Lai mūsu valsts, mūsu zeme būtu mūsu!

Jaunajā gadā visbiežāk tiek novēlēta veselība. Tādēļ laikraksta “DDD” redakcija, sveicot savus lasītājus un vēlot šogad stipru veselību un možu garu, nolēma uzaicināt uz sarunu ārstu – Edmundu Jansonu.

 

Edmunds JansonsSaruna ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas “Gaiļezers” Terapijas nodaļas vadītāju, internistu Edmundu Jansonu

 

DDD: Ir sācies jauns gads. Ko jūs novēlētu mūsu avīzes lasītājiem?

Edmunds Jansons: Vērtējot, kas notiek sabiedrībā un pasaulē, Jaunajā gadā novēlu cilvēkiem netērēt enerģiju dažādiem nevajadzīgiem ķīviņiem, bet tieši otrādi – šo enerģiju izlietot sevis attīstīšanai. Un, protams, novēlu, lai katram būtu veselība un patīkams darbs, tad arī viss varēs labi realizēties.

 

Ārsts kā Šerloks Holms

 

DDD: Jūs esat ārsts – internists. Godīgi sakot, šis termins man ir jaunums. Kas ir internā medicīna?

Edmunds Jansons: Internists ir tas pats, kas padomju laikos bija terapeits. Vārda “terapeits” izcelsme ir no grieķu valodas, tā sākotnēji apzīmēja cilvēku, kurš kopj slimniekus. Terapeits neveica nekādas ķirurģiskas manipulācijas – negriež, nešuj, jo to darīja ķirurgs. Mūsdienās faktiski šis iedalījums ir kļuvis daudz plašāks.

Internā medicīna attiecas uz iekšķīgām slimībām, iekšējiem orgāniem – plaušām, sirdi, asinsriti u.c., izņemot galvu. Praktiski pie internista nonāk pacients, kam nav īsti saprotams, kas ar viņu notiek. Kad uzņemšanā pacientu izvērtē viens speciālists, otrs, neatrodot, ka tas ir viņa “lauciņā”, bet cilvēks joprojām ir smagā stāvoklī, tad viņu iedod internistam. Un mēs gluži kā tādi izmeklētāji, kā šerloki holmsi darbojamies, lai tiktu skaidrībā, kas īsti šim cilvēkam kaiš un kā varam viņam palīdzēt. Būtībā internists ir visu iekšķīgo slimību ārsts.

DDD: Un kas tad ir ārīgās slimības?

E.J.: Par ārīgām slimībām mēs varētu nosaukt varbūt tikai ādas slimības – taisnība, viss jau notiek iekšienē. Cilvēks pēc savas uzbūves ir ļoti sarežģīts, un nekas būtībā vēl nav pilnībā izpētīts. Esam kaut kādā ceļa posmā un domājam, ka daudz ko zinām, bet nāk kādi jauni atklājumi pēc mēneša, pēc gada, un mēs jau skatāmies uz to pašu kuņģi vai citu orgānu pilnīgi no jauna skatupunkta. Tādējādi ļoti daudz ir ko pētīt!

Terapeits nav agresīvs savā darbībā. Ķirurgs, traumatologs kaut ko veic – operē, griež, un viņam ir vajadzīgas dažādas tehnoloģijas. Bet terapeita tehnoloģija ir viņa paša smadzenes un maņas – redze, dzirde, oža, tauste. Balstoties uz tā, ko iegūstam, ar cilvēku aprunājoties, papildus, protams, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas un izmeklēšanas metodes, mēs varam visu sintezēt un atrast, kas tad īsti cilvēkam ir par vainu. Bieži vien tas nav nemaz vienkārši. Bieži cilvēks ienāk slimnīcā un brīnās: kā tas var būt, ka joprojām viņam nav noteikta diagnoze? Bet tā kādreiz mēdz būt.

DDD: Tātad ārsti nezina, kas šim cilvēkam īsti kaiš?

E.J.: Jā, reizēm slimība ir pārāk sarežģīta, mīklaina un uzreiz pilnībā neizpaužas. Ir tā saucamā priekšvēstneša stadija, kas ne visām slimībām ir. Piemēram, nogurums, kas varētu būt viens no priekšvēstnešiem kādai slimībai, bet gadās, ka to uzreiz mēs nezinām. Tas varētu būt vīruss, ko cilvēks ir pārslimojis un drīz būs vesels, tā varētu būt onkoloģiska saslimšana, kas prasīs daudz lielāku laiku, tā varētu būt kāda endokrīna slimība, piemēram, cukura diabēts, kas būs jāārstē visu viņa mūžu.

Tāpēc, balstoties uz tā, ko cilvēks stāsta, ne vienmēr mēs varam uzreiz konkrēti kaut ko pateikt. Ir situācijas, kad slimība it kā nobriest, un, redzot šo cilvēku jau pēc kāda laika, ataust īstenība, kas šim pacientam kaiš.

 

Cik daudz mēs drīkstam slimot?

 

DDD: Saslimis cilvēks parasti dodas pie ģimenes ārsta. Ar ko terapeits atšķiras no ģimenes ārsta?

Edmunds Jansons: Ģimenes ārstu institūcija kā medicīnas nozare ir tikusi radīta pēdējo 20 gadu laikā. Agrāk bija iecirkņa terapeiti, kuri arī devās mājas vizītēs, nosūtīja kādu pacientu pie ķirurga vai cita speciālista. Tagad ģimenes ārsta iespējas ir it kā plašākas – viņš ir sagatavots tam, lai veiktu arī kaut kādas minimālas ķirurģiskas iejaukšanās, piemēram, uzgriezt augoni, uzlikt kādu šuvīti, viņš varētu veikt injekcijas, pieņemt dzemdības, ja tas ir vajadzīgs. Tātad viņš ir drusku neirologs, drusku ginekologs, drusku ķirurgs, drusku dermatologs un, protams, arī internists. Ģimenes ārsts tiek uzskatīts kā centrālā persona, kurš izšķir, kur konkrēto pacientu, ja pats netiek galā ar problēmu, nosūtīt. Viņam ir jābūt zinošam un varošam speciālistam, kurš ir ar diezgan lielām pilnvarām – spēju dot pareizos padomus.

DDD: Vai, jūsuprāt, ģimenes ārsti ir pietiekami kvalificēti?

E.J.: Mēs esam viena un tā pati kolēģu grupa. Strādāju medicīnā jau 30 gadus un savus kolēģus diezgan labi pazīstu, tāpēc varu teikt, ka ir ģimenes ārsti, kas tik tiešām ir ar lielo burtu. Viņu dzīve nav viegla, jo, pateicoties savām spējām, viņiem ir ievērojami daudz hronisku slimnieku. Un pretēji – ir arī tādi ģimenes ārsti, kas ir ne tie labākie. Bet mēs jau visās profesijās varam atrast labus speciālistus, viduvējus un ne tik labus.

Medicīnā viss rezultāts ir cilvēku veselība un dzīvība, un tas jau ir nopietni. Tomēr negribētu teikt, ka ģimenes ārsti ir nesagatavoti un nekvalificēti, bet ierobežotas ir viņu iespējas, jo viņi var darboties no tā, cik naudas atvēl valsts. Teiksim ar vienu naudas summu par cilvēku ir jāiztiek visa gada garumā – tur ietilpst nosūtījumi uz analīzēm, pie speciālistiem, konsultācijām u.tml. Līdz ar to ģimenes ārsti ir ierobežoti, jo viņiem ir jārēķina līdzi, cik konkrētais pacients patērē. Ja pie ģimenes ārsta vēršas cilvēks, kas, piemēram, piecus gadus nav apmeklējis ārstu, tad viņam nav tērēts nekas, un tāds pacients ir izdevīgs. Bet cilvēks ar daudzām slimībām atvēlēto naudu var iztērēt dažu mēnešu laikā. Tā ir problēma – ģimenes ārstiem dažkārt pārmet, ka viņi negrib, bet patiesībā viņi visticamāk nevar daudz ko izdarīt.

DDD: Jo ir pārtērējuši līdzekļus?

E.J.: Jā, un diemžēl viņiem nāk arī pārbaudes. Ja ārsts šos līdzekļus ir pārtērējis, tad tiek uzliktas arī soda sankcijas.

DDD: Sanāk, ka valsts cenšas noteikt, cik daudz un cik smagi cilvēks drīkst slimot?

E.J.: Tā ir diezgan absurda lieta. Nevaram ierobežot cilvēka slimību skaitu. Nevar noteikt, ka tu gadā vari, teiksim, trīs reizes slimot. Ko tad darīsi, ja saslimsi ceturto reizi? Tas nav loģiski.

 

Eiropā – 50 miljoni potenciāli vājprātīgu personu

 

DDD: Vai mūsdienu ārstiem nebūtu vairāk jāpēta cilvēka psihiskās uzbūves, psihiskās enerģijas īpatnības, lai novērstu slimību rašanās iedīgļus?

Edmunds Jansons: Domāju, ka būtu. Pavisam nesen dzirdēju, ka Eiropas Savienībā ikdienas spriedzes dēļ ir kādi 50 miljoni psihiski nelīdzsvarotu cilvēku. Mēs jau labu laiku esam Eiropas Savienībā – šajā jaunajā sistēmā, kur katrs cilvēks cīnās par sevi. Pat ļoti labi situēti, jauni cilvēki cieš no tām pašām kaitēm, kas varbūt raksturīgas ir veciem cilvēkiem. Tas liek  nopietni padomāt!

DDD: Ko jūs ar to domājat – psihiski nelīdzsvaroti?

E.J.: Varu pateikt tikai to, ko prese ziņoja. Tie ir cilvēki, kas ir emocionāli nestabili, kuri varbūt ļoti ekspansīvi reaģē uz notiekošo. Domāju, ka šādu piemēru netrūkst – sabiedriskās vietās, uz ielas, trolejbusā, vilcienā varam redzēt, ka kāds pēkšņi par kādu nieku saceļ traci.

DDD: Tā gan ir bijis visos laikos…

E.J.: Jā, šis ir labs piemērs, lai saprastu, kas ir psihiski nelīdzsvarots. Tad nu iedomājieties, ja Eiropas Savienībā ir 50 miljoni (tā nav tikai viena pilsēta, bet gan vesela valsts!) būtībā potenciāli vājprātīgu cilvēku, kuri nevalda pār savām emocijām! Tas ir tāds eksplozijas variants – viens sāk, un viss aiziet…

DDD: Masu psihoze.

E.J.: Tā ir mūsdienu sabiedrības attīstības nelaime. Manuprāt, mūsu senči bija daudz līdzsvarotāki.

Es domāju, ka lielās pilsētas un milzīgā cilvēku masa būtībā rada šo ļoti aizkaitinošo efektu. Pats to jūtu. Ja kādu brīdi atvaļinājuma laikā padzīvoju ārpus pilsētas, tad, ierodoties Rīgā, pirmais, kas nospiež, ir troksnis, pie kura ikdienā esam pieraduši, un ļoti saspringtā atmosfēra. Domāju, ka cilvēki, kuri dzīvo teritorijā, kur viņiem apkārt ir daudz vietas, ir daudz līdzsvarotāki nekā tie, kuri dzīvo pilsētās. Tāpat ir arī ofisos, kur cilvēks pie cilvēka sēž, – tur visu laiku valda saspringums, un cilvēks nevar atpūsties, pabūt viens ar sevi. Tas neapšaubāmi rada spriedzi, un varbūt šobrīd Eiropas Savienībā tie vairs nav 50, bet ir jau 60 vai 70 miljoni, kas nonākuši diskomfortā. Tas ir tāds mūsu laikmeta temps, kas tiek uzspiests – vai nu tu to izturi vai ignorē. Viens no risinājumiem – atrast kādas lauku mājas un dzīvot tur. 

DDD: Piekrītu, ka dzīve laukos, nevis pilsētās cilvēkam ir vispiemērotākā. Ja cilvēce vēlas sev nākotni, tad pamazām ir jāatsakās no lielpilsētām. Tomēr šobrīd pasaule ir tāda, kāda tā ir: spriedze ir liela, bet vidusmēra apziņas izturība – maza. Cilvēks ir nonācis pasaulē, kas ir kņadas un nemiera pilna, kur tiek propagandētas antivērtības, un vairums nespēj atrast savu enkura tauvu, ir zaudētas garīgās vērtības un līdzsvara punkts.

E.J.: Garīgās vērtības ir noliktas malā un aizmirstas. Man liekas, ka savu svarīgumu ir zaudējusi ģimenes institūcija. Mēs redzam, ka notiek daudzi šķiršanās, precēšanās procesi. Bet netiek izcelti cilvēki, kas ilgus gadus, visu mūžu ir nodzīvojuši kopā. Tā vietā tiek rādīts, kā sabiedrībā pazīstami cilvēki šķiras – otro, trešo reizi, un bērni ir no daudzām laulībām…

Tāpat jauni cilvēki dzīvo kopā bez jebkādām juridiskām saitēm. Mūsu vecākiem un iepriekšējām paaudzēm, lai nu kā kādreiz ir gājis, bet ģimene ir bijusi svēta. Pie mums, Latvijā, šāda stabila ģimene šodien jau ir neparasta parādība.

Otrkārt, mums katram ir sava dzimtā vieta – sava Dzimtene. Tā vieta, kur esi piedzimis, izaudzis, tevi saista. Tāpēc tas, ko redzu šobrīd, man sāp.

DDD: Tas, ka latvieši neaizstāv un nerūpējas par savu Dzimteni?

E.J.: Ja 200 000 cilvēku no Latvijas emigrē, par kaut ko liecina. Grūti iedomāties, kā viņus dabūt atpakaļ.

Mani sāpina, ka nav šīs dzimtās vietas, savu sakņu sajūtas, bet ir uzskats, ka vari dzīvot jebkur, lai tik tev būtu biezāka maizes šķēle un naudas maks. Es pāris mēnešus esmu dzīvojis ārpus Latvijas, bet mani ātri vien sāka mocīt nostaļģija. Vācijā, kas ir visnotaļ sakārtota, laba valsts, kur daudz kas patika, man ļoti drīz gribējās atpakaļ – uz Latviju. Reiz, kad Vācijas zoodārzā izdzirdēju latviešu valodu, man bija sajūta, it kā būtu iedzēris kaut ko reibinošu! Starp citu, kad tu šeit uz latvieti skaties un dusmojies, tas ir viens, bet, kad atrodies ārpus Latvijas, tad šīs izjūtas mainās.

 

Notiek kaut kas nepieļaujams!

 

DDD: Varbūt latviešu aizbraukšana liecina par mūsu tautas slimību? Šī kaite izpaužas gan kā ģimenes vājums, nespēja mīlēt un aizsargāt Dzimteni, pašaizliedzības un pašcieņas trūkums, patoloģisks gļēvums cīņā par savas tautas interesēm, par okupācijas seku novēršanu. Cilvēks prasa tikai, ko valsts tev var dot, bet nav gatavs iesaistīties, lai valsti, savu Dzimteni un tautu atveseļotu.

Edmunds Jansons: Laikam neesmu sabiedrības slimību dziļš speciālists, bet saprotu, ka ir kaut kādas nenormālas tendences visā pasaulē. Pavisam nesen ieskatījos žurnālā “National Geographic”, kurš izdots Latvijā kā jubilejas numurs. Tur bija publicētas arī fotogrāfijas ar Amerikas iedzīvotājiem, kas ir sajaukušies (ebreji, indiāņi, spāņi – baltā rase, dzeltenā), pat sejas pantos varēja redzēt, un, kad jautāja, pie kādas rases viņi pieder, tad nosauca, ka ir baltās, dzeltenās, vēl kādas rases pārstāvis vienlaicīgi… Tad es nojautu, ka šī problēma, kas mums šeit varbūt tikai tuvojas, pasaulē ir diezgan nopietna – tautas ar dažādu kultūras mantojumu tiek sajauktas. Un šī, man šķiet, jau ir globāla problēma, ne tikai Latvijas vai Eiropas. Notiek kaut kas nedabisks – nepieļaujams!

DDD: Pasaules zinātnieki, etnologi savā pētījumā ir brīdinājuši, ka tauta, kuras kopskaits etniskajā teritorijā krītas zem 75 procentiem, vairs neattīstās, un tās eksistence ir apdraudēta. Rīgā latviešu ir tikai 30 procenti, Latvijā kopumā – nedaudz virs 50 procentiem…  

E.J.: Mums mēģina stāstīt, ka pāri 50 procentiem…

DDD: Jā, nu, lūk. Tāpēc, vai piekrītat, ka okupācijas sekas ir ļoti būtiski ietekmējušas šo nepatīkamo ainu?

E.J.: Es nevaru teikt, ka nepiekrītu. Daļai cilvēku, kas te ir ievesti, Latvija ir kā “apsolītā zeme”, bet mums piespiedu kārtā ar viņiem ir jādzīvo.

Turklāt te notiek vēl kāds process, par kuru nelabprāt runājam, – mūsu zeme tiek pilnīgi nemanot uzpirkta. Okupācija bija sāpīgs, starptautiski redzams process, bet šobrīd notiek klusa mūsu zemes uzpirkšana. Grūti iedomāties, ka mums vienkārši vienā brīdī nepaliks vairs savas zemes, jo bagāti cilvēki no ārzemēm visu būs pārņēmuši savā īpašumā. Uzskatu, ka tagad ķīnieši ir vieni no tiem, kas rada pietiekami lielu problēmu. Vai saukt to par okupāciju vai tamlīdzīgi? Nezinu, kā to nosaukt, ja svešā valstī ienāk cilvēki, kas pārpērk šo zemi, bet mēs kļūstam it kā īrnieki paši savā zemē. Tā ir vismuļķīgākā lieta.

DDD: Šādā veidā arī palestīnieši zaudēja savu zemi.

E.J.: Un latviešiem šī vairs nav problēma, kas bija pirms 40 vai vairāk gadiem. Mūsu zemes atņemšana turpinās, un pavisam citā veidā.

 

“Zelta teļš” un vairākas sūces laivā

 

DDD: Jūs lieliski ieskicējāt it kā slimības apveidu, izpausmi. Bet ārstam, manuprāt, ir svarīgi meklēt tās cēloni. Vai piekritīsit, ka tautas psihe ir izmainīta, jo garīgi veselīga tauta nekad nepieļautu šādu zemes izpārdošanu? Ne jau pēkšņi, no zila gaisa latviešiem parādījās tendence atbrīvoties no savas zemes – šī ir kāda traumatiska cēloņa izpausme. Ir kāds robs mūsu tautas pašapziņā, ko apstiprina arī etnologu pētījums, par kuru jums teicu. Tātad milzīgā sveštautiešu jeb okupantu un kolonistu piespiedu klātbūtne iznīcina mūsu tautu – vai piekrītat? 

Edmunds Jansons: Laikam šobrīd esam atdevušies zelta teļam un gatavi jebko nomainīt pret mantiskām vērtībām. Cilvēkiem šķiet, ka viņus laimīgus darīs naudas daudzums – viņš var pārdot savu māju, savu zemi, visu nomainīt pret naudu. Protams, naudai ir kaut kāda nozīme mūsu dzīvē, bet, kā jau runājām, ir arī garīgās vērtības, kas ir mūsu senču mantojums. Nekur citur mēs savu senču mantojumu nevarēsim baudīt, tikai mūsu zemē. Man varētu maksāt milzīgu naudu, bet es neteiktu: te man nekas nav vajadzīgs! Salīdzinoši nauda man liekas kaut kas pavisam tik mazvērtīgs.

Ja esi apmaldījies mežā, tad ir pilnīgi vienalga, vai tev ir viens santīms kabatā vai čemodāns ar miljoniem – tev nav pilnīgi nekādas priekšrocības, lai izkļūtu no tā meža. Tā ir vienīgi tava māka, zināšanas, bet naudai tur nebūs nekādas nozīmes. Un problēma ir tā, ka, tikko mēs atrodamies sabiedrības attiecībās, nauda mums rada ne vien iespējas un varēšanu, bet arī ilūzijas un atkarību.

DDD: Tad, jūsuprāt, latviešu posts ceļas no vēlēšanās kalpot “zelta teļam”?

E.J.: Par zelta teļu mēs jau sen zinām. Gadu tūkstošiem cilvēks tam ir klanījies.

DDD: Tomēr gribu jautāt jums par dekolonizāciju. Vai jūs piekrītat, ka dekolonizācija mūsu tautai ir vitāli nepieciešama?

E.J.: Jūs gribat no manis dzirdēt atbildi, vai mums tiešām ir jāparāda viņiem ceļš uz Austrumiem?

DDD: Jā, un, protams, ar likuma spēku! Ir daudzi procesi valstī un sabiedrībā, kas ir jāatrisina pašā saknē – tātad radikāli.

E.J.: Ir daļa citu tautību pārstāvji, kas tikpat slikti jūtas šajā valstī kā mēs. Bet no tiem, kuri uzskata, ka šeit viņi var valdīt kā ienācēji, būtu jāšķiras. Tomēr ar tiem, kuri šeit ir piedzimuši un uzauguši jau vairākās paaudzēs, tā nevar, jo viņos radīsim nevajadzīgu  naidu.

DDD: Padomāsim bez emocijām – ja ir bijusi okupācija un kolonizācija, tātad starptautisks noziegums, tad ir jāseko deokupācijai un dekolonizācijai, tātad šī nozieguma rezultātā radīto seku novēršanai. Tieši šī netaisnība – okupācijas un kolonizācijas seku nenovēršana – kurina naidu. Tas nozīmē, ka visiem tiem, kas Latvijas teritorijā bez latviešu tautas piekrišanas ir iebraukuši okupācijas laikā no okupētājvalsts, ir jādodas prom. Jādodas prom ir arī viņu pēcnācējiem. Izņēmums ir jauktās ģimenes, kurās viens no vecākiem ir Latvijas pilsonis saskaņā ar 1920. gada Miera līgumu – viņi var izvēlēties. Vēl izņēmums varbūt būtu tie, kuri ar savu darbību parāda īpašu lojalitāti pret latviešu tautu un valsti. Ja kādam gribas šeit palikt – tad lai darbos parāda mīlestību un rūpes!

E.J.: Jā, es jums piekrītu. Bet mēs savu skatu vēršam it kā vienā virzienā, nepamanot, ka mūsu kuģim ir vēl citi caurumi, un tas var novest pie kuģa nogrimšanas. Godīgi sakot, tad ir jāpadomā, ko darīt ar to sūci, kas tagad rodas.

DDD: Taču sūce, kas ir radusies sen, mūs jau gandrīz ir noslīcinājusi. Ir taču jācīnās ar abām sūcēm!

E.J.: Piekrītu jums. Ideāli jau būtu, ja man kā mazas tautas pārstāvim mana valsts, mana zeme būtu mana. Bet tas iespējams tikai tad, ja ir simtprocentīga izolācija – apvelk apkārt drātis, elektrisko žogu.

DDD: Pēc dekolonizācijas Latvijā varētu palikt ne vairāk par 20 procentiem citu tautību pārstāvju, kas vairs neapdraudētu mūsu tautas eksistenci. Nosacīts žogs tik tiešām ir jāapvelk – valsts drīkst regulēt migrācijas procesus, jo tas ir nacionālās drošības jautājums.

E.J.: Diemžēl pasaule ir tāda, ka šī migrācija pastāv. Mums šobrīd nesāp galva tāpēc, ka pie mums nav ievests 10 000 pārbēdzēju no Somālijas vai citurienes. Itālija uztraucas, Vācijā biju pārsteigts redzot, ka turki parkā cep gaļu un spēlē futbolu, bet tur nav neviena vācieša. Bet, kad aizbraucu uz Parīzi un eju, piemēram, pa Elizejas laukiem un filmēju, uz mani lūkojās vairāk tumšādainu nekā baltu francūžu.

Cīņa par savu eksistenci

 

Edmunds Jansons: Eiropai ir liels izaicinājums un pēdējais laiks domāt, kā sevi saglabāt. Mēs diemžēl esam zemākā reproduktīvā līmenī nekā Austrumu tautas Indijā, Ķīnā u.c. Viņi mūs pilnībā var pārplūdināt un fiziski, ar savu spēku, ar savu masu nospiest. 60 procenti pasaules iedzīvotāju dzīvo Āzijā, bet Eiropā – tikai 10 procenti! Iedomājieties, iebrauc Latvijā viens miljons ķīniešu – niecīga daļa no visas lielās Ķīnas populācijas! Kā mums nenoslīkt šajos viļņos, kas mums tagad lēnām kaut kur pie vārtiem jau skalojas? Mēs nezinām, kā būs pēc 20 gadiem. Mani, godīgi sakot, šī lieta arī ļoti nodarbina. Šo jauno situāciju mēs nedrīkstam aizmirst.

DDD: Protams, sava dzimtene mums ir jāsargā no visiem apdraudējumiem. Tiem, kas redz tālāk par savu degungalu, gluži kā ārstiem ir jātur roka uz pulsa. Negribētos par to runāt, taču diemžēl ir jāatzīst, ka okupantu un kolonistu klātbūtne mūs kā tautu var garīgi pilnībā noslīcināt vēl pirms ķīniešu ienākšanas…

E.J.: Tas gan.

DDD: Jau tagad varam palūkoties 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa uz krievvalodīgo masu, kuru vieno lielkrievu šovinisms un pārākuma sajūta pār latviešiem. Veselības nolūkā ikvienam latvietim iesaku aiziet un apskatīties šo realitāti. Sapņos dzīvot ir viegli, tomēr, ieraugot patiesību, nav jānobīstas, bet ir jādomā par cēloņiem. Tam ir nepieciešama iedrosme – savu baiļu pārvarēšana. Ja mūsu tauta spēs tikt galā ar šo dziļo, seno, lielo sūci – bailēm veikt dekolonizāciju, tad laivas stabilitāte atjaunosies, un būs vieglāk likvidēt arī citas sūces.

E.J.: Jā, kāpēc tauta tā izturas pret šiem jautājumiem? Laikam ir iestājies zināms sagurums. Būtībā cilvēks ir spiests cīnīties par savu eksistenci, un tā ir ikdienas cīņa, mēs pat nezinām, no kuras puses nāk mūsu niknākais ienaidnieks. Vai viena savienība vai otra savienība, vai tas, ka pēkšņi elektrība kļūst dārgāka, vai saimnieks, kurš man tagad uzliek kaut kādas maksas? Salīdzinu, ka mūs visu laiku tādā kā milzīgā upē straume nes, un tu centies pieķerties pie baļķīša, bet viņš pēkšņi apgāžas, un tās cerības, ka esi nonācis uz zaļa zara, izkūp… Ir sajūta, it kā visu laiku cīnāmies, brīžiem slīkstam, daži aizrijas, daži apmulst, un līdz ar to ir milzīgs mutulis.

DDD: Ir vajadzīgs liels gara spēks un pašaizliedzība, tikai tā ir iespējams noturēties virs ūdens – vai piekrītat?

E.J.: Manuprāt, daži tik tiešām vienkārši ir noguruši. Un, ja runājam par mūsu garīgo spēku, tad daudzpartiju sistēma parāda, kā mēs diemžēl ar grūtībām konsolidējamies. Katram gribas kaut kādu savu partiju, un tu sāc domāt, kāpēc tas viss ir vajadzīgs? Domāju, ka latviešu nav tik daudz, lai dibinātu n-tās partijas. Godīgi sakot, es īstenībā nesaprotu – tā vairs nav interesēšanās par savu valsti, savu tautu.

DDD: Partijās valda personiskās intereses?

E.J.: Jā, tieši tā. Ja palasām vēsturiskos aprakstus no 1920. līdz 1940. gadam, šīs tendences ir diezgan līdzīgas. Mēs bijām izsprukuši no cariskās Krievijas varas, un, ieelpojot šo svaigo gaisu, mums uzreiz modās vēlme pēc kaut kādas milzīgas varas. Un šī plosīšanās savā starpā, kurš to lielāko gabalu, kurš to augstāko krēslu iegūs, arī tad ir bijusi. Tas skumdina, jo tas turpinās arī mūsu laikos.

DDD: Vēl spilgtāk un kaismīgāk.

E.J.: Jā. Jebkurai dzīvai radībai ir jāsaglabā sava dzīvība un jārada pēcnācēji, lai mēs neiznīktu. Bet mēs esam gatavi paši sevi jebkādā veidā, pretēji loģikai, iznīcināt, nevis saglabāt. Un tas ir visdīvainākais. Taču, manuprāt, tā ir cilvēka īpašība, tā nav tautas vai rases īpatnība. Cilvēks kā indivīds cits citu nepacieš… Man liekas, ka brīžiem pie valsts vadības stūres nonāk ne visai psihiski līdzsvaroti un veseli cilvēki.

 

Aizmirsto zināšanu atdzimšana

DDD: Jūs esat ne tikai, manuprāt, labs terapeits, bet arī Austrumu medicīnas metožu piekritējs.

Edmunds Jansons: Jā, sanāk, ka mēs runājām par iespējamo ķīniešu ienākšanas draudiem Latvijā, bet pats arī esmu saistīts ar citas kultūras tradīcijām, jo nodarbojos ar Austrumu medicīnu. Kad pabeidzu skološanos, ar skolotāju un kolēģiem aizgājām uz ķīniešu restorānu to nosvinēt. Apkārt sēdēja ķīnieši un runāja savā valodā, un es aptvēru, ka neko nesaprotu – tā nebija ne angļu, ne krievu, ne vācu, ne franču valoda… Es neesmu aizbraucis uz Ķīnu, bet viņi ir tepat Latvijā, Rīgas centrā. Mani, godīgi sakot, šis jautājums ļoti nodarbina.

DDD: Protams, lai apgūtu citas tautas kultūras sasniegumus, nav ar šo tautu jādzīvo vienā “komunālajā dzīvoklī”… Esmu pārliecināta, ka jūs, paņemot vērtīgāko no Austrumu medicīnas, vienalga paliksit latvietis un savas iemaņas cilvēku ārstēšanā izmantosit kā latvietis, nevis kā ķīnietis. Bagātinot savu apziņu arī ar citas tautas kultūru, cilvēks nezaudē savu nacionālo kultūru un identitāti. Tomēr man ir jautājums: kādēļ jūs pievērsāties Austrumu medicīnai? Vai tad ar Rietumu zināšanām medicīnā jums nepietiek?

E.J.: Pienāca laiks zināmai atklāsmei. Tagad domāju, kāpēc bija vajadzīgi 25 gadi medicīnā, lai nonāktu līdz pašreizējiem secinājumiem un attieksmei.

Ne Austrumu, ne Rietumu medicīnai nav ne vainas, abām mērķis ir viens: palīdzēt slimiem cilvēkiem, atbrīvot viņus no ciešanām un darīt veselus. Tomēr Austrumu medicīnai visticamāk ir daudz senākas saknes. Kāpēc es tai pievērsos? Tādēļ, ka, zinot savu labo izglītību un medicīnisko kvalifikāciju, tomēr nereti nespēju gūt atbildi, kāpēc ar cilvēku tieši tas šobrīd ir noticis? Es redzu, ka viņš kaut kādā ziņā ir mainījies – pārmaiņas ir sejā, mēlē, nagos, acīs, ausīs… Daudzi ārsti to neņem vērā, bet, saskatot līdzīgus gadījumus, man radās jautājums: kādēļ?

Man nav skolotāja, kas man visu varētu iemācīt, bet es sapratu, ka šī mazliet citādā senās kultūras cilvēku uztvere papildina to, ko es zinu kā tradicionālās medicīnas pārstāvis.

DDD: Tātad jūs abus virzienus apvienojat?

E.J.: Darbojas gan Rietumu, gan Austrumu medicīnas likumi, un, ja tos var salikt kopā, tad, manuprāt, tiek sasniegts ideālais variants. Būtībā mērķis, kā jau teicu, ir slimajam cilvēkam sniegt palīdzību, lai izārstētu viņu. Ja mēs šo cilvēku varētu atvērt kā grāmatu, paskatīties un saprast – kļūda ir tur, tur un tur – un zināt, kā to izlabot, izdzēst, pārtaisīt, pārrakstīt, tad tas būtu tuvu Dieva sūtībai. Manuprāt, cilvēks uz to tiecas, bet atklājas arvien jauni noslēpumi.

Aizvien esmu brīnījies, cik Radītājs ir bijis gan gudrs, gan izšķērdīgs. Padomāsim – cilvēkā kā indivīdā ir ievadīti tik daudz dažādu bioķīmisko procesu, dažādu formulu, dažādu molekulu, kurus mēs atklājam un atklājam; pirms 10 gadiem to vēl neviens nezināja, tagad to jau zina, taču nezina to, ko zinās pēc 10 gadiem… Cilvēka ķermenis ir ļoti sarežģīts, un tad vienā brīdī šī fantastiski pielāgotā sistēma gluži vienkārši aiziet bojā. Vai tas viss bija radīts tikai īsajam dzīves posmam? Tad kāpēc mēs nevarējām palikt elementārā baktēriju līmenī?

DDD: Mēs pieskaramies dzīvības un dzīves jēgas jautājumam, un atbildi uz to nav iespējams gūt tikai no fiziskās pasaules parādībām. Pēc manām domām, ārsti daudz spētu dot cilvēku veselībai, ja sāktu pētīt Smalko Pasauli un Kosmiskos Likumus.

E.J.: Iespējams, mana dzīve šeit nebeigsies, un es satikšos citā pasaulē ar citiem cilvēkiem un citiem uzskatiem. Tikpat labi mēs ar jums varējām piedzimt jau pirms 500 vai 600 gadiem.

DDD: Kāpēc ne? Iespējams, arī mēs piedzimām un pat satikāmies.

E.J.: Iespējams.

DDD: Tieši Austrumos vislabāk ir saglabājušās zināšanas par Reinkarnācijas jeb Atkaliemiesošanās likumu, kuram pakļaujamies mēs visi – arī tie kristieši, kas to noliedz, jo reinkarnācija kā “ķecerība” tika izsvītrota no Svētajiem Rakstiem 553. gadā ar Konstantinopoles Otrā koncila lēmumu. Senatnē daudzas zināšanas, ko sniedz Dzīvā Ētika jeb Agni Joga, tika izpaustas tikai iesvētītajiem, bet tagad ir pienācis laiks tās apgūt ikvienam cilvēkam jebkurā pasaules nostūrī.

E.J.: Kad to visu tagad sāk celt gaismā, tad būtībā mēs redzam, ka arī mūsu senčiem ir bijis daudz zināšanu par debess ķermeņiem, par Mēness fāzēm utt. Viņi saprata, kā dzīve ir uzbūvēta. Viņi varbūt nevarēja izskaidrot, bet zināja daudz lietu, varēja laiku pareģot, mācēja ārstēt un daudz ko citu. Bet tagad, pievēršoties modernajai informācijai, viss iepriekšējais tiek uzskatīts par muļķībām. Tā ir viena no kļūmēm, ko cilvēks periodiski izdara – atsakās no visa, kas ir sakrāts, un sāk atkal visu no jauna.

DDD: Pareizi būtu nevis atteikties, bet gan senās zināšanas apgūt, ietērpt jaunās formās un attīstīt?

E.J.: Tie, kas ir veselāki un saprātīgāki, atgriežas pie tām. Tāpēc, paldies Dievam, ka ir cilvēki, kas parāda aizmirsto. Būtībā šīs zināšanas mums pašiem vien ir vajadzīgas.

Domāju, ka dzīves jēgas sapratne cilvēkiem rodas ar zināmu laiku. Cilvēks ir brīvs, bet ir zināmi likumi, kurus nedrīkst pārkāpt. Dzimšanas brīdī mums neviens šos likumus nenolasa un neiedod grāmatiņu, kurā ir attiecīgie punkti, zem kuriem parakstāmies. Bet ir dzīves skola un likumi, kurus tu nekad nepārkāpsi, jo tie ir spēcīgāki par tevi. Taču līdz tam nonāk, tikai sasniedzot briedumu.

Arī bērniem saka: “Nebāz roku plītī, apdedzināsies!” Bet, kamēr viņš nav sajutis šīs sāpes – kamēr nav apdedzinājies, viņš īsti netic tam, ko saka. Un tā mēs visi ar šo pārbaudes metodi cenšamies nonākt līdz lietu būtībai.

 

Nenormālība nevar būt norma

 

DDD: Runājot par Rietumiem, ir jāatzīst, ka cilvēku psihi iedragā arī antivērtības, kuru propaganda tiek uzspiesta no Eiropas Savienības un ASV puses. Manuprāt, visatbaidošākā ir homoseksuālisma pasludināšana par normālu seksuālo orientāciju. Kā jūs, būdams ārsts, vērtējat – vai pederastija un lesbisms ir psihiski normālu cilvēku izpausmes? 

Edmunds Jansons: Varu teikt, ka šī ir lieta, kas ar veselu saprātu nekādi nav atbalstāma. Dzīvajā dabā ir paredzēts, ka ir jābūt sievišķīgai pusei un vīrišķīgai pusei. Tikai šo divu dzimumu saplūšanas rezultātā var kaut kas veidoties un rasties. Tā mūsu Radītājs ir izdomājis, un tikai šādi var notikt dzīvības tālākā uzturēšana.

Homoseksuālismā gan vīrieši, gan sievietes – abu dzimumu indivīdi – ir ar šo patoloģisko seksuālo tieksmi uz savu dzimumu. Viņiem nav nākotnes. Divām sievietēm, dzīvojot kopā, bērni nekad nevar rasties, tāpat diviem vīriešiem, dzīvojot kopā, bērni nekad nevar rasties. Teorētiski viņi nodzīvo savu dzīvi, pēcnācēju viņiem nav, un viņi izmirst.

Toreiz, kad Itālijas ministrs Roko Butiljone nostājās pret homoseksuālismu un viņu vienkārši noēda, mani pārņēma zināmas pārdomas un pat šausmas. Nenormālība nevar būt par dzīves normu. Es to nespēju nekādā veidā sagremot – nevaru to atzīt. Katram var būt kaut kādas seksuālas tieksmes – vienam patīk sunītis, vienam kaķītis, vienam pēterītis, vienam koka gabals… Tātad varbūt nav svarīgi, kas ar ko guļ, bet, ja viņš sāk šo nenormālo lietu propagandēt un teikt, ka tas ir jāpieņem, tad tas jau sāk mani kaitināt!

Kad mums notiek tā saucamie praidi, es domāju, kāpēc tad heteroseksuālā sabiedrība neuztaisa vēl lielāku gājienu pretī? Ar to mēs viņus pabīdītu vienkārši pilnīgi malā. Kad cilvēki sāk ar šo savu perversitāti pašapliecināties, kļūst aizvien uzbāzīgāki, tad ir jādara kaut kas pretī.

DDD: Jūsuprāt, kādas sekas var būt Eiropas Tiesas spriedumam, ka homoseksuālus pārus visā Eiropas Savienības teritorijā ir jāpielīdzina normāliem pāriem? Šķiet, ja neprotestēsim, tad divām lesbietēm vai diviem pederastiem drīz vien ļaus audzināt arī bērnus…

E.J.: Tas ir nenormāli! Šādai viena dzimuma cilvēku kopai, kur ir divas “mammas” vai divi “tēti”, uzticēt bērnu nedrīkst! Kāds gan šim bērnam būs priekšstats par to, kas ir dzīves īstenība? Ko viņš tālāk izvēlēsies?

DDD: Viņš kļūs par garīgu jeb psihisku invalīdu, vai ne?

E.J.: Tieši tā. Tur tik tiešām ir jākliedz, jāpretojas! Tā nav veselīga attieksme. Ja mēs varam būt toleranti pret kādām cilvēka vēlmēm – cits, piemēram, ēd gaļu, cits neēd, par to mēs varam nestrīdēties. Bet brīdī, kad kāds sāk nostāties pret normālu cilvēces attīstību un saglabāšanu, tas nav pieļaujami.

DDD: Jūs kā ārsts visticamāk atzīsit, ka ir normālas vēlmes un nenormālas vēlmes. Homoseksuālas tieksmes nav normālas, un, manuprāt, tās liecina par deformētu psihi, tāpēc ir jāārstē. Taču daži, piedodiet, psihi psihiatri ar citu homoseksuāļu līdzdalību nolēma homoseksuālismu izsvītrot no diagnožu saraksta… Varbūt nākamā būs šizofrēnija – tā gluži vienkārši kļūs par netradicionālu pasaules skatījumu, un cilvēkiem tiks liegta ārstēšana?

E.J.: Negribu aizskart neviena slimību, bet tikpat labi jebkuras citas slimības skartie cilvēki varētu pateikt, ka viņi grib savu kaiti kaut kādā veidā reklamēt, lai pārējie arī vēlētos ar to saslimt. Teiksim, ieaugušo nagu biedrība – man ir ieaudzis nags, es atrodu vēl kādus 10 cilvēkus ar to pašu kaiti, un, lūk, tagad vajadzētu pareklamēt, lai vēl kādam ieaug nags… Mēs teiktu, ka tas nav veselais saprāts, ka tā nevajag darīt. Tas man ir pilnīgi nepieņemami.

Uzskatu homoseksuālismu par patoloģiju, kuru varbūt ir jāārstē, bet to nedrīkst iznest sabiedrībā kā normu, kas mums būtu jāpieņem. MAN TAS NAV PIEŅEMAMI!  

 

Perversijas – kā bonuss demokrātijai?

 

DDD: Savulaik es intervēju seksologu un psihoterapeitu Jāni Zālīti – tagad jau nelaiķi. Viņš bija apgāda “Vieda” izsludinātā domrakstu konkursa “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts” žūrijas loceklis. Intervijā viņš sacīja, ka homoseksuāli cilvēki ir ārstējami, piemēram, ar hipnozi, problēma tikai, ka retais to vēlas. Šķiet, pasludinot šīs tieksmes par normālām, vēlēšanās ārstēties viņiem varētu līdzināties nullei. Turklāt, jūsuprāt, kā homoseksuālisma propaganda ietekmē veselos cilvēkus un jauniešus?  

Edmunds Jansons: Domāju, ka tos, kas ir nobrieduši, vairs neietekmē. Mums ir sava attieksme. Domāju, ka ne jums, ne man šī homoseksuālā propaganda seksuālo orientāciju neizmainīs. Bet tam mazajam bērniņam, ja viņš nonāk divu “tētu” vai divu “mammu” “ģimenē” pareizais priekšstats par to, kādai ir jābūt divu dzimumu attiecībām, vispār vairs nevar būt. Tādējādi sabiedrība var izmirt, vairs nebūs bērnu, jo, vēlreiz atkārtoju, starp diviem viena dzimuma pārstāvjiem nekas nevar rasties. Un tā visa cilvēce aizies bojā. Vai par to neviens nav aizdomājies?

Šī slimība izplatās, un es nezinu – kāpēc. Vai tas atspoguļo psihisku slimību īpatsvara pieaugumu, vai tā ir kaut kāda izteikta sabiedrības tolerance?

DDD: Es uzskatu, ka cilvēks, pieņemot pederastiju vai lesbismu par normālu, kaut arī pats ar to nenodarbojas, jau vairs nav īsti vesels. Tolerance pret perverso ir apziņas degradēšanās pazīme – tēlaini izsakoties, viņiem ir piepidarotas smadzenes.

E.J.: Protams, homoseksuāli orientēti cilvēki ir bijuši visos laikos, visās sabiedrībās. Padomju laikā, lai cik mēs varam to kritizēt, bet tad bija krimināllikuma panti, kas šādas nodarbes aizliedza. Taču šobrīd nevienam nav nekādas atbildības par to. Nevienu homoseksuālistu, nevienu pederastu vai lesbieti cietumā neieliks. Padomju laikā par to draudēja cietumsods.

DDD: Indijā arī tikko atjaunoja cietumsodu.

E.J.: Bet mums laikam tas ir tāds bonuss, kas nāk līdzi demokrātijai. Tas ļoti negatīvi iedarbojas uz tiem, kas vēl neko no šīs pasaules nezina.

Vēsturiski stāsts par Sodomu jau ir sens, tāpat šīs perversijas ir bijušas pazīstamas Romā, Grieķijā, un tieši tajā laikā bija visizteiktākā sabiedrības degradācija. Man, piemēram, ir ļoti sāpīgi apzināties, ka katoļu baznīcā no vienas puses tiek runāts par garīgumu, bet no otras puses garīdzniekiem tiek uzspiests celibāts, kas būtībā traumē cilvēkus. Ja cilvēks sev varmācīgi kaut ko liedz, tad šīs apspiestās vēlmes tik un tā izpaužas kaut kādā kroplīgā veidā. Mēs zinām pedofilijas skandālus Romas katoļu baznīcā. Panākt kaut kādu savu apspiesto vēlmju piepildījumu tādā perversā veidā – tas nav normāli! Vai te nevajadzētu apdomāties, ka tomēr ir pareizais ceļš, kas mums no Augšas ir ierādīts? Turklāt šīs perversijas notiek tur, kur tiek runāts par garīgām lietām…

DDD: Cienot citu cilvēku reliģiskās jūtas, es tomēr vēlos piebilst, ka pedofilijas skandāli liek domāt, ka baznīca kā institūcija ir izkurtējusi, un no patiesa garīguma tur diemžēl nekā nav palicis. Piespiedu celibāts tik tiešām ir ķēmīgs izdomājums. Protams, garīgi attīstīts cilvēks vairāk vai mazāk centīsies savaldīt un transmutēt jeb sublimēt savu seksuālo enerģiju, pārvēršot to radošā darbā, taču tas būs tikai un vienīgi brīvprātīgs process.

E.J.: Bet daudziem jau vajag aizvien vairāk un vairāk – un savādāk, viņš nespēj rimties, līdz aiziet līdz psihiskam absurdam. Jautājums, kur ir robeža?

Spēles ar smadzenēm

 

DDD: Nesen ASV Kolorādo štatā tika legalizēta marihuāna, turpmāk to varēs itin viegli nopirkt veikalā. Kā jūs vērtējat šādu soli?

Edmunds Jansons: Jāsaka: ja kāds vada šo pasauli, tad tas ir nelabais! Narkotiku legalizācija nav normāla situācija. Jebkurš saprot, ka tas ir ceļš uz bezdibeni – ātrāk vai lēnāk, bet neglābjami.

Man patīk, ka dažās Āzijas valstīs ir skaidri noteikts: ja esi pārdevis narkotikas, tev ir tikai divi varianti – nāves sods vai mūža ieslodzījums. Lai vismaz bailes no soda saglabā veselo saprātu!

Būtībā šī ir spēle ar smadzenēm. Cilvēka smadzenes izstrādā endorfīnus – mēs visi gribam baudu: labu mūziku, atpūtu, ēdienu, patīkamu sabiedrību utt. Bet narkotikas ir ļoti spēcīga baudviela, kas rada atkarību, un cilvēks vairs nespēj no tās iziet. Tā ir sevis pārdošana nelabajam. Šī atkarība nebūtu jāpopularizē.

DDD: Ir taču vienalga, vai tās ir “vieglās” vai “smagās” narkotikas?

E.J.: Jā, narkotika nevar būt viegla. Ja peļķē esi iekāpis ar zeķēm kaut uz īsu, īsu mirkli, tev kājas tik un tā kļūst slapjas. Tātad tu jau esi saslapinājis savas kājas! Tāpat ir ar narkotikām.

Arī Latvijā nez no kurienes pēkšņi ir parādījušās t.s. “vieglās”, “legālās” narkotikas. Nesaprotu, kādā veidā tas ir panākts? Vai tad Narkotiku apkarošanas birojam nav nekādas ietekmes?!

Es, protams, to neatzīstu.

Patiesība ir tāda, ka tas ir bizness, un tie, kas ar to nodarbojas, cīnās visiem spēkiem, lai to saglabātu, jo tā ir milzīga nauda. Bet tie, no kuriem šī nauda nāk, ir nožēlojami – viņu dzīve ar to ir beigusies. Mēs zinām daudz sabiedrībā pazīstamu cilvēku – mūziķus, māksliniekus u.c., kuru dzīve šo narkotiku dēļ ir aizgājusi, un viņu talanti ir aprāvušies. Dzīve ir pierādījusi, ka ar narkotikām mēs neko nevaram iegūt, tikai sevi pazaudēt.

Kaut kādu brīdi narkotikas rada eiforiju, cilvēkam šķiet, ka viņš ir kalna galā, bet tas ir mānīgi – šī spicīte ir ļoti šaura, un mēs ātri vien noripojam no tās lejā. Neesmu nekad baudījis narkotikas, bet pieņemu, ka tās izjūtas laikam ir tik vienreizējas, ka gribas šai spicītē kāpt atkal un atkal…

DDD: Patiesībā tā taču nevar būt nekāda spice, nekāds kalna gals? Neticu, ka narkotiku ietekmē var rasties kaut kas patiešām vērtīgs.

E.J.: Jā. Jo patiesa bauda ir mūsu pašu uzvara, mūsu sasniegumi. Piemēram, ja cilvēks ir uzvarējis sportā vai paveicis kādu labu darbu, viņam rodas šī baudas labsajūta. Un to rada endorfīni, kas mūsos izstrādājas.

DDD: Pirms dažiem gadiem Džordžs Soross, viesojoties Latvijā, arī uzstāja, ka Latvijā vajadzētu legalizēt t.s. “vieglās” narkotikas. 

E.J.: Zinot cilvēka vājo vietu, tas ir, dzīšanos pēc baudas, šī jau principā ir mērķtiecīga smadzeņu iznīcināšana, vienalga kādā mērogā – Latvijā, Eiropā, pasaulē.

DDD: Turklāt Latvijā pastāv ļoti spēcīgs Sorosa finansēto organizāciju tīkls. Sorosieši bija arī tie, kuri mēģināja notiesāt laikraksta “DDD” veidotājus. Tad, lūk, šādas graujošas organizācijas, paslēpjoties zem jēdziena “cilvēktiesības”, degradē cilvēku apziņas. Starp citu, tieši viņi visaktīvāk cīnās arī par homoseksuālisma propagandu un tautu sajaukšanu. 

E.J.: Nu, jā. Šajās “cilvēktiesībās” laikam uzskatāmi iekļaujas arī patoloģiskas lietas, un tad ir jādomā, kāpēc tas tiek darīts? Mēs jau lēnā garā pie tā sākam pierast.

 

Katram ir jāapzinās sava atbildība

 

Edmunds Jansons: Manuprāt, ne tikai mūsu valstī šī smadzeņu skalošana jeb iznīcināšana notiek dažādos veidos. Piemēram, televīzija piesaista miljoniem cilvēku ar tukšiem seriāliem, kuros rāda citu cilvēku dzīves – tu it kā dzīvo līdzi, satraucies par citiem, aizmirstot par sevi un līdzcilvēku, kas tev ir blakus. Arī internets, datorspēlītes, ar kurām ir aizrāvušies pat mazi bērni, ir ļoti lipīgs. Tu aizklīsti internetā, aizblandies uz visām pusēm un beigās pat nesaproti, ko īsti gribēji… Jebkurā gadījumā ar visādiem paņēmieniem cilvēces domāšana un visa uzmanība tiek novirzīta uz kaut ko pilnīgi nebūtisku. Dažādas blakus lietas tiek piedāvātas, lai tikai cilvēki nedomātu par ko citu, lai nepaceltu acis un neieraudzītu, kas notiek apkārt. Manuprāt, tas noris globālā mērogā.

DDD: Ko jūs ieteiktu – kā cilvēkiem pretoties šīm tendencēm?

E.J.: Manuprāt, problēma ir tā, ka cilvēks neredz sev līdzās cilvēku. Bet es nezinu, kas var būt labāks par cilvēku sasvstarpējo kontaktu, par vērtīgām sarunām? Labi, ja mēs varam vēl vienoties Dziesmusvētkos. Šo vienotības baudu, kad esi uz pozitīvā viļņa, ne ar ko nevar salīdzināt! Kad koris dzied, no aizkustinājuma zosāda metas – gan tiem, kuri dzied, gan tiem, kuri klausās.

Ja gribam, tad mēs varam vienoties ar savu gara spēku. Man liekas, ka latvieši tomēr nevarētu iznīkt – mēs esam neliela, bet unikāla tauta, kura spēj visā pasaulē sevi parādīt. Mūsu mazais koris iegūst augstākās prēmijas, jo spēj pasaules lielākos korus pārdziedāt. Mūsu sportisti olimpiādē, piemēram, pludmales volejbolā, uzvarēja milzīgās Amerikas džekus. Un daudzās lietās mēs esam spējīgi, talantīgi – gan zinātnē, gan mākslā, gan citur. Uzskatu, kamēr būs šie gaišie prāti, gluži nav tā, ka mēs būtu nolemti iznīcībai. Bet, protams, ir jācenšas, lai šie gaišie prāti būtu vairāk, lai viņi nepazustu.

DDD: Tautai ir jāatgūst sava pašcieņa – ikvienam latvietim ir jāapzinās sava personīgā atbildība tautas nākotnes priekšā un jāiegulda darbs šīs nākotnes nodrošināšanai. Vai jūs man piekrītat?

E.J.: Piekrītu, ka cilvēki šobrīd politiskajām aktivitātēm tic aizvien mazāk un mazāk. Tas jau nāk no vēstures – mēs cenšamies noticēt cilvēkam, kurš nāk it kā ar labiem lozungiem kā savējais, pēc tam viņš ļoti ātri sasmērējas, vai viņu neatzīst, un nekas nesanāk. Uzskatu, ka daļa cilvēku nenovērtē savas spējas. Ir, protams, cilvēki-līderi un cilvēki-darītāji, kuri piedalīsies, ja viņiem būs līderis.

DDD: Manuprāt, ikvienam latvietim ir jāsāk apzināties sevi par tautas organisma sastāvdaļu. Ja organisms ir slims, tad katram gluži kā mazam baltam asinsķermenītim kaut kas ir jādara, lai tas kļūtu vesels. Domāju, tiem, kas to saprot, ir vairāk jākomunicē ar pārējiem, lai atveseļotu apkārtējo apziņas un no latviešu valodā runājoša pūļa veidotos tauta. 

E.J.: Piekrītu. Citādi tiešām es nezinu, kā dabūt to saikni starp tiem, kuri vada, un tiem, kuri ir deleģējuši šos vadības grožus. Deputātiem, arī tiem, kas sēž Eiroparlamentā, aizmirstas, no kurienes viņi ir nākuši un kāpēc viņi tur ir…

Par medicīnas problēmām mēs arī esam stāvējuši un protestējuši gan pie Ministru kabineta, gan pie Saeimas, bet īsta atsaucība nekad nav bijusi. Sak, ko jūs uztraucaties, jums Saeimā tik un tik medicīnas pārstāvju… Šāda stāvēšana neko nemaina. Ja cilvēki vienreiz, otrreiz, trešo reizi atsitas pret šādu nesadzirdēšanu, tad… Tad saproti, ka ir jāturpina savs darbs, kuru proti.

 

Vissvarīgākais ir pats cilvēks

 

DDD: Viens no cilvēka un visas tautas pilnveidošanās balstiem ir izglītība. Vai Latvijas izglītības sistēmā jūs saskatāt kādas pozitīvas vai negatīvas tendences?

Edmunds Jansons: Šobrīd daudz ko nosaka Eiropas Savienības regulas, kā mācīt, ko mācīt… Tas pats ir arī medicīniskajā izglītībā. Arvien mazāku nozīmi iegūst praktiskās iemaņas.

Kad es gāju skolā, visiem skolēniem 11 gadus tika sniegtas vienādas zināšanas matemātikā, dziedāšanā, valodās utt. Un ar šo bagāžu, no kuras tev kaut kas vairāk patika, tu varēji doties uz Mākslas akadēmiju, uz Mūzikas akadēmiju, uz Politehnisko institūtu, uz Medicīnas institūtu… Bet tagad jau 9. klasē jaunietim ir jāizvēlas, vai viņam interesē humanitārās zinātnes vai kaut kas cits. Domāju, ka šajā vecumā vēl prātiņš nav tik attīstīts, lai cilvēks pilnīgi droši zinātu, vai pēc dažiem gadiem viņš gribēs būt mediķis, sportists, jurists vai matemātiķis. Uzskatu, ka mūsdienu sistēma nav vislabākā.

Esmu pasniedzējs 5. un 6. kursa medicīnas studentiem. Praksē redzu, ka viņi uzreiz sāk ar izmeklējumiem – kompjūters, sonogrāfija, laboratorija u.tml. Mācu, ka vispirms ar cilvēku ir jāiepazīstas, jāizrunājas un tikai tad var vērtēt viņa “parametrus”. Bet mūsdienu steigā pats cilvēks visbiežāk paliek it kā starp citu. Lūk, bet es gribu šo cilvēku vispirms redzēt, iepazīt un tad meklēt izmaiņas viņa iekšienē, nevis vispirms meklēt analīzēs un tad paskatīties uz viņu it kā starp citu.

Kad biju Vācijā, es nonācu interesantā situācijā. Tur visas klīnikas ir kompjuterizētas, tāpēc saku: “Nu, fantastiski jums te izskatās!” Bet kāds profesors man atbild: “Tas ir kaut kāds ārprāts – kad aiziet uz kardioloģijas un reanimācijas nodaļu, dakteris sēž pie monitora, kur visos septiņos ekrāniņos ir redzami rādītāji: spiediens, pulss, temperatūra un vēl citi parametri. Tad atnāk māsiņa, kas redzējusi, ka 5. gultā cilvēkam reāli ir slikti, bet dakteris paskatās savos ekrānos – nē, nekas tur nav slikts, viss ir normāli…”

Uzskatu, ka šāda mehāniska pieeja un mācīšanās medicīnā noteikti neder. Pārliecinos par to aizvien vairāk. Tikko mums vēl profesors Lejnieks stāstīja, ka mūsu ārstu attieksme, mūsu medicīna ir galvas tiesu pārāka par daudzām pasaules klīnikām – ja ne par pašām klīnikām, tad par mediķu attieksmi pret pacientu noteikti. Mēs joprojām esam vairāk ieinteresēti pacienta veselībā kopumā, bet arī tas lēnā garā var zust, nonivelēties, jo mācību process paliek aizvien īsāks, īsāks, un studentiem ekstra tempā pa vienu nedēļu ir jāapgūst tas, ko es kādreiz mācījos divas vai trīs nedēļas. Teorija ir laba, bet pie prakses, pie slimnieka topošais ārsts netiek. Tomēr, manuprāt, tas, kā mani mācīja, nebija sliktākais variants.

Protams, daudz kas tagad ir datorizēts – Stradiņa universitātē tagad ir mulāžas, kur var klausīties un mācīties atšķirt sirds toņus, un tas ir fantastiski. Manā laikā nekā tamlīdzīga nebija. Bet medicīnā, domāju, ir vajadzīgs dzīvs cilvēks – ar asinīm un prātu. Katram slimniekam ir savs raksturs, savs dzīves gājums, sava attieksme pret dzīvi, savs intelekts, un viņš ir jāuztver kopumā. Ar vienu vajag parunāties, citam varbūt ir jāpasaka kāds skarbāks vārds, lai viņš saprastu. Bet šo prasmi var iegūt tikai ar pieredzi. Turklāt tu nekad nezini, ar ko tava diena sāksies, un būtībā nezini, ar ko tā beigsies. Kādreiz liekas, ka viss ir sakārtots, salikts, bet te atskan zvans, un man ir jāskrien sniegt palīdzību.

DDD: Varbūt ārstam būtu jāattīsta un savā darbā jāliek lietā arī intuīcija?

E.J.: Grūti pateikt, vai intuīciju var iemācīt – varbūt, ka to var uztrenēt. Bet ir vajadzīga pieredze. Nekur, nevienā mācību programmā par intuīciju nerunā. Tāpēc ir vajadzīga skolotāja un skolnieka saikne. Man bija labs skolotājs – šīs nodaļas pirmais vadītājs Andris Līventāls, tagad jau miris. Viņā bija prieks klausīties, un no viņa bija ko mācīties!

DDD: Vai jaunie ārsti izprot šo svētīgo skolotāja un skolnieka saikni?

E.J.: Jaunajiem būtu jāmācās, jāmācās un jāmācās! Bet žēl, ka ļoti liela daļa brauc prom un šeit nestrādās. Ārstu biedrība ik palaikam ziņo, ka tik un tik aizbrauc un aizbrauc… Iespējams, ka daudzi dakteri, kas aizbrauc, vairs neatgriezīsies. Alga šeit, bez šaubām, nav konkurētspējīga. Šobrīd ir pieejami milzīgi informācijas resursi, kādu agrāk nebija, tomēr skolotāja nozīme ir neatsverama. Pieredzi, ko nodod skolotājs, nevar atrast interneta vietnē!

DDD: Kādēļ jūs nedodaties prom?

E.J.: Tās ir citas vērtības, nevis nauda, kas mani šeit tur. Ja man pajautātu, vai es algas dēļ strādāju – jā, protams, tā ir mana iztika, mana peļņa. Bet līdzīgs ārsts kādā citā pasaules klīnikā noteikti pelna daudz, daudz vairāk un ir daudz situētāks nekā es. Tomēr es tādēļ nejūtos nabags, nejūtos šeit slikti. Reizēm iezogas rūgtums par mūsu ārstu novērtējumu. Ja nauda būtu vienīgais, kādēļ izvēlas medicīnu           , tad, iespējams, mediķu būtu pavisam maz. Gandarījums par veiksmīgi izārstētu pacientu nav novērtējams naudā!

DDD: Jūs negribētu citur strādāt?

E.J.: Noteikti, negribētu! Jūtos šeit komfortabli – savā vidē. Zinu, kur būs zemūdens akmeņi, kur gaida sēklis, kur virpulis, kas varbūt jāapiet. Šeit es jūtos droši!

 

 

Intervēja Līga Muzikante


« Atpakaļ