiem būtu tādi paši uzskati kā mums, gan jau tad arī būtu par mūsu avīzi dzirdējuši un atraduši to. Bet, ja viņiem ir tādi paši uzskati kā mums, bet nav dzirdējuši neko par mūsu avīzi, tad jāvaino oficiālās varas žurnālisti – gan radio, gan televīzijas, gan rakstošie, ka par šīm tēmām nerunā. Tās ir tabu. Par dekolonizāciju nav “pieklājīgi” runāt – vienīgi mēs to darām.
Es okupantu aizbraukšanu uzskatu par pilnīgi reālu iespējamību, un visu to, ko iepriekš teicu, mēs darām. Protams, ja mums būtu tāds pats maidans kā Ukrainā, Kijevā, tad pavisam noteikti varētu būt, ka dažādi latviski grupējumi sāktu dzīt okupantus un kolonistus ārā. Pieņemsim, Daugavpils kolonisti sāktu veidot kaut kādas pašaizsardzības vienības pret mums, latviešiem. Bet vara ir mūsu, latviešu, rokās, mēs tāpat kā ukraiņi izmantotu savu armiju. Domāju, ka pieteiktos ļoti daudz brīvprātīgo, un karot latvieši prot. Okupanti tad vienkārši sāktu bēgt, ja būtu tāda situācija kā tagad Ukrainā. Ko tad viņiem citu darīt?
Tagad ukraiņi nekad nepiedos krieviem viņu attieksmi – nekad. Tāpat kā mēs, latvieši, nekad nepiedosim tiem krieviem, kuri nobalsoja pret latviešu valodu un kuri ir priecīgi, ka Krima tagad ir pievienota Krievijai, un kuri būtu priecīgi, ja tagad Latviju pievienotu Krievijai. Tādu būtu ļoti daudz.
DDD: Vēlos atgriezties pie Berklava piemiņas pasākuma. Kad kādam no pasākuma organizatoriem izteicu nesapratni, kādēļ netika runāts par deokupāciju un dekolonizāciju, ko tik pašaizliedzīgi atbalstīja Berklavs, es saņēmu atbildi, ka Berklavs vienmēr esot uzsvēris, ka ir jāaizbrauc tikai nelojālajiem, bet lojālie varot palikt. Bet kā jums liekas, cik tad būtu tie lojālie, kuri varētu palikt? Vai tā nav tāda gļēva atrunāšanās?
A.G.: Tieši tā. Tā ir gļēva atrunāšanās. Lojālos var uz pirkstiem saskaitīt. Kurš tad ir lojāls? Kurš nosauks par lojālu Ušakovu, kas aicināja visus balsot par krievu valodu? Bet viņš runā latviski, ir Rīgas mērs. Un tādu kā Ušakovs taču ir pilns! Es jau teicu – Dievs mūs ir sargājis, ka visi okupanti nav nokārtojuši pilsonību, jo tad gan te būtu gājis ņigu-ņegu. Ja visi kolonisti būtu kļuvuši par pilsoņiem, tad, manuprāt, mēs jau būtu nonākuši līdz pilsoņu karam, kāds tagad ir Ukrainā.
Šejienes krievu lielum lielais vairākums pieņemt mūsu kārtību nevēlas, mēs savukārt nevēlamies pieņemt viņu paražas un kartību. Viņu ir pārāk daudz, lai mēs justos droši. Tātad es neredzu citu iespēju, kā tikai brīvprātīga repatriācija vai piespiedu likumīga aizbraukšana – saskaņā ar likumu.
Komentējot vēl izteikumu, ka Berklavs vēlējās, lai aizbrauc tikai nelojālie, varu vēlreiz apstiprināt, ka tie, kas tā atrunājas, ir gļēvuļi. Mēs jau arī esam par to, lai nelojālie brauc, lai tie 280 tūkstoši, kas balsoja par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā, lai viņi aizbrauc, jo ir nelojāli. Lojālie – pāris desmit vai simts cilvēku – lai viņi paliek, lai stājas mūsu rindās, lai palīdz.
Es iesaku vienkārši neiet uz tādiem pasākumiem, klausīties tādus liekuļus. Berklavs kapā droši vien apgrieztos uz otriem sāniem, klausoties šīs pilnīgi nevajadzīgās runas, par kurām jūs stāstījāt. Tādas runas runā visos oficiālajos pasākumos, bet Berklavs bija pret oficiālo varas politiku.
Vēl par tiem nelojālajiem, kuru aizbraukšanu atbalstīja Berklavs. Ja tiem, kuri balsoja par krievu valodu, pieliek klāt nepilsoņus, kuri vēl nav aizgājuši nokārtot naturalizācijas eksāmenus, kuriem riebjas mācīties mūsu valodu – tad tie ir 700 tūkstoši nelojālo, kam būtu jāaizbrauc. Mēs tieši par šādu skaitu arī visu laiku runājam.
Ja kāds teic, ka Latvijā paliks par maz cilvēku, varam atbildēt, ka Igaunijā, kas teritoriāli tikai mazliet mazāka par Latviju, ir viens miljons simt trīsdesmit tūkstoši iedzīvotāju – 900 tūkstoši igauņu, bet pārējie ir cittautieši. Cik zinām, tad igauņi dzīvo labāk par mums. Atrunas, ka nevajag dekolonizāciju ir tikai mūsu valsts varas muldēšana.
DDD: Un tiem latviešiem, kuri jūtas pārsteigti, ka nav līdz šim dzirdējuši par dekolonizācijas ideju, jāatbild, ka paši vien vainīgi, ka nav interesējušies. Kā saka – klauvē, un taps atvērts.
A.G.: Nu, protams. Kāpēc tad viņiem pašiem šī doma neienāk prātā? Vai tad viņiem patīk tā dzīvot – cieši kopā ar kolonistiem? Laikam jau patīk, ja nav vēlējušies ko mainīt. Tur jau ir tā problēma, ka latviešu pūlis nav pelnījis neatkarību – viņi par to pat neaizdomājas. Un, ja pat neaizdomājas, tad nav arī pelnījuši neatkarību.
Intervēja Liene Apine